«Inquisitio hereticae pravitatis»* pāvests uztic īpašiem orgāniem – dominikāņu un franciskāņu mūkiem. Ar šo iejaukšanos normālajā krimināljustīcijas norisē pietiek, lai sagrautu visu procesa tradicionālo gaitu. Garantiju atlikums, kuras saskaņā ar normālo procesu vēl pienācās apsūdzētajam, izzūd. Ikvienam ķeceru lietās ar smagu seku piedraudējumu par pienākumu tiek uzlikta denunciācija. Kriminālvajāšana jau tiek sākta pie visniecīgākajām aizdomām; tā ietinas necaurredzamā tumsā; apsūdzētajai personai tiek noklusēts, kurš pret viņu ir uzstājies kā liecinieks; viņš kļūst par izmeklēšanas priekšmetu šī vārda burtiskā nozīmē, un viss ir vērsts uz to, lai salauztu viņa ķecerīgo gribas pretestību un lai ar tā saukto brīvprātīgo pakļaušanos glābtu viņa dvēseles pestīšanu. Taču šeit vispirms ir nepieciešama nožēlas pilna atzīšanās, un lai to panāktu, pretēji vispārējam likumam «non debet extorqueri»**, neatbaida šausminošāko ķermenisko ciešanu nodarīšana. Nekur citur spīdzināšana un visbriesmīgākā mocīšana tik plašā apmērā netika pielietota kā ķeceru procesos, un uz sārtu tika nosūtīti desmitiem tūkstošu gandrīz līdz nāvei nomocītu upuru. Viss process no sākuma līdz beigām bija ņirgāšanās par to, ko drīkst saukt par krimināljustīciju, tiesneša un apsūdzētāja funkciju saplūšana, jelkādas formālas un materiālas aizstāvības neesamība, nerunājot pat par niecīgāko pušu tiesību līdzsvarošanu. Apsūdzētais procesā vispār nebija puse. Un šo sašutumu izraisošo elementārāko cilvēktiesību neievērošanu veica ārkārtējie ad hoc radītie speciālie orgāni – patiesībā katoļu baznīcas visvarenības stiprināšanai – un skata pēc ticības pamatu sargāšanai, Dieva lietotās reliģijas dogmu nesatricināmības saglabāšanai – ad majorem Dei gloriam...***