Vai ir saprātīgi liegt ārvalstīs esošam apsūdzētajam piedalīties iztiesāšanā videokonferences režīmā?

Kriminālprocesa likuma 140. pantā «Procesuālās darbības veikšana, izmantojot tehniskos līdzekļus» patlaban noteikta normatīvā reglamentācija kriminālprocesuālo darbību veikšanai, izmantojot tehniskos līdzekļus, tas ir, telefonkonferenci vai videokonferenci. Saistībā ar Covid-19 pandēmiju šādas kārtības izmantošana iztiesāšanā, vienlaikus noskaidrojot procesa dalībnieku viedokli un tehniskā nodrošinājuma iespējas, kļuva par pilnīgu pašsaprotamību, ļaujot lietas daļēji vai pat pilnā apjomā izskatīt, ievērojot fiziskās distances prasības. Tehnisko līdzekļu izmantošana bieži izrādījās esam arī visai parocīgs risinājums, izskatot sevišķos procesus par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, piemēram, uzklausot aizskartās mantas īpašnieku, kurš atrodas ārvalstī. Vai diemžēl pagaidām ļoti retos gadījumos, kad tiesas sēdē nepieciešams nopratināt darījumu partnerus – ārvalstīs reģistrētu komersantu pārstāvjus. Tomēr, arī iztiesājot krimināllietas pēc būtības, mēdz būs situācijas, kad apsūdzētie, nepārkāpjot jebkādus piemērotos drošības līdzekļus, visdažādāko iemeslu dēļ atrodas ārzemēs.

Viens no autoriem savā profesionālajā praksē atminas arī kādu visnotaļ kuriozu piemēru tehnisko līdzekļu izmantošanai krimināllietas iztiesāšanas stadijā. Proti, kādā kriminālprocesā apsūdzētais teica pēdējo vārdu, atrodoties auto remonta darbnīcā ar metinātāja cepuri galvā, fonā sprakšķot un dzirksteļojot metināšanas aparātam. Protams, tas toreiz tika atzīts par «gana labu esam», jo notika kaut kādā Latvijas miestā. Kurpretim, ja ārvalstīs esošs apsūdzētais izsaka vēlmi iesaistīties krimināllietas iztiesāšanā, izmantojot videokonferenci, pēdējais saņem strupu procesa virzītāja – tiesas – atbildi, sak’, Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretācija tādu kārtību vis neparedzot.

Līdz pērnā gada 4. novembrim šī jautājuma, proti, tehnisko līdzekļu izmantošanas procesuālās darbības veikšanai ar ārvalstīs esošu personu reglamentācija, šķiet, ievērojamus jautājumus neraisīja; tā bija teju vai pašsaprotama rīcība. Tomēr, neraugoties uz to, Senāta Krimināllietu departamentam vēl 2021. gada februārī tika nosūtīts lūgums izvērtēt, vai līdzšinējā Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas piemērošanas prakse ir uzskatāma par pareizu – tiesisku. Šādu jautājumu neidentificējamu iemeslu dēļ bija iniciējis arī citu pēdējā laika visnotaļ strīdīgo grozījumu projektu Kriminālprocesa likumā iniciators, kurš, kā izskatās, nerimstas arī šobrīd, piedāvājot nu jau kārtējos grozījumus Kriminālprocesa likuma 503. panta ceturtajā daļā, kā allaž iesniedzot priekšlikumu likumprojekta papildinājumiem Saeimai uz 3. lasījumu. [1] Droši vien, ka šīm kārtējām novitātēm autori pievērsīsies jau citā rakstā, patlaban nenovirzoties no šīs publikācijas tēmas.

Tā visa rezultātā teju jau gadu procesa virzītājiem, izvērtējot Kriminālprocesa likuma 140. panta piemērošanu katrā konkrētā lietā, ir jāņem vērā Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces lēmums «Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju» [2]. Būtu maldīgi domāt, ka praksē šāds Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas tulkojums tika sagaidīts ar stāvovācijām vai bez diskusijām. [3]

Arī šobrīd Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas praktiskā piemērošana rada ne mazumu jautājumu. Autoriem zināms, ka gluži nesen arī kādā kriminālprocesā ticis iniciēts jautājums par attiecīgās procesuālās normas konstitucionalitāti, lūdzot tiesu apsvērt, vai tiesību normas interpretācijas dēļ tiesnesim pašam nebūtu jāvēršas Satversmes tiesā Kriminālprocesa likuma 478. panta pirmās daļas kārtībā. Proti, pirmšķietami iracionāla ir tāda kārtība, kad apsūdzētais, kurš, fiziski nebūdams Latvijas Republikā, lai gan paudis nepārprotamu gribu, nevar piedalīties iztiesāšanā ar videokonferences starpniecību, savukārt attiecīgās ārvalsts nolīgums ar Latviju šādu iespēju arī neparedz nodrošināt.

Par to, ka Senāta sniegtā interpretācija nav raisījusi vienprātību arī tiesnešu vidū, liecina, piemēram, apstāklis, ka Tieslietu ministrijas patstāvīgajā Kriminālprocesa likuma darba grupā nule kā esot ticis iesniegts apgabaltiesu tiesnešu priekšlikums vēlreiz izvērtēt Senāta kopsapulces sniegto interpretāciju un apsvērt grozījumu veikšanu attiecīgajā tiesību normā, lai procesuālo darbību veikšana iztiesāšanā ar ārzemēs esošu personu, izmantojot tehniskos līdzekļus, nebūtu padarīta gluži vai atkarīga no nereti smagnējās pārrobežu krimināltiesiskās sadarbības gaitas.

Lai nu kā, šobrīd daudz svarīgāk ir pievērsties lakoniskam Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas izvērtējumam un gluži vai kardinālajai interpretācijas maiņai, lai noskaidrotu, vai Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces lēmums patiesi ir tik viennozīmīgi vērtējams.

Kriminālprocesa likuma 140. pants 2020. gada 6. jūlijā tika papildināts 7.¹ daļu, kas noteica – «(7¹) Šā panta 2.¹, piektajā un septītajā daļā noteikto var neievērot, ja procesa virzītājam ir iespējams ar tehniskiem līdzekļiem pārliecināties par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti. Pirmstiesas procesā procesuālo darbību fiksē šā likuma 143. pantā noteiktajā kārtībā.» [4] Citiem vārdiem – likumdevējs, ievērojot Covid-19 pandēmijas radītās korekcijas valsts pārvaldes un tiesībsargājošo iestāžu, kā arī ikviena indivīda ikdienas darba ritmā, kriminālprocesuālajā noregulējumā noteica kārtību, kādā iespējams pilnvērtīgi iesaistīt personu procesuālās darbības veikšanā un pārbaudīt tās identitāti, vienlaikus tai neatrodoties vienā telpā vai ēkā ar procesuālās darbības veicēju.

