Kā jau iepriekšējā publikācijā tika norādīts, starpkaru Latvijas tiesību sistēmas kriminālprocesa normatīvie akti faktiski bija identiski 1864. gada 20. nobembra Kriminālprocesa nolikumā ietvartajam regulējumam. Proti, 1926. gada Kriminālprocesa likumu [1] 750. pants (1939. gada Kriminālprocesa likuma [2] 750. pants) noteica: «[t]iesas izmeklēšanu nobeidz ar debatēm par caurlūkoto un pārbaudīto pierādījumu būtību» [3]. Savukārt beigu debates veidojās no «prokurora vai privātapsūdzētāja apsūdzības runas», «civilprasītāja paskaidrojumiem» un «aizstāvja aizstāvības runas vai paša tiesājamā paskaidrojumiem» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 751. pants) [4].

«Prokurors apsūdzības runā aprāda apsūdzības svarīgākos apstākļus tādā veidā, kādā tie noskaidrojušies tiesas izmeklēšanā, un dod savu atzinumu par tiesājamā vainas raksturu un pakāpi, kā ari sodu, kāds tam pēc likuma uzliekams» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 753. pants) [5]. Taču «[p]rokuroram apsūdzības runā nav ne jāiztēlo lieta vienpusīgi, izceļot tikai tos lietas apstākļus, kuŗi pierāda tiesājamā vainu, ne jāpalielina lietā esošo vainas pierādījumu nozīme vai caurlūkojamā noziedzīgā nodarījuma svarīgums» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 754. pants) [6]. Tomēr, ja «prokurors atrod, ka tiesājamā taisnošanās pelna ievērību, tad viņam, neaizstāvot ar tiesas izmeklējumu atspēkoto apsūdzības rakstu, jāizteic par to tiesai pēc sirdsapziņas» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 755. pants) [7].

Savukārt «[t]iesājamā aizstāvis paskaidro aizstāvības runā visus tos apstākļus un aprādījumus, kuŗi atspēko vai pavājina pret tiesājamo personu celto apsūdzību» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 758. pants) [8]. Taču «[t]iesājamā aizstāvim nav ne jārunā par priekšmetiem, kuŗi nemaz neattiecas uz lietu, ne jāaiztiek pienācīga cienība pret ticību, likumu un likumīgo varu, ne jālieto izteikumi, kas aizskaŗ kādu personu» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 759. pants) [9]. Tāpat arī «[a]izstāvoties tiesājamiem pašiem, viņiem jāievēro noteikumi, kuŗi paredzēti viņu aizstāvjiem» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 760. pants) [10].

Tad «[p]ēc tiesājamā vai viņa aizstāvja aizstāvības runas tiklab prokurors vai privātapsūdzētājs, kā ari civilprasītājs var celt savas ierunas, bet tiesība uz pēdējo vārdu katrā ziņā pieder tiesājamam vai viņa aizstāvim» (1926. gada Kriminālprocesa likumu 761. pants) [11]. Visbeidzot, «[p]ēc aizstāvja beigu paskaidrojumiem tiesas priekšsēdētājs jautā pašam tiesājamam, vai viņš vēl nevar ko teikt sev par attaisnojumu, un, saņemot noliedzošu atbildi, pasludina pusu debates par izbeigtām». (1926. gada Kriminālprocesa likumu 762. pants) [12].

Jautājumā par 1926. gada Kriminālprocesa likumos un 1939. gada Kriminālprocesa likumā paredzēto replikas institūtu Latvijas Kriminālā Kasācijas Senāta starpkaru perioda prakse klusē.

Tomēr no autoru rīcībā esošajiem starpkaru perioda Latvijas tiesas sēžu protokoliem nepārprotami konstatējams, ka tiesas debates nebija procesuāli nodalītas no replikas. Turklāt no neatkarīgās Latvijas starpkaru perioda tiesas gaitu fiksējumiem secināms, ka aizstāvība vienmēr bija tiesīga celt ierunas kā pēdējā pēc apsūdzības runas paušanas, tādā veidā oponējot visiem apsūdzības minētajiem apgalvojumiem.

