Godājamā tiesa!

2023. gada 14. aprīlī sagatavotā debašu runa sākas ar vārdiem: «Pēc dažām nedēļām apritēs gads, kopš aizsākās šī plašu rezonansi un sabiedrības vērību ieguvusī lieta.» Šodien jau ir pagājis vairāk nekā gads, un vēlos teikt to pašu, ko 14. aprīlī. Iespējams, šodienas notikumu kontekstā vēlreiz būtu vērts atgādināt, ka pērnā gada 20. maija pēcpusdienā Rīgā notika publisks miermīlīgs pasākums – gājiens – «Par atbrīvošanos no padomju mantojuma», paužot atbalstu Latvijas nācijas centieniem un aicinājumiem demontēt padomju režīmu slavinošos pieminekļus Pārdaugavā un citviet Latvijā. Šajā gājienā piedalījās arī tikko 18 gadu vecumu sasniegušais cietušais. Un todien, līdzīgi kā arī patlaban demokrātiskā civilizācija dažādos veidos turpina gan vārdos, gan, kas ir jo svarīgāk, darbos paust solidaritāti Ukrainas tautai, cietušais ap pleciem bija aplicis Ukrainas karogu. Tas bija dziļi simbolisks miermīlīga atbalsta žests, kura nozīmība mūsu ģeopolitiskajos apstākļos un izteikti saspīlētajā sociāletniskajā gaisotnē nav pārvērtējama.

Acīmredzams, ka tiesas zālē esošos šobrīd ne gluži vairs interesētu tas, ko domāja vai kā jutās cietušais, kad atceļā no gājiena viņu un viņa paziņas un draugus agresīvi uzbrūkošā manierē apturēja apsūdzētais Valerijs Lazarevs. Taču šobrīd skaidrs ir viens – gan Valerija Lazareva darbības, ar motociklista cimdos ietērptām rokām izdarot vairākus apzinātus sitienus pa cietušā krūtīm saulespinuma rajonā un pakausi, iespējams aizsitot garām žoklim, gan izsmējīgi pazemojošais uzsaukums «Сука, снимай эту тряпку! (Suka, snimaj etu trjapku!) (burtiskā tulkojumā no krievu val. – «Kuce, noņem to lupatu!»)» nepelna ne mazāko iecietību un nedrīkstētu modināt nedz sapratni, nedz žēlumu.

Lai nu kā arī būtu virzījusies šīs lietas pirmstiesas izmeklēšanas posms, šobrīd cietušā pārstāvībai atliek paust cerību, ka tā noslēgsies ar tādu rezultātu, kas neizraisīs ne mazākās šaubas par Latvijas Republikas deklarētās attieksmes pret notikumiem Ukrainā īstumu un nelokāmību, kas gan diemžēl nereti visai krasi disonē ar skumjo realitāti saistībā ar tiesībsargājošo iestāžu darbības «sauso atlikumu» tajos jautājumos, kas tomēr paģērētu ātru, noteiktu un drosmīgu valstiski orientētu pozīciju. Citiem vārdiem sakot – visnotaļ necilie tamlīdzīga rakstura naida noziegumu atklāšanas un izmeklēšanas statistikas rādītāji sniedz greizi mānīgu ainu par objektīvo īstenību, kur visdažādākajās formās īstenotie šādi latentie naida izpaudumi ir ikdienas realitāte vai kur nodarījuma smagums un sabiedrisko interešu aizskāruma būtiskums nerezultējas atbilstošā piemērotā soda sankcijā.

Taisnību sakot, līdz ar to arī nepārsteidz tas, ka šai lietai kopš pērnā gada maija bija lemts visnotaļ līkumains un grubuļains ceļš.

