Likumdevēja darbs, radot vai pilnveidojot kriminālprocesuālās kārtības noregulējumu mūsdienīgā un demokrātiskā valstī, no vienas puses raugoties, noteikti ir kļuvis daudz raitāks un, iespējams, pat vieglāks nekā tas bija Eiropas valstu likumdevējiem, piemēram, 19. un 20. gadsimta mijā. Kaut vai tālab, ka neviena mūslaiku kriminālprocesa reforma vai tā sektorāla modifikācija vairs gluži netop tabula rasa (no latīņu val. – tukšā vietā), bet gan noris saskaņā ar jau formulētiem tiesību principiem un kriminālprocesuālās kārtības «ideāliem», tos implementējot nacionālajā tiesību sistēmā. [1] Taču, no otras puses, cilvēktiesību nozīmes evolūcija daudzējādā ziņā parlamentārās jaunrades procesus sarežģī, prasot ievērot ne tikai normatīvos priekšrakstus formālai likumdošanas kārtības ievērošanai, bet arī labas likumdošanas principu. [2] Šī principa saturā, cita starpā, ir ietverta izpratne par nozares speciālistu norādījumu vērtēšanu un normatīvā regulējuma ilgtspēju. Tādējādi likumdošanas procesā nozīme piemīt arī tiesību tradīcijām, atzītu tiesību zinātnieku atziņām, kas nostiprinātas kriminālprocesa doktrīnā un, bez šaubām, arī Satversmes tiesas un pārnacionālo tiesu judikatūrā izteiktajam vērtējumam, kas šajā ziņā kalpo kā savdabīga ceļakarte, salāgojot kriminālprocesuālos pamatprincipus un indivīda tiesiskās garantijas ar nepieciešamību pēc nacionālā kriminālprocesa norises efektivitātes.

Nupat minētais, protams, ir tikai teorētiski ideāla konstrukcija, par kuras deformācijas iemesliem faktiskajā likumdošanas procesā, domājams, varētu tapt ne mazums socioloģiskas ievirzes pētījumu. Tamlīdzīga analīze gan nav autoru kompetences jautājums, turklāt tas arī nesniegtu atbildi uz principiāli daudz svarīgāku jautājumu par to, kādu apsvērumu dēļ likumdevējs, izvēloties grozīt Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu [3] un tādējādi radīt krasu disbalansu aizstāvības tiesību īstenošanas iespējās jau iztiesāšanas sākumposmā, nolēma atkāpties no labas likumdošanas prakses principiem, [4] un vai šādi grozījumi bija apzināta izvēle, tā sakot, mēģinot «nolikt pie vietas» pārlieku «daiļrunīgos un veiklos» [5] advokātus, vai arī tā tomēr bija loģiska konsekvence likumdošanas tendencei, kas vērsta uz mirklīgu lietderīgumu ad hoc. Iespējams, zināmu skaidrību šajā jautājumā viestu ieskats paša procesuālā institūta – paziņošanas par tiesas sēdi – normatīvajā evolūcijā, noskaidrojot tā būtību, raksturu un likumdevēja mērķi. [6]

Šai ziņā visupirms būtisks ir Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas redakciju saturs salīdzinošā perspektīvā, atklājot normas gramatiskā tvēruma attīstību laika gaitā.

Tā, 2005. gada 1. oktobra Kriminālprocesa likuma pamata redakcijā 489. panta pirmā daļa bija izteikta šādā redakcijā: «Pēc tiesas sēdes laika noteikšanas tiesnesis nekavējoties dod rīkojumu tiesas kancelejai uzaicināt uz tiesas sēdi izsaucamās personas un paziņot tiesas sēdes laiku prokuroram un aizstāvim» [autoru izcēlums] [7]. Tātad – likumdevējs, īstenojot 2005. gada kriminālprocesa reformu, bija atzinis, ka uz tiesas sēdi izsaucamās personas uzaicināmas vienīgi pēc tam, kad ticis noteikts tiesas sēdes laiks.

Šādā redakcijā minētā tiesību normu tika piemērota turpat vai 15 gadu līdz 2020. gada 6. jūlija Kriminālprocesa likuma redakcijā tā tika grozīta un izteikta šādi: «(1) Pēc tiesas sēdes laika noteikšanas tiesnesis nekavējoties dod rīkojumu tiesas kancelejai uzaicināt uz tiesas sēdi izsaucamās personas un paziņot tiesas sēdes laiku prokuroram un aizstāvim. Tiesnesis paziņo aizstāvībai par tiesībām ne vēlāk kā 10 dienas pirms pirmās tiesas sēdes iesniegt uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu ar norādi, kāda apstākļa noskaidrošanai tās nepieciešams uzaicināt» [autoru izcēlums] [8].

Tādējādi likumdevējs ieviesa prasību, ka pēc tam, kad ticis noteikts pirmās tiesas sēdes laiks, aizstāvībai piešķirtās tiesības sagatavot uz tiesas sēdi uzaicināmo personu sarakstu izmantojamas ne vēlāk kā 10 dienas līdz nozīmētajai tiesas sēdei.

Taču Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas turpmākajā evolūcijā daudz būtiskāka loma piemīt apstāklim, ka vien piecus mēnešus (!) pēc 2020. gada 11. jūnija grozījumu spēkā stāšanās likumdevējs vēlreiz, turklāt – konceptuāli un doktrināri ļoti būtiski, grozīja minēto tiesību normu, to izsakot redakcijā, kādā tā nu piemērojama kopš 2021. gada 1. janvāra. [9]

Nule kā sniegtais Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas grozījumu atspoguļojums uzskatāmi parāda, ka līdz šim likumdevējs uzskatījis par nepieciešamu attiecīgo normu grozīt tikai divas reizes. Tādējādi uzmanība būtu pievēršama arī likumdevēja (gan šaurākā, gan plašākā nozīmē) apsvērumiem, izlemjot ar 162 dienu intervālu fundamentāli grozīt līdz tam aptuveni 15 gadus nedz tiesību zinātniekiem, nedz krimināltiesībās praktizējošiem juristiem (zvērinātiem advokātiem, tiesnešiem, starp citu, arī prokuroriem) nekāda rakstura vai mēroga iebildes neraisošo «paziņošanas par tiesas sēdi» procesuālo institūtu.

