Turpinot aplūkot pierādījumu pārbaudes kārtības vēsturisko ģenēzi, jāsecina, ka kontinuitātes doktrīnas ietvaros 1864. gada 20.  novembra Kriminālprocesa nolikumā radītā izpratne tika turpināta starpkaru perioda Latvijas Republikas tiesību avotos. Tādējādi šī brīža Latvijas kriminālprocesa doktrinālās izpratnes maiņas pamatojums šķiet ir meklējams vai nu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) tiesību sistēmas aklā pārņemšanā, vai arī – mūsdienu Kriminālprocesa likuma izveidotāju izstrādes gaitā paustajos apsvērumos. 

Tomēr, kā izrādījās, «mest akmeni» padomju procesa virzienā būtu nepamatoti, par ko liecina arī turpmāk izklāstītā PSRS kriminālprocesa doktrīna. Proti, apsūdzētā tiesības jebkurā tiesas izmeklēšanas brīdī uzdot jautājumus liecinošām personām, tāpat kā izmeklēšanas brīdī sniegt paskaidrojumus par izskatāmās krimināllietas faktiskajiem apstākļiem, viscaur no 1864. gada 20. novembra tika saglabātas arī PSRS kriminālprocesuālajos regulējumos. 

Šāds regulējums tika paredzēts jau Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (turpmāk – KPFSR) 1922. gada 25. maija Kriminālprocesa kodeksa (krievu val. Уголовно-процессуальный Кодекс РСФСР) 281. pantā, KPFSR 1923. gada 15. februāra Kriminālprocesa kodeksa 277. pantā un daļēji arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – LPSR) 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 278. pantā. 

KPFSR 1922. gada 25. maija Kriminālprocesa kodeksa 281. pants noteica, ka tiesas sēdes «priekšsēdētājs izskaidro tiesājamajam viņa tiesību uzdot jautājumus lieciniekiem, ekspertiem un citiem tiesājamajiem un sniegt paskaidrojumus kā par visas lietas būtību, tā arī par atsevišķiem apstākļiem tiesas izmeklēšanas jebkurā brīdī», piebilstot, ka «[š]ajā pantā [i]zklāstītās tiesības piemīt tiesājamajam neatkarīgi no tā, vai viņam ir aizstāvis, vai lieta ir klausāma bez tāda dalības» [1]. Šis noteikums bez izmaiņām tika iekļauts KPFSR 1923. gada 15. februāra Kriminālprocesa kodeksa 277. pantā [2]. 

Turpretim LPSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 278. pantā expressis verbis netika paredzēts [3] tamlīdzīgs noteikums. Neraugoties uz to, kādreizējā Latvijas Advokātu kolēģijas prezidija priekšsēdētāja vietniece Vija Jākobsone (1934–2012) nonāca pie pilnīgi pareiza secinājuma, ka «[a]r tiesas sēdes priekšsēdētāja atļauju tiesājamam ir tiesība dot liecības jebkurā tiesas sēdes laikā un sakarā ar jebkuru pārbaudāmo pierādījumu. Tomēr tiesas sēdes priekšsēdētājs norāda, tieši kad dot tiesājamam vārdu, lai tas netraucētu tiesas sēdes kārtību un objektīvās patiesības noskaidrošanu lietā» [4]. Arī profesors Mihails Strogovičs (Михаил Соломонович Строгович, 1894–1984) pauda viedokli, ka «[n]oteikums par to, ka [..] tiesājamais var sniegt savus paskaidrojumus par apsūdzības būtību tikai tā tiesas veicamās nopratināšanas laikā var novest pie apsūdzētā tiesības uz aizstāvību nepamatota ierobežojuma» [5].

Tomēr zīmīga ir arī cita Jākabsones tēze: «[t]iesājamā brīvā stāstījuma laikā viņš dod liecības par viņam celtās apsūdzības būtību un citiem viņam zināmiem un lietā noskaidrojamiem apstākļiem. Brīvā stāstījuma laikā nav ieteicams pārtraukt tiesājamo vai uzdot jautājumus. Sevišķi tas attiecināms uz nepilngadīgā tiesājamā pratināšanu. [..] Nav pieļaujams pieprasīt, lai tiesājamais apstiprina izziņā vai iepriekšējā izmeklēšanā dotās liecības vai arī atkārto tādiem vārdiem, kā tās fiksētas pirmstiesas izmeklēšanas dokumentos. Tiesājamā brīvais stāstījums tiesai un visiem tiesas sēdes dalībniekiem nopietni un rūpīgi jāuzklausa» [6].

