Jau tuvāk pievēršoties jautājumam par kriminālvajāšanas būtisko nozīmi un procesuālajām sekām, Alfrēds Linde (1891–1984) pauda viedokli, ka kriminālvajāšanas ierosinātājam vēl nebūtu gluži piešķirams tiesības uzsākt kriminālvajāšanu. Turklāt A. Linde nepiekrita nedz profesoram Ivanam Foiņickim [1], nedz profesoram Paulam Mincam [2], ka jau ar kriminālvajāšanas ierosināšanu tā uzskatāma par uzsāktu, taču šo pretrunu pirmais drīzāk saistīja ar nevienprātību jēdzienos, nevis procesuālajās stadijās, kad tiek veiktas de facto kriminālvajāšanai pielīdzināmas darbības. [3] Turklāt, ja sekotu tamlīdzīgai loģikai, tad kriminālprocesā «[..] pirmā vietā būtu jānostāda ierosinātāja darbība. Tādā gadījumā mums nāktos izšķirties par vienu no ierosinātāja darbības momentiem. Piegriezt vērību ierosinātāja darbības sākuma momentam nevarētu, jo tas nozīmētu meklēt pēc tā cēloņa, kas pirmo reizi ierosinātājā radījis domu ierosināt kriminālvajāšanu.» [4] Gluži saprātīgs rosinājums, ievērojot to, ka intelektuālos procesus un to rezultātā izdarītos slēdzienus ir visai problemātiski fiksēt, tā sakot, no malas. Tieši tāpēc tika izteikts rosinājums meklēt juridiski vieglāk konstatējumu laika sprīdi, kas neizraisītu papildu juridiskas spekulācijas un atzīt, ka uzsvars liekams uz tiesas orgānu darbību, nevis pašu «[..] kriminālvajāšanas ierosināšanas momentu (pats vārds ierosināšana norāda uz kādu daudz maz ilgstošu stāvokli un tādēļ ar vārdu moments grūti saistās), bet gan piegriezt vērību kriminālvajāšanas uzsākšanas momentam, kāds moments, izejot no vārda «uzsākt» nozīmes, ir daudz noteiktāki fiksējams un skaidri norāda uz darbības sākumu» [5].

Tādējādi «[..] par kriminālvajāšanas ierosināšanu juridiskā nozīmē var runāt tikai tad, ja tādai ierosināšanai pretim nostādīts tiesas orgāna [tiesas izmeklēšanas izdarītāja – izmeklēšanas tiesneša – autoru piezīme] pienākums šādu ierosinājumu apspriest. Tādēļ tos, uz kuru kriminālvajāšanas ierosinājumiem tiesas orgānam jāreaģē, mēs varam nosaukt par kriminālvajāšanas ierosināšanas tiesību subjektiem.» [6]

Kā vēl vienu iemeslu konkretizēt kriminālvajāšanas uzsākšanas subjektu starpkaru perioda autori atzina neskaidrības par subjektu loku, kam piemita tiesība «iedarbināt tiesas aparātu», proti, lai gan to varēja teju katra persona, tomēr ne katras personas veikta publiska denunciācija varētu nozīmēt kriminālvajāšanas uzsākšanu. Tādējādi nebūtu pamata izšķirošu nozīmi piešķirt kriminālvajāšanas ierosinātāja rīcībai, tādā kārtā arī apsūdzības uzrādīšanu padarīt atkarīgu no atsevišķu indivīdu iegribām.

Tomēr citu autoru darbos nupat norādītajam uzskatam netika pausta piekrišana, uzsverot, ka kriminālvajāšanas sākuma momenta izpratne ir krietni vien komplicētāks jautājums. Tā, piemēram, starpkaru perioda lekciju materiālos rodams uzskats, ka par kriminālvajāšanas sākumu var uzskatīt tiklab brīdi, kad policija, izmeklēšanas tiesnesis vai cita valsts iestāde gūst interesi par attiecīgo lietu vai nosūta protokolu izmeklēšanas tiesnesim, kā to brīdi, kad ir pieņemts «[..] oficiāls raksts (akts) pret noteiktu personu noteiktā lietā» [7]. Pastāvot tamlīdzīgai nevienprātībai, profesors P. Mincs norādīja, ka kriminālvajāšanas sākuma momentu daudz derīgāk būtu noteikt likumā.

