Zinātniskajā monogrāfijā Dr. iur. cand. Egons Rusanovs pievērsies Latvijas Republikas starpkaru perioda (1918–1940) kriminālprocesa doktrīnas ģenēzes un turpmākās evolūcijas izpētei, analizējot izraudzītā laikposma kriminālprocesuālās problēmas.

Kā atzinis autors, doktrināri-teorētiskā dimensijā aplūkoto kriminālprocesuālo institūtu un tiesisko priekšrakstu piemērošanas praktisko problēmu loks gan starpkaru periodā, gan mūsdienu Latvijas kriminālprocesā pārsteidzošā kārtā savā īstenajā būtībā palicis nemainīgs. Līdzīgi kā šodien, arī starpkaru perioda likumdevēja un tiesību praktiķu uzmanības lokā bija jautājums par prasmi rast kompromisu starp efektīvu kriminālprocesa norisi un doktrināri attīstīto izpratni par indivīda tiesisko garantiju lomu.

Grāmatas pirmajā nodaļā «Jaunāko laiku kriminālprocesa doktrīnas diskursa kopējais vēsturiskais konteksts kontinentālajā Eiropā» analizēta kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas izcelšanās un attīstības virzieni 19. gadsimtā, ievērojot Krievijas impērijas Tiesu reformas iniciatoru mērķus un kontinentālās Eiropas kriminālprocesa nostādņu teorētisko pārnesi un implementāciju krievu kriminālprocesa modelī. Otrajā nodaļā «Latvijas Republikas starpkaru perioda kriminālprocesa problemātika un teorētiskās diskusijas kā kriminālprocesa doktrīna», ievērojot jēdzienam «doktrīna» piemītošo divējādo raksturu, iekļauts starpkaru perioda aktuālo teorētisko diskursu būtības apskats, kā arī vērtēts jautājums par fundamentālo paradigmu maiņu, kas kalpoja par pamatu Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa doktrīnas vispārējai evolūcijai.

Trešajā nodaļā «Tiesas iepriekšējās izmeklēšanas organizācija Latvijas Republikas starpkaru perioda kriminālprocesa praktiski-doktrinārajā diskursā» autors plašāk pievērsies jautājumam par tiesas iepriekšējās izmeklēšanas būtību un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa doktrīnā atspoguļoto šīs stadijas analīzi. Monogrāfijas noslēgumā autors analizē kriminālprocesa doktrīnas evolūciju divu atsevišķu laikposmu un valsts pārvaldes sistēmu – demokrātijas un autoritārisma – laikmetā. Neiztrūkstoša ir analīze par faktiski īstenoto reformu rezultātiem un praktisko pielietojumu, kas līdz pat okupācijai turpināja attīstīt Latvijas kriminālprocesa doktrīnas saturu.

Grāmatā aplūkotie jautājumi būs aktuāli ne tikai tiem, kas interesējas un studē tiesību teoriju, vēsturi un filozofiju, bet arī likumdevējam un krimināltiesībās praktizējošiem juristiem, rodot atbildes par tā vai cita juridiskā konstrukta izcelsmi un tā pamatojumu. Autora piedāvātais ieskats iepriekšējās izmeklēšanas organizatoriskajā būtībā varētu būs noderīgs materiāls Augstākās tiesas senatoriem, raugoties izšķirt doktrināri-teorētiskos disputus, piemēram, par pirmstiesas kriminālprocesa rezultātu izmantošanu pierādīšanā un to prejudicialitāti. Iespējams, pētījums ļaus citādā perspektīvā uzlūkot ar kriminālprocesuālajām normām saistītos konstitucionalitātes defektus, kas pēdējo gadu laikā nonākuši Satversmes tiesas redzeslokā.