2022. gada nogalē un 2023. gada sākumā Satversmes tiesa, kuras izskatīšanā jau tobrīd atradās teju divi desmiti lietu, kas saistītas ar mantas konfiskācijas regulējuma konstitucionalitātes defektiem, lēma apturēt tiesvedības un atbilstoši šo lietu kategorijās konstatētajiem problēmjautājumiem vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāts Prīts Pikamēe (Priit Pikamäe) 2024. gada 11. jūlijā apvienotajā lietā C-767/22 (tiesvedībā apvienotas lietas C-767/22, C-49/23 un C-161/23) sniedza secinājumus par Latvijas tiesiskā ietvara mantas konfiskācijai sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu jeb Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā saderību ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. [2] Jānorāda, ka, lai gan ģenerāladvokāta secinājumi nav saistoši nedz Eiropas Savienības Tiesai, nedz dalībvalstu tiesām, tā sagatavotajā viedoklī par piemērojamo tiesību jautājumiem ir vērts ielūkoties, ņemot vērā, ka vismaz praksē tas indikatīvi norāda, kāds varētu būt vēl gaidāmais Eiropas Savienības Tiesas spriedums. 

Viens no galvenajiem strīdus jautājumiem, par kuru vienprātīgu slēdzienu nedeva arī ģenerāladvokāts, ir saistīts ar vērtējumu, vai Latvijā funkcionējošais mantas konfiskācijas modelis ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvas 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā tvērumā. 2024. gada 15. aprīļa tiesas sēdes laikā Eiropas Komisijas pārstāvji pauda viedokli, ka Latvijas kriminālprocesuālais noregulējums saistībā ar mantas konfiskāciju Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā. Līdzīgu viedokli bija paudusi arī Čehijas Republikas valdība. Ņemot vērā Direktīvas 2014/42 saturu un robežas, kā arī ievērojot atsevišķos prakses gadījumos vērojamās nianses saistībā ar personas, kuras manta tiek pakļauta eventuālai konfiskācijai, procesuālo statusu, arī daļa Satversmes tiesā pieteikumus iesniegušo personu pārstāvji pauda līdzīgus apsvērumus. 

Ģenerāladvokāts P. Pikamēe savus secinājumus balstīja uz premisu, ka Direktīvas 2014/42 regulējuma jomā ietilpst arī Latvijā ieviestais mantas konfiskācijas modelis, tomēr galīgais vārds šajā jautājumā būs jāteic Eiropas Savienības Tiesai. 

Lai gan ģenerāladvokāta secinājumos paustās tēzes nevieš optimismu par to, vai un kā, pārfrāzējot šeit visai iederīgos dziesmas vārdus, Latvijā funkcionējošo mantas konfiskācijas modeli sapratīs Eiropā, vismaz daži ģenerāladvokāta slēdzieni varētu pielikt punktu intelektuālu manipulāciju mēģinājumiem «ielasīt» sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu saturā to, kā tur nemaz nav. Citiem vārdiem – ģenerāladvokāts visnotaļ nepārprotami uzsvēris, ka Latvijā ieviestais «[..] noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas process nav ne administratīvs, ne civiltiesisks, bet gan krimināltiesisks.» [3] Tas, savukārt, nozīmē pienākumu pienācīgi interpretēt nepieciešamību ieviest un nodrošināt visas tās tiesiskās garantijas, kas kriminālprocesā likumsakarīgi ir nostiprināmas, lai personu pasargātu no iespējamas patvaļas pret personu un tai piederošo mantu. 

Turpretim citos aspektos ģenerāladvokāta secinājumi rada vietu pārdomām, tostarp atzinums, ka mantas īpašajai konfiskācijai varētu piemist kriminālsoda raksturs. Tāpat neizpratni rada secinājums, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas būtība saistīta ar mantas konfiskāciju, «[..] ņemot vērā [mantas] noziedzīgo raksturu, nevis izcelsmi» [4].

Būtisks ir ģenerāladvokāta slēdziens, ka uz sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu attiecināmas gan no nevainīguma prezumpcijas, gan tiesībām neliecināt pret sevi atvasināmās tiesiskās garantijas, tādējādi – «[..] ja valsts tiesai konfiskācijas rīkojumā jāpamato sava pārliecība, ka attiecīgajiem īpašumiem, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, šis pamatojums jāformulē tā, lai varētu izvairīties no potenciāli priekšlaicīga sprieduma par trešo personu – šo īpašumu īpašnieku – vainu, kas varētu apdraudēt taisnīgu vērtējumu par apsūdzībām, kuras celtas pret šīm personām atsevišķā procesā attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu, kas ir radījis šos īpašumus, vai uz līdzekļu legalizācijas nodarījumu» [5]. Tiesa gan, šāds slēdziens apiet tos praksē ne mazums vērojamos gadījumus, kad manta tiek konfiscēta personai, kurai saskaņā ar Latvijas tiesībām piemīt tiesības uz aizstāvību. 

Mazsvarīga nav arī ģenerāladvokāta secinājumos paustā norāde par tā dēvēto procesuālo direktīvu jeb Eiropas Savienības direktīvu, kas noteic minimālos procesuālos standartus kriminālprocesā, ievērošanu arī mantas īpašās konfiskācijas laikā. Šajā aspektā tika izcelta gan Direktīva 2016/343, kas aizsargā jau minēto nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, gan Direktīva 2012/13, kas paredz piekļuvi informācijai un lietas materiāliem savu tiesību funkcionālai aizsardzībai. 

Ģenerāladvokāta secinājumu apjoms un niansētība, kas saistīta ar Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas aspektu vērtējumu Eiropas Savienības tiesību gaismā, protams, liedz sniegt līdzvērtīgu repliku un vērtējumu par minētā dokumenta izklāsta homogenitāti vai, gluži pretēji, pretrunīgumu. Katrā ziņā – tiem, kas ar ģenerāladvokāta secinājumiem plāno iepazīties skrupulozāk vai pat daļu no tēzēm izmantot savas retorikas papildināšanai, jāielāgo, ka secinājumu oriģinālvaloda ir franču valoda, kas ņemama vērā, interpretējot to vai citu tēzi latviešu valodā publicētajā materiālā.