Turklāt būtiska ir arī izpratne, ka «[..] vispārīgi jāšķiro kriminālvajāšanas uzsākšana kādā noziedzīgā nodarījumā no kriminālvajāšanas uzsākšanas pret kādu noteiktu personu» [8], jo, lai gan kriminālvajāšanā «[..] galvenā vērība tiek piegriezta konkrētam noziedzīgam nodarījumam, [..] kriminālvajāšanas mērķis var būt panākt soda izciešanu tikai konkrētā gadījumā, par konkrētu noziedzīgo nodarījumu [un] [k]riminālvajāšanas sfērā neietilpst valsts vispārējās preventīvās dabas darbības» [9], tomēr nereti kriminālvajāšanai raksturīgās darbības tiek īstenotas, vēl nekonkretizējot nodarījumu iespējami izdarījušo personu. Tamlīdzīga izpratne bija attīstīta arī Vācijā starpkaru periodā, kur iepriekšējā izmeklēšana (plašākā nozīmē) tika organizēta prokuratūras vadībā, šim procesam aptverot tiklab izziņu (Ermittlung), kā iepriekšējo izmeklēšanu šaurākā nozīmē (Voruntersuchung). Proti, nereti, uzsākot kriminālprocesu, trūkst ziņu par to, vai vispār noticis noziedzīgs nodarījums un kura persona varētu būt vainīga. Vācieši to sauc par izmeklēšanu pret nepazīstamu personu (gegen unbekannte Person). [10] Tikai turpinot izmeklēšanu, vēlāk ir iespējams atrast aizdomās turēto personu.

Turklāt plašākā nozīmē kriminālvajāšana notika arī tad, kad attiecīgais tiesas orgāns bija spēris maldīgus soļus, kas viņu no pareizā izmeklēšanas ceļa faktiski attālina, proti, «[k]riminālvajāšana jau notiek tanī laikmetā, kad vēl tikai noskaidro paša konkrētā noziedzīgā nodarījuma apstākļus, resp., kad pret vainīgo personu no attiecīgā tiesas orgāna vēl nekādi soļi nav sperti.» [11] Turklāt, «[j]a pieņemtu, ka kriminālvajāšana vērsta tikai pret personu, tad jau pēdējo atrodot, lietu nāktos tūliņ nodot tiesas izšķiršanai, bet to nedara, kamēr nav savākts pēc iespējas vairāk pierādījumu par apsūdzētā vainu, un tādēļ nāk priekšā gadījumi, ka līdz izmeklēšanas nobeigšanai apsūdzētais diezgan ilgu laiku atrodas apcietinājumā.» [12] Vēl vairāk – ne mazums ir arī tādu gadījumu, kad «[..] pret apsūdzēto vērstie pierādījumi izmeklēšanas tālākā gaitā sadrūp un par vainīgo izvirzās cita persona. Tādēļ izmeklēšanas orgāns nebūt nedrīkst aprobežoties tikai ar apsūdzības noskaidrošanu pret apsūdzēto.» [13]

Tādējādi kriminālvajāšanas vēršana pret personu saistāma ar tai piemītošo cilvēktiesību ierobežošanu un līdz pat sprieduma spēkā stāšanās brīdim arī ar neizslēdzamo varbūtību, ka persona kriminālprocesā tikusi iesaistīta nepamatoti. Turklāt būtu maldīgi uzskatīt, ka vienīgi ļaunprātīgu vai karjerisku ambīciju dēļ uzsākti kriminālprocesi varētu aizskart personas tiesības. Piemēram, itāļu kriminālprocesuālisti «[..] izdalīja ļaunprātīgu un labapzinīgu personas apvainošanu, turklāt, ja labapzinīgas [mūsdienās gan varētu sacīt labticīga, lai gan arī tas nav «tīrs» kriminālprocesuāls jēdziens – autoru piezīme] apvainošanas gadījumā persona tika attaisnota, tai bija tiesības prasīt sava iepriekšējā stāvokļa restitūciju.» [14] Piekrītot šādai nostādnei, Eiropā jau 18. gadsimtā tika pausts viedoklis, ka katra persona, «[..] kas pakļauta arestam izmeklēšanā, var prasīt atlīdzību, [..] un tāpat, ja kriminālvajāšana izbeigta tanī vai citā stadijā, trūkstot apsūdzētā norādījuma kriminālās vainas pazīmēm» [15].

Savukārt pirmā Vakareiropas zeme, kas šo viedokli pieņēma par pamatotu, atzīstot kriminālvajāšanas ietekmi uz personas tiesībām, bija Prūsijas karaliste. Proti, jau 1766. gada 15. janvārī Frīdrihs Lielais [16] izdeva rīkojumu, ar kuru noteica: «Ja nozieguma izdarīšanā aizdomās turētais tiks saukts pie izmeklēšanas, bet aizdomu nepierādītības dēļ izmeklēšana būs pārtraukta, pie kam noskaidrosies pie atbildības sauktā pilnīga nevainība, tad pienākas viņam atgriezt ne tikai visus ciestos izdevumus, bet bez tam izdot lietas apstākļiem un materiālo apstākļu dažādībai atbilstošu atlīdzību no tās tiesas kases, kurā norisinājusies lieta, lai par nevainīgu atzītais neciestu kaitējumu no izmeklēšanas nodarītiem spaidiem.» [17]

