Biroja Blogs
21.11.2024.
26. raksts
Lieldienas multikulturālā civilizācijā
Atlicināt laiku iekšējai paškritiskai refleksijai mūsdienu apstākļos, kā izrādās, nav tas vieglākais vai tīkamākais prāta klejojumu uzdevums, taču, ievērojot informatīvajā telpā dominējošo kontekstu, katrā ziņā nebūtu kļūdaini domāt, ka vismaz daļai no šo rindu lasītājiem kādā dzīves posmā būs prātā iešāvies retoriskais jautājums – ko īsti Rietumu multikulturālajai civilizācijai nozīmē Lieldienas?
Nav pamata apšaubīt apgalvojumu, ka Rietumu civilizācija un tās gadsimtiem ilgusī eksistences vēsture bijusi nosacīta ar kristīgās kultūras līdzāspastāvēšanu. Tomēr šeit būtu jāpatur prātā, ka kultūra un civilizācija nav kongruenti jēdzieni, [1] kas tādējādi rod izskaidrojumu nereti dzirdamajiem pesimistiskajiem pareģojumiem par Rietumu civilizācijas nākotni. Katrā ziņā – arī autors par šo jautājumu nevarētu būt tik pārliecināts, ņemot vērā, ka, mijiedarbojoties dažādām kultūrām un dažādās kompozīcijās savijoties to elementiem, acīmredzot gluži vienkārši veidojas savdabīga multikulturāla civilizācija, kas tādā vai citādākā veidolā tik vai tā paliek pie tām pašām ētiski-filozofiskajām vērtībām.
Šobrīd patiesībā būtu jāšaubās, vai latviešu valodā rastais jēdziens «Lieldienas» (angļu val. – Easter; vācu val. – Ostern) semantiski atspoguļo Jaunajā derībā aprakstītos notikumus. Ielūkojoties Latviešu konversācijas vārdnīcā sniegtajā skaidrojumā, konstatējams, ka latviešu valodā šis vārds ticis veidots pēc senkrievu vārda «великъ дьнь». [2] Interesants šķiet šķirkļa autoru norādījums, ka visās citās valodās, izņemot angļu un vācu, Lieldienu nosaukums saglabājot «[..] jūdu paschā vai pesachā svētku nosaukumu» [3]. Vēl vairāk – kā izrādās, latviešiem Lieldienas drīzāk «[..] pieskaitāmas tai pavasara svētku un dienu grupai, kas jau sākot ar ziemas pēdējo daļu grib ar rituāliem aktiem palīdzēt zemes atmodai, kā arī nodrošināt un jau laikus veicināt tās svētību.» [4]
Līdz ar to mūsdienās šo svētku sakrālās nozīmes totālā sekularizācija un pat komercializācija vairs nevarētu pat raisīt sevišķu izbrīnu, ievērojot to, ka arī katram vien zināmas un garīgi nozīmīgas lietas tiek atstātas ārpus pārdomu un refleksācijas ietvariem.
Vieniem Lieldienas būs nekas vairāk kā papildu četras pilnas brīvas dienas jeb ilgi gaidīts holidejs; citiem – apmainīšanās ar salkanām kartītēm tīmeklī (turklāt labākajā gadījumā bez seksualizētām divdomībām) par nepieciešamību ripināt olas; vēl kāds atbilstoši tradīcijai vienu no dažām reizēm gadā apmeklēs baznīcu atbilstoši konfesionālajam pierakstam, kurpretim daļa, iespējams, mērdēs savu ķermeni, vismaz attālināti inicējot ciešanu laiku; eksotiskākās zemēs ļaudis liks sevi ar īstām naglām piekalt pie krusta. Katrā ziņā – šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Tomēr, pat paliekot Rietumu civilizācijas ētiski-filozofiskajā aplokā, uz šo svētku nozīmi būtu iespējams paraudzīties pilnīgi neitrāli arī no multikulturālām pozīcijām. Šeit autoram nāk prātā kāds Latvijas Tautas frontes 1989. gadā organizēts pasākums Siguldā, kurā cita starpā piedalījās arī luteriskās draudzes mācītāji. Nenoliedzami nacionālpatriotiski noskaņoti, klātesošie sirmie kungi, dzirdot pieminam Jēzus Kristus vārdus, pilnīgi atklāti smējās, māja ar roku jeb, kā mēdza rakstīt Frīdrihs Nīče (Friedrich Willhelm Nietzsche, 1844–1900), klakšķināja ar mēli – sak’, ko jūs mums te savas žīdu pasakas stāstāt…
Lai arī kādu apzīmējumu izraudzītos, nevar noliegt, ka šo «pasaku» rindās ir nostiprināti ļoti nozīmīgi un dziļi kodi, kam savukārt ir pa spēkam dažas nācijas padarīt stipras, kurpretim citas – vājas, gaudulīgas un neveiksmju ligām pakļautas.
Austriešu psihonalītiķis Kārlis Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung; 1875–1961) reiz esot sacījis, ka ikvienam savā dzīvē nākas piedzīvot ļoti nepatīkamu tikšanos. Proti – tikšanos pašam ar sevi, iepazīstot sevi savā nīcībā, vājumā un miesaskārībā. Šī sastapšanās cilvēkam sniedz atskārtu, ka mirklīgu iespaidu dēļ tas pazaudējis vai pārdevis savu dvēseli. Un tālab nav tiesa, ja kāds apgalvotu, ka cilvēkam nepiemītot spēja ieraudzīt nedz savu, nedz citu dvēseli. Intuitīvā maņu līmenī šī sajūta nevar pievilt. Savukārt viens no mūslaiku, iespējams, lielākajiem apziņas postiem – depresija – visdrīzāk arī ir tas faktors, kas liecina, ka cilvēks ir pazaudējis saikni ar kaut ko dzīvinošu pats sevī, taču, nerazdams atrisinājumu, krīt vēl dziļākās paša izliktajās lamatās.
