Līdz pat mūsu dienām ticis uzskatīts, ka cilvēktiesības ir raksturīgas cilvēka eksistencei neatkarīgi no tautības, dzimuma, reliģiskās pārliecības vai jebkura cita īpaša statusa. Citiem vārdiem sakot, būt par cilvēku ir pietiekami, lai piemistu cilvēktiesības. Tomēr vēsture ar pārsteidzošu regularitāti parāda, ka būt cilvēkam vēl nebūt nav glābiņš no dažādām šausmām; tā nav garantija tam, ka cilvēktiesības tiks ievērotas, ko raksturo attieksme, ka «[p]asaule neatrada nekā svēta šai abstraktajā kailumā – būt cilvēkam.» [1] Un līdzīgi šīs vēsturiskās mācības nav arī bijis nekāds šķērslis atkal un atkal sastapties ar netaisnību un augstprātību visdažādākajās jomās no varas institūciju puses.

Piedāvājot rakstu sēriju par pēdējās piecgades laikā tapušo Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūru par mantisko jautājumu noregulējuma īpatnībām kriminālprocesā, autoru sākotnējais nolūks bija rosināt vienīgi pārdomas, vai arvien vēl ir pamats ar cerībām raudzīties ECT virzienā, meklējot taisnīgu, cilvēktiesībām atbilstošu rezultātu un aizsargājot savas tiesības uz īpašumu. Tomēr publikāciju izstrādes procesā iepazīto materiālu un apkopoto ECT prakses atziņu analīze kopsakarā ar realitāti procesos par noziedzīgi iegūtu mantu tepat Latvijā radīja ierosmi rakstu sērijas noslēgumā lasītājiem arī piedāvāt dažas pārdomas par vēl vienu aspektu, kas saistāms ar netraucētu cilvēkam piemītošas cilvēktiesības – tiesību uz īpašumu – īstenošanu, proti, brīvību. Mūsdienās, šķiet, par privātīpašumu kā par brīvības avotu diemžēl runā arvien retāk, un tam ir arī savs skaidrojums.

Cilvēces attīstības progresu vēsturiski noteikusi tiesību uz īpašumu koncepcijas atzīšana un sabiedrības izpratne par privātīpašumu. Savulaik tika apgalvots, ka vistālāk no modernā sociālisma būtības izpratne par privātīpašumu atradās Senās Romas laikā, tiesību uz īpašuma izmantošanas individuālistisko būtību vispirms sasaistot ar Romas pilsoņa personīgo meistarību un izveicību, tādējādi paužot absolūtu varu un pārākumu. [2] Tomēr jau viduslaikos pārmaiņas domāšanas veidā, pārvaldes modeļos un dzīves līmenī sāka ietekmēt individuālo tiesību izpratni īpašumtiesību jautājumos, pamazām sairstot pietātei pret personai piederošo un darba rezultātā iegūto īpašumu. Atzīstot nepieciešamību stiprināt izpratni par neapstrīdamo īpašuma neaizskaramību, tajos pašos viduslaikos par to bija iestājusies arī Romas katoļu baznīca [3], apstiprinot Akvīnas Toma [4] 13. gadsimtā pausto uzskatu: licitum est quod homo propria possideat [5]jeb «tas ir likumīgi un praktiski nepieciešams, ka cilvēkam ir tiesības iegūt īpašumā lietu kā savu». Apstiprinājumu šim uzskatam Akvīnas Toms pamatoja ar trīs argumentiem: «[p]irmkārt, cilvēks vairāk rūpējas par lietām, kas viņiem pieder individuāli, nekā par kopīgām lietām. Otrkārt, cilvēkos ir mazāks apjukums nekā citkārt mēdz būt, ja katrs par visu [savu īpašumu] ir atbildīgs bez kādas izšķirības. Visbeidzot, cilvēkiem ir daudz lielākas izredzes sadzīvot mierā citam ar citu, ja tie jau laikus zina, kas kuram pieder.» [6] Citiem vārdiem sakot, «[..] privātīpašums ir laba ideja. Lai gan [tiesības uz īpašumu] nav absolūta no dabiskajām tiesībām izrietoša prasība, tas [dabiskajām tiesībām] pilnībā atbilst, un tiesībām uz īpašumu, kad vien iespējams, ir dodama priekšroka.» [7]

Baznīcas viedokļa ietekme, veidojot sabiedrības izpratni par tiesībām uz īpašumu, vēl bija jūtama arī 19. gadsimta beigās, kad Pāvests Leons XIII [8] enciklikā [9] «Rerum Novarum» iezīmēja dažādu sociālistisko ideoloģiju bīstamību, norādot, ka tās līdztekus netaisnībai rada naidu un nepatiku visās sabiedrības kārtās, «[..] atverot durvis skaudībai, savstarpējām ķildām un nesaskaņām; [..] un ideālā vienlīdzība [..] patiesībā būtu ikviena nonivelēšana līdzvērtīgam postam un degradācijai. Tamdēļ ir skaidrs, ka sociālisma pamatprincips [..] ir pilnībā noraidāms, [..] nonākot tiešā pretrunā ar cilvēces dabiskajām tiesībām. Tāpēc, lai risinātu situāciju, ar ko saskāries vairums, pirmais un būtiskākais princips ir privātīpašuma neaizskaramība.» [10] Mudinot ļaudis nodrošināt sev ienākumu avotu, pāvests Leons XIII norādīja, ka tas panākams, «[..] pieņemot kā principu to, ka privātīpašums ir svēts un neaizskarams. Tamdēļ likumam ir jādod priekšroka īpašumtiesībām, tā īstenotajai politikai mudinot pēc iespējas vairāk cilvēku kļūt par īpašniekiem.» [11]