Acīmredzami, ka, atstājot vietu diskusijām par kriminālvajāšanas ierosināšanu, tās uzsākšanas reglamentācija jau daudz detalizētāk uzsvēra, ka attiecīgais subjekts to bija tiesīgs uzsākt, ja konstatējams «1) likumīgs iemesls, – par tādu uzlūkojami galvenām kārtām ierosinājumi no kriminālvajāšanas ierosināšanas tiesību subjektu puses, bet tam paša tiesas orgāna ieskats, un 2) pietiekošs pamats, kas dod iespēju celt apsūdzību noteiktā noziedzīgā nodarījumā» [18]. Pastāvot šiem priekšnosacījumiem, tiesas orgāniem tiek radīts likumīgs pamats kriminālvajāšanas izvešanai un tas galīgā mērķa sasniegšanai. [19] Līdz ar to, lai gan jāizšķir gan kriminālvajāšanas ierosināšanas, gan uzsākšanas moments, par būtiskāko ir jāuzskata tieši pēdējais, turklāt – atceroties, ka kriminālvajāšanu vēl iepriekšējās izmeklēšanas stadijā uzsāk tiesa. Starpkaru periodā ar to uzskatīja brīdi, kad izmeklēšanas tiesnesis parakstīja lēmumu par apsūdzētā saukšanu pie atbildības, jo «[..] kriminālvajāšana pret noteiktu personu sākas tikai no tā momenta, kad šī persona saukta pie atbildības.» [20]

Turklāt trāpīgs un visnotaļ precīzs valodniecisks apzīmējums, tādējādi vēlreiz apstiprinot viedokļus, ka kriminālvajāšanu tomēr uzsāka tikai tiesas orgāni, bija personas «atrašanās zem izmeklēšanas» vai «zem tiesas», ar to saprotot, ka persona, iespējams, izdarījusi krimināli sodāmu darbību. Tā, piemēram, Tiesu iekārtas likuma 280.³ pants noteica, ka par zvērinātiem advokātiem nevar uzņemt personas, «[..] kas atrodas zem izmeklēšanas vai tiesas par mantkārīgā nolūkā izdarītu noziedzīgu nodarījumu» [21].

Šādam viedoklim pilnībā pievienojās arī A. Linde, norādot, ka «[..] kriminālvajāšana ir tiesas orgāna darbība, tātad vajāšana, kuru izdara tiesas orgāns, resp. vajāšana caur tiesas orgānu vai kā arī mēdz izteikties – vajāšana tiesas ceļā» [22]. Te gan jāpiezīmē, ka A. Lindes publikācijās prokuratūra faktiski gan atzīta par tiesas orgānu, nevis tiesu sistēmai piederīgu orgānu vai pat izpildvaras orgānu, kurpretim profesora P. Minca ieskatā prokuratūras pakļautība tieslietu ministram to ļauj ierindot izpildvaras atzarā. Tādu viedokli pamato uzskats, ka apsūdzības rakstu pārbaude, noslēdzot kriminālvajāšanas posmu līdz iztiesāšanas uzsākšanai, bija saistīta ar Tiesu palātas apsūdzības kameras iespēju paust neuzticību prokuratūras darbam, tas ir, apšaubīt šo secinājumu pamatotību, turklāt piebilstot, ka faktiski visos laikos prokuratūra bijusi uzskatāma par «[..] patvaldnieka aci» [23].

Šī viedokļu dažādība tādējādi iezīmē vēl vienu būtisku kriminālvajāšanas izpratnes momentu, ko savos darbos izcēlis arī A. Linde un kas saistāms ar jautājumu, kas «[..] tā ir par varu, kura var ierosināt kriminālvajāšanu, vai tā ir priekšniecība, policija, prokuratūra jeb arī izmeklēšanas tiesnesis un miertiesnesis, bet varbūt arī privātas iestādes un privātpersonas, kurām likums piešķīris kriminālvajāšanas ierosināšanas tiesību» [24].

Tādējādi, lai gan vispārīgi uzskatīja, ka kriminālvajāšanas uzsākšanas subjekts ir tiesa, starpkaru periodā būtībā tika atzīts, ka kriminālvajāšanu faktiski veic prokuratūra. Citiem vārdiem, leģitimizēt vēršanos pret indivīdu ar kriminālvajāšanai raksturīgo iejaukšanās pakāpi personas pamattiesībās var tikai institucionāla tiesa, kurpretim faktiskās darbības valsts sodošās varas vārdā īsteno prokuratūra. Tas tādējādi it kā nošķīra inkvizitoriālo procesu no akuzācijas procesa, jo vienīgi «[i]nkvizīcijas tiesa bija valstiskās sodīttieksmes pārstāve, indivīda aizstāvis un objektīvs spriedējs vienā personā, pie kam visbiežāk uzvarēja valsts intereses.» [25]

