Praksē nereti vērojamas situācijas, kad tiesas sēdes sākumā tiek saņemtas ziņas, ka apsūdzētais (vai arī – kāds no līdzapsūdzētajiem) piepeši sasirdzis un uz tiesas sēdi tamdēļ neieradīsies, solot, ka attiecīgie medicīniskie dokumenti, attaisnojot prombūtni, vēlāk tikšot iesniegti tiesai. Tādējādi, neraugoties uz to, ka uz tiesas sēdi bijuši izsaukti un ieradušies vairāki liecinieki, lietas turpmāka iztiesāšana nav iespējama, ievērojot gluži kā akmenī iecirsto dogmu, ka apsūdzētā piedalīšanā ir obligāta.

Tā ir Kriminālprocesa likuma 463. panta pamatnostādne, ka apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā ir obligāta, savukārt neierašanās gadījumā krimināllietas iztiesāšana atliekama. Ja par neierašanās iemesliem tiesa nav tikusi informēta vai tas noticis neattaisnojošu iemeslu dēļ, tiesai ir tiesības (tiesību normas gramatiskais tvērums liedz to saukt par pienākumu) izmantot Kriminālprocesa likuma 463. panta trešajā daļā paredzētos piespiedu mehānismus apsūdzētā obligātas piedalīšanās tiesas sēdē nodrošināšanai. Šeit visnotaļ pamatoti ir vaicāt, vai tamlīdzīgs regulējums, pieprasot apsūdzētajam obligāti ierasties uz tiesas sēdi un, piemēram, sarežģītās vai apjomīgās lietās (turklāt ar vairākiem līdzapsūdzētajiem) šo pienākumu vēršot par ko līdzīgu, piemēram, ne pārāk tīkamas darbavietas apmeklēšanai vai – gluži pretēji – padarot to par teju vai gadiem ieilguša soda izciešanu, piedaloties garlaicīgās un nereti uz apsūdzēto neattiecināmās tiesas sēdēs, atbilst mūsdienu realitātes prasībām?

Nedaudz ielūkojoties kriminālprocesa vēsturē, top skaidrs, ka prasība par apsūdzētā obligātu piedalīšanos krimināllietas iztiesāšanā, protams, nav nejaušība. Tradicionāli līdz pat 19. gadsimta beigām tiklab iepriekšējā izmeklēšana, kā lietas iztiesāšana bija saistāma ar slepenību un rakstveida (gan ne visos gadījumos) procesu, kurā apsūdzētajam piemita visai maza procesuāla teikšana, nemaz nerunājot par tiesībām uz profesionālu juridisko palīdzību. Tolaik visaptverošās kriminālprocesa reformās, līdzsvarojot šo acīmredzamo trūkumu, pakāpeniski nostiprinājās prasība valstij jeb publiskās varas nesējiem nodrošināt tādu procesuālo kārtību, kurā apsūdzētajam ne tikai personiski būtu iespēja piedalīties pret viņu vērstās apsūdzības izskatīšanā, bet arī pieprasīt minimālo taisnīguma un tiesiskuma garantiju nodrošināšanu, tajā skaitā, tiesību uz profesionāli veiktu aizstāvību. Savukārt tas sekmēja apsūdzētā vai viņa aizstāvja aktīvu iesaisti pierādījumu apšaubīšanā, apgalvojumu atspēkošanā, veicinot kriminālprocesa atklātumu un patiesības noskaidrošanu. Tādējādi daudz drīzāk šeit būtu rodams tostarp doktrināri pamatots izskaidrojums tam, kāpēc tieši ar 19. gadsimta jauninājumiem kriminālprocesuālajos modeļos saistāma prasība nodrošināt apsūdzētā dalību krimināllietas iztiesāšanā. Taču mūsdienās, kad apsūdzētajam reāli ir nodrošinātas iepriekš norādītās garantijas un virkne citu Kriminālprocesa likuma 60.² pantā, 71. un 72. pantā paredzēto tiesību, īsti vairs nav skaidrs, vai Kriminālprocesa likuma 463. panta pirmajā daļā lasāmais «obligātums» ir kļuvis par pašmērķi vai tā ir vēl kāda papildu garantija apsūdzētā tiesībām. Visdrīzāk tomēr pirmais.