Tieslietu ministrija, tolaik pamatojot šādu grozījumu nepieciešamību, kas pēc būtības bija vērsti uz «aizstāvības pienākuma iesniegt uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu pārnesi laikā» [autoru izcēlums] [10], norādīja, ka ierasti «[..] prokurors pēc tam, kad ir atzinis pierādījumus par pietiekamiem, lai uzturētu apsūdzību tiesā, sastāda tiesai nododamās krimināllietas un arhīva lietas materiālu sarakstu un izsniedz apsūdzētajam vai viņa pārstāvim tiesai nododamās krimināllietas materiālu kopijas» [11], kā arī «[..] dara zināmu par pienākumu uzreiz pēc krimināllietas materiālu kopiju saņemšanas vai iepazīstināšanas ar krimināllietas materiāliem iesniegt informāciju par to, vai viņš vēlas aizstāvja piedalīšanos lietas iztiesāšanā, kuras personas, pēc aizstāvības domām, būtu izsaucamas uz tiesas sēdi un vai apsūdzētais piekrīt iespējai, ka krimināllietu apsūdzībā vai tās patstāvīgā daļā tiesa izskata bez pierādījumu pārbaudes» [12].

Tādējādi līdz pat 2020. gada 11. jūnija grozījumiem [13] likumdevējs arī aizstāvības liecinieku pieteikšanai bija noteicis šādu formulu: «personu sarakstam, kuras, pēc aizstāvības domām, izsaucamas uz tiesas sēdi, ir jābūt pievienotam lēmumam par krimināllietas nodošanu tiesai.» [14] Raksturojot šo tiesību īstenošanu praksē, gan tika arī skaidrots, ka, «[..] tā kā iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem liela apjoma kriminālprocesos ir laikietilpīgs process, vairumā gadījumu aizstāvība prokuroram neiesniedz uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu, bet gan to dara tad, kad lieta jau ir tiesā, izmantojot tai kriminālprocesā noteiktās tiesības iesniegt pieteikumus un lūgumus» [autoru izcēlums] [15].

Tieslietu ministrijas ieskatā, šādā veidā it kā tiekot apgrūtināta tiesas darba plānošana, jo tiesnešiem neesot iespējams plānot tiesas sēžu kalendāru. [16] Tādējādi tika rosināts pārcelt laikā aizstāvības pienākumu iesniegt uz tiesu izsaucamo personu sarakstu – no brīža «līdz lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai brīdim» uz «ne vēlāk kā 10 dienas pirms pirmās tiesas sēdes».

Apzinoties, ka jau pat šāds regulējums būtiski ierobežo aizstāvības pilnvērtīgu īstenošanu, tādējādi – Satversmes 92. panta pirmā un ceturtā teikumā ietverto garantiju būtību –, likumdevējs un Tieslietu ministrija veica attiecīgā ierobežojuma, proti, pienākuma «ne vēlāk kā 10 dienas pirms pirmās tiesas sēdes» samērīguma izvērtējumu. [17] Lai gan lakoniski, tomēr tajā nepārprotami norādīts, ka šāds «[..] risinājums [bija] samērīgs gan ar aizstāvības tiesībām kvalitatīvi iepazīties ar krimināllietas materiāliem un sagatavot, pēc aizstāvības domām, uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu, gan ar tiesas interesēm plānot tiesas darba kalendāru attiecīgās krimināllietas iztiesāšanai. Paredzot, ka minētais saraksts ir iesniedzams ne vēlāk kā 10 dienas pirms pirmās tiesas sēdes, tiek noteikts minimālais laika sprīdis, lai tiesas kanceleja varētu izsaukt uz tiesu aizstāvības puses norādītās personas.» [18]

Tādējādi likumdevējs tobrīd precīzi bija identificējis, ka, pirmkārt, aizstāvībai piemīt tiesības kvalitatīvi iepazīties ar krimināllietas materiāliem un, otrkārt, iepazīšanās ar lietas materiāliem ir jāīsteno saprātīgā termiņā, lai, treškārt, aizstāvība varētu informēt tiesu par uzaicināmajām personām. [19] Tādējādi 2020. gada 11. jūnijā pieņemtais regulējums, kam likumdevējs bija lēmis funkcionēt vien 162 dienas līdz 2020. gada 19. novembra grozījumiem, vismaz centās ietvert kārtību, ka tieši tiesa, ievērojot lietas apjomu, advokātu noslodzi, tiesas sastāva noslodzi un citus būtiskus, konkrētai krimināllietai vien raksturīgus apsvērumus, nozīmē pirmās tiesas sēdes datumu, savukārt aizstāvība, apzinoties šo pirmās tiesas sēdes laiku un likumisko pienākumu, vienlaikus apzinās nepieciešamību «[..] ne vēlāk kā 10 dienas pirms pirmās tiesas sēdes iesniegt uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu» [20]. Turklāt tika arī skaidrots, ka «[š]āds risinājums ir samērīgs gan ar aizstāvības tiesībām kvalitatīvi iepazīties ar krimināllietas materiāliem un sagatavot, pēc aizstāvības domām, uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu, gan ar tiesas interesēm plānot tiesas darba kalendāru attiecīgās krimināllietas iztiesāšanai. Paredzot, ka minētais saraksts ir iesniedzams ne vēlāk kā 10 dienas pirms pirmās tiesas sēdes, tiek noteikts minimālais laika sprīdis, lai tiesnesis dodu rīkojumu tiesas kancelejai izsaukt uz tiesu aizstāvības puses norādītās personas» [21].