Piemēram, Roberta Pēķa-Peiķa gadījumā «tiesiskā disputa» gaitā prokurors «uztureja apsūdzību apsūdzības raksta apmēros un lūdza aps[ūdzēto] Pēķi-Peiķi sodit ar tris gadiem pārmācības nama», pret ko savukārt iebilda tiesājamā aizstāvis, tiesu prasot «sodu mīkstināt». [13] Savukārt Johana Kārkliņa krimināllietā apsūdzētājs, beigu sacīkstē uzturot «apsūdzību apsūdzības raksta apmērā», «lūdza apsūdzēto sodīt», kam nepiekrita aizstāvis, uzskatot, ka apsūdzētais tomēr būtu attaisnojams. [14] Tādējādi tiesu debatēs diskutēja par piemērojamā soda apmēru [15], sodīšanas iespējamību kā tādu [16] vai soda uzlikšanas pamatu [17], reizēm pat atkārtoti paužot izvērstu attieksmes izklāstu pret inkriminējamo noziedzīgo nodarījumu.

Savukārt expressis verbis replikas institūts bija ietverts Krievijas PFSR 1922. gada 25. maija Kriminālprocesa kodeksa 311. pantā [18], Krievijas PFSR 1923. gada 15. februāra Kriminālprocesa kodeksa 307. pantā [19] un Latvijas PSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 294. panta [20] piektajā daļā.

No minēto tiesību normu formulējuma konstatējams, ka replika bija uzskatāma par tiesas debašu neatņemamu sastāvdaļu. Kādreizējais Augstākās tiesas krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Jānis Vilders (1930–2017) [21], komentējot Latvijas PSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 294. pantu, kas regulēja replikas institūtu, skaidroja tiesas debašu nozīmi kriminālprocesā: «Tiesu debates ir iztiesāšanas posms, kurā procesa dalībnieki analizē un novērtē tiesas izmeklēšanā izskatītus pierādījumus un galīgā veidā formulē savu procesuālo viedokli lietā, izklāstot savus secinājumus, pamatojumus un priekšlikumus par to, kā jāizšķir izskatāmā krimināllieta» [22]. Savukārt «[t]iesu debašu uzdevums ir palīdzēt tiesai un klātesošajiem pareizi orientēties lietas faktiskajos un juridiskajos apstākļos, noskaidrot to būtību un nozīmi un izdarīt uz to pamata pareizus secinājumus» [23]. Tādējādi nepārprotami arī saskaņā ar padomju kriminālprocesa doktrīnu replika bija tiesas debašu organiska sastāvdaļa, šajā aspektā likumdevējam paliekot uzticīgam 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā ietvertajām idejām.

Līdz ar to «[t]iesu debatēm ir liela nozīme tiesnešu iekšējās pārliecības veidošanā. Iekšējā pārliecība, protams, veidojas visā lietas iztiesāšanas laikā, bet tiesas debates palīdz to izkristalizēt galīgā veidā un tādējādi sekmē likumīgu, pamatotu un taisnīgu kriminālspriedumu» [24].

Kā redzams, šajā laika periodā tiesas debatēm vispār netiek piedēvēts «izrāžu» raksturs, kā to saprot šobrīd. Gluži otrādi – «[i]evērojot tiesu debašu svarīgo sabiedriski politisko un tiesisko nozīmi, komentējamā pantā ir ietverts noteikums, kas aizliedz ierobežot tiesu debašu ilgumu» [25].

Tomēr no minēto tiesību normu formulējuma konstatējams arī tas, ka procesuālā oponenta tiesības uz repliku (iebildumiem) pastāvēja neatkarīgi no tā, vai citi procesuālie oponenti to bija izmantojuši. Neraugoties uz to, profesors Mihails Strogovičs (Михаил Соломонович Строгович, 1894–1984) norādīja, ka «[p]rokuroram nav vienmēr jāizlieto sava replikas tiesība» [26] – valsts apsūdzētājam saistībā ar ieņemamo amatu jābūt spējīgam sagatavot tiesas debašu runu tā, lai vēlāk nekas nebūtu piebilstams.