Šie grozījumi tika iesniegti uz likumprojekta Nr. 427/Lp13 trešo lasījumu pēc Tieslietu ministra Jāņa Bordāna ierosinājuma un saskaņā ar 2020. gada 14. maija Ministru kabineta sēdē pieņemto Krīzes vadības koordinācijas grupas Covid-19 izplatības ierobežošanai izstrādāto «Informatīvo ziņojumu par tiesisko ietvaru pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas, lai nodrošinātu nepieciešamo ilgtermiņa ierobežojumu saglabāšanu un elastīgu kārtību epidemioloģiskai drošībai un veselības nozares noturībai», ar ko visām ministrijām tika uzdots izvērtēt tos digitālos risinājumus, kas ieviesti ārkārtējās situācijas laikā, un kurus esot lietderīgi saglabāt kā patstāvīgas alternatīvas, un sagatavot attiecīgus grozījumus nozares normatīvajos aktos. [5]

Pamatojot grozījumu Kriminālprocesa likuma 140. pantā nepieciešamību, Tieslietu ministrs akcentēja: «[..] ar grozījumiem paredzēts noteikt, ka persona varēs piedalīties procesuālajā darbībā neatkarīgi no tās atrašanās vietas, ja tās rīcībā būs nepieciešamie tehniskie līdzekļi (piemēram, ierīce ar interneta pieslēgumu) un procesa virzītājs spēs pārliecināties par personas identitāti, pilnībā fiksējot procesuālās darbības norisi atbilstoši KPL 143. pantā noteiktajam. Paredzams, ka šāds regulējums veicinās tehnisko līdzekļu izmantošanu kriminālprocesā, tādā veidā efektivizējot un vienkāršojot kriminālprocesa norisi, it īpaši gadījumos, kad kriminālprocesā iesaistītās personas atrodas dažādās pilsētās vai valstīs, kā arī atslogos tās iestādes, kurās līdz šim tika veiktas procesuālās darbības un tika pilnvarotas personas procesuālo darbību norisei» [6].

Grozījumi Kriminālprocesa likuma 140. pantā netika plašāk diskutēti vai analizēti nedz Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs, nedz Saeimas sēžu debatēs, tādējādi likumdevējam atzīstot par pamatotu Tieslietu ministra izteikto rosinājumu un apstiprinot turpmāk ievērojamo kārtību kriminālprocesuālo darbību veikšanai, ja persona neatrodas vienā ģeogrāfiskajā vietā ar procesuālo darbību veicošo amatpersonu, tostarp – atrodas ārvalstī.

Saskaņā ar Tieslietu ministrijas sagatavoto apkārtrakstu «Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas piemērošanu» [7] tika sniegtas procesuālas vadlīnijas attiecīgo grozījumu izpratnei un praktiskās pielietošanas veicināšanai kriminālprocesā. Cita starpā tika norādīts, ka nepieciešamie priekšnosacījumi procesuālās darbības veikšanai ar tehniskajiem līdzekļiem ir šādi:

1. procesuālajā darbībā iesaistītajai personai ir pieejami nepieciešamie tehniskie rīki (piemēram, ierīce ar videokameru, mikrofonu un interneta pieslēgumu), kas var nodrošināt pilnvērtīgu piedalīšanos videokonferencē, un personai nav objektīvu šķēršļu piedalīties procesuālajā darbībā, izmantojot tās rīcībā esošos tehniskos rīkus; [8]
2. procesa virzītājs spēj pārliecināties par personas identitāti, neiesaistot kompetentas iestādes amatpersonu personas identitātes apliecināšanai. Praksē tas ir iespējams, piemēram, gadījumos, kad persona iepriekš ir piedalījusies procesuālajās darbībās vai tiesas sēdēs klātienē, līdz ar to procesa virzītājam nav problēmu pārliecināties par personas identitāti. Tāpat ir iespējams arī uzrādīt personu apliecinošu dokumentu ar videokameras palīdzību, vai procesa virzītājs var pārliecināties par personas identitāti pēc procesa virzītājam iesniegtajām dokumentu fotokopijām; [9]
3. iztiesāšanā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 483. panta pirmo daļu tiesas sēdes gaitu, tajā skaitā lietas dalībnieku mutvārdu apliecinājumus, pilnā apjomā fiksē, izmantojot skaņu vai attēlu ierakstus vai citus tehniskos līdzekļus, un par to izdara atzīmi tiesas sēdes protokolā, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 484. pantu tiesas sēdes gaitu fiksē arī tiesas sēdes protokolā. [10]

Tieslietu ministrija arī akcentēja, ka Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas regulējums rada tiesisku risinājumu gadījumiem, kad nodrošināmas kriminālprocesa dalībnieku tiesības piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, bet «[..] šīm personām jebkādu iemeslu dēļ nav iespējama ierašanās uz tiesas sēdi klātienē» [11]. Būtisks ir arī skaidrojums, ka «[..] saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļu procesa virzītājam nav uzlikts pienākums pārbaudīt, kur tieši atrodas persona, kurai jāpiedalās procesuālajā darbībā, līdz ar to procesa virzītājs var nezināt, ka persona atrodas citas valsts teritorijā procesuālās darbības laikā» [12]. Šo aspektu Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas piemērošanā bija akcentējis arī Dr. iur. Jānis Baumanis. [13]

Tādējādi, ievērojot apstākli, ka procesa virzītājam nav piešķirta kompetence izdibināt to, kur tieši attālinātās procesuālās darbības veikšanas brīdī atrodas konkrētā kriminālprocesā iesaistītā persona, no likumdevēja gribas atvasināma izpratne par pieņēmuma jeb prezumpcijas izteikšanu, ka personas gatavība un iespēju esība piedalīties procesuālajā darbībā, tostarp krimināllietas iztiesāšanā ar tehniskajiem līdzekļiem, ir pietiekama un atbilstoša kriminālprocesam raksturīgajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Turklāt  «[š]ādā situācijā par procesuālās darbības norises vietu uzskatāma vieta, kurā atrodas procesa virzītājs, un starptautiskās sadarbības joma netiek aizskarta» [14].