Taču, ja vēl sākotnēji – 2020. gada 6. jūlijā – likumdevējs izvēlējās Kriminālprocesa procesa likuma 489. panta pirmo daļu papildināt ar funkcionāli, teorētiski un praktiski iederīgu vai vismaz iebildumus pārlieku neraisošu papildinājumu, tad jau pēc 162 dienām – 2020. gada 19. novembrī – pēc būtības to izsvītroja no kriminālprocesuālā noregulējuma. Uz to, ka šie grozījumi ir vērtējami kā sevišķi būtiski kopējā kriminālprocesa sistēmā, turklāt tika izdarīti ar ļoti īsu laika intervālu, uzmanība tika vērsta arī doktrīnā: «KPL 489. pants, kurš tika grozīts vien 2020. gada vasarā, šobrīd atkal ir grozīts un izteikts citā redakcijā, tādējādi iekļaujoties to grozījumu kopā, kas kardināli maina pierādījumu pārbaudes kārtību iztiesāšanā» [22]. Citiem vārdiem sakot – aizstāvības tiesību iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām izmantošanas ierobežošana 10 darba dienu termiņā bija viens no tiem šķietami nelielajiem jauninājumiem kopējā grozījumu apjomā, kuru faktiskā, procesuālo funkciju disbalansu raisošā ietekme uz apsūdzētā tiesībām uz aizstāvību šobrīd kriminālprocesā sastopama arvien biežāk un biežāk. [23] Tālab turpmāk būtu sniedzams ieskats arī likumdošanas procesā paustajos apsvērumos, kas noveda pie šādu pārgrozījumu pieņemšanas.

Zīmīgi ir tas, ka Tieslietu ministrijas izstrādātajā likumprojektā Nr. 555/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [24] (turpmāk arī – Likumprojekts Nr. 555/Lp13), kas Saeimas Juridiskajai komisijai tika nodots 2020. gada 16. janvārī, [25] sākotnēji, kā diemžēl allaž pēdējā laikā, nemaz nebija ietverts rosinājums izdarīt grozījumus Kriminālprocesa likuma 489. pantā. Likumprojekta Nr. 555/Lp13 iesniegšanas sākotnējais mērķis bija vienīgi precizēt regulējumu, kas attiecināms uz noteiktu lietu kategoriju izskatīšanas piekritības jautājumiem, ievērojot tobrīd jaunveidojamās Ekonomisko lietu tiesas kompetenci. [26]

2020. gada 2. oktobrī Likumprojekts Nr. 555/Lp13 tika izskatīts 2. lasījumā. Uz 2. lasījumu Saeimas Juridiskā komisija bija iesniegusi Likumprojektu Nr. 555/Lp13 ar 30 priekšlikumiem tā papildināšanai. [27]

Toreizējais Tieslietu ministrs Jānis Bordāns uz 2. lasījumu bija ierosinājis Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu izteikt šādā redakcijā: «(1) Tiesnesis pēc krimināllietas saņemšanas savā tiesvedībā nosūta aizstāvībai aicinājumu 10 darba dienu laikā iesniegt tiesā paziņojumu par nopratināmajām personām un izskaidro, ka, nelūdzot paziņojumā izsaukt kriminālprocesā agrāk nopratināto personu, kuras liecības iekļautas izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, aizstāvība piekrīt, ka liecībā fiksētās ziņas lietas dalībnieki varēs izmantot tiesas debatēs un tiesa nolēmumā savu secinājumu pamatošanai. Vienlaikus tiesnesis paziņo par tiesībām iesniegt personu sarakstu, kuras agrāk nebija nopratinātas un pēc aizstāvības domām, būtu izsaucamas uz tiesas sēdi, ar norādi, kāda apstākļa noskaidrošanai tās nepieciešams uzaicināt.» [28]

Tādējādi tika izteikts viedoklis, ka «[..] tiesnesim turpmāk būs pienākums pieņemt lēmumu par krimināllietas iztiesāšanas laiku un vietu triju darba dienu laikā pēc krimināllietas saņemšanas savā tiesvedībā tikai gadījumos, ja apsūdzētais piekritis pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai attiecībā uz visu apsūdzību. Priekšlikums ir saistīts ar priekšlikumu grozījumiem KPL 489. pantā, kas paredz noteikt, ka tiesnesis pēc krimināllietas saņemšanas savā tiesvedībā vispirms nosūtīs aizstāvībai aicinājumu 10 darba dienu laikā iesniegt tiesā paziņojumu par nopratināmajām personām un tikai pēc šī termiņa beigām vai attiecīgā paziņojuma saņemšanas, triju darba dienu laikā tiesnesis pieņems lēmumu par krimināllietas iztiesāšanas laiku un vietu.» [29]

Savukārt, ievērojot procesuālo stadiju, uz kuru tika attiecināti konkrētie grozījumi un apsūdzētā tiesību ievērošanas nepieciešamību, likumdošanas materiālos konstatējams šāds norādījums – «[..] turpmāk aizstāvībai būs tiesības norādīt uz tiesu aicināmās personas, proti, gan tās, kuras ir nopratinātas pirmstiesas kriminālprocesā, gan arī tās, kuras pēc aizstāvības domām, būtu izsaucamas uz tiesas sēdi, ar norādi, kāda apstākļa noskaidrošanai tās nepieciešams uzaicināt. Vienlaikus aizstāvības pusei tiks izskaidrots, ka, nelūdzot paziņojumā izsaukt kriminālprocesā agrāk nopratināto personu, kuras liecības iekļautas izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, aizstāvība piekrīt, ka liecībā fiksētās ziņas lietas dalībnieki varēs izmantot tiesas debatēs un tiesa nolēmumā savu secinājumu pamatošanai. Tādā veidā tiks nodrošināts tas, ka personas, par kuru liecībām aizstāvības pusei nav šaubu, netiks pratinātas atkārtoti un tiks saīsināts iztiesāšanas ilgums. Vienlaikus norādāms, ka gadījumā, ka aizstāvību apsūdzētais īsteno pats vai netiks saņemts minētais paziņojums no aizstāvības, tiesa aicinās visas personas, kuru liecības iekļautas izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā.» [30]