Iepretim 19. gadsimta kriminālprocesam, nav šaubu, ka, piemēram, Kriminālprocesa likuma 60.² pants, 71. un 72. pants patlaban paredz ievērojamu uz apsūdzētajiem attiecināmo tiesību loku, vienlaikus nosakot arī izsmeļošu pienākumu apjomu. Tā, Kriminālprocesa likuma 74. pantā nostiprināts, ka apsūdzētajam visās kriminālprocesa stadijās ir tādi paši pienākumi kā aizdomās turētajam. Aplūkojot aizdomās turētajam noteikto pienākumu loku, uzmanība vēršama uz Kriminālprocesa likuma 67. panta pirmās daļas 1. punktu, proti, pienākumu noteiktajā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, ja uzaicinājums izdarīts likumā noteiktajā kārtībā. Citiem vārdiem sakot, nav šaubu, ka šis pienākums attiecas arī uz iztiesāšanas stadiju, tajā skaitā, tiesas izmeklēšanas posmu, kad, saņemot procesuāli korekti nosūtītu pavēsti, apsūdzētajam ir pienākums ierasties tiesas sēdē. Veicot nelielu atkāpi, šeit vērts aplūkot arī Kriminālprocesa likuma 103. panta pirmās daļas pirmo teikumu, kas attiecībā uz cietušo noteic analoģisku pienākumu kā apsūdzētajam, proti, ierasties kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā.

Tādējādi, ievērojot, ka apsūdzētajam noteikto kriminālprocesuālo pienākumu loks ir izsmeļošs, nebūtu pamata apgalvojumam, ka arī apsūdzētā obligāta piedalīšanās visā krimināllietas iztiesāšanā būtu pienākums. Gluži pretēji – obligātums nav jautājums par to, vai tas ir apsūdzētā pienākums vai tiesības, bet gan par to, vai valsts pilnvērtīgi nodrošina tiesības apsūdzētajam būt klātesošam viņa lietas izskatīšanā, sniedzot paskaidrojumus par apsūdzību, konfrontējot lieciniekus un pārbaudot pierādījumus. Taču tādā gadījumā pamatoti vaicāt, vai apsūdzētā piedalīšanās iztiesāšanā obligātums nav arhaiska procesuāla kategorija, kas ne tikai zaudējusi savu funkcionalitāti, bet – pat kļuvusi pašmērķīga?

Atbilde uz šiem vaicājumiem nav meklējama pārāk tālu, proti, Kriminālprocesa likuma 464. pants nosaka virkni izņēmumu no «obligātuma» prasības, tiesību normas pirmajā nodaļā faktiski nostiprinot formulu, ka obligāta ir apsūdzētā piedalīšanās vienīgi tādā krimināllietā, kur apsūdzība celta par smagu noziegumu, par kuru paredzētai brīvības atņemšanas sods pārsniedz piecus gadus, vai sevišķi smagu noziegumu. Tehniski un procesuāli raugoties, starp apsūdzēto, kas saskaņā ar apsūdzībā norādīto it kā izdarījis kriminālpārkāpumu, vai apsūdzēto, kas it kā izdarījis sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu, atšķirības nav nekādas. Un tieši tāpēc netop skaidrs, kādu apsvērumu vadīts likumdevējs izraudzījās regulējumu, kas personai, kuras nodarījumam maksimāli piemērojamais brīvības atņemšanas soda mērs nepārsniedz piecus gadus, ir tiesības lūgt krimināllietas iztiesāšanu bez viņa piedalīšanās, kurpretim, piemēram, tā dēvētajos «ekonomiskos noziegumos», kur, ievērojot sankcijas smagumu, visbiežāk ir sevišķi smagi noziegumi, apsūdzētajam šādu tiesību pēkšņi vairs nav.

Galu galā – vai tas ir kāds likumdevēja izraudzīts īpatnējs sodīšanas mehānisms vēl pirms notiesājoša sprieduma taisīšanas par to, ka apsūdzētais, lūk, pamanījies mest valsts apsūdzības uzturētāja aizdomu ēnu pār sevi par dalību kādā smagā vai sevišķi smagā noziedzīgā nodarījumā? Patlaban, ja personai izvirzīta šāda apsūdzība, viņa ir spiesta gadiem ilgi doties uz tiesas sēdēm, kuras regulāri visdažādāko iemeslu dēļ tiek atliktas, jo nepastāv līdzvērtīgs regulējums un līdzvērtīga iespēja lūgt turpināt krimināllietas iztiesāšanu bez viņa piedalīšanās. Un vienīgi smaga slimība, kas izslēdz iespēju piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, vai apstāklis, ka tiesas sēdē tiks izskatīta apsūdzība daļā, kas celta pret citiem apsūdzētajiem, var būt attaisnojums apsūdzētajam uz tiesas sēdi neierasties. Turklāt nereti vēl tiesas sēdē izceļas diskusijas, vai šī apsūdzības daļa attiecas vai neattiecas uz konkrēto apsūdzēto, jo skaidrs, ka nedz prokurors, nedz tiesa nevēlas riskēt ar atceltu spriedumu, ja gadījumā tiktu pieļauta šāda «kļūda».