Citiem vārdiem – apstāklis, ka persona atrodas valstī, kas nav Latvija, sākotnēji vispār netika uzskatīts par šķērsli veikt procesuālās darbības ar šādu personu, izmantojot tehniskos līdzekļus, kā arī tas neizraisīja konkrēto pierādījumu nepieļaujamību vai procesuālās darbības atzīšanu par likumam neatbilstošu. [15] Tieslietu ministrija turklāt uzsvēra, ka Kriminālprocesa likuma C daļa jeb «Starptautiskā sadarbība krimināltiesiskajā jomā» ir piemērojama vienīgi tajos gadījumos, kad:

1. procesuālajā darbībā Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas kārtībā iesaistītā persona nav Latvijas Republikas pilsonis vai nepilsonis [16] un
2. procesuālajā darbībā iesaistītā persona nevēlas piedalīties procesuālajā darbībā ar tehniskiem līdzekļiem. [17]

Tādējādi vienīgi, ja persona nepiekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā, ir konstatējams pamats iesaistīt attiecīgās valsts kompetentās iestādes ar starptautiskās sadarbības instrumentu (tiesiskās palīdzības lūguma, Eiropas izmeklēšanas rīkojuma) palīdzību. [18]

Neraugoties uz Tieslietu ministrijas nepārprotamo skaidrojumu un kriminālprocesā praktizējošu speciālistu iebildumu neesību, Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jurim Stukānam pērnā gada sākumā neidentificējamu iemeslu tomēr bija radušās «šaubas» par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju. 2021. gada 16. februārī Latvijas Republikas Senāts saņēma Latvijas Republikas ģenerālprokurora J. Stukāna lūgumu sasaukt Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulci un konkrēto jautājumu izlemt.

Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulce, izspriežot šo jautājumu, konstatēja, ka «[a]tbilstoši vispārīgajam principam Latvijas Republikas jurisdikcija, ievērojot Kriminālprocesa likuma 3. pantā nostiprināto šī likuma spēku telpā, iespējama tikai valsts teritorijā. Tādu pierādījumu iegūšana, kas atrodas citas valsts teritorijā, iespējama Kriminālprocesa likuma C daļā noteiktajā kārtībā» [19].

Kriminālprocesa likuma 876. panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ja kriminālprocesā nepieciešams veikt procesuālo darbību ārvalstī, procesa virzītājs vēršas kompetentajā iestādē ar rakstveida ierosinājumu lūgt ārvalsti veikt procesuālo darbību. [20] Tiesiskā palīdzība notiek saskaņā ar katru ārvalsti noslēgto tiesiskās palīdzības līgumu. [21] To ievērojot, Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulce atzina, ka «Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļā noteikto kārtību iespējams piemērot tikai tad, ja procesuālā darbība tiek veikta Latvijas Republikas jurisdikcijā» [22].

Dr. iur. Jānis Baumanis, vērtējot Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces lēmumu, pauda viedokli, ka «2021. gada 4. novembrī Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulce, pieņemot lēmumu «Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju», pielika punktu uzsāktajai tehnisko līdzekļu izmantošanas attīstībai kriminālprocesā» [23]. Tāpat Dr. iur. J. Baumanis uzsvēra, ka neredzot «[..] atšķirību starp gadījumu, kad procesa virzītājs iepriekš pratinātai personai nosūta pa e-pastu papildu precizējošos jautājumus, uz kuriem persona, kura atrodas ārvalstī, sniedz atbildes audio vai video ierakstā, un gadījumu, kad tas pats tiek darīts telefonkonferences vai videokonferences ietvaros.» [24] Tādējādi, «[p]astāvot Augstākās tiesas aizliegumam personai, kura atrodas ārvalstī, izmantot telefonkonferenci vai videokonferenci saziņai ar kriminālprocesa virzītāju, rodas šaubas, vai ārvalstī esošā persona varēs pilnvērtīgi izmantot jaunās tehnoloģijas savu tiesību, tostarp tiesību liecināt, realizēšanā.» [25] Tādējādi, piemēram, apsūdzētajam tiek noteikts faktisks liegums piedalīties iztiesāšanā un izmantot pieslēgumu videokonferences saitei vienīgi tā iemesla dēļ, ka ģeogrāfiski viņa faktiskā atrašanās vieta neatrodas Latvijas Republikā. 

Latvijas Republikas Satversmes tiesas uzsvērusi, ka tiesību normu saturiskā tvēruma noskaidrošanā ir jāizmanto visas interpretācijas metodes – gramatiskā, vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā – un ka tikai visu šo metožu pielietošana ļauj nonākt pie tiesību normas interpretācijas rezultāta. [26] Tiesību zinātnē nostiprināts uzskats, ka tiesību normu interpretācija krimināltiesību jomā visupirms veicama, izmantojot gramatiskās interpretācijas metodi, tas ir, tai piešķirama prioritāte pār citām tiesību normu iztulkošanas metodēm, vienlaikus uzsverot, ka neviena tiesību norma nav un nedrīkst tikt piemērota, ja tā netiek iztulkota metodoloģiski korekti ar visām tiesību normu iztulkošanas metodēm. [27] Pirmšķietami varētu apgalvot, ka četru vispārējo tiesību normas interpretācijas metožu pielietošana konkrētajā situācijā nesniedz tādu atbildi, kādu Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretācijas rezultātā diemžēl pārsteidzīgi bija formulējis Senāts.

Līdz ar to konkrētajos apstākļos Senāta lēmums faktiski ir uzskatāms par sašaurinošās iztulkošanas (interpretatio restrictiva) jeb teleoloģiskās redukcijas kā tiesību tālākveidošanas rezultātu, nevis tiesību normas iztulkošanas rezultātu. Teleoloģiskās redukcijas tiesiskais pamats atrodas taisnīguma prasībā atšķirīgo nevērtēt vienādi, tas ir, racionāli pamanīt un diferencēt atšķirīgas lietas, procesus, norises. Vienlaikus teleoloģiskā redukcija ir atbilstoša Satversmes 1. un 92. pantam vienīgi tad, ja tiesību normas piemērotājs ar teleoloģiskās redukcijas palīdzību koriģē likuma vārdisko izpausmi, bet paliek tiesību normas ietvaros, ievērojot vispārējo tiesību principu – contra verbe sed secundum rationem legis. Tādējādi, kolīdz teleoloģiskās redukcijas rezultāts zaudē savu saikni ar tiesību normas mērķi jeb ratio legis, redukcijas izmantošana nav pieļaujama.

