Biroja Blogs
21.11.2024.
1. daļa
2024. gada 6. jūnija «Grozījumi Krimināllikumā»
Šajā rakstā mēs aplūkosim būtiskākās izmaiņas Krimināllikumā, kas tika realizētas ar 2024. gada 6. jūnijā Saeimas pieņemto likumu «Grozījumi Krimināllikumā» [1], kas jau ir stājies spēkā šī gada 4. jūlijā. Jāatzīst, ka, izpētot šos grozījumus, gandarījums par veiksmīgiem atsevišķu likumu pilnveidojumiem mijas ar skepsi par ceļu, pa kuru virzās sodu politika kopumā.
Ar grozījumiem tiek īstenota jaunākā valsts sodu politika, proti, «attiecībā uz vardarbību [..] piemērot sodus, kas saistīti ar domāšanas maiņu» [2]. Sīkāk gan netiek iztirzāts, kas saprotams ar šo «domāšanas maiņu» un tieši kā tā tiks īstenota, vien liekot manīt, ka tā būšot ieslodzījuma vietu un Valsts probācijas dienesta rūpe.
Mūsu atmiņā vēl ir ar 2013. gadā pompozi izsludināto sodu politikas reformu nestais vēstījums, ka Latvijā ir bijuši pārāk bargi brīvības atņemšanas sodi, kuri tiek piemēroti arī tādos gadījumos, kad persona nerada reālu sabiedrības apdraudējumu, ka sabiedriskais darbs atsevišķos gadījumos var panākt notiesātā resocializāciju, turklāt atslogo Valsts probācijas dienestu, ļaujot tam savus resursus novirzīt tiem notiesātajiem, kuriem tas patiešām nepieciešams, un ka beidzot kriminālsodu piemērošana būs elastīga, ļaujot to individualizēt. [3]
Šķiet, ka tas viss ir piemirsts vai, tieši otrādi, ar grozījumiem tiek parādīts, ka 2013. gada reforma ir kapitulējusi. Par pareizo atbildi ir grūti pārliecināties, vismaz mums neizdodas to izlasīt lakoniskajā Tieslietu ministrijas pamatojumā, proti, ka par vardarbību piemērojamiem sodiem ir «jāmaina domāšana». Tomēr skaidri var redzēt to, ka sodi kļūst bargāki un mazinās piemērojamā soda elastīgums, līdz ar to arī soda individualizācija.
Ar grozījumiem tika pastiprināta atbildība par noziegumiem pret valsts drošību. Par Krimināllikuma 81.1 panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par darbību nolūkā palīdzēt ārzemniekam, ārvalstij vai ārvalsts organizācijai vērsties pret Latvijas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu, valsts iekārtu vai valsts drošību turpmāk var piemērot brīvības atņemšanas sodu līdz pat 10 gadiem līdzšinējo piecu gadu vietā. Līdz ar to gan 81.1 panta pirmajā, gan otrajā daļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi ir klasificējami kā sevišķi smagi noziegumi.
Tāpat arī tika pastiprināts sods par Krimināllikuma 282.1 pantā iekļauto noziedzīgo nodarījumu, kas paredz atbildību par izvairīšanos no mobilizācijas. Personām, kas pakļautas mobilizācijai civilās aizsardzības pasākumu veikšanai, varēs piemērot brīvības atņemšanu līdz vienam gadam, kas nozīmē, ka klasifikācija mainās no kriminālpārkāpuma uz mazāk smagu noziegumu, savukārt rezerves karavīriem, rezervistiem un zemessargiem var draudēt līdz pat trim gadiem ilgs brīvības atņemšanas sods.
Šo grozījumu nepieciešamība ir pamatota ar Krievijas pilna mēroga militārā uzbrukuma Ukrainai radītajiem draudiem Eiropas drošībai, kas licis apzināties nepieciešamību pastiprināt valsts aizsardzības un mobilizācijas resursus. [4] Kā norādījusi tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, «[k]riminālsodiem ir jābūt atbilstošiem mūsdienu situācijai, kad atrodamies hibrīdapdraudējuma apstākļos» [5].