Ar vislielāko varbūtību iespējams apgalvot, ka šobrīd nu jau vairs neidentificējamos apstākļos notikušas īpatnējas kuluāru vienošanās ceļā apsūdzētajam Valerijam Lazarevam sākotnēji bija ieplānots visnotaļ «dīvains», varētu pat sacīt – «simbolisks», sods – 200 (divi simti) sabiedriskā darba stundu. Ieskaitot šajā «simboliskajā sodā» apcietinājumā pavadīto laiku, kā galīgā apsūdzētajam Valerijam Lazarevam izciešamā soda daļa tika piespriests sods 120 stundu sabiedriskais darbs…

Acīmredzami skaidrs šobrīd ir arī tas, ka tiesas sēžu zāle gluži nav īstā vieta, kurā izvērst plašākas diskusijas par likumdevēja nekonsekvento izvēli ne tikai izraugoties dažādu noziedzīgo nodarījumu soda sankciju bardzību, bet arī dažbrīd neizskaidrojamo mīkstsirdību, selektīvi izvēloties to, kuras darbības būtu kriminalizējamas. Taču šai likumdevēja izvēlei dažkārt mēdz būt visnotaļ smagas sekas; to uzskatāmi demonstrē arī šī lieta, kur nodarījums, kura juridiskais novērtējums nav raksturojams nekā citādi kā apzināta apsūdzētā Valerija Lazareva gribas virzīta rīcība, dehumanizējot un ciniski nopulgojot noteiktas sabiedrības grupas – ar Ukrainas tautas ciešanām solidarizējušos sabiedrības pārstāvju – centienus paust miermīlīgu atbalstu Ukrainas valstiskumam, tikusi primitivizēta līdz prasta huligānisma līmenim.

Citiem vārdiem sakot – nav šaubu, ka atbilstošs, lietas īstajos vārdos dēvējošs un raksturojošs krimināllikuma normu tvērums tamlīdzīgiem nodarījumiem ļautu piešķirt pilnīgi citu, domājams, objektīvi pamatotu dimensiju, tomēr šīs dienas debašu jautājums nav un nevar būt plašāka šī aspekta šķetināšana.

Gatavojoties tiesu debatēm, cietušā pārstāvība, bez šaubām, nevarēja zināt to, vai apsūdzētais Valerijs Lazarevs izmantos viņam likumā piešķirtās tiesības un izteiks vēlēšanos veikt pilnu pierādījumu pārbaudi vai, piemēram, sniegt liecības. Katrā ziņā – cietušā pārstāvībai būtu bijis ne mazums apsūdzētajam uzdodamo jautājumu, uz kuriem atbildes tā arī netika iegūtas pirmstiesas kriminālprocesa laikā, tajā skaitā – noskaidrojot, vai apsūdzētajam Lazarevam ir zināmi tādi par vispārzināmiem faktiem atzīstami apstākļi kā Krievijas Federācijas īstenotās agresijas Ukrainā juridiskais novērtējums, kas to ļauj atzīt par noziegumu pret mieru un cilvēci, kara noziegumu un genocīdu pret Ukrainas civiliedzīvotājiem.

Līdzīgā kārtā lietā nemaz netika mēģināts noskaidrot, kādus informācijas avotus ir izmantojis apsūdzētais Valerijs Lazarevs, izdarot savu secinājumus par notikumiem Ukrainā. Netika noskaidrots arī tas, kādi iekšējie dzenuļi apsūdzēto Valeriju Lazarevu pamudināja Ukrainas karogu nodēvēt par «fašistisko lupatu»…

Līdzīgā kārtā cietušā pārstāvībai nebija procesuālu iespēju, kā novērst skaidri manāmās pretrunas šajā ar «baltiem diegiem šūtajā» pastāstā, ka, lūk, apsūdzētais Valerijs Lazarevs neesot zinājis un sapratis Ukrainā notiekošā raksturu un to, kāpēc Latvijas sabiedrība, apzinoties kara nosodīšanas vitālo būtiskumu, jau no pirmās šīs militārās agresijas dienas ir asi nosodījusi šo civilizācijai nepieņemamo bruņoto neprātu.

