Neraugoties uz kopīgo protestu pret šī paša laika gara apzīmējuma pretmeta nosaukumu – «tumsonību», ko pamatā asociēja ar retrogrādo [1] kristīgo ideoloģiju (nejaukt ar individuālo ticību Dievam!) kā neadekvātu politiskās un vietām ekonomiskās varas struktūru instrumentu, kas ierobežoja personības garu, radošumu un, galu galā, arī pilsonisko brīvību [2], −apgaismības laikmeta domātāju monolītums tomēr ir šķietamība.

Turklāt ilūziju par apgaismības monolītumu aptumšo arī pašu apgaismotāju savstarpējās attiecībās nereti vērojamais idejiskais antagonisms, pat atklāta nepatika un naids vienam pret otru, kā, piemēram, tas bija Ruso un Voltēra gadījumā. Dažāda bija arī viņu pozīcija «Dieva jautājumā».

Atceroties grāfa fon Mellīna kristīgo dievbijību, šķiet, salīdzinājumam kaut nedaudz tomēr būtu nepieciešams ielūkoties tajās jaunajās vēsmās, kas no Rietumeiropas pakāpeniski nokļuva arī līdz provinciālajai Vidzemei un kas, pilnīgi iespējams, varēja ietekmēt brīvo latviešu jaunekli Lūdi.

Saprotams, ka kopš Lielās Franču revolūcijas sākuma arī Krievijas impērijas pavalstnieki, tostarp vidzemnieki, savu ļoti dažādo iespēju robežās sekoja līdzi notikumiem Francijas Karalistē. Piemēram, kopš 1778. gada Vidzemē divreiz nedēļā klajā laistajā izdevumā «Rīgas politiskais laikraksts» (vācu val. Rigische politische Zeitung) interesenti varēja uzzināt par politiskajiem notikumiem ārzemēs. «Informēja par kaŗiem (ilgāku laiku par krievu un turku kaŗu), nemieriem Ungārijā un Polijā, valdniekiem un augstākām amatpersonām, saimniecību, technikas attīstību u. t. t. Neaizmirsa arī literatūru un mākslu: labvēlīgi izvērtēja Voltēra darbus, deva atsauksmi par Gētes [3] Iphigenie [4]pirmizrādi Veimarā, aplūkoja jaunākos notikums mūzikā. [Taču v]isdzīvākā uzmanība pievērsās Lielajai [F]ranču revolūcijai. [..] Revolūcijai uzliesmojot, sīki izsekoja tās atsevišķos momentus; atreferēja ne vien oficiālo viedokli, bet arī raksturīgus, Parīzes visplašākajās aprindās dzirdētus vērtējumus. Ziņoja par Bastilijas ieņemšanu, jakobīņu kluba nodibināšanos, zemnieku prasību atcelt feodālās nastas un baznīcas desmito tiesu, tēloja zemnieku bruņotās sadursmes ar aristokratiem. Iespieda un komentēja franču 1791. gada konstitūcijas [5] tekstu līdz ar Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarāciju. Laukos šos Rīgas laikraksta ziņojumus lasīja ne muižnieki vien: tie nepalika sveši arī muižās nodarbinātajiem latviešiem, kas prata vāciski. Bez tam, kā atzīmējis kāds autors 1795. gadā, «bija pietiekami daudz pakalpīgu ļaužu», kas sastapās ar zemniekiem krogos un «tiem pie degvīna glāzes pārtulkoja laikrakstus». Tādā kārtā [..] Francijas «lielās liesmas atblāzma», ko starp citu spoguļoja Rīgas polītiskais laikraksts, sasniedza un ietekmēja, kaut gausi un netieši, arī latviešu tautas apziņu.» [6]

Šī iemesla dēļ varētu arī pieļaut, ka brīvo ļaužu ģimenē dzimušajam Lūdem, kura vecāki, kā zināms, bija arī parūpējušies par dēla izglītību, vismaz vispārējos vilcienos varēja būt zināmas jaunākās tā laika cilvēku prātus satraucošās gaidāmo politisko pārmaiņu vēsmas Eiropā, kuru viens no vadmotīviem, protams, bija saldais vārds brīvība, ar ko gan ne visi zināja, ko īsti iesākt. Brīvības priekšnojautas sekmēja arī apgaismotā absolūtisma politika visās jomās. Ideālā gadījumā tai vajadzēja nozīmēt modernizētas nodokļu sistēmas ieviešanu, laicīgo izglītības iestāžu pieaugumu, tiesu reformas, dzimtbūšanas pakāpenisku atcelšanu, reliģijas ietekmes samazināšanos valsts pārvaldē un daudzu reliģiju (konfesiju) sabiedrības veidošanos. Tādējādi tas nozīmēja arī lielāku kontroli pār baznīcas īpašumiem, tos apliekot ar nodokļiem vai pat sekularizējot. [7] Ar dažādiem panākumiem Eiropā šie procesi pilnā sparā arī noritēja.