Tādējādi secināms, ka atbilstoši LPSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 278. pantam apsūdzētās personas, zaudējot tiesības uz jautājumu uzdošanu tiesas sēdē liecinošām personām, saglabāja KPFSR 1922. gada 25. maija Kriminālprocesa kodeksa 281. pantā un 1923. gada 15. februāra Kriminālprocesa kodeksa 277. pantā noteiktās tiesības uz ikkatra pārbaudāmā pierādījuma atspēkošanu jebkurā tiesas izmeklēšanas brīdī. 

Savukārt pierādījumu pārbaudes kārtību reglamentēja KPFSR 1922. gada 25. maija Kriminālprocesa kodeksa 285. pants [7], KPFSR 1923. gada 15. februāra Kriminālprocesa kodeksa 281. pants [8] un LPSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 277. pants [9]. Atbilstoši šajās tiesību normās ietvertajam principam pierādījumu pārbaudes kārtības noteikšana bija viena no tiesas pilnvarām, ko tā īstenoja, uzklausot procesa aktīvo dalībnieku viedokli attiecīgajā jautājumā. 

Neraugoties uz to, tiesību doktrīnas avotos tika norādīts, ka «[p]ierādījumu pārbaudes kārtība katrā krimināllietā nosakāma atkarībā no konkrētiem lietas apstākļiem, kas dod tiesai iespēju izzināt objektīvo patiesību. Tādēļ lietā nav «parastas» pierādījumu pārbaudes kārtības» [10]. Līdzīgi uzskatīja arī Strogovičs: «Vienādu vai otrādu tiesas izmeklēšanas kārtību noteic tiesa atkarībā no katras atsevišķas lietas apstākļiem; no tiesas atkarājas iesākt izmeklēšanu ar to, ka tiesājamais dod paskaidrojumus par visiem lietas apstākļiem vai tikai par atsevišķiem apsūdzības punktiem, vai arī iesākt ar liecinieku un cietušo nopratināšanu utt.» [11] 

Jebkurā gadījumā «[t]iesas izmeklēšanai jābūt konstruētai tādā veidā, lai visu lietas apstākļu noskaidrošana, visu pierādījumu izpēte noritētu loģiskā secībā un metodiski. Tikai izpildoties šim nosacījumam, tiesas un klātesošo pilsoņu priekšā skaidri iezīmēsies izmeklējamā notikuma aina. Turpretim saraustīta un haotiska tiesas izmeklēšanas veikšana, kurā fakti un apstākļi tiek pārbaudīti bez loģiskas saiknes, pārmijus, spēj komplicēt un samudžināt lietas izskatīšanu» [12]. Kontekstā ar šī brīža Latvijas kriminālprocesu šādam secinājumam ir grūti nepiekrist.

Tādējādi tiesību doktrīnā tika atzīts, ka «[p]ierādījumu pārbaudi ieteicams uzsākt ar tiesājamā nopratināšanu, jo pārējos pierādījumus tad iespējams pārbaudīt, izmantojot faktus, kas kļuvuši zināmi no tiesājamā liecībām. Ja lietā ir vairāki tiesājamie, jānosaka viņu nopratināšanas kārtība, ņemot vērā to, vai viņi sevi par vainīgiem nozieguma izdarīšanā atzīst pilnīgi, daļēji vai arī neatzīst nemaz, kāda ir viņu loma nozieguma izdarīšana» [13]. 

Identisku viedokli pārstāvēja arī Latvijas Valsts Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Arturs Liede (1905–1981), rakstot, ka «[t]eorijā sastopams uzskats, ka pierādījumus jāsāk pārbaudīt ar tiesājamā nopratināšanu, ja viņš atzīst sevi par vainīgu, turpretim, ja viņš savu vainu noliedz, esot lietderīgi vispirms nopratināt cietušo un lieciniekus, lai tiesājamais saprastu vainas nolieguma veltīgumu un atzītos. Tiesu praksē tomēr lielākoties pierādījumu pārbaudi sāk ar tiesājamā nopratināšanu neatkarīgi no viņa atzīšanās. Tas jāatzīst par pamatotu no vairākiem viedokļiem. Pirmkārt, ja tiesājamais tiek pratināts tikai pēc tam, kad pārbaudīti apsūdzības pierādījumi, viņam tiek sašaurinātas aizstāvības iespējas; liecinieku nopratināšanas laikā viņš var dot paskaidrojumus tikai par atsevišķām apsūdzības daļām un nevar atspēkot to visumā. Otrkārt, tiesai šādā gadījumā tiek atņemta iespēja, pamatojoties uz tiesājamā nopratināšanā iegūtajām ziņām un ievērojot viņa atspēkojumus, mērķtiecīgi virzīt tālāko tiesas izmeklēšanu» [14].