Prokuratūrai, kā uzskatīja L. Šulcs, bija piešķirts pilnvarojums noskaidrot noziedzīgos nodarījumus un īstenot vajāšanu, proti: «1. tā var noilguma dēļ izbeigt kriminālvajāšanu; 2. tā var tūlīt celt publisku apsūdzību, pēc tam, kad policija pietiekoši noskaidrojusi faktiskos apstākļus; 3. tā var dot rīkojumu izdarīt izziņu» [26]. Proti, prokuratūras darbības pamatprincips ir tāds, ka «[..] prokuroram ir dota tiesība ierosināt lietas un vajāt noziegumus, bet viņš nav pilnvarots uz patvaļīgu rīcību ar šādu vajāšanu, nedz tam ir piešķirta tiesība rīkoties ar kriminālprasību vienīgi pēc sava ieskata» [27]. Tādējādi prokurora darbība kriminālvajāšanā, cita starpā – ar oficiālo apsūdzību –, bija saistāma ar kriminālprocesa obligātuma principu, jo «[..] prokuroram, tiklīdz tas ir dzirdējis par kādu noziegumu, [bija] jāuzsāk kriminālvajāšanu.» [28] Arī vācu kriminālprocesā sastopamā izpratne par likumības principu (Legalitätsprinzip) apstiprināja šo uzskatu, jo «[..] policijai ir pienākums uzsākt kriminālvajāšanu, prokuratūrai ir nepieciešamība veikt kriminālvajāšanu un uzrādīt apsūdzību.» [29] Tomēr arī likumības princips nav absolūts, proti, par patvaļīgu tā interpretācijas izskaušanu atbild tiesa, jo «[l]egalitātes princips galu galā ir likuma noteikta lietderība, t.i., kādu rīcību zināmos apstākļos par lietderīgu atzīst likums.» [30]

Tādējādi jāpiekrīt arī dažu autoru konstatējumam, ka likumības princips visupirms iezīmē nepieciešamību pēc varas dalīšanas principa korektas izpratnes, jo tikai «[..] likumdevējs, nevis izpildvara, kurā ietilpst prokuratūra un policija, nosaka, par kādām darbībām ir veicama kriminālvajāšana» [31]. Un vienlaikus šis princips prasa stingri ierobežot «prokuratūras, kurai pieder apsūdzības uzturēšanas monopols» [32], varu. Citiem vārdiem, tā kā «[..] kriminālvajāšana ir darbība, kurā valsts izved dzīvē stingrākos savas tiesiskās aizsardzības soļus, tad valstij sevišķa rūpība jāpiegriež pareizai kriminālvajāšanas orgānu darbības nostādīšanai.» [33]

Starpkaru perioda kriminālprocesa secinājumi pilnīgi nekādā veidā nav pretrunā ar mūsdienu Latvijas kriminālprocesa realitāti, ka līdzīgi Vācijai tas ir tā dēvētais prokurora izziņas process, [34] proti, prokurora uzraudzībā policija (vai tai pielīdzināmās iestādes, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs u.c.) veic pirmstiesas procesu. Bet tas neatceļ to, ka gan no pirmo aizdomu izteikšanas personai un jebkādas viņas tiesību ierobežošanas sākas nekas cits kā kriminālvajāšana! Tas nu visa veida kvazi-reformatoriem un likumdevējam jēdziena visplašākajā nozīmē reizi par visām reizēm būtu jāiekaļ savās galvās…

Tādējādi kriminālvajāšanas institūta pareiza izpratne tādējādi nepieciešama arī šajā aspektā, proti, precīzi nosakot katra kriminālvajāšanā iesaistītā subjekta funkciju apjomu, jo tā «[..] dod iespēju, ņemot to par pamatu, piedot kriminālprocesam un tā jēdzieniem viņiem atbilstošu garu un saturu; pie kam izstrādājot kriminālprocesa normas, uz kriminālvajāšanas institūta kā skeleta, varam šais normās viegli iepīt tos pamatprincipus un idejas, kas liktas valsts tiesiskās iekārtas pamatos, konstruējot pēdējiem atbilstošu kriminālvajāšanas veidu. Liekot kriminālprocesa pamatā kriminālvajāšanas institūtu, pavisam citu nozīmi un saturu, piem., iegūst «apsūdzības» jēdziens, kuru līdz šim, piemērojoties civilprocesa jēdzienam «prasība» mēģināja konstruēt kā «kriminālu prasību», piedodot šim jēdzienam kriminālprocesā būtībai neparastu nokrāsu. Tāpat citu, daudz piemērotāku, saturu dabū prokuratūra kā kriminālvajāšanas orgāns, pretēji viņas līdzšinējam neapmierinošam un par daudz šauram apzīmējumam «apsūdzības orgāns».» [35] Turklāt, lai gan «[..] no vienas puses prokuratūras uzdevums ir likumības uzraudzība, [..] no otras puses viņas rokās koncentrējas vainīgo apsūdzēšana un kriminālvajāšana, tad jāatzīst, ka katra sūdzība, ziņojums vai paziņojums par noziedzīgu nodarījumu, kuri iesniegti prokuratūrai, jāuzskata par iesniegtiem tai varai, no kuras atkarājas kriminālvajāšana.» [36]

Arī profesora P. Minca ieskatā, prokuratūras funkcija rīkoties «[..] kriminālvajāšanā kā valsts sodu varas orgānam, visas valsts sodu varas realizēšana ir prokuratūras rokās. Viņa uzzin[a] noziegumus, vajā tos un gādā par viņu sodīšanu.» [37] Šis uzskats uzskatāmi atbalsojies arī citviet profesora P. Minca viedoklī, uzsverot, ka faktiski pēc 19. gadsimta Eiropas kriminālprocesa reformas «[p]ar patieso valsts jus puniendi [38] nesēju pilnā apjomā kļ[uva] prokuratūra [39]. Viņa ir tā, kas valsts vārdā uzsāk sodīšanas aktu, vajā vainīgos, izpilda sodu. Tā vada bendes cirvi, un tai ir pakļauts cietums. Bet tieši tur, kur tā gatavojas sodīšanas aktu novest līdz galam, tai jāapstājas un jānoklausās tiesneša spriedums par apsūdzētā vainu un nevainīgumu un par viņam piemērojamo soda mēru» [40].