Īpašuma neapstrīdami neaizskaramā un svētā būtība bija uzsvērta arī Jauno laiku laicīgo domātāju darbos, piemēram Ādams Smits [12] rakstīja, ka «[ī]pašums, ko katrs cilvēks ieguvis savu darba pūļu rezultātā, ir visa cita īpašuma sākotnējais pamats, tāpēc tas ir vissvētākais un neaizskaramākais.» [13] Īpašumtiesībām līdztekus dažāda rakstura subjektīvām īpašībām, ko šim aktīvam piešķir tā īpašnieks, piemīt nenoliedzama ekonomiskā nozīme, kas šīs tiesības un to aizsardzību nostata jo īpaši asu diskusiju epicentrā. Šo tiesību atzīšana un aizsardzība ir viens no brīvā tirgus ekonomikas pīlāriem. Piemēram, ja kādam pieder zemes īpašums, cilvēkam ir pārliecība, ka šim aktīvam piemīt potenciāls, to pareizi izmantojot, nest augļus. Un tamdēļ īpašniekam ir dibināti iemesli par savu mantu rūpēties, tajā veikt ieguldījumus, vairot tās spēju dot ekonomisku labumu.

Tieši individuālās darbības ar īpašumu, ko pēc saviem ieskatiem brīvi veic tās īpašnieks, rada tiesību uz īpašumu aizsardzības nepieciešamību. Tādējādi brīvība kā politisks institūts, kā savā laikā norādīja Frīdrihs Augusts fon Hajeks [14], rodas nevisno cilvēku tieksmes pēc brīvības, ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru, ar to vispirms saprotot privātīpašumu un ģimeni. [15] Šiem secinājumiem, autoru ieskatā, ir grūti nepiekrist.

Diemžēl izskatās, ka F. Hajeka uzskats, par kura patiesumu cilvēcei jau sen bija dota iespēja pārliecināties praksē, [16] proti, ceļā uz bagātības ieguvi atzīstamas tādas cilvēciskās īpašības kā taupība, pašdisciplīna, atbildība utt., daudziem mūslaiku domātājiem vairs nav pieņemams. To kaut vai apliecina pavisam nesen F. Hajeka virzienā raidītais gluži vai histēriskais nosodījums [17], tostarp apstāklis, ka «progresīvie vaino F. A. Hajeku it visā, kas tiem nepatīk» [18]. Tādējādi brīvība, kas ir netraucētas tiesību uz īpašumu īstenošanas pamatā, nebūt nenozīmē «[..] šauru prāta un apziņu demonstrējošu egoismu, piemēram, matiem plīvojot, ar maksimālu ātrumu triekties ar stāvdrāzi vai velosipēdu pa gājēju ietvēm, anonīmi gānīties tīmeklī, skaļi klausīties mūziku vēlās vakara stundās vai nakts laikā, nomest plastmasas pudeli vai kārumu iesaiņojumus mežā vai pludmalē, noārdot pašas elementārākās un tādēļ civilizētā sabiedrībā it īpaši tik nepieciešamās cilvēciskās distances, kuru ievērošana garantē citu līdzcilvēku drošu individuālās dzīves sfēru.» [19]

Arī Džons Loks [20], uz kura idejām tika balstīta Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācija (1776), [21] uzskatīja, ka, «[l]ai gan Zeme un visas zemākās radības ir dalāmas kopīgi visai cilvēcei, ikvienai personai pieder tas, kas iemiesots paša ķermenī; un uz šo īpašumu nav tiesību nevienam citam kā vien pašam cilvēkam. Varam sacīt, ka ķermeņa ieguldīto pūļu un roku veiktā darba rezultāts patiešām pieder šim cilvēkam. Un tamdēļ, cilvēkam izmantojot to, ko devusi daba, un apvienojot to ar sava darba pūlēm, top kaut kas cilvēkam piederošs, kas tādēļ kļūst par tā īpašumu.» [22] Pārfrāzējot šo pārliecību, darba rezultātā gūtā manta ir daļa no cilvēka, jo tā iegūta, apvienojot savas pūles un pieejamos resursus. Tādējādi, īpašumam faktiski veidojot cilvēka fiziskās miesas turpinājumu, jānonāk pie secinājuma, ka cilvēks un tam piederošais kļūst par nedalāmu veselumu, kura aizsardzības nepieciešamība pat var tikt pielīdzināta tiesībām uz dzīvību.

Tradicionālo izpratni par tiesību uz īpašumu saturu Rietumu tiesību loka valstīs pārsvarā saista ar Viljama Blekstona [23] sniegto definējumu par privātīpašumu kā ekskluzīvu, individuāli īstenojamu valdīšanu pār mantu, izslēdzot iespēju to darīt citiem [24] un uzsverot nepieciešamību sabiedrībai «[..] privātā īpašuma tiesības [atzīt] par svētām un neaizskaramām [..].» [25] Reizē ar V. Blekstona viedokļa formulēšanos 18. gadsimta izskaņā kā viens no Franču revolūcijas būtiskākajiem devumiem vērtējama Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija [26]. Tās 17. pants nostiprināja jau fundamentālo uzskatu, ka «[..] īpašums ir neaizskarams un svēts».

Pieaugošā diverģence varas institūciju un Jauno laiku [27] domātāju uzskatos par īpašuma svētumu un tiesību uz īpašumu neizskaramo būtību arvien vājināja sabiedrības izpratni par brīvību, ko sniegtu iespēja mantu iegūt un to netraucēti izmantot. Tas radīja nepieciešamību atkal pievērsties tolaik jau ilgāku laiku aizmirsto romiešu tiesību avotam – Justiniāna [28] Digestām (533) –, kur bija norādīts: «[..] ir par labu atzīstams, ka vainīga cilvēka noziegums paliek nesodīts nekā viens nevainīgais tiktu notiesāts» [29]. Piekrišanu šim principam 19. gadsimtā pauda arī V. Blekstons, apgalvojot, ka «[..] tad ir labāk, ja desmit vainīgas personas izsprūk sveikā nekā viena nevainīga cieš» [30]. Tādējādi, atzīstot valsts pienākumu, cik vien iespējams, izvairīties no personas nepamatotas notiesāšanas, šis princips attiecināms arī uz ikvienu citu krimināljustīcijas izpausmes formu, kas varētu nepamatoti aizskart personu vai tai piederošo īpašumu. Taču cilvēces uzskatu pagrimums, ko citstarp veicināja radikālie sociālisma ideju paudēji, ir sekas tam, ka ar pārsteidzošu vieglumu kā pašsaprotamas tiek pieņemtas dažādas vienkāršotās procesuālās formas attiecībā uz īpašuma piespiedu atsavināšanu.