Šis rosinājums likumdošanas gaitā gan tika būtiski modificēts, un aspektā par aizstāvības īstenošanu tika akcentēts, lūk, kas – «[..] ar grozījumiem tiek paredzēts grozīt tiesā pārbaudāmo pierādījumu (liecinieku liecību) atlases kārtību, proti, turpmāk tieši aizstāvības puse būs tā, kura norādīs uz tiesu aicināmo personu loku, tiek paredzēts arī grozīt līdzšinējo pierādījumu pārbaudes kārtību» [31] [autoru izcēlums].

Citiem vārdiem, likumdošanas procesā tika akcentēts, ka jaunā Kriminālprocesa procesa likuma 489. panta pirmā daļa fundamentāli grozīs līdz tam kriminālprocesā sastopamo izpratni par pamatprincipiem, tostarp – par pierādījumu pārbaudi. Tādējādi, nojaucot kriminālprocesuālās kārtības principu izpratnes robežas, kas ir absolūti nepieciešama un, doktrināri raugoties, neatņemama kriminālās justīcijas sastāvdaļa, likumdevējs panāca absolūtu tiesu varai piemītošās dabiskās neuzticēšanās elimināciju jeb bezierunu uzticēšanās paušanu pirmstiesas kriminālprocesā iesaistīto ne-tiesas iestāžu darba rezultātiem. [32]

Taču, neraugoties uz šo konstatējumu, likumdevējs neizvērsa plašākas debates nedz par šādu grozījumu sistēmisko un teorētisko iederību, nedz par atbilstību konstitucionālajām garantijām.

Saeimas Juridiskā komisija, virzot Likumprojektu Nr. 555/Lp13 uz 2. lasījumu, Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu izteica šādā redakcijā: «(1) Tiesnesis pēc krimināllietas saņemšanas savā tiesvedībā nosūta aizstāvībai aicinājumu 10 darbdienu laikā iesniegt tiesā paziņojumu par nopratināmajām personām. Ja aizstāvība paziņojumā norāda, ka nav nepieciešams izsaukt kriminālprocesā agrāk nopratināto personu, kuras liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, tad aizstāvība piekrīt, ka liecībā fiksētās ziņas lietas dalībnieki varēs izmantot tiesas debatēs un tiesa tās varēs izmantot nolēmumā savu secinājumu pamatošanai. Vienlaikus tiesnesis paziņo par tiesībām iesniegt to personu sarakstu, kuras agrāk nebija nopratinātas un kuras, pēc aizstāvības domām, būtu izsaucamas uz tiesas sēdi, ar norādi, kāda apstākļa noskaidrošanai tās nepieciešams uzaicināt.» [33]

Ievērojot, ka starp Tieslietu ministrs Jāņa Bordāna priekšlikumu un Saeimas Juridiskās komisijas akceptēto un uz 2. lasījumā izskatāmo redakciju bija konstatējamas redakcionālas atšķirības, šajos apstākļos par sevišķi būtisku uzskatāma tieši Saeimas Juridiskās komisijas debašu satura analīze Kriminālprocesa procesa likuma 489. panta pirmās daļas izstrādes kontekstā. Turklāt jāatzīmē, ka Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdē jautājums par Kriminālprocesa procesa likuma 489. panta pirmo daļu diskusijas neizraisīja vispār. [34]

Dr. iur. Jānis Baumanis, vērtējot Tieslietu ministrijas rosinātos grozījumus Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā, norādīja: «[..] tie ir J. Stukāna izstrādātie priekšlikumi, kurus virza Tieslietu ministrija. Norāda uz galveno jēgu: te efektivizēšana notiek caur to, ka persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiks maldināta, jo patiesībā dod piekrišanu, lai personu neizsauc uz tiesu. J. Baumanis norāda uz, viņaprāt, slēpto jēgu. Uzskata, ka šajā gadījumā persona piekrīt sekām, kuras tai nemaz netiek izskaidrotas. Aicina neatbalstīt priekšlikumus Nr. 16–Nr. 19 [tas ir, Kriminālprocesa procesa likuma 489. panta pirmās daļas priekšlikumu – autoru piezīme], bet atstāt esošo redakciju» [35].

Savukārt ģenerālprokurors Dr. iur. Juris Stukāns, atbildot uz šo J. Baumaņa pamatoto norādījumu par riskiem, kādi ar neskaidru Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu tiktu radīti apsūdzētajam un aizstāvim, atbildēja šādi: «[..] pilnībā nepiekrīt[u] J. Baumanim. Skaidro, ka jau šobrīd apsūdzētais var piekrist vienošanās noslēgšanai [..], kas nozīmē, ka pierādījumi netiek pārbaudīti un viņš tiek notiesāts. [..] Atsaucas uz citu valstu pieredzi, skaidro Anglijas pieredzi: visi pierādījumi tiek atnesti uzreiz uz tiesu, vienu reizi tiek nodemonstrēti un novērtēti, savukārt Latvijā – visi pierādījumi tiek savākti pirms tiesas, tie tiek pārbaudīti divas reizes (policijā un prokuratūrā), tad – trešo reizi tas viss tiek atkārtots tiesā, ko J. Stukāns nosauc kā vienīgo «klupšanas akmeni», kāpēc visas lietas tiek bremzētas un skatītas gadiem. Atgādina, ka tiesas process bija vajadzīgs, kad apsūdzētajam un advokātam nebija pieejami iepriekš visi lietas materiāli – bija jāiet uz tiesu ar tiem iepazīties, bet šobrīd tas tā vairs nav – visi lietas materiāli tiek izsniegti pilnā kopijā, tiek izsniegtas visas liecības, tādējādi dodot iespēju sagatavoties līdz tiesai» [36] [autoru izcēlums]. Šāds izteikums gan raisa pārdomas, vai kriminālprocesuālās likumdošanas tendenču turpmākā ievirze varētu būt vērsta uz atsacīšanos no iztiesāšanas kā kriminālprocesa posma pavisam…