Acīmredzot nenoskaidroti paliks vēl arī citi jautājumi, tajā skaitā par neizskaidrojamās apsūdzētā dusmu «lēkmes» iemesliem, vēršoties pret tobrīd tikko kā 18 gadu vecumu sasniegušo jaunieti, ap kura pleciem bija apsiets Ukrainas karogs; neizskaidroti paliks arī jautājumi par nepieciešamību mainīt automašīnas numura zīmes vai slēpties no policijas bēniņu telpā aiz skursteņa…

Iespējams, šīs lietas izskatīšanas gaitā gluži iederīgs būtu bijis vēl kāds jautājums, kuru šobrīd mēdz uzdot valsts pārvaldes iestādes, proti – «vai Jūs, apsūdzētais Valerij Lazarev, uzskatāt, ka Krievija 2014. gadā veica Krimas (Krimas pussalas) aneksiju?» vai arī – «vai, Jūsuprāt, Krievija īsteno neizprovocētu militāru agresiju pret Ukrainu?». [1]

Savukārt atbildes uz tamlīdzīgiem jautājumiem visprecīzāk raksturotu tamlīdzīga indivīda subjektīvo attieksmi pret šiem notikumiem. Un vismaz Latvijā nelokāmas, skaidras pozīcijas paušana, atbildot uz nule kā minētajiem vaicājumiem, ir eksistenciāli svarīga tiklab iekšpolitiskā, kā ārpolitiskā dimensijā. Citiem vārdiem sakot – Latvijas sabiedrībai ir tiesības zināt, vai līdzcilvēku domāšanas vektors fundamentāli būtiskajos jautājumos ir vērsts saskanīgā virzienā.

Pirms šīs tiesas sēdes cietušā pārstāvībai, iespējams, pat vajadzēja pašai ar sevi noslēgt derības sak’, vai tikai gadījumā ar mērķi mākslīgi radīt kādu atbildību mīkstinošu apstākli apsūdzētais izmantos radušos «izdevību», lai publiski lūgtu piedošanu cietušajam. Vēl jo vairāk – kā tamlīdzīga atvainošanās šodien būtu izskanējusi, tomēr neviļus rodas jautājums – cik ticama un patiesa, cik īstena un no sirds izteikta būtu bijusi šī atvainošanās vai nožēla, vai varbūt vēl būs. Cietušā pārstāvība atbilžu meklējumus uz šo un citiem vaicājumiem atstāj tiesas zālē klātesošo ziņā.

Ja arī šo atvainošanos mēs dzirdēsim vien apsūdzētā pēdējā vārdā, atliek vien izteikt cerību, ka tajā ieskanēsies notis, kas apstiprinās – arī cietušā pārstāvības tiesas debašu runā paustie apsvērumi ir tikuši saklausīti.

Taču, cietušā pārstāvības ieskatā, tas nemaina faktu, ja šī atvainošanās izskanēs un šī nožēla tiks pausta, ka tā ir krietni vien novēlota – ja tā arī būtu bijusi patiesa, tai bija jāizskan jau sen – vismaz jau pirmstiesas kriminālprocesa laikā. Savukārt varbūtējais pretarguments, ka par tamlīdzīgu atvainošanos it kā būtu uzskatāma formālā frāze, kas fiksēta apsūdzētā nopratināšanas protokolā vēl pirms prokurora priekšraksta par sodu pieņemšanas, prokurora kabinetā klāt neesot nedz pašam cietušajam, nedz cietušā pārstāvībai, izklausās, – un piedodiet par tādu izteikumu, – mazākais, patētiski un ciniski.

Tradicionāli ierasts, ka cietušā debašu runai jāaprobežojas vien ar divām komponentēm – apsvērumiem par kaitējuma atlīdzību un apsūdzētajam piemērojamo soda veidu un mēru.