Ar šādu motivāciju tika pastiprināts arī sods par Krimināllikuma 282.2 pantā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, proti, mobilizācijas darbību kavēšanu un mobilizācijas pieprasījuma neizdarīšanu. Turpmāk šis noziedzīgais nodarījums būs mazāk smags noziegums, par kuru varēs sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam, savukārt, ja ar nodarījumu tiks radīts būtisks kaitējums, tad maksimālais brīvības atņemšanas sods būs 3 gadi.
Atbildība tika pastiprināta arī virknei noziedzīgu nodarījumu, kas ir saistīti ar personas vardarbīgu rīcību, uzsverot, ka šādās situācijās ir nepieciešams darbs ar personas uzvedību un domāšanu. Sabiedriskais darbs un naudas sods nav piemēroti šī mērķa sasniegšanai [6], līdz ar to iespēja piemērot šos soda veidus tika izslēgta no Krimināllikuma
– 119. panta – jaundzimušā bērna slepkavība;
– 120. panta – slepkavība, kas izdarīta stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī;
– 124. panta – novešana līdz pašnāvībai;
– 126. panta – tīšs vidēja smaguma miesas bojājums – otrās daļas;
– 130. panta – tīšs viegls miesas bojājums – trešās daļas;
– 131.1 panta – spīdzināšana;
– 132. panta – draudi izdarīt slepkavību un nodarīt miesas bojājumus – pirmās un otrās daļas;
– 132.1 panta – vajāšana;
– 143. panta – persona mājokļa neaizskaramības pārkāpšana – otrās daļas;
– 147. panta – izgudrotāja un dizainera tiesību pārkāpšana – otrās daļas;
– 150. panta – sociālā naida un nesaticības izraisīšana – trešās daļas;
– 152. panta – nelikumīga brīvības atņemšana – otrās daļas;
– 153. panta – personas nolaupīšana – pirmās daļas;
– 174. panta – cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo – pirmās un otrās daļas;
– 269. panta – uzbrukums varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai – pirmās daļas;
– 270. panta – pretošanās varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai – pirmās un otrās daļas;
– 272.1 panta – piespiešana dot nepatiesu paskaidrojumu, atzinumu vai tulkojumu parlamentārās izmeklēšanas komisijai – otrās daļas;
– 279. panta – patvarība – trešās daļas;
– 310. panta – bēgšana no īslaicīgās aizturēšanas un ieslodzījuma vietas – pirmās un otrās daļas.
Turpmāk par šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu kā alternatīvais sods brīvības atņemšanai būs probācijas uzraudzība, proti, sods, kas esot vērsts uz personas domāšanas un uzvedības korekciju un kuru var aizstāt ar reālu brīvības aizstāšanu, ja persona nepilda tai uzliktos pienākumus. [7]
Tātad šobrīd ir nonākts pie secinājuma, kad sabiedriskais darbs kā pamatsoda veids, vismaz uz personām ar vardarbīgu uzvedību, nav efektīvs. Caurlūkojot grozījumu izstrādes laikā notikušās diskusijas, nepamet sajūta, ka ar tiem tiek risināta nespēja efektīvi piemērot personai individualizētu sodu. Fakts, ka kādai daļai notiesāto sabiedriskais darbs tiek piemērots atkārtoti, norāda tikai uz to, ka tieši šai personu grupai ir noteikts nepiemērots sods. Ir nepieļaujami, ka tas kalpo par pamatu izslēgt sabiedrisko darbu kā sodu attiecībā uz pilnīgi visām personām, kas izdarījušas attiecīgos noziedzīgos nodarījumus. Būtībā soda individualizācija tiek ierobežota, jo valsts tiesiskā sistēma to nespēj korekti īstenot. Šāds arguments šķiet absurds.