Starptautiskajos un citvalstu cilvēktiesību dokumentos tiesību uz īpašumu aizsardzības garantijas ietērptas visdažādākajās vārdiskajās formās, tomēr pamatdoma, kas caurstrāvo ikvienu šīs fundamentālās tiesības izpaudumu, ir garantēt tiesības iegūt īpašumu un ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem, tostarp to atsavināt vai gūt augļus no tā lietošanas. Vienas no visplašāk atzītajām tiesību uz īpašumu garantijām nostiprinātas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas [31] 17. pantā, nosakot, ka katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu, kas var piederēt gan viņam vienam, gan kopā ar citiem, un paredzot, ka nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt viņa īpašumu. Šī par paražu tiesību normu kļuvusī garantija mūsdienās īpašumtiesību aizsardzības kontekstā tiek uztverta kā pašsaprotama, neapstrīdama vērtība. [32]

Tomēr ne visiem tiesību piemērotājiem zināms, ka Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas satura izstrādes ceļš, tajā ietverot arī indivīdam piederošā īpašuma aizsardzību, vis nebija rozēm kaisīts. Nedaudz atskatoties vēsturē, laiks pēc Otrā pasaules kara Rietumvalstu sabiedrībā nostiprināja pārliecību par nepieciešamību tiesību aktos paust apņemšanos nekad vairs nepieļaut beztiesiskuma šausmas un smacējošo netaisnību, ko bija nesuši pieci kara gadi. 1947. gadā, uz pirmo sēdi sanākot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas izstrādes komisijai, bija nojaušams, ka atsevišķu jautājumu izlemšana prasīs milzu kompromisu [33] no politiski pretējām nometnēm.

Šo ideoloģisko plaisu radīja demokrātiskās un kapitālistiskās valstis no vienas puses un nedemokrātiskās sociālistiskās, kā arī jaunattīstības valstis [34] no otras puses, kur tolaik (un arī šobrīd) pastāvēja krasi atšķirīga izpratne par privātīpašumu un personas tiesībām uz mantu. Viedokļu atšķirības raisījās par to, vai tiesības uz īpašumu vispār uzskatāmas par cilvēktiesībām un kādā apmērā to izmantošanu tomēr būtu jānoteic nacionālajam regulējumam (Apvienotās Karalistes un Austrālijas viedoklis) [35], un vai īpašums nozīmē tikai personai piederošu mantu un tiesības iegūt īpašumu vai tomēr tas būtu tulkojams plašāk, piemēram, attiecinot arī uz juridiskas personas īpašumu. [36] Piemēram, Latīņamerikas valstis šai disputā aizstāvēja viedokli, ka cilvēktiesības ir tikai tās tiesības uz īpašumu, kas aizsargā personīgai lietošanai paredzēto minimālo mantas apjomu. [37]

Diskusiju rezultātā, pakāpeniski izslēdzot jebkādu strīdiem pakļautu fundamentālu tiesību uz īpašumu raksturojošu jēdzienu klātbūtni no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas projekta, tapusī panta galīgā redakcija atspoguļo vien abstraktu, ģenerālklauzulai pielīdzināmu pamatprincipu. Tas nozīmē, ka, lai gan toreiz formāli viedokļa pārsvaru guva Rietumvalstu uzskats, ir skaidrs, ka par tiesību uz īpašumu būtību vienprātība arvien vēl nav panākta. Atminoties ideoloģiskos pretmetus, kas ir šīs normas pamatā, un liberālā privātīpašuma institūta noraidīšanu kā vienīgo šo cilvēktiesību pamatu, šodien jau ir vērts kritiski paraudzīties uz īpašumtiesību aizsardzības garantijām un godīgi atbildēt, vai gadījumā septiņdesmit gadu laikā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17. pantā piedāvātais politiskais kompromiss nav izčākstējis un vai tiesību uz īpašumu izpratne un aizsardzības garantijas arvien ir gana efektīvas.

Viskonsinas Universitātes (ASV) profesors Hārvijs Džeikobs [38], uzsverot tiesību uz īpašumu nenoliedzami ciešo saiknējumu ar varu un bagātību, vienlaikus pievērsa uzmanību izplatītajam uzskatam, ka «[..] tiesības uz īpašumu tiek kritizētas kā progresu kavējošs faktors. Šo tiesību nozīme bieži vien «nobāl», ņemot vērā citas problēmas, piemēram, badu, nabadzību un postu [dažādos sociālajos slāņos]. Nevienlīdzīgam bagātību sadalījumam ir tendence būt saistītam ar dzimumu un rasu domstarpībām, īpaši ietekmējot minoritāšu grupas. Koncentrējot lielāko daļu pasaules bagātību dažu izredzēto rokās, [..] tiesības uz īpašumu drīzāk kļūst par daļu no daudz lielākas problēmas nekā par patiešām aizsargājumu interesi» [39]. Šajā uzskatā it kā atbalsojas angļu utopista Tomasa Mora [40] pārliecība, ka, «[..] kamēr vien nav atņemts īpašums, nav iespējama taisnīga un objektīva lietu sadale, kā arī pasaule nevar tikt laimīgi pārvaldīta; kamēr vien tas [privātīpašums] pastāvēs, prāvāko un labāko cilvēces daļu arvien apspiedīs rūpju un raižu nasta» [41]. Privātīpašumu T. Mors nostatīja teju kā galveno taisnīguma un netaisnīguma mērauklu, apgalvojot, ka tas ir visu nelaimju cēlonis. Lieki piebilst, ka no T. Mora idejām iedvesmojās 19. gadsimta marksisti, un šobrīd, kā jau minēts iepriekš [42], izskatās, ka tas jau kļūst par realitāti.