Senāta lēmumā izteiktais viedoklis, ar ko pamatota Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas teleoloģiskā redukcija, balstās premisā, ka Kriminālprocesa likuma  C daļa ir tūlītēji piemērojama visos tajos gadījumos, ja persona, neatkarīgi no tās pilsonības, ar ko veicamas procesuālās darbības, neatrodas Latvijas Republikas jurisdikcijā. Šī atziņa prasa lakoniski analizēt, pirmkārt, Senāta lēmumā izmantotā jēdziena «Latvijas Republikas jurisdikcija» saturu, otrkārt, vai šis jēdziens ir absolūts un, treškārt, kāpēc procesuālā darbība ar Latvijas pilsoni / nepilsoni, kurš paudis piekrišanu procesuālajām darbībām šādā formātā un kuras veicējs, tātad – amatpersona –, atrodas Latvijas Republikas jurisdikcijā, tomēr varētu būt uzskatāma par saskanīgu ar Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas regulējumu.

Pamatojot teleoloģiskās redukcijas pieļaujamību, Senāta lēmumā norādīts, ka «Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļā noteikto kārtību iespējams piemērot tikai tad, ja procesuālā darbība tiek veikta Latvijas Republikas jurisdikcijā» [28].

Krimināltiesību zinātnē jurisdikciju definē kā suverēnas valsts spēju pieņemt likumus, kas paredz kriminālatbildību par noziedzīgiem nodarījumiem, un spēju šo likumu piemērot, saucot pie atbildības valsts teritorijā jebkuru personu, ja tās darbībā vai bezdarbībā saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes (corpus delicti), un tiesas piekritību šo lietu iztiesāšanā. [29] Jurisdikcijas realizēšanas nav iespējama bez valsts suverenitātes. Tiesību doktrīnā ir plaši atzīts, ka krimināltiesisko jurisdikciju var iedalīt trīs līmeņu varas izpausmēs: 1) varu noteikt jurisdikciju (spēja izveidot un noteikt kriminālas sankcijas), 2) varu spriest tiesu (noklausīties strīdu tiesā) un 3) varu piespriest sodu. [30]

Jurisdikciju līdzīgi kā jebkuru citu tiesību institūtu iespējams izmantot vai nu patvaļīgi, vai racionāli, tas ir, saprātīgi. Tiesību zinātnieki definējuši vismaz astoņus kritērijus, kas ļauj izvērtēt, vai valsts (tostarp – likumdevēja) rīcības brīvība, īstenojot savu jurisdikciju, ir uzskatāma par saprātīgi izmantotu: [31]

1. teritoriālā saikne ar domicila valsti, ņemot vērā tādus faktorus kā nodarījuma izdarīšanas vieta, vainojamā persona, kaitīgās sekas u. tml.;
2. personas saikni ar domicila valsti;
3. saikni starp regulējamās darbības raksturu – cik svarīgi tas ir valstij un cik lielā mērā citas valstis regulē konkrēto aktivitāti;
4. likumīgās intereses, kas var tikt aizsargātas vai apdraudētas ar konkrētu regulējumu;
5. regulējuma nozīme starptautiskajā, politiskajā, tiesību vai ekonomikas jomā;
6. vērtējums par to, cik lielā mērā regulējums atbilst starptautisko tiesību tradīcijām;
7. vai citai valstij varētu būt interese noteikt attiecīgu regulējumu;
8. konflikta iespējamība ar citas valsts regulējumu.

Tādējādi, iekams Senāts piemēroja sašaurinošo tiesību tālākveidošanas juridisko metodi, bija nepieciešams izvērtēt, vai Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas saturs faktiski un pēc būtības liecina, ka reizē ar tā piemērošanu tiktu nesaprātīgi jeb neracionāli izmantota rīcības brīvība, īstenojot jurisdikciju. Iepazīstoties ar konkrēto Senāta lēmumu, šādu argumentāciju nav iespējams konstatēt, tādējādi rodot pamatu secinājumam, ka Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļa interpretācija četru tiesību normas iztulkošanas metožu ietvaros tomēr nebūtu vērtējama kā neracionāla valsts jurisdikcijas īstenošana.

Būtisks jurisdikcijas esības racionālas īstenošanas elements Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas vērtējuma kontekstā attiecināms uz tiesas jurisdikciju jeb tai piešķirto kompetenci īstenot savu jurisdictio un imperium, tas ir, tiesību noteikšanas varu un saistošu rīkojumu izdošanas varu. Šo tiesību īstenošanā būtisks elements ir starptautisko tiesību jēdziens lex fori jeb foruma likums. Ar lex fori plašākā nozīmē tieši publisko tiesību jomā ir jāsaprot tā dēvētās tiesas valsts tiesības jeb materiālo un procesuālo normu kopums, kas piemērojams, iztiesājot konkrēto lietu. [32] Kriminālprocesa likumā ietvertais normu kopums un Satversmes 92. panta konkretizācijas rezultātā atvasinātās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas tādējādi arī veido šo procesuālo normu kopumu, kura uzdevums ir minimālā līmenī garantēt procesuālo kārtību tiesas valstī.

Senāta lēmumā secināts, ka Kriminālprocesa likuma  C daļa ir tūlītēji piemērojama visos tajos gadījumos, ja persona, neatkarīgi no tās pilsonības, ar ko veicamas procesuālās darbības, neatrodas Latvijas Republikas jurisdikcijā, tas ir, fiziski neatrodas tiesas valstī.