Jāatzīmē gan, ka J. Baumanis šādu rosinājumu, autoru ieskatā pilnīgi pamatoti, nodevēja par jaunu «pseido» vienkāršoto kriminālprocesa veidu, kas degradē jau citu Kriminālprocesa likumā paredzēto vienkāršoto procesa veidu – lietas iztiesāšanu bez pierādījumu pārbaudes. [37] Grozījumus Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā J. Baumanis nosauca par «[..] lielo revolūciju, ko J. Stukāns virza caur Tieslietu ministriju, jo [..] visa tiesu sistēma tiek pārmainīta, un tiesības uz [taisnīgu] tiesu būs tikai tiem, kas lūgsies, visiem nebūs. Ja persona būs pasīva, tā zaudēs tiesības uz tiesu, tiesības pārbaudīt pierādījumus» [38] [autoru izcēlumi].

Tādējādi, ieskicējot ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu saistīto tiesību uz taisnīgu tiesu problēmu loku, likumdevēja uzmanība nepārprotami tika vērsta arī uz faktoru, ka pastāv šaubas par to, «[..] cik kvalitatīvas šobrīd ir pirmstiesas kriminālprocesos iegūtās liecības, vai pratināšanā netiek uzdoti uzvedinošie jautājumi, vai pratināmajai personai tika izskaidrotas visas tiesības un pienākumi, vai pratināmā persona saprata savas tiesības un pienākumus, un tā tālāk. Daudzi, tostarp Latvijas Republikas ģenerālprokurors un Valsts kontrole, ir norādījuši uz trūkumiem pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu darbībā. Situācijā, kad nav atjaunota specializētā izmeklēšanas iestāžu augstskola, pastāv liels risks, ka jaunais «pseido» vienkāršotais kriminālprocesa veids apdraudēs [..] personas tiesības uz taisnīgu tiesu» [39] [autoru izcēlumi].

Šīs bažas par potenciāli ievērojamo personas pamattiesību ierobežojumu, kā šobrīd praktiskajā kriminālprocesa norisē par to pārliecinājies viens no autoriem, izrādījās pamatotas, taču likumdevējs ne tikai tās neņēma vērā, bet pieļāva, ka tika pieņemta Kriminālprocesa procesa likuma 489. panta pirmā daļa. [40]

Izpētot likumdošanas procesa materiālus, tādējādi konstatējams, ka likumdevēja uzmanība nepietiekamā apjomā tika vērsta uz tiem ar pirmstiesas kriminālprocesa organizāciju saistītajiem jautājumiem, kas pagarina visu kriminālprocesu kopumā. Tā, piemēram, atbildot uz J. Baumaņa pamatoto norādījumu par riskiem, kādi ar neskaidru Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu tiktu radīti apsūdzētajam un aizstāvim, liedzot pilnvērtīgi iesaistīties pierādījumu pārbaudē un tādējādi, piemēram, pārliecināties par liecinieka liecību ticamību, J. Stukāns savukārt norādīja: «A, liecinieks, atnākot uz tiesu, var kaut ko citu teikt, ko viņš ir teicis pirmstiesas izmeklēšanā? Jā, var, bet tad ir jāierosina krimināllieta par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu vai nu pirmstiesas procesā vai tiesas procesā.» [41]

Šeit vienīgi varētu bilst, ka, lai ko arī varētu pārmest dažādiem nedemokrātiskiem režīmiem un ar tiem saistītajām reformām kriminālprocesuālajā noregulējumā, tomēr pat vēl 1939. gadā Latvijas kriminālprocesa doktrīnā valdīja uzskats, ka liecinieka stāstītā ticamības vērtējums ir atkarīgs no virknes apsvērumu, tostarp «[..] viņa garīgās un miesīgās veselības, objektīvām un konkrētām uztveres un atmiņas spējām, suģestibilitātes, bērnu un pusaudžu vecumam raksturīgām savdabīgām parādībām» [42], savukārt liecību kļūdainums saistāms ar apstākļiem, kas pastāv neatkarīgi no liecinieka gribas vai apziņas, piemēram, atmiņas kļūdas, apstākļu aizmiršana un virkne citu iemeslu. [43] Šos apsvērumus nebūtu pamata ignorēt arī šobrīd.

Turklāt ar šādu iepriekš citēto, jāsaka – visnotaļ demagoģisko J. Stukāna izteikumu likumdevējam maldīgi tika radīts priekšstats, ka praksē nevarētu pastāvēt risks, ka pirmstiesas kriminālprocesā visdažādāko iemeslu dēļ liecinieks vai jebkura cita nopratinātā persona varētu sniegt atšķirīgas liecības no tā, ko tā pēcāk apgalvotu tiesā. Turklāt Saeimas Juridiskās komisijas debatēs, apšaubot jebkādus pretējus uzskatus, demagoģiski retoriski tika arī vaicāts – «[..] vai kolēģi apšauba amatpersonas apziņu, ka prokurors un policists godprātīgi pilda savus pienākumus?» [44]

Tādējādi ar J. Stukāna izteikumu tika prezumēts, ka, pirmkārt, tiesas sēdē sniegtas liecības neatbilstība personas agrāk liecinātajam a priori ir pamats kriminālprocesa uzsākšanai pret šo personu un, otrkārt, ir izslēdzams risks, ka nopratinātā persona jelkādā veidā varētu būt tikusi ietekmēta konkrēta satura liecību sniegšanai vai nepastāv iemesli, kuru dēļ krimināllietā iegūtās ziņas ir uzskatāmas par neizmantojamām to tiesiskuma defektu dēļ.