Demagoģiski izmantojot šīs ievirzes, sociālisma kustības atbalstītāji nosodīja sabiedrības noslāņošanos nabagajos un bagātajos un musināja cilvēku prātus salauzt gadsimtu gaitā iedibināto izpratni, ka ceļš uz bagātību un pašizaugsmi sākas ar smagu darbu. Sociālisma ideoloģija, asi kritizējot privātīpašumu kā progresa kavēkli, balstījās uz izpratni, ka šīs tiesības ir ja ne izskaužamas, tad vismaz krietni ierobežojamas. Te gan jāteic, ka tieši greizā izpratne par tiesību uz īpašumu un jebko, kas saistīts ar privātīpašuma iegūšanu un izmantošanu, kā visa ļaunuma sakni nabadzībai pasaulē ir tā, kas, tēlaini izsakoties, patiesībā met sprunguļus progresa un pašizaugsmes riteņos. Herberts Spensers [43] trāpīgi norādīja, ka «[..] komunistu ideoloģijai liktenīgs arguments ir fakts, ka vēlme pēc īpašuma ir viens no mūsu [tas ir, cilvēka] būtības elementiem» [44]. Un tādēļ ir vienīgi pašsaprotami, ka šī fakta ignorēšana, kā to spilgti demonstrē pagājušā gadsimta notikumi, agri vai vēlu noved pie Gulaga [45] tipa darba nometnēm.

H. Džeikobs, turpinot ideju par tiesībām uz īpašumu kā cilvēktiesībām, kuru aizsardzības nepieciešamību diktē pati sabiedrība, noliedza domu, ka privātīpašuma sociālā un tiesiskā nozīme vairs neatbilstu cilvēktiesību īstenošanai 21. gadsimtā. [46] Taču vienlaicīgi H. Džeikobs norādīja, ka mūsu gadsimtā galvenais uzdevums ir aizsargāt privātīpašumu kā cilvēktiesību kodolu, ļaujot no īpašuma gūt labumu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. [47] Un tādējādi šis apgalvojums ļauj atzīt, ka tiesībām uz īpašumu un privātīpašuma institūtam mūsdienās jau ir pavisam cits raksturs, Rietumu vērtībām pamazām piekāpjoties, piemēram, visai radikālo sociālisma virzienā tendēto Latīņamerikas valstu izpratnei.

Nevar noliegt, ka īpašumtiesības cilvēka acīs ir vērtība, kas var tikt ieguldīta atkal un atkal, ikreiz no jauna papildinot iepriekšējās mantas sastāvu. Ir gluži saprātīgi, ka, sasniedzot zināmu turības līmeni, cilvēks sāk prātot, kā šo īpašumu pasargāt no iznīcības, izraugoties to uzticēt saviem pēcnācējiem. Mantai piemītošo vērtību un nepieciešamību to nodot no paaudzes paaudzē, gan ar zināmu sentimentalitātes noskaņu raksturojis amerikāņu rakstnieks Džordžs Kolts [48] – «[e]smu tikai viens no daudziem, kas par Lielo māju domājis kā par savām mājām. Tā bijusi pulcēšanās vieta manai ģimenei piecu paaudžu garumā. Māja piedzīvojusi četras kāzas un tikpat daudz šķiršanās, trīs nāves brīžus, vairākus nervu sabrukumus, neskaitāmus laika griežus, dzimšanas dienas ballītes un atceres pasākumus [..]. Teju gadsimtu mana ģimene Lielo māju ir uzskatījusi par miera ostu mūžam mainīgajā pasaulē; patvērumu, kurā mēs, mūsu bērni un bērnubērni allaž varēsim atgriezties.» [49] Lēmums vasaras namu pārdot darba autoram Dž. Koltam šķita kā sēru vēsts, skumji atminoties, ka «[..] par [Lielo māju] es allaž esmu domājis kā par mājām, jo mājas ir tā vieta, kas ieguls tevī līdz kaulam uz mūžu.» [50] Šai gadījumā jau atkal var runāt par to, ka pret sev vai savai ģimenei piederošu mantu īpašnieks attiecas ar cieņu un pašsaprotamu vēlmi to pasargāt no iznīcības vai izniekošanas. Bijīgās attieksmes pamats ir mantas vai jebkura cita īpašuma ieguves procesā ieguldīto cilvēka pūļu un darba novērtēšana, īpašumu uztverot kā daļu no cilvēka ķermeņa, kura zaudējums dažkārt pielīdzināms fizisku ciešanu nodarīšanai.

Tādējādi neapstrīdami ir tas, ka bagātību ieguvušais iemanto arī brīvību, ko sniedz iespēja neatkarīgi lemt par sava īpašuma izmantošanu. Vēl jo vairāk – materiālais nodrošinājums ir iespēja šo brīvību izmantot sen lolotu ieceru īstenošanai, veltot savu laiku labdarībai, kļūstot par mecenātu, pievēršoties radošajai darbībai, ceļojot un iepazīstot pasauli un, galu galā, dibinot ģimeni un skolojot bērnus cerībā, ka kādudien pēcnācēji turpinās iesākto. Konstruktīva bagātības izmantošana, nevis zeltītu grabuļu krāšana vai bezmērķīga tīksmināšanās par kārtējo bankas konta papildinājumu, atspoguļo tiesību uz īpašumu patieso nozīmi – garantu patiesai individuālai brīvībai. Brīvība lemt par savu un savu pēcnācēju likteni, nodrošinot atbilstošu iespēju izmantot sev piederošo mantu, ir cilvēka pašrealizācijas izpausme, proti, tiesību uz īpašumu izmantošana kā personiskās brīvās gribas izpausme. Tāpēc šeit vēlreiz jāatgādina, ka tiesību uz īpašumu kā cilvēktiesību īstenošanā būtiska ir valsts cieņa pret šo tiesību subjektu, tādējādi cienot arī īpašumu, ko persona ir ieguvusi.