Turklāt tiesas iesaiste kriminālvajāšanā nav kļūda vai teorētiska nepilnība, jo tai piemīt nozīme prokuratūras kontrolē tiklab pār kriminālvajāšanas uzsākšanu, kā pār pabeigšanu vai izbeigšanu, jo «[k]riminālvajāšanu izbeidz, kad apsūdzētais miris, kad notecējis vajāšanas noilgums [..]. Vēl no svara t.s. kriminālvajāšanas apturēšana. Par kriminālvajāšanas apturēšanu vai izbeigšanu prokuratūra viena pati nemaz nevar izlemt. Ja viņai rodas domas, ka kriminālvajāšana jāaptur vai jāizbeidz, tad viņa var iesniegt savu atzinumu apgabaltiesai.» [41] Jāpiebilst, ka kriminālvajāšanā ietilpst arī soda izciešanas stadija, tādējādi tā beidzas vienīgi ar soda izpildīšanas brīdi. [42] Paraugoties uz mūsdienu Latvijas kriminālprocesu, piemēram, Kriminālprocesa likuma 61. nodaļā paredzēto tiesas institucionālo uzraudzību pār sprieduma izpildi un soda izciešanu, ir pamatoti uzskatīt, ka arī patlaban tiek atzīta tiesas kontrolēta kriminālvajāšana, kuru tikai veic prokuratūra vai sodu izpildes iestāde.

Tāda izpratne acīmredzami saskanēja arī ar citviet kontinentālajā Eiropā tolaik ieviestajiem kriminālprocesa modeļiem. Piemēram, Anglijā kriminālvajāšanas ierosināšana bija jebkuram pilsonim piemītoša tiesība, kurpretim Francijā «[..] kriminālvajāšanas ierosināšana monopolizēta prokurora rokās, kuram tomēr ir pienākums to ierosināt, ja to pieprasa apelācijas instances tiesa vai arī cietušais to lūdz savā sūdzībā.» [43]

Vācijas tiesu iekārtā prokuratūras amatpersonas starpkaru periodā tika dēvētas par ne-tiesas ierēdņiem (nichtrichterliche Beamte), tādējādi tās ne tikai atšķirot no tiesnešiem, bet arī ielāgojot tās uzbūves pamatus, kas balstīti uz «[..] devolūcijas (jaunākā atvietošana ar vecāko amatā), substitūcijas (vienas amatpersonas atvietošana ar otru uz priekšniecības norādījuma) un hierarhiskās padotības principiem» [44]. Šai aspektā tika uzsvērts, ka pamatprincipos šāda iekārta ne ar ko neatšķiras arī no starpkaru Latvijas prokuratūras organizācijas, kā vienīgo izņēmumu ielāgojot amatpersonu iecelšanas amatā un atcelšanas no tā kārtību. [45]

Līdzīgi organizēta bija arī prokuratūra Austrijā, tomēr atšķirīgais elements bija tas, ka apsūdzības uzturētāja pienākumus pie tiesām «[..] pilda vai nu kārtējā prokuratūras amatpersonas, vai arī to uzdod «ad hoc» kārtības vai politiskās policijas ierēdnim, jeb, beidzot, un tas notiek visparastāk, šim nolūkam pie tām ieceļ īpašus prokuratūras funkcionārus (staatsanwaltschaftliche Funktionäre). Pēdējie var būt nejuristi; viņi komplektējas jau no policijas dienestpersonām un pēdējos gados saskaņā ar tieslietu ministrijas dotiem norādījumiem tieši no aktīvā dienesta žandarmērijas» [46]. Tādējādi «[..] caur šo funkcionāru rokām iecirkņa tiesās nokļūst prokuratūras prasības par kriminālvajāšanas celšanu visās publiskā kārtā vajājamās lietās» [47].

Austrijā kriminālvajāšanas ierosināšanas subjekts parasti bija prokurors, taču cietušajam bija tiesības lūgt tās ierosināšanu tiesā, jo Austrijā kriminālprocess «[..] pilnīgi konsekventi izvedis tiesas lemjošās funkcijas atdalīšanu no prokuratūras kriminālvajāšanas monopoltiesības, tā izveidojot tīri akuzatorisku krimināltiesāšanas kārtības» [48] un tādējādi prokuratūras kriminālvajāšanas funkcija izveidota pēc tā dēvētās «[..] tīrās oficiālmaksimas, tas ir, prokuratūrai «ex officio» jāvajā katrs noziedzīgs nodarījums, kas neietilpst privātapsūdzības lietu skaitā» [49].