Ja šādu apgalvojumu patiešām atzītu par pamatotu, faktiski jebkurš Eiropas Cilvēktiesību tiesas pasludinātais nolēmums par personas pamattiesību pārkāpumiem pirmstiesas kriminālprocesā, piemēram, spīdzināšanu vai necilvēcīgu attieksmi, kas izraisīja iegūto ziņu neizmantojamību pierādīšanā (skat., piemēram, lietu Gāfgens pret Vāciju [45]), zaudētu savu jēgu un nozīmi cilvēktiesību sistēmas attīstīšanā. Tādējādi, autoru ieskatā, pieņemot Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu tās šī brīža redakcijā, likumdevējs acīmredzot nebija pietiekami informēts par faktiskajiem pirmstiesas kriminālprocesa organizācijas trūkumiem, kā rezultātā paļāvās uz atsevišķu krimināltiesībās praktizējošu speciālistu viedokli.

Taču Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdē J. Stukāns faktiski izteica patiesos iemeslus tam, kamdēļ bija nepieciešams grozīt Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu. [46] Proti, šie utilitārie, ar tiesību praktiķa subjektīvā lietderīguma vērtējumu pamatotie apsvērumi tika saistīti ar tā dēvēto «Digitālgeitas» iztiesāšanu, kas esot ilgusi septiņus gadus, bet, atbilstoši J. Stukāna vārdiem, būtu varējusi tikt iztiesāta gada laikā. [47] Šeit jāatminas, ka «Digitālgeitas» referējošais tiesnesis bija tieši Juris Stukāns, kurš publiski par paša pieņemto spriedumu bija izteicies šādi: «Trešdaļa lietā esošo materiālu un liecinieku, manuprāt, nebija jāpārbauda» [48].

Arī diskusijās pirms Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas pieņemšanas J. Stukāns norādīja, ka lietas vilcināšana sakņojusies tajā, ka septiņu gadu garumā prokurori pratināja vairāk nekā 100 lieciniekus un mēģināja saņemt tās atbildes, kas lietā jau bijušas fiksētas. [49] Tādējādi, šķiet, varētu uzskatīt, ka 2020. gada 19. novembra grozījumi Kriminālprocesa likumā, tajā skaitā Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas pieņemšanas nepieciešamība bija pamatota ar viena tiesību praktiķa vērtējumu par praksi, kas tādā gadījumā savukārt liecina par visnotaļ skandalozu vispārējo likumdošanas līmeni un kvalitāti kriminālprocesuālā noregulējuma jomā. [50] Šeit gan arī jānorāda, ka pats J. Stukāns, tobrīd būdams vēl tiesnesis, konkrētajā lietā bija taisījis notiesājošu spriedumu, kas gan pēcāk tika atcelts apelācijas instances tiesā, un daļa apsūdzēto tika attaisnoti. Objektivitātes labad gan jāpiebilst, ka Augstākās tiesas Senāts pēc prokurora iesniegtā protesta apelācijas instances tiesas spriedumu daļēji atcēla. [51]

Jebkurā gadījumā – iztrūkstot pat elementāram konstitucionalitātes trūkumu novērtējumam un cilvēktiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu – aizskāruma samērīguma izvērtējumam, Saeimas Juridiskā komisija virzīja Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas ieteikto redakciju izskatīšanai 2. lasījumā. [52]

2. lasījumā, deputātiem šī priekšlikuma atbalstīšanu pamatojot ar iztiesāšanas ilguma mazināšanas īpašību, 51 nobalsoja «par» Kriminālprocesa likuma 489. panta izteikšanu šī brīža redakcijā. [53] Izpaliekot jebkādām tālākām diskusijām, arī 3. lasījumā deputāti, «par» balsojot 63, atbalstīja tehnisko korekciju Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā – jēdziena «10 dienu» vietā noteikt «10 darba dienu» – un pieņēma Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu tās šī brīža redakcijā. [54]

Tādējādi ar 162 dienu intervālu likumdevējs ne tikai grozīja Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu, bet faktiski īstenoja totālu «paziņošanas par tiesas sēdi» procesuālā institūta likvidēšanu, to aizstājot ar līdzšinējā institūta faktisku imitāciju, pieļaujot rupju labas likumdošanas principa pārkāpumu. Proti, ir konstitucionāli nepieļaujami uz funkcionāla un praktiskas iebildes neizraisoša kriminālprocesuālā institūta «drupām», kas palikušas tiesību normā pēc tā esences «iznīdēšanas», iestrādāt pienākumu apsūdzētajam un aizstāvībai iepazīties ar pilnīgi visiem konkrētās krimināllietas materiāliem 10 darba dienu laikā vēl pat pirms pirmās tiesas sēdes nozīmēšanas, lai pēdējie varētu iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām.

Acīmredzot – tieši šāds tomēr bija likumdevēja mērķis, par ko liecina arī likumdošanas materiālos fiksētais apsvērums, ka, «[..] ja lieta tiks izskatīta ar pierādījumu pārbaudi, tad tiesa nosūta 489. pantā paredzēto aicinājumu aizstāvībai iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 486., 488. un 489. pants ir savstarpēji saistīti pie situācijas, kad ir ierosināts noteikt 10 darba dienu termiņu aizstāvības aicinājumam iesniegt tiesā paziņojumu par nopratināmajām personām» [55].