Tajā pašā laikā tika uzskatīts, ka «[t]iesājamā pilnīga savas vainas atzīšana nesašaurina visu pierādījumu pārbaudes pienākumu, jo tiesājamā atzīšanās var būt kā patiesa, tā arī nepatiesa» [15]. 

Savukārt «[c]ietušais nopratināms pēc tiesājamā, bet pirms liecinieku nopratināšanas. Nosakot cietušo un liecinieku nopratināšanas kārtību, jāņem vērā, kādi fakti viņiem ir zināmi, kāda ir viņu liecības kā pierādījumu avota vieta un nozīme lietā. Liecinieki, kuriem nav zināmi fakti, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, nopratināmi pēc tiem lieciniekiem, kuriem šādi fakti ir zināmi» [16], bet «[l]ietās ar daudzām apsūdzības epizodēm pierādījumu pārbaudi ieteicams plānot tā, lai noteiktā secībā pārbaudītu atsevišķi katru no apsūdzības epizodēm» [17]. 

Tādējādi atzīstams, ka PSRS kriminālprocesuālajos regulējumos paredzētā pierādījumu pārbaudes kārtība bija visnotaļ elastīga. Nevar arī nepiekrist tiesību vēsturnieka un kriminālprocesuālista profesora Mihaila Čeļcova (Михаил Александрович Чельцов-Бебутов, 1890–1973) paustajam viedoklim, ka tamlīdzīga «tiesas izmeklēšanas secība visvairāk atbilst tiesas izmeklēšanas sacīkstei un tādēļ ir atzīstama par labāku» [18]. 

Kāpēc tad bija nepieciešams tik plašs ieskats padomju kriminālprocesā, kas lasītājam varētu šķist anahronisms [19]? Pirmkārt, tādēļ, ka šāds noregulējums (vienīgi ar citu nosaukumu – Latvijas Kriminālprocesa kodekss) būtībā bija spēkā līdz pat 2005. gada 1. oktobrim, kad spēkā stājās šobrīd piemērojamais Kriminālprocesa likums. [20] Un otrkārt, ir būtiski nepieciešams, lai analizētu mūsdienu pieeju pierādījumu pārbaudes kārtībai un tās iespējamo doktrinālo pamatojumu vai tā neesamību vēsturiski spēkā esošajos normatīvajos aktos. 

Līdz ar to jāsecina, ka pierādījumu pārbaudes kārtības maiņa, turklāt pieļaujot iespēju šo procesu sākt ar apsūdzētā jeb tiesājamā paskaidrojumu sniegšanu, vēsturiski bijusi regulēta gan monarhistiskā pārvaldē – Krievijas impērijā −, gan neatkarīgā Latvijas Republikā starpkaru perioda laikā, tāpat arī Padomju Savienības tiesību sistēmā. Atklāts vienīgi ir jautājums – kāpēc tad šī pieredze nav ņemta vērā un vai tas tiešām ir uzskatāms par progresu krimināltiesību politikas jomā?

Vēsture klusē, kāds bija «jaunās doktrīnas» izgudrotāju patiesais mērķis… Tomēr ar vislielāko varbūtību var pieņemt, ka toreiz virsroka bija ģeopolitiskām interesēm un motīviem, tādā veidā izveidojot parodiju par anglo-amerikāņu sacīkstes procesu kombinācijā ar padomju kriminālprocesa specifisko izpratni par kontinentālās Eiropas doktrīnu. Iecere pārdot šo «precīti» ar argumentu, ka apsūdzētajam nav jāpierāda savs nevainīgums, un tādēļ viņš arī var lepnā vientulībā gadiem atrasties tiesas sēžu zālē un nebilst ne vārda (pat aizliedzot vai vismaz ierobežojot to), šķiet, šobrīd ir pilnībā izgāzusies. Taču tā arī nevarēja realizēties, jo, Herberta Pakera (Herbert Leslie Packer, 1925-1972) vārdiem izsakoties, Latvijas kriminālprocesā (patiesībā arī ASV kriminālprocesā) kā noziedzības kontroles modelī dominē tieši vainīguma prezumpcijas princips. [21] Citiem vārdiem, no Holivudas filmām aizņemtais sižets, kad apsūdzētais, ciniski smaidīdams un mutē valstot košļājamo gumiju, nesatricināmā mierā noraugās tiesas zālē notiekošajā pilnīgā pārliecībā, ka viņa labā uzvalkā tērptais advokāts visu nokārtos, ir nekas cits kā stereotips vai mīts.

Līdz ar to šī brīža kriminālprocesuālais noregulējums jautājumā par apsūdzētā nopratināšanas brīdi nav uzskatāms par progresu. Visdrīzāk tas ir vulgarizēts amerikānisms, kas turklāt nemaz neatspoguļo ASV kriminālprocesa būtību.