Nacionālā jurisdikcija ir valsts suverenitātes neatņemams elements. [33] Savukārt no valsts suverenitātes pamatidejas tiek atvasināts teritoriālās jurisdikcijas princips. Valsts suverenitāte jau sākotnēji sevī ietver nosacījumu par valsts varas efektīvu kontroli pār savu suverēno teritoriju. Valsts realizē savu krimināltiesisko jurisdikciju attiecībā uz noziegumiem, kuri ir veikti tās teritorijā, attiecīgi persona tiks pakļauta tās valsts jurisdikcijai, kurā tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. [34]

Teritoriālo jurisdikciju raksturo virkne dažādu kritēriju un elementu, taču šī lūguma kontekstā uzmanība vēršama uz vienu no tiem – telpu. Ar telpu apzīmē valsts teritoriju un tās ārpusteritoriālos veidojumus, tādējādi telpiskā izpratnē vien tiek atzīti četri teritoriālās suverenitātes režīmi:

1. teritoriālā suverenitāte, kas attiecināta uz sauszemes teritoriju, gaisa telpu, teritoriālajiem ūdeņiem, jūras dibenu, salām, šelfu, klintīm un rifu;
2. teritorijas, kas nepieder nevienai suverēnai valstij, bet kuras pašas ir noteikušas savu statusu;
3. res nullius teritorijas, kas nav pakļautas nevienai citai teritoriālai suverenitātei un jurisdikcijai. Parasti tās ir starptautiskās strīdus teritorijas, bet citkārt par tām ir noslēgtas starptautiskās vienošanās;
4. res communis – starptautiskajās tiesībās ar šo terminu apzīmē atklāto jūru.

Idejas absurdumu vai derīgumu, tas ir, procesuāli loģisko pamatotību arī šajā gadījumā iespējams pierādīt, to novedot līdz attiecīgā koncepta galējai konsekvencei. Latvijas Republikas jurisdikcijas tiesiskā koncepta izpratnē tas nozīmē ilustratīvi uzrādīt dažus piemērus tam, kāpēc teritoriālās suverenitātes jēdziena neizvērtēšana Senāta lēmumā ir radījusi Satversmes 1. un 92. pantu pārkāpjošu Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas teleoloģisko redukciju.

Pirmkārt, par pazīstamāko res nullius piemēru mūsdienās var uzskatīt Arktiku. [35] Tādējādi, ja persona hipotētiski atrodas Arktikas ledājos un izmanto satelīta interneta pieslēgumu un, tehniski raugoties, varētu piedalīties krimināllietas iztiesāšanā Latvijā, tai šāda iespēja tiks liegta vienīgi tāpēc, ka tā neatrodas Latvijas teritoriālajā jurisdikcijā. Taču, ievērojot apstākli, ka Arktikā neviena valsts neīsteno savu jurisdikciju, personas dalība tiesas sēdē netiktu nodrošināta jebkurā gadījumā, lai gan nebūtu iespējams konstatēt pat tikai hipotētisku Latvijas jurisdikcijas iejaukšanos citas valsts jurisdikcijā.

Otrkārt, līdzīgs piemērs saistāms ar situāciju, kad persona atrodas atklātās jūras ūdeņos vai Antarktīdā, kas saskaņā ar doktrīnu ir uzskatāma par res communis teritoriju. [36] Tādējādi, ja persona fiziski atrodas šādā teritorijā, saskaņā ar Senāta lēmumu tās dalības nodrošināšana krimināllietas iztiesāšanā attālināti jeb ar tehniskajiem līdzekļiem arī nebūtu iespējama, lai gan, raugoties juridiski, nebūtu iespējams konstatēt arī hipotētisku Latvijas jurisdikcijas iejaukšanos citas valsts jurisdikcijā.

Atsevišķs teritoriālās jurisdikcijas izpratnes elements ir paplašinātās teritoriālās jurisdikcijas koncepts, kas saistāms ar šādiem principiem: [37]

1. likumpārkāpēja valstspiederības princips;
2. karoga princips (kuģa un lidmašīnas);
3. cietušā valstpiederības princips;
4. aizsardzības princips;
5. pārstāvniecības princips;
6. universālais princips.

Turpinot attīstīt domu par jau iepriekš ieskicēto teritoriālās jurisdikcijas izpratnes absurdumu, norādāms, ka, ja persona atrastos, piemēram, Latvijas Republikā reģistrētā gaisakuģī vai kuģī, kura karoga valsts ir Latvija, bet, kas kuģotu res communis ūdeņos, būtu konstatējams, ka šādā gadījumā dalība krimināllietas iztiesāšanā attālināti jeb ar tehniskajiem līdzekļiem būtu iespējama. Citiem vārdiem, ja Belizas vai Santodomingo ostā pietauvotos Latvijas Republikā reģistrēts kuģis ar Latvijas karogu un attiecīgajā nozīmētajā krimināllietas iztiesāšanās dienā uz tā hipotētiski atrastos liecinieks vai apsūdzētais, Senāta lēmumā formulētais teleoloģiskās redukcijas rezultāts tiktu ievērots «burtiski».  

Vērtējot Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas piemērošanu un līdz ar to tās teleoloģiskās redukcijas rezultāta antikonstitucionalitāti, Senāta lēmumā nav sniegta argumentācija vēl vienam sevišķi būtiskam principam – nacionalitātes principam, kas saistīts ar uzskatu, ka valstij ir praktiski neierobežota kontrole attiecībā uz tās valstspiederīgajiem. Doktrīnā, skaidrojot šo principu, tiek uzsvērts, ka «[..] valstu attiecības un sadarbība prasa respektēt ārvalsts likumu, kas pilsonim seko svešā valstī, jo domicils svešā valstī ir tikai pilsoņa saimnieciskās dzīves centrs, kurpretim ciešās saites starp pilsoni un viņa nacionālo valsti turpina pastāvēt neatkarīgi no tā, kur viņš apmeties uz dzīvi» [38].

Pievēršoties jēdziena «Latvijas Republikas jurisdikcija» absolūtā vai relatīvā juridiskā rakstura izdibināšanai, jānorāda, ka šajā aspektā Senāta lēmumā nav sniegts vērtējums vairākiem aspektiem, tādējādi maldīgi radot priekšstatu, ka eksistē vienīgi viena – absolūtā – izpratne par Latvijas Republikas jurisdikciju. Proti, Senāts, izdarot kategorisku secinājumu un tādējādi «Latvijas Republikas jurisdikcijas» jēdzienam piešķirot absolūtu nozīmi, nav ņēmis vērā apstākli, ka personai, kam ir Latvijas Republikas pilsonība, vienlaikus var būt arī kādas citas valsts pilsonība.