Tikpat absurds ir likumdevēja apgalvojums, ka šāds lēmums neietekmēs Valsts probācijas dienesta noslodzi un sniegto resocializācijas pasākumu kvalitāti, jo jau tagad šī iestāde nodrošina sabiedriskā darba izpildi, proti, to pateikt var tikai tāda persona, kura vienkārši nezina, kā notiek probācijas uzraudzības un sabiedriskā darba sodu izpilde un kāda ir iestādes darbinieku slodze attiecībā uz katru no šiem sodu veidiem.
Papildus tam, jānorāda, ka izbrīnu raisa konkrēto grozījumu pamatojums, proti, «personas vardarbīga uzvedība», ņemot vērā, ka daļu uzskaitīto noziedzīgo nodarījumu iespējams izdarīt bez vardarbības pielietošanas. Piemēram, var aplūkot Krimināllikuma 147. panta otro daļu, kura paredz atbildību par piespiešanu ar vardarbību vai tās draudiem, vai ar šantāžu atteikties no izgudrojuma vai dizainparauga autorības vai par līdzautorības uzspiešanu. Kā norādīts krimināltiesību doktrīnā, tad «uzspiešana» var izpausties arī kā uzpirkšana [8], kas, mūsu ieskatā, nebūtu sasaistāma ar vardarbību. Tomēr saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Krimināllikuma redakciju personām, kas būs paveikušas 147. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu – līdzautorības uzspiešanu –, uzpērkot cietušo, vairs nevar piemērot sabiedrisko darbu un naudas sodu tikai tamdēļ, ka attiecīgo noziedzīgo nodarījumu iespējams paveikt, pielietojot vardarbību.
Savukārt daļai Krimināllikuma pantu tika palielināts brīvības atņemšanas soda maksimālais termiņš. Piemēram, Krimināllikuma 124. panta, kas paredz atbildību par personas novešanu līdz pašnāvībai, pirmās daļas sankcijā iespējamā brīvības atņemšanas soda maksimālais termiņš tika palielināts no trim uz pieciem gadiem, klasificējot to kā smagu noziegumu. Savukārt 124. panta otrās daļas, kas paredz atbildību, ja attiecīgās darbības veiktas pret personu, kas atradusies materiālā vai kādā citā atkarībā no vainīgās personas, sankcijā ir paredzēts tikai viens soda veids – brīvības atņemšana uz laiku līdz septiņiem gadiem.
No Krimināllikuma 149.1 panta, kas paredz atbildību par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu, otrās daļas tika svītrota noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme – spīdzināšana –, kura tika iekļauta jaunizveidotajā panta trešajā daļā, kas noteic, ka par diskrimināciju rasu, nacionālās, etniskās vai reliģiskās piederības dēļ vai par cita veida diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums un «[..] ja tās saistītas ar vardarbību vai draudiem vai ja tās saistītas ar spīdzināšanu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību».
Noziedzīga nodarījuma klasifikācija no kriminālpārkāpuma uz mazāk smagu noziegumu tika mainīta arī Krimināllikuma 152. panta pirmajā daļā paredzētajam noziedzīgajam nodarījumam, proti, nelikumīgai brīvības atņemšanai, par kuru iepriekš varēja piemērot īslaicīgu brīvības atņemšanu kā smagāko sodu, bet šobrīd smagākais iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz vienam gadam.
Tāpat arī tika pastiprināti sodi Krimināllikuma 310. panta, kas paredz atbildību par bēgšanu no īslaicīgās aizturēšanas vietas, pirmās un otrās daļas sankcijās. Proti, brīvības atņemšanas laika maksimālā robeža panta pirmajā daļā tika palielināta no viena gada uz trim gadiem, savukārt otrajā daļā – no pieciem gadiem līdz astoņiem gadiem.