Šis ieskats ļauj pārliecināties, ka konceptuāli kriminālvajāšanas izpratnei piemīt nozīme kaut vai tāpēc, lai teorētiski, normatīvi un intelektuāli godīgi varētu atbildēt uz jautājumu par to, kādu kriminālprocesa modeli izraudzījies likumdevējs – sacīkstes vai objektīvās izmeklēšanas formu.  

Tādējādi starpkaru periodā Latvijā bija pazīstams tā saucamais «krievu modelis» kriminālvajāšanas izpratnē, nošķirot administratīvās jeb izpildu varas atzarā ietilpstošās policijas funkcijas pildošo iestāžu / orgānu izdarāmo izziņu no institucionālas tiesas veiktās un izraudzītās iepriekšējās izmeklēšanas, kur savukārt kriminālvajājošo faktisko darbību īstenoja prokuratūra.

Autori jau iepriekš norādīja, ka Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā līdz 1939. gada 1. augustam bija arī pazīstams speciāls institūts apsūdzētā nodošanai tiesai. Tiesu palāta saņēma Tiesu palātas prokurora apsūdzības rakstu un pati Tiesu palāta arī vērtēja, vai lieta bijusi pietiekoši izmeklēta, pietiekoši pierādīta un formulēta, lai to nodotu tiesai. Savukārt pēc kriminālprocesa reformas šo kārtību reducēja līdz apsūdzības raksta caurlūkošanai vairs tikai pie Tiesu palātas prokurora. [50] Šāda kārtība līdz attiecīgajai reformai, to uzskatot par procesuālu starpstadiju, bija ieviesta, lai Tiesu palāta kalpotu kā «[..] glābšanas vieta pret tādām prokuratūras priekšstāvju un izmeklēšanas tiesnešu dažkārt ļaunprātīgām, vieglprātīgām, neapdomīgām vai aizmāršīgām kriminālvajāšanām» [51]. Taču jau 1936. gadā, iezīmējot gaidāmo reformu, tika retoriski vaicāts, kamdēļ nepieciešama stadija, kurā tiesa apstiprina apsūdzības rakstu, ja jau «[f]aktiskā nodevēja tiesai taču tātad ir prokuratūra, bet Palāta tikai uzspiež štampus uz apsūdzības rakstiem» [52]. Protams, nav šaubu, ka, jo primitīvāk ir organizētā lietas nodošanas tiesai stadija, «[..] jo nevajadzīgāka viņa ir vispār un jo kaitīgāka tā ir apsūdzētā interesēm» [53]. Taču, reformējot apsūdzības raksta revīzijas formu, tā daudz drīzāk tika padarīta vēl jo primitīvāka, tādējādi izslēdzot institucionālas tiesas kontroli par prokurora faktiski īstenoto kriminālvajāšanu.

Neraugoties uz to, formāli tika apgalvots, ka grozījumi apveltīšot Tiesu palātu ar nepieciešamo kompetenci un enerģiju «[..] nepadoties ne priekšniecības, ne vietējiem blakus spaidiem. Lai taisnas tiesas vārdā uzsāktās kriminālvajāšanas nenovestu uz attaisnošanām, kuras satricina uzticību un cieņu pret varu, kura ir vajājusi nevainīgus, vai tādus, kurus par nevainīgiem būtu jāskaita. Katrā taisnas tiesas darbībā vajagot atspoguļoties godīgiem, labticīgiem izmeklējumiem un nobriedušiem apsvērumiem» [54]. Vēl vairāk – atsacīšanās no funkcionālas Tiesu palātas apsūdzības kameras darbības vismaz teorētiski apstiprināja virzību uz sacīkstes elementa nostiprināšanu, ko apliecina tamlīdzīgs apgalvojums, ka «[t]agadējā doktrīna un process cenšas, lai tiesa, stājoties pie lietas izspriešanas, nebūtu iespaidota no jautājuma par apsūdzētā vainu, ne kvalifikāciju; tiek izvirzīta prasība, lai tiesneši pieietu lietai bez iepriekšēja noskaņojuma, bet franču-krievu kārtība šos ļaunumus tieši kultivē, jo ar nodošanu tiesai zināmā mērā tiek izlemts jautājums par apsūdzētā vainu. Apsūdzētais pēc nodošanas tiesai stājas tiesas priekšā kā cilvēks, par kuru tiesa jau ir lēmusi, ka ar vislielāko varbūtību viņš ir pastrādājis noziegumu» [55].

Minētais apliecina, ka, izsakoties starpkaru perioda terminoloģijā, apvainotā nodošana tiesai kā procesuāla stadija vai pat starpstadija ir rūpīgai vētīšanai pakļaujams kriminālprocesa posms, kur vērts apsvērt iespēju «[..] pārvietot smaguma punktu uz iepriekšējās izmeklēšanas reformu, dodot tur apsūdzētiem nepieciešamās garantijas» [56]. Skaidrs, ka autoritāra režīma apstākļos šis optimisms bija liekulīgs un pārsteidzīgs.