Šādos gadījumos, lemjot par Latvijas Republikas jurisdikcijas piemērojamību / nepiemērojamību, ir jāvērtē arī starptautisko tiesību principi. Klasisks piemērs šādos novērtējuma apstākļos ir ANO Starptautiskās tiesas spriedums lietā Lihtenšteina pret Gvatemalu jeb tā dēvētajā Noteboma kunga lietā. [39] Proti, kā norādīja ANO Starptautiskā tiesa, jurisdikcijas noteikšanas apstākļos būtu jāvērtē ne tikai formālā pilsonība un personas ģeogrāfiskā atrašanās vieta, bet arī konkrētās situācijas saistība ar valsti, no vienas puses, un potenciālo izdarītāju, no otras puses. Tieši tāpēc starptautiskajās tiesībās kā relatīvs jauninājums funkcionē un tiek atzīts pasīvais personālais jurisdikcijas īstenošanas princips, kas nozīmē to, ka valsts ir tiesīga realizēt jurisdikciju pār jebkuru personu, kura aizskar tās valstspiederīgo. [40]

Turklāt, ilustrējot Latvijas Republikas jurisdikcijas jēdziena relatīvo dabu un izpratni, teleoloģiski reducējot Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas tvērumu, uzmanība vēršama arī uz 2022. gada 1. augusta grozījumiem Darba likumā. [41] Proti, jāakcentē, ka darba līgumā kopš grozījumiem saskaņā ar Darba likuma 40. panta otrās daļas 4. punktu ir jānorāda «4) darba vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, to, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās) vai to, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu».

Šis jauninājums, proti, tiesību piešķiršana pašam darbiniekam noteikt savu fizisko lokāciju, sastāvot darba tiesiskajās attiecībās ar Latvijas Republikā reģistrētu un tās likumiem pakļautu darba devēju, pamatots ar likumdevēja ieskatu, ka, «[..] ņemot vērā darba tirgus attīstības tendences, tajā skaitā faktu, ka noteikta veida attiecībās var nepastāvēt strikti noteikta darba vieta un to var izvēlēties pats darbinieks, piemēram, attālinātā darba gadījumā, situācijā, kad darbinieks tiek nodarbināts digitālajās platformās u.c.» [42]. Citiem vārdiem, šajā gadījumā likumdevējs nesaskatīja nekādus šķēršļus nedz tiesību paplašināšanai, proti, darba devējam un darbiniekiem savās tiesiskajās attiecībās ļaut piemērot Latvijas likumu, atrodoties un nolīgto darbu veicot pēc izvēles atrodoties arī ārvalstīs, nedz apstāklim, ka darba tiesiskās attiecības, kurām piemērojams Darba likuma regulējums, faktiski noris dažādās jurisdikcijās, ja līdzēji izmanto viņiem piešķirtās tiesības. 

Tāpat jānorāda, ka sabiedriskajos medijos ir rodamas ziņas par to, ka Latvijas Republikas Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra, ievērojot Covid-19 ierobežošanas epidemioloģiskās drošības prasības, izmantojot videokonferences režīmu, izsniedza apsūdzību un veica procesuālās darbības ar apsūdzēto, kas saistībā ar ārkārtējo situāciju nevarēja ierasties Latvijā. [43] Apsūdzētais konkrētajā situācijā atradās Lielbritānijā.

Apkopojot šos apsvērumus, ir norādāms, ka valstij saskaņā ar tiesību doktrīnā un praksē atzīto principu piemīt tiesības attiecināt savu likumu darbību ārpus valsts teritorijas tiktāl, ciktāl tas nerada konfliktu ar iepriekš norādītajiem principiem un ievēro izpratni, ka personai piemīt garantija, ka «[..] valsts nodrošinās to, ka personas tiesības tiks efektīvi aizsargātas ar tiesas rīcībā esošo materiālo un procesuālo normu kopumu.» [44]

Atbildot uz jautājumu, kā šobrīd risināmi gadījumi, ja starptautiskās tiesiskās sadarbības līgums neparedz tehnisko līdzekļu izmantošanas iespējamību, lai gan pati persona tam piekrīt, praksē tiek uzsvērts – ja nepastāv iespēja nodrošināt apsūdzētā ierašanos tiesā, lietu var un tā arī visbiežāk tiek izskatīta apsūdzēto prombūtnē – in absentia. Tomēr, nosakot šādu iztiesāšanas kārtību, jāatceras vēl kāda prasība – in absentia kriminālprocesā pasludinātam «[..] spriedumam būs nozīme tikai tad, ja valsts spēs realizēt savu jurisdikciju par tā izpildi» [45].

Dr. iur. Uldis Ķinis šajā aspektā pilnīgi pamatoti norādījis, ka «[..] pat ES valstu vidū, nemaz nerunājot par ANO dalībvalstīm, nav vienotas nostājas par in absentia tiesāšanu un šādu spriedumu izpildes mehānismu.» [46]

Tādējādi, iekams apgalvot, ka kriminālprocess in absentia kārtībā ir vienīgā alternatīva apsūdzētā tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai, ja pēdējais nevar fiziski ierasties Latvijas teritorijā, nepieciešams apsvērt, vai šāda kriminālprocesa norise patiesi būtu efektīvākā un jēgpilnākā izvēle.

Kriminālprocesa likuma 463. panta pamatnostādne ir tāda, ka apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā ir obligāta, savukārt neierašanās gadījumā krimināllietas iztiesāšana atliekama. Ja par neierašanās iemesliem tiesa nav tikusi informēta vai tas noticis neattaisnojošu iemeslu dēļ, tiesai ir tiesības (tiesību normas gramatiskais tvērums liedz to saukt par pienākumu) izmantot Kriminālprocesa likuma 463. panta trešajā daļā paredzētos piespiedu mehānismus apsūdzētā obligātas piedalīšanās tiesas sēdē nodrošināšanai.

Kriminālprocesa likuma 74. pantā nostiprināts, ka apsūdzētajam visās kriminālprocesa stadijās ir tādi paši pienākumi kā aizdomās turētajam. Aplūkojot aizdomās turētajam noteikto pienākumu loku, uzmanība vēršama uz Kriminālprocesa likuma 67. panta pirmās daļas 1. punktu, proti, pienākumu noteiktajā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, ja uzaicinājums izdarīts likumā noteiktajā kārtībā. Citiem vārdiem sakot, nav šaubu, ka šis pienākums attiecas arī uz iztiesāšanas stadiju, tajā skaitā, tiesas izmeklēšanas posmu, kad, saņemot procesuāli korekti nosūtītu pavēsti, apsūdzētajam ir pienākums ierasties tiesas sēdē.

