«Vēl traģiskāks ir ētiskā fanātisma krahs. Principa tīrumu fanātiķis uzskata par pietiekamu, lai to pretnostatītu ļaunuma spēkam. Taču līdzīgi vērsim, viņš tiek vienīgi līdz sarkanajai lupatai cilvēka vietā, kurš to vicina, bezjēdzīgi iztērē spēkus un iet bojā. Viņš sapinas nenozīmīgajā un nonāk daudz gudrāka pretinieka ķetnās. Cilvēks ar sirdsapziņu vienatnē pretojas piespiedu situācijas spiedienam, kas pieprasa lēmumu. Taču konfliktu mērogi, kuros viņš ir spiests pieņemt lēmumu un kur viņa vienīgais padomdevējs un balsts ir sirdsapziņa, plosa viņu. Neskaitāmie daudzmaz pieklājīgie un kārdinošie ietērpi, kuros ģērbjas ļaunums, piekļūstot viņam, atņem sirdsapziņai pārliecību, iedveš biklumu, līdz beigu beigās viņš nenonāk pie secinājuma, ka var samierināties ar attaisnojošo (neapsūdzošo) sirdsapziņu, kamēr viņš, lai nenokļūtu izmisumā, nesāk savu sirdsapziņu krāpt; jo cilvēks, kura vienīgais balsts ir sirdsapziņa, nav spējīgs saprast, ka ļauna sirdsapziņa var būt derīgāka un stiprāka, nekā apkrāpta sirdsapziņa.»