Domājams, ka padarīt personas tiesības piedalīties vai nepiedalīties lietas iztiesāšanā tiesas sēdē atkarīgas no tai celtās apsūdzības smaguma būtu visnotaļ pārsteidzīgi. Galu galā, secinājumu par noziedzīgā nodarījuma galīgo kvalifikāciju izdara tiesa, taisot notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu. Savukārt tas nozīmē, ka valsts apsūdzētāja sākotnēji pozicionētā kvalifikācija var būt juridiski kļūdaina, jo tiesā notiekošais disputs par juridisko kvalifikāciju var kalpot par pamatu citādai – vieglākai – nodarījuma krimināltiesiskā kaitīguma novērtēšanai. Tādos gadījumos praksē nereti atgadās arī tā, ka persona piecus vai vairāk gadus cītīgi apmeklējusi tiesas sēdes, lai gan iztiesāšanas apstākļos no tā īsti nekāda labuma Kriminālprocesa likuma 1. panta īstenošanā nav bijis tik vai tā. Tādējādi formālu Kriminālprocesa likuma 643. panta prasību izpilde apēnojusi vēl kādu citu – patlaban tik aktuālu – prasību īstenošanu, proti, procesuālo efektivitāti un ekonomiju.

Apgalvojumu par apsūdzētā piedalīšanās obligātuma deklaratīvo raksturu vēl jo uzskatāmāk pamato Kriminālprocesa likuma 296. panta procesuālais saturs, proti, apsūdzētā uzvedība vai rīcība, traucējot tiesas darbu un kārtību sēdē, var būt pamats tiesai pieņemt lēmumu izraidīt apsūdzēto no tiesas sēžu zāles. Kas būtiski, tiesai šādā situācija ir prerogatīva vērtēt, vai apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē nav obligāti nepieciešama, tādējādi pamatojot izraidīšanas nepieciešamību. Taču svarīgākais šādas procesuālās kārtības īstenošanā ir tas, ka apsūdzētā izraidīšana nav šķērslis tiesas sēdi turpināt. Un tas arī ir pašsaprotami, jo, pirmkārt, advokātam izraidīšanu no tiesas sēžu zāles piemērot nevar, tādējādi nerodas šaubas, ka aizstāvamā intereses procesā tiek nodrošinātas arī turpmāk, un, otrkārt, Kriminālprocesa likuma 83. panta trešā daļa jau patlaban paredz obligātu aizstāvja piedalīšanos iztiesāšanā, ja aizstāvamais tajā nepiedalās.

Tamdēļ arī šeit retoriski vaicājams, vai, likumdevēja ieskatā, apsūdzētais, kurš tiesas zālē sarīkojis ļembastu, tā kā gluži vairs nebūtu pelnījis turpināt savu procesuālo tiesību īstenošanu, kurpretim apsūdzētais, kas formālu veselības problēmu dēļ pat nav pagodinājis tiesu ar savu klātbūtni, pelna tiesības uz lietas izskatīšanas atlikšanu līdz brīdim, kad viņam labpatiks tiesā ierasties. Nav šaubu, ka reizēm arī personas attieksme un izrīcība pasaka vairāk nekā vārdi, kuros šīs neverbālās izpausmes būtu ietērptas, tāpēc, mūsu ieskatā, procesuālo principu pamatnostādnes un šī brīža kriminālprocesa attīstības stadija prasa apsūdzētā obligātas dalības iztiesāšanā kā apsūdzētā formāla pienākuma revīziju.