Taču, ievērojot, ka apsūdzētajam noteikto kriminālprocesuālo pienākumu loks ir izsmeļošs, nebūtu pamata apgalvojumam, ka arī apsūdzētā obligāta piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā būtu pienākums. Gluži pretēji – obligātums nav jautājums par to, vai tas ir apsūdzētā pienākums vai tiesības, bet gan par to, vai valsts pilnvērtīgi nodrošina tiesības apsūdzētajam būt klātesošam viņa lietas izskatīšanā, sniedzot paskaidrojumus par apsūdzību, konfrontējot lieciniekus un pārbaudot pierādījumus.

Arī profesore Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga rakstījusi – «[..] īpaši būtiski norādīt, ka lietas iztiesāšana bez apsūdzētā piedalīšanās ir tiesas tiesības, nevis pienākums.» [47]

Kriminālprocesa likuma 464. pants nosaka virkni izņēmumu no «obligātuma» prasības, tiesību normas pirmajā nodaļā faktiski nostiprinot formulu, ka obligāta ir apsūdzētā piedalīšanās vienīgi tādā krimināllietā, kur apsūdzība celta par smagu noziegumu, par kuru paredzētai brīvības atņemšanas sods pārsniedz piecus gadus, vai sevišķi smagu noziegumu. Tehniski un procesuāli raugoties, starp apsūdzēto, kas saskaņā ar apsūdzībā norādīto it kā izdarījis kriminālpārkāpumu, vai apsūdzēto, kas it kā izdarījis sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu, nav nekādas.

Arī no Satversmes 92. panta pirmā un otrā teikuma saturā ietilpināto garantiju perspektīvas padarīt personas tiesības piedalīties vai nepiedalīties lietas iztiesāšanā tiesas sēdē atkarīgas no tai celtās apsūdzības smaguma bija visnotaļ pārsteidzīgi. Proti, noziedzīgā nodarījuma galīgo kvalifikāciju veic tiesa, taisot notiesājošu spriedumu. Savukārt tas nozīmē, ka apsūdzoši-kriminālvajājošās funkcijas īstenotāja sākotnēji pozicionētā kvalifikācija var būt juridiski kļūdaina, jo tiesā notiekošais disputs par juridisko kvalifikāciju var kalpot par pamatu citādai – vieglākai – nodarījuma krimināltiesiskā kaitīguma novērtēšanai.

Nav šaubu, ka, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā uzsvērts, ka taisnīga kriminālprocesa interesēs ārkārtīgi svarīgi ir panākt, ka apsūdzētais ierodas uz tiesas sēdi gan viņa tiesību piedalīties tiesas sēdē dēļ, gan arī tādēļ, ka ir nepieciešams pārbaudīt viņa apgalvojumu patiesumu un salīdzināt tos ar liecinieku un cietušo paskaidrojumiem, kuru intereses nepieciešams aizsargāt, taču kriminālās justīcijas sistēmas taisnīguma interesēs ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt arī to, ka apsūdzētais tiek pienācīgi aizstāvēts gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā – pēdējā no šīm interesēm prevalē. [48]

Jāuzsver arī tiesu praksē akcentētais, ka, «[l]ai arī apsūdzētajam ir tiesības piedalīties lietas iztiesāšanā, taču, pirmkārt, viņam ir arī tiesības no tām atteikties, un, otrkārt, viņam jāsaprot, ka noteiktos ar objektīviem apstākļiem pamatojamos gadījumos iztiesāšana var notikt arī bez viņa, vienlaikus nodrošinot pietiekamas procesuālās garantijas.» [49]

Turklāt ne Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta burts, ne gars neliedz apsūdzētajam, tieši izteicot vai arī klusējot, atteikties no tiesībām piedalīties krimināllietas iztiesāšanā. [50] Tomēr, lai atteikumu no tiesībām piedalīties krimināllietas iztiesāšanā uzskatītu par atbilstošu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas mērķim, tam ir jābūt nodibinātam viennozīmīgā veidā, ievērojot obligātos piesardzības pasākumus, kas ir samērojami ar aizskarto tiesību nozīmīgumu. [51] Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā uzsvērts, ka «[..] pirms uzskatīt, ka apsūdzētais noteikti atteicies no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā nostiprinātajām pamattiesībām, jāpārliecinās, ka viņš apzinājies savas rīcības sekas.» [52]

Uzmanība vēršama uz vēl vienu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attīstītu konceptu, proti, «[j]a apsūdzētais ir atteicies no tiesībām piedalīties lietas iztiesāšanā, viņam jārēķinās, ka viņš arī zaudē iespēju personīgi veikt tiesas sēdē paredzētās darbības, piemēram, veikt liecinieku nopratināšanu [..]. Tomēr, ja tiesas sēdē piedalās apsūdzētā aizstāvis, apsūdzētā atteikšanās no piedalīšanās tiesas sēdē personīgi neatņem tiesības aizstāvim īstenot tiesas sēdē apsūdzētajam paredzētās darbības» [53].

Citiem vārdiem, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasītais minimālais tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju slieksnis tiek sasniegts apstākļos, ja apsūdzētajam tiek nodrošinātas tiesības uz aizstāvību tādā izteiksmē, ka vienīgi aizstāvja dalība iztiesāšanā ļauj īstenot visas, tostarp apsūdzētajam, piemītošās procesuālās tiesības.

Šie apsvērumi vērtējami kopsakarā ar iespējamību / neiespējamību piemērot krimināllietas iztiesāšanas in absentia kārtībā noregulējumu. Judikatūrā akcentēts, ka, lai iztiesātu krimināllietu apsūdzētā prombūtnē (in absentia), pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 465. panta pirmās daļas 2. punktu, nepieciešams apstiprinājums tam, ka 1) apsūdzētais atrodas ārvalstīs un 2) ka viņa ierašanos tiesā nav iespējams nodrošināt. [54]

Neiespējamība nodrošināt apsūdzētā piedalīšanos iztiesāšanā savukārt saistāma ar atzinumu, ka

«1) lietas izskatīšana apsūdzētā prombūtnē (in absentia) ir izņēmuma situācija un

2) apsūdzētā piedalīšanās nav panākama ne ar kādiem procesuālajiem līdzekļiem, t.i., viņa piedalīšanos nevar (nevis nevēlas) nodrošināt. Tādējādi šī lietas iztiesāšanas forma īstenojama tad, kad kompetentās valsts institūcijas veikušas visus iespējamos saprātīgos procesuālos pasākumus, tai skaitā meklēšanas pasākumus, starptautiskās sadarbības pasākumus, saprātīgu lietas iztiesāšanas atlikšanu, apturēšanu, tehnisko līdzekļu pielietojumu u.tml., lai nodrošinātu apsūdzētā klātesību, taču tas nav spējis nodrošināt apsūdzētā ierašanos (piedalīšanos) iztiesāšanā» [55].

