Vēsturiski Latvijas kriminālprocesa noregulējums jautājumā par tiesas debašu saturu noteica, ka procesa dalībnieki savus secinājumus var motivēt vienīgi ar tiesas izmeklēšanā pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī rakstveida pierādījumiem un dokumentiem, kuri norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai un kuri nav pārbaudīti tiesas sēdē, ja persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors, cietušais vai viņa pārstāvis un kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, nebija pieteicis tamlīdzīgu lūgumu.

Taču 2020. gadā šai regulējumā pamanījās ielavīties kāds savdabīgs jauninājums, proti, papildinājums Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtajā daļā, tās trešajā teikumā paredzot, ka procesa dalībnieki tiesu debatēs «[s]avus secinājumus var motivēt arī ar personas, kura tiesas sēdē sniedza liecības, konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajām liecībām». Taču ar tiem pašiem 2020. gada 19. novembra grozījumiem likumdevējs arī noteica to, ka aizstāvībai 10 darba dienu laikā no tiesneša paziņojuma saņemšanas brīža esot tiesības iesniegt tiesā paziņojumu par nopratināmajām personām, turklāt šādā paziņojumā nenorādot nepieciešamību izsaukt kriminālprocesā agrāk nopratināto personu, kuras liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, aizstāvība piekrīt, ka liecībā fiksētās ziņas lietas dalībnieki varēs izmantot tiesas debatēs un tiesa tās varēs izmantot nolēmumā savu secinājumu pamatošanai. Lai nu kā, likumdevējs tomēr nebija papūlējies izstrādāt kaut vienu funkcionālu un derīgu, aizstāvībai izmantojamu procesuālu instrumentu, lai novērstu pirmstiesas kriminālprocesā iegūto liecību izmantošanu tiesas debašu un sprieduma pamatošanai pat tad, ja šis liecinieks, būdams nopratināts tiesas sēdē, visdažādāko iemeslu dēļ ir daļēji vai pilnībā atteicies no savām iepriekš sniegtajām liecībām.

Citiem vārdiem sakot, pilnībā ignorējot tiesas izmeklēšanas būtību un pierādījumu pārbaudes procesuālo nozīmi, likumdevējs procesā iesaistītajiem apsūdzības «puses» dalībniekiem piešķīra ceļazīmi uz nesaudzīgutiesas debašu institūta degradēšanu, būtībā atļaujot pēc sirds patikas izraudzīties apsūdzības pozīciju pamatojošu liecību asorti no pirmstiesas kriminālprocesā un iztiesāšanā liecinātā. Kriminālprocesa norise, kurā tiek degradēta pierādījumu pārbaudes īstenošana un piešķirta tūlītēja ticamība pirmstiesas kriminālprocesā nostiprinātajām liecībām, ir visīsākais ceļš uz kriminālprocesu veicošo amatpersonu patvaļas akceptēšanu.

Tādējādi apgalvojums, ka «Latvijas procesam raksturīgi, ka liecības, ko personas ir sniegusi līdz tiesai, netiek izmantotas, bet formāli cilvēks tiek aicināts, lai viņš atceras un visu atkārto [..], bet pēc satura tam nav nekādas nozīmes, jo par nepatiesu liecību sniegšanu pirmstiesas izmeklēšanā lieciniekam ir kriminālatbildība»[1], vienīgi vēl vairāk apstiprina manipulatīvos centienus Kriminālprocesa likumu izgrozīt «pēc sava ģīmja un līdzības», tas ir, apsūdzības interesēs, vienlaikus nemitīgi radot arvien jaunus ierobežojumus kvalitatīvas aizstāvības nodrošināšanai.

Mūsu ieskatā, tamlīdzīgas nezāles ir iznīdējamas saknē jeb, citiem vārdiem, mūsdienu Latvijas kriminālprocesā nav atvēlama vieta tamlīdzīgiem novatoriskiem jaunievedumiem, kas personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, liedz pēc būtības protestēt pret pirmstiesas kriminālprocesā bez aizstāvības klātbūtnes iegūto liecību izmantošanu apsūdzētajam nelabvēlīga nolēmuma pamatošanai. Un tieši tāpēc no Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtās daļas ir svītrojams tā trešais teikums, kas leģitimizē jebkuru pirmstiesas kriminālprocesā iegūto liecību izmantošanu, pilnībā ignorējot tiesas izmeklēšanas rezultātus un tiesību uz aizstāvību pamatbūtību.