Būtiski, ka vērtējums par apsūdzētā piedalīšanās obligātumu krimināllietas iztiesāšanā vairākkārt guvis atspoguļojumu arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Tā, piemēram, lietā Frolovs pret Latviju savulaik tika uzsvērts, ka taisnīga kriminālprocesa interesēs ārkārtīgi svarīgi ir panākt, ka apsūdzētais ierodas uz tiesas sēdi gan viņa tiesību piedalīties tiesas sēdē dēļ, gan arī tādēļ, ka ir nepieciešams pārbaudīt viņa apgalvojumu patiesumu un salīdzināt tos ar liecinieku un cietušo paskaidrojumiem, kuru intereses nepieciešams aizsargāt, taču kriminālās justīcijas sistēmas taisnīguma interesēs ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt arī to, ka apsūdzētais tiek pienācīgi aizstāvēts gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā – pēdējā no šīm interesēm prevalē.

Citiem vārdiem sakot, aizstāvamā tiesību nodrošināšanai nepieciešamo taisnīguma līmeni kriminālprocesā uz ordera un pilnvaras pamata procesuāli pilnvērtīgi ir spējīgs īstenot apsūdzētā aizstāvis, tajā skaitā, nopratinot lieciniekus, sniedzot paskaidrojumus un izsakoties par jebkuru nozīmīgu jautājumu. Tas viss ir īstenojams, apsūdzētajam arī izraugoties tiesas sēdē nepiedalīties, savukārt, ja vienošanās ar aizstāvi nav noslēgta, kā arī nav valsts nodrošināta aizstāvja, nav šaubu, ka lietas iztiesāšana būtu atliekama.

Līdzīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā nedz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta burts, nedz gars apsūdzētajam neliedz, tieši izteicot vai arī klusējot, atteikties no tiesībām piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, vienlaikus nosakot pienākumu likumdevējam paredzēt tādu pārliecināšanās mehānismu, kas ļauj apgalvot, ka apsūdzētais apzinās savas rīcības sekas. Tādējādi, ja apsūdzētais ir ticis pienācīgā kārtā aicināts uz tiesas sēdi, uz kuru viņš apzināti nav ieradies, un apsūdzēto tiesā ir aizstāvējis aizstāvis, kas savas funkcijas ir īstenojis, apsūdzētā krimināllietu var iztiesāt viņa prombūtnē un apsūdzētajam nav nepieciešams nodrošināt tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu viņa klātbūtnē.

Sava daļa patiesības ir apgalvojumā, ka nereti kriminālprocesuālā noregulējuma grozījumi saistīti ar valsts ekonomiskajiem apsvērumiem par tā vai cita procesuālā institūta lietderību. Mūsu ieskatā, piedāvātais priekšlikums ne vien respektētu apsūdzētā tiesības pašam atteikties no dalības savas lietas izskatīšanā, bet arī mazinātu administratīvo izdevumu slogu, kas nenovēršami rodas, pildot prasību, piemēram, formalitāšu izpildei personu konvojēt uz tiesas sēdi vai nodrošināt videokonferenci Rīgas Centrālcietuma vai citu ieslodzījuma vietu telpās.

Apkopojot nule kā izteiktos apsvērumus, iespējams ekstrapolēt, ka mūsdienīgs kriminālprocess apsūdzētā obligātu piedalīšanos lietas iztiesāšanā var pieprasīt vienīgi tiktāl, ciktāl tas nepieciešams apsūdzētā Kriminālprocesa likuma 498. pantā paredzēto tiesību īstenošanai. Proti, ievērojot jau iepriekš izteikto priekšlikumu pilnveidot šīs tiesību normas saturu, apsūdzētajam jau tiesas izmeklēšanas sākumā būtu piešķirams jau pienākumam pielīdzināmas tiesības vismaz īsi iezīmēt aizstāvības pozīcijas ietvarus, galvenos iebildumus pret izvirzīto apsūdzību un vismaz īsi paust apsvērumus par prokurora iesniegtajiem pierādījumiem. [1] Te gan ir jābilst, ka tikpat skaidri būtu jābūt arī prokurora pozīcijai un apsūdzības pierādījumu analīzei, kas uz šo brīdi lietas iztiesāšanas sākumā pilnīgi iztrūkst, jo to neaizstāj un pat nevar aizstāt šī brīža lēmumā par lietas nodošanu tiesai formāts. Proti, lēmumā par lietas nodošanu tiesai uzskaitīto pierādījumu klāsts nedod ne mazāko priekšstatu par to, ko ar tiem prokurors grasās pierādīt. Tādējādi šeit nobriedis vēl viens svarīgs jautājums par nepieciešamību atgriezties kontinentālā kriminālprocesa tradīcijā, paģērot, ka uz tiesu nosūtāmajā apsūdzības rakstā (lēmumā par lietas nodošanu tiesai vietā) vismaz īsi būtu analizēti lietā iegūtie pierādījumi sasaistē ar celto apsūdzību. Nenoliedzami, ka arī šāda jau sen zināma «novitāte», kura, visdrīzāk, tika piemirsta cilvēciskā slinkumā sakņotas žēlošanās dēļ, neapšaubāmi dzītu procesu uz priekšu. Taču – sīkā par šiem aspektiem citā rakstā.

