«Savukārt izvairoties no publiskām sadursmēm, cilvēks iegūst patvērumu privātajā godīgumā. Taču tad viņam ir jāapklust un jāaizver acis uz netaisnīgumu, kas notiek ap viņu. Viņš neveic atbildīgu rīcību, un viņa reputācija gan paliek neaptraipīta, tomēr tas tiek panākts ar pašapmāna cenu. Lai, ko viņš nedarītu, viņam nekad nebūs miera no domas par to, ko viņš nav izdarījis. Vai nu viņu nobeigs šis nemiers, vai arī viņš kļūs liekulīgāks par jebkuru farizeju. Kas pastāvēs? Ne tas, kura pēdējā instance ir saprāts, principi, sirdsapziņa, brīvība un godīgums, bet gan tas, kurš gatavs to visu upurēt, kad viņš, saglabājot ticību un balstoties tikai uz saikni ar Dievu, tiek aicināts darīt ar padevību un atbildību; tas, kuram ir piemītoša atbildība un kura dzīve ‒ atbilde uz Dieva jautājumu un aicinājumu. Kur viņi ir, šie ļaudis?»