Tādējādi likumdevējs radīja kārtību, ka tūlīt pēc «lēmuma pieņemšan[as] un krimināllietas nosūtīšan[as] tiesai prokurors informē apsūdzēto un cietušo vai viņu pārstāvjus, nosūtot viņiem lēmuma kopiju, lietisko pierādījumu un dokumentu saraksta, kā arī to personu saraksta, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, kopiju un informāciju par viņu tiesībām un pienākumiem tiesā, kā arī norādot, kurai tiesai krimināllieta nosūtīta. Atbilstoši grozījumam aizstāvības pusei būs tiesības iesniegt to personu sarakstu, kuras ir aicināmas uz tiesu desmit darba dienu laikā pēc attiecīgā aicinājuma saņemšanas no tiesas.» [56] Tādā veidā, pēc likumdevēja domām, tiekot nodrošināts tas, ka «[..] aizstāvība, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, izvērtēs nepieciešamo liecinieku aicināšanu uz tiesu, savukārt tās personas, kuras pirmstiesas izmeklēšanā ir nopratinātas, netiks norādītas, kā personas, kuras aicināmas pēc apsūdzības puses, bet gan, kā personas, kuru liecības ir iekļautas izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, tādējādi nodrošinot to, ka uz šīm liecībām puses un tiesa varēs atsaukties, lieciniekus atkārtoti neaicinot uz tiesu» [57].

Tomēr pat papildinātajā anotācijā likumdevējs netika analizējis cilvēktiesību ierobežojuma samērīgumu, kas radies, padarot šo aizstāvības tiesību realizāciju atkarīgu no konkrēta termiņa pat vēl pirms brīža, kad tiesa ir nozīmējusi pirmo tiesas sēdi. Vienlaikus likumdevējs tomēr atļāvās apgalvot, ka tieši iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ir būtiski svarīga, lai aizstāvība varētu sagatavot paziņojumu par nopratināmajām personām, skaidrojot – «[k]ā norāda eksperti [acīmredzot ar to domājot J. Stukānu – autoru piezīme], iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem liela apjoma kriminālprocesos ir laikietilpīgs process un vairumā gadījumu aizstāvība prokuroram neiesniedz uz tiesas sēdi izsaucamo personu sarakstu, bet gan to dara tad, kad lieta jau ir tiesā, izmantojot tai kriminālprocesā noteiktās tiesības iesniegt pieteikumus un lūgumus» [58]. Tiesa gan, izpalika gan adekvāts izvērtējums, vai 10 darba dienu termiņš ir pietiekams liela apjoma krimināllietās, gan racionāls pamatojums tam, kāpēc iepazīšanās ar lietas materiāliem laikietilpīgums ir mērāms vien ar 10 darba dienām. [59]

Ilustrējot to, kāpēc likumdevēja noteiktais 10 darba dienu termiņš, lai iepazītos ar krimināllietas materiāliem un jēgpilni sagatavotu paziņojumu par nopratināmajām personām, ir nesamērīgs un tiesības uz aizstāvību būtiski ierobežojošs, norādāms piemērs ar hipotētisku situāciju, kas saistās ar apsūdzētā viedokļa paušanu par krimināllietas izskatīšanu ar vai bez pierādījumu pārbaudes. Proti, praksē nereti mēdz būt tādi gadījumi, kad apsūdzētais prokuroram sākotnēji sniedz viedokli, ka piekrīt lietas iztiesāšanai bez pierādījumu pārbaudes. Savukārt, uzsākot krimināllietas iztiesāšanu, mēdz būt situācijas, ka apsūdzētais maina savu viedokli un tomēr vēlas iztiesāt krimināllietu ar pilnu pierādījumu pārbaudi. Ievērojot, ka tā ir viena no konstitucionāli būtiskajām personas tiesiskuma garantijām, tiesa šādu lūgumu nevar noraidīt. Tādējādi aktuāls kļūst jautājums arī par to, kā būtu jārīkojas tiesai un kādas varētu būt apsūdzētā tiesiskuma garantijas šādā situācijā, ievērojot likumdevēja patlaban noteikto it kā «disciplinējošo» izpratni, ka paziņojums par nopratināmajām personām ir iesniedzams Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzētajā 10 darba dienu laikā lietās, kuras paredzēts iztiesāt ar pierādījumu pārbaudi.

Aplūkojamā tiesību institūta procesuālo defektu ziņā daudz būtiskāka kļūda gan ir saistāma ar to apsvērumu, ka likumdevējs šo aizstāvības tiesību īstenošanu ne tikai ierobežoja 10 darba dienu termiņā, bet šī paziņojuma iesniegšanai ir pakārtojis arī pirmās tiesas sēdes laika un vietas nozīmēšanu. Proti, paziņojums par nopratināmajām personām ir iesniedzams vēl pirms pirmās tiesas sēdes noteikšanas, tādējādi uzreiz pēc 10 darba dienu termiņa beigām pakļaujot personu nelabvēlīgām tiesiskajām sekām, kas paredzētas Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas otrajā teikumā. Līdz ar to hipotētiski ir konstruējama arī tāda situācija, ka, ja apsūdzētā persona sākotnēji ir piekritusi krimināllietas iztiesāšanai bez pierādījumu pārbaudes, bet procesa gaitā vēlāk šo uzskatu maina, tad tai tomēr neiestātos Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzētās tiesiskās sekas, jo tāds apsūdzētais pirms krimināllietas iztiesāšanas uzsākšanas vispār nebūtu šķietami nonācis Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas tvērumā jeb tipiskajā piemērošanas gadījumā.

Būtiski ir arī tas, ka, pieņemot šos grozījumus likumdevējs nenoteica pārejas periodu, tādējādi izraisot būtisku neizpratni par tajā ietvertajām tiesiskajām sekām attiecībā uz tām krimināllietām, kurās iztiesāšana pēc būtības jau tikusi uzsākta.

Šai kontekstā kļūst aktuāls arī jautājums par likumdevēja konsekvenci un izpratni par kriminālprocesā veicamo darbību procesuāli loģisko secību, izdarot procesuālā noregulējuma grozījumus, un apsūdzētajam paredzot galīgas tiesiskās sekas, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā. Proti, jau pati jautājuma lemšana par to, vai lieta tiks izskatīta ar vai bez pierādījumu pārbaudes tiesas sēdē, notiek Kriminālprocesa likuma 491. panta kārtībā. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 489. panta trešo daļu vienīgi pēc aizstāvības paziņojuma par nopratināmajām personām saņemšanas ir iespējams tālāk īstenot procesuālās darbības, sagatavojot lietu iztiesāšanai jeb – lemt Kriminālprocesa likuma 491. panta kārtībā izlemjamos jautājums.

