«Jaunizveidotie politiskie režīmi man šķiet nekas cits kā masu politiskās diktatūras. Iepriekš tautas vara bija atšķaidīta ar krietnu liberālisma porciju un likuma atzīšanu. Kalpošana šiem diviem pirmsākumiem prasīja no katra lielu iekšējo disciplīnu. Pateicoties liberālajiem pamatiem un juridiskajām normām, varēja eksistēt un darboties mazākums. Likums un demokrātija, ar likumu atzīta eksistence bija sinonīmi. Šodien mēs redzam hiperdemokrātijas triumfu, pateicoties kurai, masas rīkojas tieši, ārpus jebkāda likuma, un ar rupja spiediena palīdzību uzspiež savas vēlmes un gaumi. To tulkot tādējādi, ka masa, būdama nogurusi no politikas, it kā būtu to uzticējusi profesionāļiem, ir nepareizi. Nekā tamlīdzīga. Tā bija kādreiz, un tā arī bija demokrātija. Masa kādreiz apjauta, ka, galu galā, neraugoties uz visiem trūkumiem un kļūdām, politiķi sabiedriskajās problēmās tomēr orientējas nedaudz labāk par viņiem. Šodien turpretim tā ir pārliecināta, ka ir tiesīga savām traktiera fantāzijām piešķirt virzību un likuma spēku.»