Vēl viens aspekts, kas Senāta lēmumā sniegto Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas teleoloģisko redukciju padara grūti izprotamu un tamdēļ attiecināmu uz vienīgi specifiskām kriminālprocesuālām situācijām, ir vērtējums par procesuālās darbības norises vietu.

Periodikā uzsvērts, ka «[..] procesuālās darbības, kas tiek veiktas videokonferences režīmā, norises vieta ir tā vieta, kurā atrodas procesa virzītājs (izmeklētājs/prokurors/tiesa), kurš organizē un veic procesuālo darbību, izmantojot videokonferenci, uzdod jautājumus un nodrošina procesuālās darbības fiksēšanu video vai audio ierakstā. Citiem vārdiem sakot, izmeklētājs procesuālo darbību arī tad, ja pratināmā persona videokonferences režīmā atrodas ārpus Latvijas, veic, atrodoties Latvijas teritorijā jeb Latvijas jurisdikcijā.» [56] Papildu uzmanība vēršama uz apstākli, ka procesuālā darbība – krimināllietas iztiesāšana ar tehnisko līdzekļu palīdzību, kuras ietvaros, piemēram, kāds no apsūdzētajiem paustu savu viedokli, fiziski neatrodoties tiesas sēžu zālē, bet izmantojot pieslēgumu videokonferencei, – tiek ierakstīta tehniskajā aparatūrā, kas atrodas fiziskajā atrašanās vietā – tiesu namā Latvijas Republikas teritorijā. Tādējādi apstāklis, kurā pasaules vietā atrodas persona ar tai piemītošo viedokli, zināšanām un atbildēm uz iespējamajiem citu procesa dalībnieku jautājumiem, absolūti nevar ietekmēt to, ka šīs ziņas tiek fiksētas ierakstā tieši Latvijas Republikas teritorijā.

Šo apsvērumu kontekstā ir jāatzīst, ka tehnisko līdzekļu izmantošana nevar ietekmēt vai iejaukties citas valsts jurisdikcijas īstenošanā vai pārkāpt saprātīgu jeb racionālu Latvijas Republikas jurisdikcijas īstenošanu, lai iztiesātu tās jurisdikcijai pakļautu krimināllietu.

Savukārt šis secinājums prasa īsi pievērsties vēl kādam starptautiskajās tiesībās plaši pazīstamam un pielietotam principam. Proti, tā dēvētajai «ordre public» doktrīnai, kas balstīta uz starptautiskajās publiskajās tiesībās nostiprinātā valsts suverēnās vienlīdzības un neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās principa un pamatojas uz izpratni, ka jebkurš nacionālais likums, kas aizsargā valsts publisko kārtību, dominē pār pretrunīgu ārvalsts likumu. [57] Tiesību doktrīnā dominē viedoklis, ka ordre public nav izsmeļoši definējams koncepts, jo sabiedriskās kārtības izpratne ir pakārtota valsts un sabiedrības attīstībai, kas aizstāv ne tikai nacionālo likumu, bet arī valstī atzītus būtiskus morāles principus, jus cogens normas un vitāli svarīgas valsts intereses. [58] Latvijā «ordre public» doktrīna ir vāji attīstīta, taču koncepta saturu ļauj ar jēgu piepildīt, piemēram, Senāta iepriekš pasludinātie lēmumi. Proti, sabiedriskā iekārta «[..] sevī ietver Latvijā pastāvošo pamattiesību katalogu, Latvijas tiesību svarīgākos pamatprincipus (kuri atvasināti no Latvijas Republikas Satversmes 1. panta, kā arī vispārējos starptautisko tiesību principus) un sabiedrības būtiskākās pamatvērtības» [59].

Atspēkojot iespējamos apgalvojumus, ka «ordre public» doktrīna ir attiecināma vienīgi uz privāttiesību sfēru, jau 1929. gadā tika iedibināta izpratne, ka «[..] visa mūsu likumu sistēma tiecas organizēt un uzturēt sabiedrisko kārtību. Tāpēc tas attiecas arī uz privāttiesībām, kuru mērķis ir regulēt indivīdu savstarpējās attiecības, lai tās nekad nebūtu spiestas izmantot vardarbību individuāli vai kolektīvi; un līdz ar to tas attiecas arī uz krimināltiesībām.» [60]

Šis teorētiskais ieskats kalpo par pamatu apgalvojumam, ka Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas saprātīga un racionāla piemērošana nevis nonāktu pretrunā ar ordre public doktrīnu un valsts jurisdikcijas īstenošanas pamatprincipiem, bet gan kalpotu par efektīvāko veidu tieši šo ordre public doktrīnā attīstīto vērtību aizsardzībai.

Apkopojot norādītos apsvērumus, ir secināms, ka procesuālajā darbībā iesaistīto kriminālprocesa dalībnieku tiesību ierobežošana notiek, balstoties vienīgi uz kritēriju, ka liecinieku vai apsūdzēto fiziskā atrašanās vieta un patstāvīgā dzīvesvieta, turklāt likumīgi un nevairoties no izmeklēšanas vai piemērotajiem drošības līdzekļiem, ir izraudzīta ārpus Latvijas Republikas teritorijas. Līdz ar to šis pamattiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību – ierobežojums nav nedz samērīgs, nedz nepieciešams mūsdienu tehnoloģiskā progresa un digitālo iespēju attīstības apstākļos.

Kopsavilkuma vietā būtu izdarāms šāds secinājums – Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem ir jābūt garantētām tiesībām ar tehniskajiem līdzekļiem piedalīties iztiesāšanā jebkādā no procesuālajiem statusiem jebkurā viņu atrašanās vietā.

P.S. Atklāts paliek vienīgi jautājums, kurš vai kāda lieta bija izraisījusi attiecīgā iniciatora dusmas [61] vērsties Senātā ar šo mulsinošo un pārsteidzīgo priekšlikumu par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.¹ daļas interpretāciju.