Tomēr ar nožēlu jāsecina, ka neseno gadu politika mūsu valstī liecina par vispārēju izpratnes un cieņas trūkumu attiecībā pret īpašumu, radot visnotaļ nepamatotus tiesību uz īpašumu izmantošanas apgrūtinājumus un turklāt vēl plānojot arvien jaunus ierobežojumus. Iemesli tam nav aprakstāmi dažos teikumos, vai tās ir mentalitātes īpatnības, vēsturiski nosacīta simpatizēšana kreiso ideoloģijai, ilgstoša atrašanās PSRS sastāvā, – tas šobrīd nav autoru izpētes priekšmets. Jebkurā gadījumā vietējā politika un tai pieejamie rīki tiek izmantoti, lai jau saknē nocirstu personas centienus vēlēties un spēt būt bagātam. Nodokļu slogs Latvijā, kas Eiropā ir viens no smagākajiem [51], gan fiziskām, gan juridiskām personām itin bieži izrādās teju nepanesams. Līdzīgu rezultātu panāk politiski angažētie izteikumi par nevienlīdzības izskaušanu, apgalvojot, ka «[..] nevienlīdzība ir radusies tādas ilgstošas ekonomiskas un politiskas nostājas dēļ, kas ir vērsta uz brīvu kapitāla attīstību [..]» [52].

Dažādu «progresīvu» viedokļu paudēji pat nonākuši līdz secinājumam, ka nevienlīdzības problēma likvidējama, radikāli ierobežojot mantojamo aktīvu apjomu. Piemēram, šī gada maija beigās tika pausts viedoklis – «[m]antojumus ar vērtību līdz 50 000 [euro] neapliksim ar nodokli, nosakot tālāk pakāpeniski nodokļa soļus: 1. pakāpes radiniekiem mantojot no 50—100 tūkstošiem, — 3 %, bet mantojumu vērtību virs 200 000 [euro] no personām, kas nav radinieki, apliksim ar vismaz 49 % nodokļa likmi.» [53] Šāds izteikums tikai pielēja eļļu sabiedrības dusmu ugunij [54], to pamatoti ļaujot pielīdzināt «[..] kriminālmarksisma izpausme[i] [..]» [55], kas «[..] sākas ar tradicionālās ģimenes noliegumu un destrukciju, pasludinot to par tirānijas un varmācības perēkli» [56]. Ja varas pārstāvji vai vismaz tie, kas par visām varītēm vēl pie tās tiecas tikt, atļaujas paust šādus klaji komunistiskus uzskatus, vēlētājam, kas iekrājis vērtības ziņā 50 000 euro slieksni pārsniedzošu kapitālu, jākļūst tramīgam. Šādu uzsaukumu īstenošana būtībā nenozīmē neko citu kā apšaubīt arī tādu ģimenes institūta izpratni, kuras atvases turpinātu iesākto, vairojot mantoto kapitālu. Pūloties attaisnot šo tipiski marksistisko pārliecību un cilvēka brīvību acīmredzami ierobežojošo rosinājumu, politiķis Mārtiņš Kossovičs [57] skaidroja, ka cilvēki piedzimst ar nevienlīdzīgām iespējām – izejas pozīcijām –, proti, cits jau piedzimst bagāts, kamēr cits pārmanto nabadzību, [58] acīmredzot piedāvājot nebūt ne to oriģinālāko risinājumu – veikt pārdali.

Meklējot pretargumentus tamlīdzīgiem sociālisma ideoloģijas cauraustiem uzskatiem, jāatminas Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa [59] paustais viedoklis, ka «[ī]pašuma un mantas [sociālā] sadalījuma netaisnībai nevar piedēvēt «dabisko netaisnību», jo daba nav brīva, tātad – tā nav nedz taisnīga, nedz netaisnīga.» [60] Un, atkal uzsverot darba augļu, tātad – arī bagātības ieguves pakārtotību cilvēka ieguldītajām pūlēm un darba tikumam, G. Hēgelis norādīja, ka «[v]ienlīdzība, kas varētu tikt radīta, piemēram, saistībā ar labumu sadalījumu, drīzumā atkal tiktu iznīcināta, jo turība ir atkarīga no rūpības. Tāpēc to, kas nav īstenojams, nemaz nevajag īstenot. Protams, cilvēki ir vienlīdzīgi, bet tikai tiktāl, ciktāl vienlīdzība attiecas uz avotu, no kura īpašums iegūstams. Tātad – ikvienam vajadzētu būt īpašumam. [..] [I]r nepatiesi apgalvot, ka taisnīgums prasa, lai ikviena īpašums būtu vienāds, jo tas prasa tikai to, lai ikvienam ir [iespēja iegūt] īpašum[u].» [61] Patiesa individuālā brīvība ir iespējama, atzīstot tiesību uz īpašumu nozīmi, jo īpašums ir brīvības sākotnējais izpausmes veids. [62] Lai kā tur arī nebūtu, izzūdot tradicionālajam tiesību uz īpašumu izpratnes fundamentam mūsdienās, sairst arī tiesiskā izpratne par adekvātiem, cilvēktiesībām atbilstošiem kriminālprocesuālajiem standartiem.