Jā, patiešām – šobrīd nav strīda par apstākli, ka cietušā pieteiktā kaitējuma kompensācija tika atlīdzināta pilnā apmērā. Tomēr, kā par to bija iespēja pārliecināties cietušā pārstāvībai, pēc tam, kad ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta prokurores Evijas Zariņas lēmumu prokurora priekšraksts par sodu tika atcelts kā nepamatots, apsūdzētais Valerijs Lazarevs savā sūdzībā Latvijas Zvērinātu advokātu padomei par cietušā pārstāvību (šis dokuments nav publiski pieejams) tika apgalvojis, ka šī kā kompensācija izmaksātā summa esot bijusi krietni vien pārspīlēta.

Citiem vārdiem to varētu izteikt arī šādi – visnotaļ žiglā šīs kaitējuma kompensācijas sagādāšana un atlīdzināšana daudz drīzāk liecina, ka Valerijs Lazarevs šai kompensācijā saskatīja neko citu kā instrumentu, lai veikli «atpirktos» no nodarījuma, un pēc tam – lai cietušais «pastāv pie ratiem».

Jebkurā gadījumā – cietušais pieteikto kaitējuma kompensāciju un tās apmēru uzskata esam par absolūti adekvātu un samērīgu iepretim tam, kādos apstākļos un kādu iekšējo ierosmju vadīts apsūdzētais Valerijs Lazarevs pērnā gada maijā īstenoja savu noziedzīgo nodomu. Un tieši tāpēc cietušais ne par ko nejūtas un arī nevar justies un nejutīsies apsūdzētajam parādā.

Turklāt ņemams vērā, ka no samaksātās kaitējuma kompensācijas, cietušais 4000 eiro ziedoja, izmantojot, ziedot.lv platformu Ukrainas iedzīvotājiem. Savukārt 1275 eiro izmantoja, lai samaksātu par augstskolas studijām (minēto faktu apliecinoši dokumenti tika iesniegti tiesai).

Jebkurš noziedzīgs nodarījums kā negatīva sociālās dzīves parādība ar to neizbēgami pavadošo tiesisko un faktisko seku smagumu izjauc līdzsvaru vai vismaz tiekšanos uz homeostāzes saglabāšanu tajā sabiedrības dzīves sfērā, kuru ietiekusies izdarītāja kaitīgā izrīcība. Citiem vārdiem sakot, veidojas savdabīga negatīvā bilance jeb parāds, kuru aizskārējs ir radījis cietušajam. Apsūdzētajam Valerijam Lazarevam inkriminētais noziedzīgais nodarījums pēc sava juridiskā raksturojuma apdraud ne tikai individuālas personas tiesības un tiesiskās intereses, bet arī visas sabiedrības mieru un sabiedrisko kārtību. Savukārt tas nozīmē, ka apsūdzētais izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitējuma seku likvidēšanu ir parādā ne tikai cietušajam, bet arī Latvijas sabiedrībai, uzņemoties pienākumu izciest atbilstošu sodu par izdarīto naida noziegumu. Cietušā pārstāvības, šajā jēdzienā atļaujoties ietilpināt arī Latvijas pilsonisko sabiedrību, ieskatā šis sods var būt tikai viens – brīvības atņemšanas sods, kas tādā kārtā pildītu tiklab speciālās prevencijas, kā ģenerālās prevencijas uzdevumus, tas ir, ne tikai atturētu apsūdzēto no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, bet, un kas šajā lietā ir ne mazāk būtiski, atjaunotu sabiedrisko taisnīgumu un atturētu citas personas no līdzīga rakstura darbībām.

Dzīvojot demokrātiskā civilizācijā, daudzas vērtības un ikdienas ērtības vairumam līdzcilvēku ir kļuvušas par pašsaprotamību, dažkārt – pat par ikdienību. Tomēr notikumi Ukrainā – faktiski jau kopš 2014. gada mums ir snieguši dažbrīd pietiekami rūgtu mācībstundu, ka ikviena vērtība, bet jo sevišķi – miers –, bez pienācīga demokrātiska aizsardzības vairoga varmācīgam, bezprātīgam pūlim kļūst it sevišķi iekārojams tīkojums. Latvijas uzdevums – tā suverēna uzdevums – ir pasargāt mūsu mieru, mūsu cilvēciskās vērtības no tamlīdzīgiem tīkojumiem.