Papildus tam jānorāda, ka likumdevēja mērķis, palielinot brīvības atņemšanas soda maksimālo termiņu, nebija aprobežots tikai ar piemērotā soda ilgumu, bet gan arī ar ieceri atvieglot pirmstiesas kriminālprocesa norisi, paildzinot drošības līdzekļa – apcietinājuma termiņu. [9]
Jāatzīst, ka, pēc šo izmaiņu aplūkošanas, prātā nāk jautājums, kuru Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdē pārējiem dalībniekiem uzdeva arī Gunārs Kūtris, proti, vai ar jauno sodu politiku «netiek iets uz to, lai būtu vairāk cietumu» [10]. Atbilde, protams, ir acīmredzama – bargāki un neelastīgāki sodi, kas vērsti uz notiesāto personu izolāciju no sabiedrības.
Balstoties uz 29 905 cilvēku Saeimā iesniegto Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu «Reālu cietumsodu dzīvnieku spīdzinātājiem un slepkavām», kurā tika aicināts pastiprināt sodus dzīvnieku pāri darītājiem [11], tika noteikti bargāki sodi par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.
Kritiku par līdzšinējo praksi attiecībā uz atbildības piemērošanu par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem bija izteikusi arī profesore Valentīna Liholaja, kuras piedāvātie Krimināllikuma 230. panta grozījumi kalpoja par pamatu veiktajām izmaiņām: «Ieskats realitātē parāda, cik nežēlīgs var būt cilvēks pret citu dzīvu radību, kas nespēj sevi aizsargāt, bet varmākas pelnīto sodu nesaņem, jo cietsirdība atzīta par mazāk smagu noziegumu un pietiek paziņot, ka sevi atzīst par vainīgu un izdarīto nožēlo. Soda noteikšanā lielākoties dominē ziņas par vainīgā personību, savukārt nozieguma raksturs un radītais kaitējums tikpat kā netiek apspriests. Domājams, ka tieši visatļautības un nesodāmības sajūta, zemais morāles līmenis, bezatbildība pret tiem, kurus esi pieradinājis, pārākuma apziņa pār visu dzīvo radību arī nosaka strauju cietsirdības gadījumu pret dzīvniekiem pieaugumu» [12].
Pirms grozījumiem Krimināllikums pieļāva, ka par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem visos gadījumos varēja piemērot naudas sodu vai sabiedrisko sodu. Ar grozījumiem tika veikta izteiktāka Krimināllikuma 230. panta daļu gradācija un, pirmkārt, no panta pirmās daļas tika izslēgti vārdi «gājis bojā vai», tādejādi paredzot, ka sabiedrisko darbu vai naudas sodu nevar piemērot attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuru rezultātā dzīvnieks ir gājis bojā. Šī noziedzīga nodarījuma pazīme tika pārcelta uz panta otro daļu, kas šobrīd noteic, ka «[p]ar tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, vai par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu uz laiku līdz pieciem gadiem».
Tāpat arī Krimināllikuma 230. pants tika papildināts ar jaunu trešo daļu, kas paredz bargākas sekas gadījumos, kad cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku ir notikusi publiskā vietā vai nepilngadīgā klātbūtnē, par to paredzot brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem un tiesību uz dzīvnieku turēšanu atņemšanu.
Ar grozījumiem tika pastiprināti sodi arī par braukšanu reibumā, proti, no Krimināllikuma 262. panta un 262.1 sankcijām tika izslēgta iespēja piemērot sabiedrisko darbu un naudas sodu. Līdz ar to šos sodus vairs nevarēs piemērot par transportlīdzekļa vadīšanu apreibinošo vielu ietekmē, par atteikšanos no apreibinošo vielu ietekmes pārbaudes, kā arī par ceļu satiksmes negadījuma vietas atstāšanu.
Kā jau raksta ievadā tika minēts, tad grozījumu rezultātā Krimināllikuma Sevišķā daļa tika papildināta ar vairākiem jauniem pantiem, no kuriem aplūkosim 166.1 un 174.1 pantus.
Pirmkārt, Krimināllikuma 166.1 pants noteic, ka «[p]ersona, kas nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, atrodas bezpalīdzības stāvoklī šajā nodaļā minēto attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izpratnē».