F. Hajeks uzskatīja [63], ka jau izsenis, sastopoties ar ļoti daudzām objektīvām grūtībām organizēt privātu komercdarbību (jeb, mūsdienu valodā izsakoties, biznesu; turklāt nerunāsim nemaz par to, ka jau kopš seniem laikiem komercija netika uzskatīta par prestižu nodarbošanos un uz to vienmēr ir raudzījušies, mazākais, ar slēptu nicinājumu un aizdomām), taču vienlaicīgi vēloties nodrošināt pietiekami komfortablu dzīvesveidu un garantētu iztiku, skati bijuši vērsti amatu ieņemšanas virzienā valsts pārvaldes aparātā. Tas nekādā gadījumā nav nosodāmi; tas nav nedz labi, nedz slikti. Tomēr tas determinē arī zināmu psiholoģisku pozīciju attiecībā pret tirgotājiem (lasīt: uzpircējiem un tālākpārdevējiem) un jelkādu materiālo un intelektuālo vērtību radītājiem, kuri, prasmīgi izmantojot savus talantus un citiem ar acīm neredzamas iemaņas, prasmes un zināšanas, kļūst ievērojami turīgāki nekā valsts dienestā strādājošie. Tādējādi, iespējams, pilnīgi neapzināti valsts dienestā esošie nereti ar instinktīvām aizdomām raugās ne tikai uz šo viņiem nesaprotamo un tāpēc nepieņemamo «fenomenu», bet arī uz zem aizdomu lupas nokļuvušajiem piederošo aktīvu apjomu. Citiem vārdiem sakot, tas, iespējams, raisa vēlmi prezumēt, ka iegūt bagātību (vai pat turību) nav iespējams bez iepriekšējas noziedzīgas rīcības.

Šī intelektuāli kļūdainā prezumpcija, kas nebalstās pienācīgā lietu būtības tvērumā un izpratnē, labākajā gadījumā var rosināt pasīvu nepatiku un skaudību, bet ļaunākajā – var jau deformēt ar valsts varu apveltītas personas apziņu, motivējot to it kā cēla mērķa, proti, taisnīguma restaurācijas labad uz neadekvātu rīcību pret šķiriski stigmatizētiem «neapzinīgiem elementiem», kuru vadmotīvs esot kaila un «sabiedrības interesēm» neatbilstoša mantkārība. Ja tas ir tā, šeit grūti nesaskatīt analoģijas ar boļševistisko propagandu un patvaļu Krievijā pēc 1917. gada oktobra apvērsuma. Proti, būtībā šeit darbojas tieši tie paši mehānismi. Secīgi, šeit visi procedūras jautājumi jau kļūst nebūtiski, jo viss ir pakļauts gala mērķim – konfiskācijai. Šāda kārtība būtībā pilnīgi apvērš jau minēto vēl Justiniāna laikā atzīto principu. Un tagad tas jau saucas: labāk, ja viena nevainīga persona cieš (no mantas konfiskācijas) nekā desmit vainīgas personas (ar iespējami noziedzīgiem aktīviem) izsprūk sveikā. Autori, protams, nepretendē uz absolūto patiesību šajā jautājumā un, cerams, turklāt arī kļūdās. Taču, iespējams, ka katram «konfiskatoram» sava kabineta klusumā būtu vērts vismaz pašam sev godīgi iziet šo testu, proti, vai tā ir vai nav.

Viens no autoriem jau iepriekš izteicis tēzi, ka pēdējā laikā valsts rīcība, īstenojot sodošo varu, un likumdevēja novitātes krimināltiesību sfērā ļauj savilkt paralēles ar zināmu virzību uz krietni vien ekstraordinārākām krimināljustīcijas formām. [64] Šādas indikācijas nepārprotami apliecina noteiktu vispārzināmu valstu ietekmes klātesamību nacionālās kriminālpolitikas veidošanā, pieprasot pārveidot ierastās kriminālprocesuālās garantijas vai pat atteikties no tām, pazemināt pierādīšanas standartus un mudinot konkrētu kategoriju lietu izskatīšanu teju neiespējamos termiņos, vāji slēpjot nodomu panākt jau iepriekš nojaušamu iztiesāšanas iznākumu. [65]

«Tiesības uz tiesībām [..]» [66] (the right to have rights – oriģ.) – tā Hanna Ārente [67] raksturojusi cilvēktiesību patieso nozīmi, apgalvojot, ka to mērķis ir nevis abstrakti aicinājumi respektēt cilvēka cieņu, bet sabiedrības spēja atzīt tai un tās locekļiem piemītošās tiesības. Beztiesiskumam pielīdzināmais stāvoklis, kas skāra cilvēku grupas pēc Otrā pasaules kara un, zaudējot iedzīvi, statusu sabiedrībā, var un pat turpina skart cilvēku arī mūsdienu pasaulē, ir pamats H. Ārentes uzskatam, ka nespēja iekļauties pilsoniskā sabiedrībā vai vismaz funkcionējošā politiskā grupā ir šķērslis efektīvi īstenot savas cilvēktiesības.

Līdzīgu uzskatu savulaik bija vēl paudis G. Hēgelis, norādot, ka sabiedrība piešķir īpašu nozīmi tā dēvētājām negatīvajām tiesībām, kas garantē «[..] netraucētu personas un īpašuma aizsardzību.» [68] Tiesību sistēmai, par kuras institucionalizēšanu lēmusi pilsoniskā sabiedrība, jānodrošina negatīvo tiesību jeb pienākuma atturēties no kādas darbības principa atzīšana, [69] ko G. Hēgelis raksturojis šādi – «[..] neaizskart personību un visu to, kas no personības izriet.» [70] Lai kāda arī būtu viedokļu dažādība, cilvēka cieņa prasa atzīt – «[i]kvienam dzīvam cilvēkam piemīt cilvēktiesības» [71]. Tas nozīmē, ka cilvēktiesību izmantošana līdztekus to aizsardzībai ir personas gribas izpausme, kas, ievērojot G. Hēgeļa viedokli, pavisam noteikti veidojas no cilvēka personības un iziet ārpus personas apziņas. Tiesības uz īpašumu ir fundamentāla cilvēktiesību sastāvdaļa, savukārt cilvēka ķermenis un prāts ir «[..] pirmais un vistiešākais cilvēka īpašums, tāpēc cieņa kaut vai pret šo īpašumu ir saistīta ar personas integritātes ievērošanu» [72].