Pēdējais apgalvojums apstiprināms arī ar profesora Mihaila Čeļcova (Михаил Александрович Чельцов-Бебутов, 1890–1973) pausto viedokli: «[p]ušu debatēm, cieši piekļaujoties tiesas izmeklēšanai, rezumējot no apsūdzības un aizstāvības skatpunktiem, gan tiesā, gan arī publikā jāveicina pilnīgāku un precīzāku priekšstatu par visiem lietas materiāliem. Sakot apsūdzības runu, valsts apsūdzētājam jāpatur prātā šādi uzdevumi: pierādīt tiesai apsūdzības pamatotību, izveidot ap noziedznieku nosodīšanas morālu atmosfēru, mobilizēt pilsoņus uz cīņu ar noziedzību, iedvest nestabilu elementu apziņā likuma stingrākas ievērošanas nepieciešamību. Tādēļ ir skaidrs, cik augstas prasības ir izvirzāmas valsts apsūdzētāja runas saturam un formai» [27].

Tādējādi arī Čeļcovs nonāca pie secinājuma, ka prokuroram būtu jāizmanto tiesības uz repliku vien izņēmuma gadījumos, «ja viņš uzskata, ka aizstāvis izkropļoja lietas sabiedriski-politisku nozīmi un ir nepieciešams izlabot tā kļūdu. Savukārt iebilst pret aizstāvības argumentiem pēc būtības parasti nav jēgas: replika vai nu atkārto jau iepriekš teikto un ar to pavājina apsūdzības runas spēcīgumu, vai arī – kļūst par personisku polemiku ar aizstāvi, kas nav valsts apsūdzētāja cienīgi» [28].

Tādējādi «prokuroram jāizsakās replikā tikai tādos gadījumos, kad, viņaprāt, aizstāvja runā ir faktu sagrozīšana vai principiāli nepareizi apgalvojumi» [29]. Vēl jo vairāk – «jāpatur prātā, ka uz prokurora repliku aizstāvis vienmēr var atbildēt replikā, taču prokurors uz aizstāvja repliku atbildēt nevar, tādēļ pušu debatēs pēdējais vienmēr runās aizstāvis»!

Tādēļ pārāk bargi nenosodīsim abus padomju kriminālprocesa zinātniekus par pārmērībām sociālistiskās ideoloģijas leksikas lietojumā! Viņiem vismaz nebija ne mazāko šaubu, ka aizstāvis replikā nav ierobežojams, ja pēdējais godprātīgi pilda savus procesuālos pienākumus.

Protams, «replikas nekādā gadījumā nav jāizlieto liekai vārdu cīņai un pārmērīgai polemikai, kurā var nogrimt lietas būtība» [30]. Arī profesors Arturs Liede (1905–1981) norādīja, ka «[r]eplika ir iebildumi pret tiesu debatēs izteiktajiem konstatējumiem, vērtējumiem, raksturojumiem un juridiskajiem secinājumiem. Replikas tiesības domātas nevis tukšai polemikai, bet lietai svarīgu jautājumu iztirzāšanai, citu debašu dalībnieku pieļauto kļūdu, nepamatotu tēžu un argumentu noskaidrošanai utt. [31]

Un tādēļ šeit vietā būtu vismaz salīdzinoši retoriski pavaicāt, vai Augstākās tiesas lietā Nr. SKK- 98/2021 aizstāvja teiktais replikā, kura tika pārtraukta, patiešām bija vienīgi «lieka vārdu cīņa un pārmērīga polemika, kurā nogrima lieta būtība», vai tomēr patiesa cenšanās, vēl pirms tiesa dodas uz apspriežu istabu, vērst tās uzmanību uz prokurora juridiski kļūdaino pozīciju?

Jebkurā gadījumā secināms, ka arī padomju tiesību sistēmā tomēr tika saglabāta 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā ietvertā izpratne par replikas institūtu.

Bet, ja tā, tad atklāts paliek jautājums, cik pamatoti ir kontinuitātes doktrīnas ietvaros veikt radikālus grozījumus arī Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesā? Turklāt apšaubāms ir arī tas, vai patiešām ir veikta šī tiesību institūta analīze, veidojot zinātniski pamatotu izpratni par tā būtību?