Autoriem šķita pilnīgi neiespējami bez ievērības atstāt to apgaismības laikmeta domātāju un atsevišķu apgaismotā absolūtisma monarhu personības [1], kuri gan tieši, gan netieši ietekmēja ne tikai kriminālprocesa attīstību visā kontinentālajā Eiropā, līdz ar to arī Vidzemē 18. gadsimta nogalē. Viņi bija tie, kuri sagatavoja doktrināro [2] augsni vēlākajām 19. gadsimta vērienīgajām reformām visā Eiropā, kas arī kļuva par fundamentu, uz kā pamata turpmāk tika uzbūvēts mūsdienu kontinentālās Eiropas kriminālprocess.

Jau iepriekš tika norādīts, ka grāfs fon Mellīns slavēja «krievu tiesvedību», acīmredzot klusi priecādamies, ka, pateicoties tai, bija varējis izvairīties no Lūdes pakļaušanas spīdzināšanai. Līdzīgi tika konstatēta arī paša grāfa fon Mellīna ciešā biogrāfiskā saikne ar imperatori Katrīnu II.

Savukārt savās likumdošanas iniciatīvās, tajā skaitā, krimināltiesību un kriminālprocesa jomā, Katrīna II, ne tikai neslēpjot, bet arī pat lepojoties ar šo faktu, iedvesmojās no Monteskjē, Bekaria un Voltēra sacerējumiem. Ar pēdējo viņa turklāt vēl arī aktīvi sarakstījās.

Tā, piemēram, grāfa fon Mellīna stāstījumā minēto un arī attiecībā pret Lūdi piemēroto 1767. gada 30. jūlija Rīkojumu Nr. 12.949 – Rīkojums Komisijai par jaunā Nolikuma projekta sagatavošanu (pirmsreformu krievu val. Наказъ Коммиссiи о составленiи проэкта новага Уложенiя) [3] – Katrīna II uzrakstīja, iedvesmojoties galvenokārt no Monteskjē darba «Par likumu garu» (franču val. De l’esprit des loix), kā arī no Bekaria darba «Par noziegumiem un sodiem» (itāļu val. Dei delitti e delle pene). [4] Starp citu, zīmīgi ir arī tas, ka, vienlaikus aizraujoties ar antīko vēsturi, Katrīna II labprāt portretos lika attēlot sevi kā Taisnības dievieti. [5] Tādējādi ir nenoliedzami, ka zināmus apgaismotāju pausto ideju (tajā skaitā, par tiesiskas valsts izveidi) elementus, vismaz atbilstoši grāfa fon Mellīna teiktajam, jau baudīja Lūde pats savā kriminālprocesā 18. gadsimtā beigās Vidzemē.

Lielākā daļa tā laika Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā patiešām bija guvuši izcilu izglītību, un viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi, kas neizbēgami ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatus.

Tolaik populāra bija apgaismotāju ideja, ka tikai izglītots un tālredzīgs monarhs var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši laika garam. Tika pausts uzskats, ka apgaismotā absolūtisma valstij jābūt tiesiskai un labklājīgai, tiesa gan, bez tautvaldības, jo pēdējā līdz tās emancipācijai būtu vēl jāizglīto un jāaudzina, kas arī esot viens no pirmajiem apgaismotā valdnieka uzdevumiem.

Līdz ar to pēc apgaismotā absolūtisma koncepta monarham no tirāniska valsts īpašnieka būtu jāpārtop par progresīvi noskaņotu valsts augstāko ierēdni, kurš pats būtu īpaši jāizglīto valsts pārvaldīšanas darbam. Tādam par savas politikas mērķi līdz ar to vajadzētu izvirzīt tautas labklājības veicināšanu, pašam ar cieņu izturēties pret likumiem, veicināt sabiedriskās domas attīstību, uzklausīt sabiedrības kritiku, lai pilnveidotu valsts pārvaldi uz racionālas domas pamatiem, citiem vārdiem sakot, novērst klasiskā absolūtisma trūkumus – valdnieka patvaļu, pavalstnieku tiesību apdraudēšanu un iejaukšanos tiesvedības darbībā. [6]

Starp citu, līdzīgu ideju savā laikā pauda arī profesors Pauls Mincs [7]: «[t]omēr nedrīkst ļauties maldiem, ka nekāda valsts iekārta, lai cik tā arī vēlētos tuvināties pilnībai, nenovedīs pie vēlamā mērķa, ja tā brīža varasvīriem pietrūks apzinīgas gribas piešķirt formai pareizo saturu. Quid leges sine moribus? [8] Pastāv robeža, aiz kuras nav nekā cita, kā uzticēšanās vareno saprātam, viņu gudrai pašierobežošanai. Tā savu pielietojumu atrod gan monarhijās, gan arī ne mazākā mērā republikās, kur suverēnā tauta ir visas varas avots» [9].