Jau vēsturiski cilvēktiesību attīstība ritējusi ciešā saskarē ar tiesību uz privātīpašumu izpratnes attīstību. [73] Izprotot šo tiesību nesaraujamo saikni ar cilvēka dabu, varētu sacīt, ka tiesības uz īpašumu nozīmē ne tikai to, ka persona var rīkoties ar sev piederošo, bet arī to, ka personai ir iespēja īpašumu vēl tikai iegūt. Citiem vārdiem sakot, atzīt tiesības uz īpašumu nozīmē cilvēkam dāvāt cerību kādudien izrauties no nebrīves, ko rada bagātības sniegto iespēju trūkums. Skaidrs, ka šāda doktrīna kļūst ne tikai aizvien nepopulārāka, bet pat – margināla.

Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc «nabagie ir nabadzīgi?», Ernando de Soto [74] pirms vairāk nekā 20 gadiem formulēja šādu domu – «[..] nabagajiem pieder manta, bet tiem trūkst iespēju šo mantu izmantot, lai radītu kapitālu [..]» [75]. Problēmas risinājums ir privātīpašums – «[..] saikne starp kapitālu un naudu mūsdienās veidojas caur īpašumu» [76]. Tiesību uz īpašumu aizsardzība, to atzīšana un cieņa pret to īstenošanu ir garants, kas sekmē personas individuālo un sociālo labklājību. [77] Autori jau iepriekš bija uzsvēruši, ka cieņa kā pamattiesību fundaments ir priekšnoteikums citu cilvēktiesību, tostarp ikvienam piemītošu tiesību iegūt īpašumu un netraucēti īstenot īpašumtiesības, realizēšanai. [78] Tamdēļ, iepazīstot H. Ārentes politiski nozīmīgās atziņas un vācu klasiskās filozofijas pārstāvja G. Hēgēļa uzskatus, ir skaidrs, ka mūsdienu sabiedrība joprojām vismaz teorētiski tiecas atzīt tās locekļiem piemītošās cilvēktiesības, tomēr ar zināmām bažām vērtējams tas, cik sekmīgi sabiedrība (un tostarp arī valsts) pilda pienākumu atturēties no šo tiesību aizskaršanas. Taču civilizācijas kā rietumnieciski vērtīborientētas sabiedrības izdzīvošana lielā mērā ir saistīta ar izpratni par īpašumu un tiesībām to iegūt un izmantot. Radikālie «progresīvo sociālistu» uzskati, kas noliedz šo tiesību būtiskumu vai vajadzību pēc privātīpašuma, patiesībā ir tie, kas sabiedrībā rada vēl straujāku noslāņošanos un dziļāku nabadzību.

Rakstu sērijas ievadā autori izteica viedokli, ka tiem, kas arvien vēl paļaujas uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [79] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) garantēto cilvēktiesību saturu un tā taisnīgu interpretāciju ECT, atsevišķos gadījumos tomēr var nākties vilties. [80] Taču, iepazīstot ECT atziņas, drīzāk gan jānonāk pie secinājuma, ka, lai gan vairums no tām ir visai diskutablas, paliels akmens cilvēktiesību aizsardzības jomā kriminālprocesā tomēr ir tieši Latvijas «dārziņā». Proti, procesa dalībniekiem itin bieži tiek liegtas pienācīgas procesuālās garantijas, ierobežotas iespējas izmantot savas tiesības, tādējādi liedzot taisnīgu tiesas procesu cilvēka brīvībai un pašrealizācijai tik būtisku jautājumu lemšanā kā tam piederošās mantas tālākais liktenis. Šīs un citas konstatētās problēmas [81] mantisko jautājumu noregulējuma risināšanā kriminālprocesā nepienācīgi sekmē cilvēktiesību un patvaļas aizlieguma ievērošanu, tādējādi paužot valsts necieņu tās amatpersonu veidolā pret pašu cilvēku un tā mantu.

Centienus atjaunot taisnīgu, kriminālprocesa pamatnostādnēm atbilstošu mantas konfiskācijas procedūru sekmētu tiesas spēja ik katru gadījumu skatīt individuāli, izvairoties no formāliem ideoloģiskiem priekšrakstiem. Te gan jāpiebilst, ka ECT judikatūras izpēte raisa pārliecību, ka arī pati Strasbūras tiesa ir nonākusi dažādu ideoloģisku aizspriedumu gūstā. Raksturojot ECT kā Eiropas svarīgākā cilvēktiesību sarga lomu, savos izteikumos kritisks bijis arī jau autoru iepriekš minētais ECT tiesnesis Paulo Pintu di Albukerki [82]. Viņš rakstīja, ka mūslaiku «[..] nikni polarizētās un haotiskās Eiropas politika, kuru destabilizējis vairākuma tradicionālo [politisko] partiju sabrukums un populistisku jaunpienācēju parādīšanās, arvien pieaugošās ekonomiskās nesaskaņas un vardarbīgie satricinājumi pie tās robežām, virzās uz tīru etniski reliģisku šovinismu. Un šovinisms neizpaužas vis kā nācijas attieksme pret ikviena cita cilvēka cieņu, bet gan kā materiālu priekšrocību saņemšana, ko šovinists un tā [pārstāvētā sabiedrības] kārta gūst no varas īstenošanas; [šovinisms] ir par to, cik perversi sabiedrībā tiek īstenota vara.» [83]