Tādējādi tikai brīvības atņemšanas sodam kā valsts atbildes reakcijai uz tās sabiedrības tiesību aizskārumu var būt pa spēkam atturēt citus, un ar nožēlu jāsaka – diemžēl ļoti daudzus –, latenti snaudošos varmākas, kuri, sadzirdot viņiem vien saprotamu signālu vai zīmi vai nereti pat niecīgākā iegansta ierosināti, atraisītu savas zemiskās brutalitātes piesūcinātās dziņas, lai aklā, zvērojošā naidā mestos iznīcināt, izpostīt un pat nonāvēt.

Jūs, iespējams, jautāsiet – cik lielam ir jābūt šī soda mēram?

Atbildei uz šo jautājumu ir jāpaliek tiesas ziņā.

Taču, jebkurā gadījumā, šis soda mērs nedrīkstētu palikt to deviņu dienu robežās (apcietinājumā vadīts laiks no 2022. gada 21. maija plkst. 01.25 līdz 2022. gada 30. maijam), kuras par viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu pērnā gada maijā apcietinājumā pavadīja apsūdzētais Valerijs Lazarevs. Turklāt arī šeit cietušā pārstāvībai, gadiem praktizējot krimināllietās, nevar palikt nepamanīta neparastā, pat visnotaļ ekstraordinārā situācija, kādā bez jelkāda aizstāvja speciāli sagatavota pieteikuma apsūdzētais piepešā kārtā jau pēc deviņām dienām no apcietinājuma tika atbrīvots. Vēl vairāk – apsūdzētajam pat nenācās gaidīt viņa aizstāvja sūdzības izskatīšanu Rīgas apgabaltiesā, kad «laimīgā kārtā» drošības līdzeklis – apcietinājums – tika aizstāts ar nodošanu policijas uzraudzībā.

Arī šo apstākli gan savās pirmstiesas kriminālprocesa laikā sagatavotajās sūdzībās, gan vēršoties pie sabiedrības akcentēja cietušā pārstāvība. Šodien, iztiesājot šo lietu, ir pagājis vairāk nekā gads kopš 2022. gada 20. maija gājiena, taču, paveroties mums apkārt vai lasot ikdienas ziņu slejas, ar dziļu nožēlu nākas konstatēt, ka diemžēl pārsteidzīgi būtu veidoties pārliecībai un naivai paļāvībai, ka sabiedrības vērtībās un domāšanas modeļos arī šajā eksistenciāli būtiskajā jautājumā kas sevišķi būtu mainījies.

Tiesas sēžu zāle laikam gan nav īstā vieta, kurā strukturēta disputa formā varētu iztirzāt cēloņus šim anormālajam fenomenam, tomēr tas nemainīs pārliecību, ar kādu šodien uz tiesu ir ieradies cietušais un cietušā pārstāvība. Proti – ar uzskatu, ka ik katrs ceļojums 10 000 jūdžu garumā allaž sākas ar pirmo soli. Tieši tāpēc cietušā pārstāvība cer, ka šim tiesas nolēmumam būs lemts kalpot par pirmo soli ceļā uz to, lai, pirmkārt, restaurētu taisnīgumu, kura kompensēšana vienīgi materiālās vērtībās nemaz nav iedomājama un kuru par nebijušu nepadarīs formāli, bez patiesas nožēlas dzirksts izteikti atvainošanās vārdi, un, otrkārt, lai radītu pienācīgu precedentu citās – gan jau uzsāktajās, gan diemžēl vēl gaidāmajās – lietās, kas arvien cenšas drupināt Latvijas sabiedrības monolītās nostājas par solidarizēšanos ar Ukrainu un tās tautu klinti.

Ņemot vērā minēto, godātā tiesa, lūdzu jūs atzīt par vainīgu Valeriju Lazarevu Krimināllikuma 231. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, piemērot reālu brīvības atņemšanas sodu.

Paldies!