Atgriežoties pie jautājuma par apgaismotāju pozīciju reliģijas jautājumā, neraugoties uz to, ka Voltērs bija deists [8], viņš aicināja «iznīcināt neģēlīgo» (franču val. écrasez l’infâme) baznīcu, taču to attiecinot uz baznīcu kā uz reliģiskā terora avotu, nenoliedzot tās nepieciešamību gluži pragmatisku jeb pat utilitāru apsvērumu dēļ.

Vēl Romas republikas (509. g. p. m. ē. –27. g. p. m. ē.) laikā Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero, 106. g. p. m. ē. – 43. g. p. m. ē.) sarakstītā traktāta «Par dievu dabu» (latīņu val. De natura deorum) tēzi: «ja Dieva eksistence nebūtu nepieciešama pati par sevi, tad viņu, ja var tā izteikties, vajadzētu radīt ļaužu labumam un laimei», pēcāk sludināja Anglijas Baznīcas kādreizējais virsbīskaps Džons Tilotsons (John Tillotson, 1630–1694), norādot, ka Dieva eksistence ir tik parocīga, tik lietderīga un tik nepieciešama cilvēces labklājībai. [9]

Daudz asākā, pat gnostiskā stilā šis viedoklis tika izteikts kāda anonīma autora jau viduslaikos sarakstītā (līdz pat šim brīdim nav noskaidrots precīzs sarakstīšanas laiks [10]) traktātā «Par trim krāpniekiem» (latīņu val. De Tribus Impostoribus) [11] Tā autors vilka paralēles starp pagānismu un pasaules vadošajām ābrahāmiskajām reliģijām – jūdaismu, kristietību un islāmu. Reliģijas praktisko mērķi viņš saistīja galvenokārt ar valdnieku iespēju vieglā veidā tikt pie mantas, šī iemesla dēļ populārāko reliģiju aizsācējus – Mozu, Kristu un Muhamedu – aizplīvuroti dēvējot par krāpniekiem. Viņš nosodīja arī reliģijas piekritēju darbus, kas bija pretrunā ar kanoniem, piemēram, ka «[k]ristieši viscaur pravieto par savu pretinieku iznīcināšanu, par baznīcas ienaidnieku pakļaušanu verdzībai, kam bija īpaši liela nozīmē kopš tiem laikiem, kad kristieši guva pieeju valsts pārvaldei» [12]. Savukārt pašu Dievu viņš vainoja pārliekā cietsirdībā, vēlmē kļūt cilvēkiem par elku un ne īpaši tikumiskas uzvedības izpausmēs, pie kurām pieskaitīja, piemēram, to, ka «dievs-svētais-gars [..] bija radījis dievu-dēlu savdabīga sakara ar jau saderināto jaunieti rezultātā» [13]. Viņš nesaprata, kā par vismīlošu atzītais Dievs, kurš tika prezumēts kā cilvēces tēvs, bija varējis atļaut saviem bērniem pagaršot aizliegto augli no koka, ko pats bija radījis: «[p]aņem nāvējošu ieroci, piemēram, zobenu. [..] Paņem, es saku, zobenu, ak, tēvs vai draugs, un ja tu esi patiess draugs vai tēvs, tad ieliec to draugu vai bērnu rokās, aizliedzot viņiem to pielietot, kaut arī tu jau iepriekš zini, ka tas tomēr notiks [..], ka tas novedīs pie šausmīgas asinsizliešanas viņ[u] tuvinieku starpā, kuri vēl pat ne par ko nav vainojami. Padomā. Ja esi tēvs, vai tu tā rīkotos?» [14] Taču tajā pašā laikā Dieva eksistences prezumpciju viņš uzskatīja par vienu no morālās uzvedības garantiem. Traktāta «Par trim krāpniekiem» autora ieskatā, cilvēku prāti ir tik aptumšoti ar nesavaldāmu vēlmi veldzēt savas tīksmes un vajadzības, ka vienīgi bailes Dieva tiesas priekšā spēj atturēt ļaudis no galējības, kas var izpausties arī kārotā iegūšanā par katru cenu.

Tieši šo traktātu «Par trim krāpniekiem» 1769. gadā kritizēja Voltērs, kurš minētajā darbā saskatīja «rupja ateisma bez domas un filozofijas» [15] pazīmes. Tomēr pēc iepazīšanās ar paša Voltēra nostāju reliģijas jautājumos, bet īpaši – ar viņa 1722. gadā rakstīto dzejoli «Par un pret» (franču val. Le Pour et le contre) – var secināt, ka patiesībā Voltērs ļoti asi nosodīja kristietību, bet precīzāk – to, par ko tā tika pārvērsta reliģiozu fanātiķu rokās. Tādējādi, it kā oponējot minētā darba autoram, arī Voltērs nonāca pie līdzīga secinājuma, ka, «ja nu gadīsies, ka Dieva nav, tas būtu jāizdomā» (franču val. si Dieu n’existait pas, il faudrait l’inventer) [16]. Iespējams, ka mūsdienu kontekstā šī doma nav gluži bez pamata.