Tiesneša P. P. di Albukerki ieskatā, «[..] nostatīt bailes kā individuālās apziņas kodolu primitīvā homo homini lupus [84] loģikā un sēt neuzticību starp valstīm [analoģiskā] regnum regno lupus loģikā ir būtiski rīki šovinistu mērķu sasniegšanai – graut uzticību Cilvēktiesību konvencijas sistēmai, vēl vairāk atsvešinot eiropiešus viens no otra un vājinot Eiropas Padomes un Eiropas Savienības kohēziju. Šīs bailes ir veicinājušas nevēlamo personu nomaiņu, izraidīšanu, iekļaušanu «melnajos sarakstos» un dažāda veida valsts finansētu diskrimināciju [..].» [85] Ar populistiskiem vadmotīviem popularitāti guvušās politiskās partijas, P. P. di Albukerki ieskatā, ignorē Eiropas cilvēktiesību kultūru, jo skaidri manāms, ka «[..] pēdējo gadu laikā nicinājums pret ECT ir sasniedzis jaunu, satraukumu raisošu līmeni, izraisot sektantisku niknumu pret pašu Cilvēktiesību konvencijas sistēmu. Tiek kultivēta retorika, ka Cilvēktiesību konvencija ir kā ļaundaris, kas aizstāv teroristus, pedofilus un citus noziedzniekus pret nevainīgo sabiedrību vai slinkos, agresīvos imigrantus pret strādīgo pilsoni [..], tādējādi atkal un atkal atbalsojot jau uzjundītās bailes no nezināmā – no tā, kas svešs vai atšķirīgs.» [86]

Cilvēka dabiskais stāvoklis «[..] ir pilnīga brīvība lemt par savām darbībām, rīkoties ar savu mantu [..], kā uzskata par vajadzīgu, ievērojot dabas likumu robežas, neprasot atļauju un neesot atkarībā no cita cilvēka gribas.» [87] Pēc Dž. Loka domām, «[..] augstāks spēks [tas ir, valsts vara] no neviena cilvēka nevar atņemt ne mazāko daļu no tā īpašuma bez personas piekrišanas paušanas.» [88] Vien tādā sabiedrībā, kas respektē individuālo tiesību un brīvību realizēšanu, ir iespējams brīvi iegūt un pēc saviem ieskatiem rīkoties ar īpašumu, tamdēļ demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanas uzdevums ir nodrošināt šīs brīvības netraucētu izmantošanu. [89] Gudra esošā kapitāla izmantošana, tiecoties vairot tā apjomu, ir viena no tiesību uz īpašumu izmantošanas izpausmes formām. Dž. Loks norādīja, ka «[c]ilvēki, kas negribīgi pieņem privātīpašuma institūtu, sevi pakļauj eksistencei bez pirmā brīvības elementa.» [90] Un šāda eksistence, lai kā to vēlētos noliegt atsevišķi politiķi vai kaismīgie ideju proponētāji par atteikšanos no tiesību uz īpašumu klasiskās izpratnes, tomēr nolemj cilvēku apziņas un iespēju plašuma nebrīvei.

Autori, gan atzīstot cilvēka vēlmi kļūt turīgam kā veicināmu tikumu, viennozīmīgi piekrīt apgalvojumam, ka nav pieļaujams tikt pie bagātības, izdarot noziedzīgus nodarījumus. Tamdēļ acīmredzami noziedzīgas izcelsmes mantas konfiscēšana, to atdodot likumīgajam saimniekam, it nekādi nav peļama ideja. Turklāt veselajam saprātam pretējs ir uzskats, ka noziedzīga rīcība varētu tikt pielīdzināta smagam darbam, kas cilvēkam nozīmētu iespēju kļūt bagātam.

Tomēr, apkopojot visu iepriekš minēto, jāsecina, ka privātīpašuma kā brīvības avota atņemšana, to konfiscējot, ir pielīdzināma brīvības atņemšanai šī jēdziena plašākajā izpratnē. Un tāpēc šādai darbībai, nepastāvot notiesājošam spriedumam, grozi, kā gribi, tomēr piemīt represīvi sodošs raksturs.

Kamēr vien Latvijā spēkā būs kārtība, ka sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, valsts vārdā piespriež tiesa vai nosaka prokurors, neskaidras izcelsmes mantas konfiskācijas bardzība arvien to ļaus uzskatīt par acīmredzami sodošu līdzekli, kura izmantošana būs attaisnojama tikai tad, ja valsts nodrošinās visiem procesuālajiem standartiem un cilvēktiesību garantijām atbilstošu kriminālprocesa gaitu. Tādējādi, valstij negūstot pārliecību, izslēdzot tieši saprātīgas šaubas, ka tieši konkrētā persona veikusi noziedzīgu darbību un tāpēc iedzīvojusies mantā, vienlaikus uz atsevišķu varbūtību un pieņēmuma pamata šo mantu tomēr konfiscējot, būtībā tiek pausta klaja necieņa pret personu kā miesisku, ar īpašumu apveltītu būtni.

Rakstu sērijas noslēgumā, atbildot uz virsrakstā izvirzīto jautājumu, jāteic, ka cilvēki visā pasaulē tiecas iegūt īpašumu; un šo tieksmi vistiešāk atspoguļo vēlme pēc drošības un stabilitātes, ko privātīpašums tā tradicionālajā izpratnē var sniegt īpašniekam. No īpašuma svētuma un neaizskaramības būtības izriet šī cilvēktiesību – tiesību uz īpašumu – aizsardzības prasība, kuru pilnvērtīgi var garantēt tikai fundamentālām kriminālprocesa pamatnostādnēm atbilstoša konfiskācijas procedūra.