Tādējādi savā dziļākajā būtībā šie tradicionālie ikgadējie «pavasara» svētki atkārtojas ik katrā cilvēkā dienu no dienas. Šajā ciklā nav nekā anormāla – vairāk vai mazāk daudzkārtīgi, turklāt – ar patiešām neapskaužamu regularitāti, savas dzīves laikā to piedzīvo katrs.
Šeit vietā būtu tuvāk aplūkot to, ko tad īsti šie notikumi varētu nozīmēt mūslaiku multikulturālajam cilvēkam, kurš sevī vairs nesajūt kristīgās enerģijas dzirksti. Tas savukārt nozīmē, ka Lielā Piektdiena simbolizē dienu, brīdi vai mirkli, kad cilvēks, pēc labākās sirdsapziņas pildot morāli ētisko pienākumu, ir ticis apsmiets, pazemots, vajāts, pulgots… Šāds dzīves salauzīts cilvēks, piedzīvojot arvien jaunas ciešanas, gluži dabiski uzdod jautājumu – tieši to jautājumu, kuru, kāpdams Golgātas kalnā ar smago, plecus nospiedošo nastu, uzdeva Jēzus Kristus, – «Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?» [5] Neliekuļosim – vai būtu jākaunās no atzīšanās, ka šo sakramentālo jautājumu sev esam uzdevuši nevienu reizi vien.
Tomēr šāds cilvēks, spītējot ciešanām un piedzīvojot arvien jaunus pazemojuma cirtienus savā dvēselē, tomēr neatsakās no tās – neatsakās no saviem ideāliem. Viņš ir gatavs mirt un piedot saviem pāridarītājiem. Arī šī cilvēka likteni, līdzīgi kā vairāk nekā pirms 2000 gadiem, varēja izlemt viens vienīgs prokuratora Poncija Pilāta vārds. Taču pēdējā atveidam – pārlaicīgai būtnei, kuras rakstura iezīmju zemiskums un tuvredzīgais trulums, bija migrēna – asinīm pulsējoši dunot ausīs, viss, ko pēdējais savā cinismā ar nievājošu rezignāciju spēj izdvest, ir vārdi – «bet kas ir patiesība?» [6] Tā šāds cilvēks tiek nodots Golgātas ceļam. Vai būtu jelkādi jāšaubās, ka arī mūsdienās tādu gadījumu ir ne mazums, kad nebūt ne apzināts ļaunums, bet gan bezdvēseliska vienaldzība izposta cilvēka dzīvi?
Pēc tā seko Klusās sestdienas cikls, kad piepeši šķiet – nu viss ir galā, kad šķiet – ļaunums guvis virsroku un uz ko labāku iznīkušas visas cerības. Bet tikai tad sit patiesības stundas un mokpilni nonāvētā cilvēka dvēsele top augšāmcelta, to iemūžinot līdzcilvēku gaišajās atmiņās vai godinot kā citādi, tostarp ielu nosaukumu plāksnītēs.
Un pēc tam nāk tā «Lielā diena». Jāšaubās, ka mēs, dzīvodami scientisma pavēnī, šobrīd varam būt droši par jebkādām dzīves formām pēc nāves, tomēr tam īsti nepiemīt nekādas nozīmes. Savukārt, atbildot uz vaicājumu, kālab tā, nepārprotami top skaidrs, ka cilvēkam tieši zemes virsū dotā dzīve noteic morālu pienākumu daudzkārtīgi, nemitīgi un bez apstājas iziet cauri visiem šiem minētajiem cikliem.
Tādēļ šajās dienās paši sev novēlēsim būt vismaz nedaudz nopietnākiem pret sevi un savām «dvēseles lietām», atminoties, ka no ciešanām un sāpēm dzīvē nav iespējams izvairīties. Tās laicīgajā var mērdēt ar alkoholu, citām reibinošām vielām, ar izklaidēm un vēl daudz ko citu, tomēr no savas dvēseles aizbēgt nav iespējams. Tā vienmēr par sevi atgādinās, radot emocionālo un fizisko diskomfortu un liekot vaicāt – par ko man tas viss un kā es varu sevi dziedēt.
[1] Manns T. Domas kara laikā [1]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/domas-kara-laika-1/ [aplūkots 2023. gada 5. aprīlī]
[2] Latviešu konversācijas vārdnīca. A. Švābes, A. Būmaņa, K. Dišlera redakcijā. 12. sēj. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1935, 23991.–23994. šķirklis.
[3] Latviešu konversācijas vārdnīca. A. Švābes, A. Būmaņa, K. Dišlera redakcijā. 12. sēj. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1935, 23991.–23994. šķirklis.
[4] Latviešu konversācijas vārdnīca. A. Švābes, A. Būmaņa, K. Dišlera redakcijā. 12. sēj. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1935, 23991.–23994. šķirklis.
[5] Mateja evaņģēlijs 27:46.
[6] Jāņa evaņģēlijs 18:38.