Šai atziņai piemīt nozīme arī mūsdienu kriminālprocesa apstākļos, jo tieši tā procesuālā stadija, kuru patlaban devē par krimināllietas nodošanu tiesai un sagatavošanu iztiesāšanai, ir savās aprisēs pilnīgi izplūdusi un tamdēļ palikusi bez konkrētiem termiņu nosacītiem ietvariem un konkrētas kontroles pār pirmstiesas izmeklēšanas rezultātiem, tas ir, apsūdzības raksta pamatotības vērtējuma, iekams tikusi uzsākta iztiesāšana. Tādējādi, ja pieņemam par patiesu apgalvojumu, ka nodošana tiesai kā primitīva procesuāla stadija paģēr kvalitatīvu un efektīvu, tiesības garantējošu lietas izmeklēšanas posmu, tajā skaitā – precīzu izpratni par kriminālvajāšanas īstenošanu –, tad diemžēl jāsecina, ka mūsdienu Latvijas kriminālprocess savā modifikācijā ir ieguvis daudz drastiskākas nobīdes no kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tradīcijām nekā tika pieļauts pat autoritārā režīmā kriminālprocesā starpkaru periodā. Visupirms tas ir jautājums par procesuālajiem termiņiem un valsts potenci uzņemties atbildību par personas tiesību ierobežošanu, kas notikusi, tai vēršot savu represīvo krimināli-vajājošo mehānismu pret to, kurš dažkārt gluži neviļus ir nonācis aizdomu ēnā par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi, ja valsts sevi atzīst esam par demokrātisku un tiesisku, tās uzdevums ir radīt ne vien saprātīgus termiņus personas tiesību ierobežošanai, bet arī izstrādāt funkcionējošu kārtību, kas šo termiņu ievērošanu nodrošinātu arī faktiski. Praksē tas nozīmētu palielināt pirmstiesas kriminālprocesa efektivitāti. Dažbrīd, attiecinot šo nodeldēto vārdu efektivitāte uz kriminālprocesam veltītiem apsvērumiem, nav pat vairs īsti skaidrs, kas ar to tiek domāts, tomēr šajā gadījumā efektivitātes mērķis ir šāds – atteikties no gumijas stiepšanas pirmstiesas kriminālprocesā un noteikt termiņus, kādos pret personu izbeidzama kriminālvajāšana kā valsts sodošās varas iedarbināts instruments pret konkrētu indivīdu.

Lai gan autoru kompetences jautājums nav aprādīt tās metodes, kas šo mērķi ļautu sasniegt, turklāt tādējādi izpelnoties visdažādākos pārmetumus par reālās situācijas neapzināšanos, nav šaubu, ka aiz katra ieilguša kriminālprocesuālā termiņa atrodas konkrēta kriminālā kārtā vajāta persona, un tikpat konkrēti noskaidrojama amatpersona, kas par šo termiņu ievērošanu arī ir atbildīga. Taču, ievērojot normēto 40 stundu nedēļas darba laiku, pat hipotētiski nav iespējams nodrošināt saprātīgu patlaban Kriminālprocesa likumā noteikto termiņu ievērošanu, nemaz nerunājot par varbūtību, ja kādudien likumdevējs izvēlētos ierobežot maksimālo kriminālvajāšanas ilgumu, tas ir, ar nosacījumu, ka pamatu pamatos tiek revidēta izpratne par šo jēdzienu.

Vērotājs no malas šeit pamatoti varētu vaicāt – bet kā tad paliek ar virsstundu darbu? Patlaban Darba likuma 136. pants noteic, ka virsstundu darbs ir pieļaujams, ja darbinieks un darba devējs par to vienojušies rakstveidā. Savukārt atsevišķos izņēmuma gadījumos, ja to prasa sabiedrības visneatliekamākās vajadzības; ja nepieciešams novērst nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu, kā arī steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanai noteiktā laikā, vienīgi darba devējs ir tiesīgs nodarbināt darbinieku virsstundu darbā bez viņa rakstveida piekrišanas. Arī pavisam reāli gadījumi praksē liecina, ka izmeklētāji var veikt virsstundu darbu tikai ar priekšniecības atļauju uz dienesta ziņojuma pamata, kas turklāt ne vienmēr tiek piešķirta. Kamdēļ tā? Valsts budžeta līdzekļi nav neizsmeļama laimes aka, un gluži vienkārši valstij nav rocības tamlīdzīgu iniciatīvu atalgot. Taču tādā gadījumā valstij būtu pienākums atsacīties no formālas, gadiem ilgas kriminālvajāšanas par katru cenu, tādējādi pakļaujot vajāto personu neziņai un psiholoģiskai spīdzināšanai par to, kurā brīdī valsts sodošās varas «bendes cirvis» beidzot par to atminēsies. Tiesiskā valstī, «[..] aizritot ilgākam laikam pēc fakta konstatēšanas [par noziedzīgu nodarījumu], arvien vairāk sarūk vajadzība pēc soda un pieaug nepieciešamība nodarījuma izdarītājam tapt aizmirstam» [57].