Mincs, apkopojot apgaismības laikmeta doktrināro rezultātu, norādīja, ka «[a]r nemirstīgo Monteskjē vārdu ir saistīta mācība par varas trīsdalību. [10] Zināms, arī pirms viņa bija varas dalīšana, lai tā pat arī būtu izpaudusies tikai kā darba dalīšanas forma, kas bija nepieciešama sabiedrības dzīves primitīvai organizācijai. Viņš tomēr radīja dogmu par tamlīdzīgu varas dalīšanas nepieciešamību, un, lai arī šis sākotnējais formulējums, ko viņš tai piešķīra, nebija visai veiksmīgs, šī tēze tomēr gandrīz simts gadus neapstrīdami valda publisko tiesību teorijā. Stingri nošķīra likumdevēja, tiesu un izpildu varu, un ar pirmo saprata abstraktu, tiesību normas pieņemošu varu, un ar tiesu varu saprata šo normu piemērošanas varu konkrētā interešu strīdā. Savukārt ar izpildvaru, pretstatā minētajam, parasti negatīvi tika raksturota jebkura cita valsts varas darbība. [..] Visas trīs izcēlušās no viena kopīga avota, proti, no koncentrētas visu valsts būtību reprezentējošas vienotas varas. Tāpēc šajā nozīmē drīzāk var runāt nevis par varu dalīšanu, bet gan par valsts būtības orgānu funkciju diferencēšanu. Līdzīgi kā fiziskajā organismā noteiktas funkcijas ir sadalītas starp dažādiem orgāniem – kā mēs ar galvu domājam, bet ar muti runājam –, arī bezķermeniskajā valsts organismā leģislatīvās, judiciārās un administratīvās funkcijas to patstāvīgai realizācijai ir iedalītas noteiktām institūcijām. Tomēr gan vienviet, gan citviet viss ir vērsts uz kopīgu mērķi – vispārēju organisma labklājību» [11].

Bet, vai patiešām vienīgi laba izglītība un labi nolūki ir garantija tam, lai uz zemes iestātos evaņģēliskā [12] pilnība? Vai patiešām vienīgi labi likumi spēj padarīt cilvēkus laimīgus, kā to pilnā nopietnībā iedomājas dažs labs mūsdienu jurists vai politiķis?

Neraugoties uz apgaismotāju nenoliedzamo ieguldījumu tiesiskuma idejas izpratnes attīstībā, domājams, ka vienlaikus par maldīgu būtu atzīstams nereti sabiedrībā sastopamais paviršais priekšstats, iedomājoties vai uztverot viņus vai nu kā kaut kādas monolītas [13] progresīvas ideoloģijas paudējus, vai arī kā bezmaz bezgrēcīgus svētos. Šāda uzskata aizkadrā parasti ir palikusi apgaismotāju reālās biogrāfiskās dzīves, kuru atsevišķas detaļas, iespējams, varētu būt visai spēcīgs arguments viņu pašu progresīvo teoriju apšaubīšanai un kritikai. Taču, ja tas tā līdz šim nav noticis, tad acīmredzot tam ir visnotaļ nopietns iemesls. Piemēram, Dr. iur. Jura Rudevska ieskatā, mūsdienās Rietumu pasaulē (tostarp Latvijā) būtībā dominē vairāk vai mazāk maskēts ateistiski orientētais, gnostiskais [14] domāšanas veids ētikā, politikā, tieslietās, mākslā un citās dzīves jomās, kas pašā saknē apšauba kristīgās tikumības pamatpremisu: «Labs Dievs ir radījis labu Visumu» [15], tādējādi nespējot pieņemt un intelektuāli atrisināt teodicejas [16] (kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu?) problēmu.

Būtībā saskaņā ar gnostisko pamatpremisu – tieši ļauns Dievs bija radījis ļaunu un netaisnīgu pasauli. Taču vienlaikus ārpus tās pastāv arī īstā, tīrā, neaptraipītā ideju pasaule, kuru var izprast ar cilvēciskā prāta palīdzību. Skaidrs, ka tādā gadījumā tikai «izredzētais» spēj saredzēt un saprast šādas ideālās pasaules būtību un arī piedāvāt rīcības plānu, kā uzlabot grēcīgo materiālo pasauli. Secīgi, kā to aprakstīja Hajeks, arī radās ilūzija, ka prāts varot tieši, bez jebkāda veida starpposmiem apkalpot cilvēciskās vēlmes (šajā ziņā Hosē Ortega i Gasets [17] bija vēl nesaudzīgāks, nodēvējot tās par «traktiera fantāzijām» [18]), kā arī vadoties tikai no sevis paša – radīt gan jaunu pasauli, gan jaunu morāli, gan jaunas tiesības, gan arī pat attīrītu valodu. [19] Citiem vārdiem sakot, tādā gadījumā patiesība, morāle, tiesības kļūst par neko citu kā cilvēciskā prāta konstrukcijām. Bet, ja viss patiešām ir relatīvs, tad ko citu lai prāts apkalpotu, ja ne aktuālo varu?

Šāds domāšanas veids tādēļ vienlaicīgi arī pieļauj nodalīt kādas personas «gudrās, labās vai derīgās idejas» no viņas pašas personības būtības un praktiskās rīcības, īsti nemaz neinteresējoties par to, jo «miesai» tiešā un pārnestā nozīmē taču vairs īsti neesot nekādas nozīmes. Proti, nav nozīmes, vai cilvēks ir ļauns un nekrietns, galvenais taču, ka viņa idejas ir labas vai drīzāk – noderīgas…[20]

Atstājot atklātu jautājumu, kam un kādiem mērķiem abstraktas idejas var būt labas un noderīgas, kā piemēru der atcerēties kaut vai iepriekš minētās Hajeka kritiskās piezīmes par Ruso.