Citiem vārdiem sakot, likumdevēja izstrādātā procesuālā loģika ir savstarpēji pretrunīga, jo nav iespējams izteikt premisu (1) «lieta tiks izskatīta ar pierādījumu pārbaudi» pirms (2) «nosacītās procesuālās stadijas» sasniegšanas, kas paredzēta Kriminālprocesa likuma 491. panta kārtībā. Taču šo «nosacīto procesuālo stadiju», proti, Kriminālprocesa likuma 491. panta kārtībā paredzēto jautājumu izlemšanu ir iespējams sasniegt vienīgi jau pēc tam, kad tiesā pēc 10 darba dienām ir saņemts attiecīgais aizstāvības paziņojums Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas kārtībā.

Tādējādi analizējamā procesuālā institūta antikonstitucionalitāte izpaužas kaut vai tikai likumdevēja pieļautajā juridiskās tehnikas kļūdā, pieņemot iekšēji loģiski nesaskaņotu normatīvo regulējumu.

Citiem vārdiem sakot, Satversmes 92. pantā nostiprinātās konstitucionālās tiesību uz taisnīgu tiesu prasa radīt iekšēji un ārēji loģisku kriminālprocesuālās kārtības noregulējumu, lai aizstāvība visupirms varētu iepazīties ar krimināllietas materiāliem, pēc nepieciešamības lūdzot tiesu piešķirt tam saprātīgu termiņu, ko tiesa izlemj Kriminālprocesa likuma 491. panta kārtībā, un vienīgi pēc tam iesniegt aizstāvības paziņojumu par nopratināmajām personām.

Konstitucionāli nepieļaujama ir tāda procesuālā kārtība, kurā apsūdzētais tiek pakļauts neatgriezeniskām procesuāli tiesiskajām sekām, vienlaikus liedzot iespēju pēc būtības efektīvi izmantot hipotētiski piešķirtās procesuālās tiesības, tajā skaitā – vērsties tiesā ar racionāliem lūgumiem piešķirt saprātīgu laiku aizstāvības tiesību īstenošanai. Paziņojuma par nopratināmajām personām iesniegšana pēc būtības ir vērsta uz iztiesāšanas stadijā īstenojamo pierādījumu pārbaudi un šī procesuālā mehānisma jēgpilnas izmantošanas iespējamību.

Pierādījumu pārbaude tiesā ir viena no būtiskākajām iztiesāšanas sastāvdaļām, kas notiek tiesas izmeklēšanas ietvaros. Līdz 2021. gada 1. janvārim likumdevējs Kriminālprocesa likumā bija iestrādājis kārtību, ka uz tiesu tiek aicināti visi liecinieki, kuru pirmstiesas kriminālprocesa laikā iegūtās liecības prokurors uzskatīja par nepieciešamām izmantot pierādīšanā. Savukārt ar 2021. gada 1. janvāri likumdevējs ievērojami mainīja aizstāvības lomu kriminālprocesā, uzliekot tai jaunus pienākumus. Vērtējot šo grozījumu praktisko ietekmi, doktrīnā tika uzsvērts – «[..] nepamatoti ir ierobežotas citu t.s. «aktīvo» jeb ieinteresēto procesa dalībnieku tiesības noteikt, kuras liecības ir nepieciešams pārbaudīt iztiesāšanas laikā. Tas ir gan sistēmiski nesaskaņoti, gan, kas vēl svarīgāk, būtiski ierobežo šo personu tiesību realizācijas iespēju un pārkāpj iztiesāšanas dalībnieku procesuālo pilnvaru vienlīdzīgumu. Tā, kā redzams, iespēja izšķiroši noteikt, kuru pirmstiesas procesā liecinošo personu liecības tiks un kuras netiks pārbaudītas tiesas izmeklēšanas laikā, piešķirta aizstāvības realizētājiem.» [60]

Iespējams, ka, ja tolaik būtu ticis ievērots labas likumdošanas princips, tostarp ņemot vērā ekspertu un speciālistu sniegtos ziņojumus, tad ne tikai šāda norma vispār netiktu pieņemta, bet jau laikus būtu novērstas jebkādas teorētiski un praktiski procesuāli aplamas ierosmes likvidēt līdz tam funkcionējošo «paziņošanas par tiesas sēdi» procesuālo institūtu un radīt pienākumu aizstāvībai 10 darba dienu laikā iepazīties ar visiem lietas materiāliem, vienīgi jau pēc kā tiesnesis nozīmē pirmo tiesas sēdi. Jebkurā gadījumā – jau šobrīd, piemērojot šo normu praksē, ir skaidrs, ka minēto grozījumu patiesais vēstījums jau atkal bija nedalītas uzticēšanās paušana pirmstiesas ne-tiesas iestāžu veiktās izmeklēšanas rezultātiem, kas, ievērojot Latvijas kriminālprocesa vēsturisko izcelsmi un piederību kontinentālās Eiropas tiesību tradīcijai, nav uzskatāma par pamattiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu – tvērumam un būtībai atbilstošu kārtību. Tādējādi autoru nolūks turpmākajā ar šo tiesību normu saistītajā problemātikas izklāstā būtu arī īsi pievērsties tām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām, kuras likumdevējs acīmredzami neuzskatīja par ievērības cienīgām, izvērtējot jau analizētā pamattiesību ierobežojuma pieņemšanu, bet kuru jūtamais deficīts kriminālprocesā, nenoliedzami, ietekmē efektīvas aizstāvības realizācijas iespējas.