Prof. Pauls Mincs par Romas imperatoru un krimināljustīciju I

Romas imperators vadījās pēc citiem mazvērtīgākiem motīviem. Viņam iejaukšanās krimināljustīcijā bija personisks pašmērķis. Imperators radīja monarhiju, nepārtrauktā apdomīgā cīņā par varu republikāniskās pilsonības vietā ieviešot «pakļautību». Viņš ir agresīvā daļa, viņš «civis romanus»* lēnām, bet droši soli pa solim atņem gadsimtu gaitā iegūtās politiskās tiesības. Politiskā brīvība netika nogalināta ar vienu cirtienu, tā gāja bojā tādēļ, ka princeps soli pa solim apvienoja savā personā visu maģistrātu funkcijas. No šī skatpunkta viņam krimināljustīcija, kas aktīvi iestājās par tā sauktajām valsts interesēm un teju saplūda ar kriminālpoliciju, šķita kā ļoti vērtīgs ierocis. Tātad viņš pie visām citām paša uzņemtajām funkcijām klāt pievienoja arī augstākā tiesneša funkciju. Būdams uzticīgs saviem principiem, viņš pats par sevi nerada neko jaunu, viņš šo varas pilnību atvasina no republikas pirmo maģistrātu, konsulu augstākās tiesnešu varas, proti, tās sākotnējā no padzītajiem ķēniņiem pārmantotā, vēl neierobežotā «provocatio»** pie tautas veidā. Tādējādi viņš balstās uz tradīciju un saglabā, kaut arī tikai ārēji, leģitimitātes raksturu.

/Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Roma II. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par profesoru Paulu Mincu un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 88.-91. lpp./

* Civis romanus (latīņu val.) – Romas pilsonis.

** Provocatio (latīņu val.) – pārsūdzēšana.

Biroja Blogs