Citiem vārdiem sakot, ja šobrīd tiesībpolitiķi nav atraduši optimālu risinājumu, kā apmaksāt virsstundu darbu kriminālprocesu veicošajām amatpersonām, savukārt esošā bonusu sistēma nav pietiekami efektīva termiņu ievērošanas nodrošināšanai, turklāt mūsdienās arī vairs nav humāni piekrist tamlīdzīgam rosinājumam kā «zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste» [58], tad, meklējot pagaidu risinājumus, valsts savas sistēmiskās problēmas pārcēlusi uz krimināli vajāto personu un to aizstāvju pleciem. Pēdējo gadu Kriminālprocesa likuma grozījumi šādu kārtību vienīgi sekmējuši, pēc būtības liekot tieši apzinīgiem advokātiem strādāt virsstundas (kuras turklāt apmaksā tas pats klients, pret kuru jau ir vērsta šī kriminālvajāšana) un paveikt to darba daļu, kas būtu jādara procesu veicošajām amatpersonām, tajā skaitā – rekordīsos termiņos iepazīstoties ar lietas materiāliem un sagatavot uz tiesu aicināmo nopratināmo personu sarakstu. Savukārt par problemātiku, kas saistāma ar parodiju par apsūdzības rakstu, kas šobrīd dēvējams par lēmumu par lietas nodošanu tiesai, autori plašāk jau izteicās iepriekš. [59]

Būtībā, lai aizstāvis pienācīgi izpildītu savu pienākumu justīcijas interesēs, tas ir, uzturētu augstu pierādīšanas standartu un kriminālistiskās rūpības latiņu un, nenoliedzami, izdarītu visu iespējamo, lai sniegtu juridisko palīdzību savam klientam, šāds labticīgs advokāts izlasīs apjomīgus krimināllietas materiālus no pirmās līdz pēdējai lappusei, sistematizēs tajās atspoguļotās ziņas, piemēram, tās digitāli apstrādājot, lai izveidotu lietā esošo faktu hronoloģiju, izanalizēs eventuālos apsūdzības pierādījumus, ar ko, iespējams, prokurors pamatos apsūdzību tiesas debašu runā (nereti gan prokurors neizdara pat to, tādējādi šo pienākumu jau tālāk nododot tiesai), meklēs klientu attaisnojošus pierādījumus (kuri arī nereti apzināti vai neapzināti tiek slēpti) utt. Citiem vārdiem sakot, šī brīža situācija ir cinisms par excellence.

Par labu uzskatam, ka patlaban noteiktos personas tiesību ierobežošanas termiņus pirmstiesas kriminālprocesā daudz drīzāk nepieciešams aizstāt ar funkcionāli un praktiski derīgāku izpratni par terminētu kriminālvajāšanu kā ilgstošu procesuālo stadiju, kalpo teorētiskais ieskats pirmskara doktrīnā rodamajos apsvērumos, kuru dēļ jau iesākta kriminālvajāšana var tikt pārtraukta.

Pirmkārt, pastāvot faktiskam pamatam, tas ir, «[..] apvainotā bēgšana, kuras sekas tad ir: 1) vajāšana ar rakstiem vai 2) izdošanas process (internacionāla tiesu palīdzība, kas balstās uz abpusību), 3) īpašumu sekvestrācija, [vai] b) apvainotā saslimšana» [60].

Otrkārt, pastāvot defektiem prejudiciālos jautājumos, «[..] vajāšana nevar turpināties, ja nav tiesas lēmuma, piemēram a) īpašuma jautājumos, b) šķiru jautājumos (tagad vairs ne), c) konkursa lietās» [61].

Treškārt, kriminālvajāšana ir pārtraucama, kad tā bijusi uzsākta, bet «[..] viņai neseko galvenais process, kas notiek tad, ja: a) pa to laiku radušies apstākļi, kas būtu aizkavējuši vajāšanas iesākšanu, ja viņi būtu bijuši zināmi; b) kādam noziegumam nav noziedzīgā sastāva, piem., ir pavisam skaidrs, ka darīšana ar attaisnojamu aizstāvēšanos; c) pierādījumu trūkuma dēļ, pie kam, bez šaubām, lietu var ilgstoši uzturēt kā kriminālvajāšanu pret X» [62].

Var jau būt, ka visu šo apstākļu kopsakarā ne velti prātā nāk dažu Eiropas valstu tiesību zinātnieku rakstītais, ka efektīvs kriminālprocess, ar to saprotot personas tiesību ievērošanu, kriminālvajāšanas īstenošanu striktos termiņos un pilnvērtīgu sacīkstes principa ieviešanu tiesvedībā, ir vienīgi bagāto valstu ekstravagance. Taču, autoru ieskatā, tipiski latviski pazemīgais sakāmvārds – bagāts, kā grib, bet nabags, kā var, – Eiropas Savienības valstu saimē izklausās, mazākais, nepiedienīgi, ja ne ciniski liekulīgi.