Turklāt krimināllietas iztiesāšanas bez apsūdzētā piedalīšanās regulējuma pilnveides kontekstā apsūdzētajam jau pirmajā tiesas sēdē būtu nosakāms pienākums formulēt savu attieksmi par turpmāko dalību tiesas sēdēs. Šāda kārtība arī ļauj loģiski pamatot nepieciešamību veikt apsūdzētā sākotnējo nopratināšanu tiesas izmeklēšanas sākumposmā. Savukārt tas sniegtu ievērojamu atspaidu tiesai kā procesa virzītājai izraudzīties optimālāko lietas iztiesāšanas turpmāko virzību.

Tādējādi, autoru ieskatā, Kriminālprocesa likuma 463. pants būtu grozāms, mainot līdzšinējo izpratni par apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā obligātumu, tiesību normu izsakot šādā redakcijā:

«(1) Apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā ir obligāta šā likuma 498. pantā paredzēto pienākumu izpildei.

(2) Ja apsūdzētais nav ieradies uz tiesas sēdi, krimināllietas iztiesāšanu var turpināt, ja apsūdzētajam par tiesas sēdi paziņots šajā likumā noteiktajā kārtībā, ja šā apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē nav nepieciešama un ja ir ieradies apsūdzētā aizstāvis.

(3) Ja apsūdzētais nav ieradies uz tiesas sēdi, kurā pēc procesa virzītāja ieskata bijusi obligāti nepieciešama apsūdzētā dalība procesuālo darbību veikšanā, neattaisnojoša iemesla dēļ vai nav paziņojis par neierašanās iemesliem, tiesa var lemt par piespiedu naudas piemērošanu un par viņa atvešanu uz tiesu piespiedu kārtā, par drošības līdzekļa grozīšanu vai piemērošanu.»

Izsakot Kriminālprocesa likuma 463. pantu šādā redakcijā, savu procesuālo nozīmi zaudētu Kriminālprocesa likuma 464. panta regulējums, proti, apsūdzētie vairs netiktu diferencēti pēc celtās apsūdzības smaguma, bet gan procesa optimālai virzībai tiktu ņemts vērā apsūdzētā viedoklis par tā turpmāko dalību iztiesāšanā, tādējādi ierobežojot iespējas teju neprognozējami (un dažkārt ar tīšu ļaunprātību) novilcināt kriminālprocesu. Secīgi, Kriminālprocesa likuma 464. pants būtu izslēdzams.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kā kriminālprocess virzāms tālāk, ja tiesas centieni nodrošināt apsūdzētā ierašanos uz procesuālo darbību veikšanu bijuši nesekmīgi, tas ir, tikuši izsmelti visi Kriminālprocesa likumā paredzētie līdzekļi, kas saistīti ar procesa virzību, tajā skaitā, piespiedu līdzekļi un sankcijas, tehniskie līdzekļi, iestātos pamats Kriminālprocesa likuma 465. panta regulējuma piemērošanai, iztiesājot lietu in absentia – apsūdzētā prombūtnē.

Tādējādi jebkuram apsūdzētajam tiesas izmeklēšanas laikā būtu tiesības personīgi piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, savukārt šāds pienākums – obligāti ierasties uz tiesas sēdi – iestātos gadījumos, kad procesa virzītājs – tiesa – to uzaicinājusi uz procesuālo darbību veikšanu, lai nepieciešamības gadījumā noskaidrotu konkrētas lietas faktiskos apstākļus. Savukārt aizstāvja piedalīšanās obligātums atspēkotu tos iespējamos iebildumus, ka šāda kārtība liegtu apsūdzētā tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu, jo šīs procesuālās tiesības vienlīdz efektīvi spēj īstenot arī aizstāvis.