Noprotams, ka nepieciešamību pēc šī panta izraisīja Latvijas Republikas Senāta Krimināltiesību departamenta 2023. gada lēmums [13], kurā tika pausta atziņa, ka «[m]azgadība ir viens no apstākļiem, kas raksturo bezpalīdzības stāvokli. Tomēr atziņa par to, ka mazgadīga persona atrodas bezpalīdzības stāvoklī, nav attiecināma uz jebkuru situāciju. Ja tiesai rodas saprātīgas šaubas par mazgadīgas personas atrašanos bezpalīdzības stāvoklī vai uz šādām šaubām argumentēti norāda aizstāvība, tiesai atzinums par cietušā atrašanos bezpalīdzības stāvoklī ir jāmotivē, aplūkojot kopumā un savstarpējā sakarībā visas kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par cietušā atrašanos tādā fiziskā vai psiholoģiskā stāvoklī, kas liedz izrādīt jebkādu vērā ņemamu pretošanos un /vai iespēju saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi» [14].
Saeimas Juridiskās komisijas sēdē šī Senāta atziņa tika kritizēta kā apšaubāma un neloģiska. Proti, līdz šim esot valdījis uzskats, ka četrpadsmit gadus nesasniegusi persona de facto ir bezpalīdzības stāvoklī, tāpēc Senāts ar šo lēmumu esot radījis bīstamu situāciju, kuru bez vilcināšanās bija jāatrisina ar šo pantu. [15] Pastiprinot nepieciešamību šiem grozījumiem, Ģenerālprokurors Juris Stukāns norādīja, ka «[..] ja priekšlikums netiks atbalstīts, tad visu ar dzimumnoziegumiem pret bērniem saistīto lietu izmeklēšana un izskatīšana tiks pagarināta kā minimums divreiz, iespējams, pat trīs un četras reizes» [16].
Tomēr, aplūkojot krimināltiesību doktrīnu un tiesu praksi, nākas secināt, ka Senāta paustā atziņa nebūtu uzskatāma par jaunradi. Krimināltiesībās attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību ar bezpalīdzības stāvokli saprot «gadījumus, kad cietusī persona sava fiziskā vai psihiskā stāvokļa dēļ (fiziski trūkumi, mazgadība, cienījams vecums, psihiskas dabas traucējumi, cits slimīgs vai bezsamaņas stāvoklis, kā arī cietušās personas atrašanās smagā [..] reibuma stāvoklī) nav varējusi saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi vai nav varējusi vainīgajam pretoties, un viņš, stājoties dzimumattiecībās, apzinājies, ka cietušais atrodas tādā bezpalīdzības stāvoklī» [17].
Tātad secināms, ka līdz šim, lai atzītu, ka cietusī mazgadīga persona ir bijusi bezpalīdzības stāvoklī, bija nepieciešams pierādīt trīs apstākļus. Pirmkārt, ka persona ir mazgadīga. Otrkārt, ka mazgadības dēļ cietusī persona nav varējusi saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi vai nav varējusi vainīgajam pretoties. Treškārt, ka apsūdzētais ir apzinājies, ka persona atrodas bezpalīdzības stāvoklī.
Tieši šo savā lēmumā ir atkārtojis Senāts, piebilstot, ka šaubu gadījumā, proti, ja apsūdzības uzturētājs nav ar pierādījumiem pienācīgi pamatojis bezpalīdzības stāvokli, šāds pienākums ir tiesai. Tomēr saskaņā ar šo Krimināllikuma 166.1 pantu turpmāk jāpierāda būs tikai cietušā mazgadība, proti, vecums un, kā secināms no Andreja Judina paustā Juridiskās komisijas sēdē, tas, ka apsūdzētais apzinājās cietušā vecumu: «[..] tiek runāts tikai par tādiem gadījumiem, kad vainīgais saprot, ka tā ir 14 gadu vecumu nesasniegusi persona, bet, ja vainīgajam ir pārliecība, ka personai, piemēram, ir 15 vai 16 gadi, tad piemēro citus pantus, proti, situācija ir jāvērtē objektīvi» [18].
Tāpat noprotams, ka Krimināllikuma 166.1 panta mērķis ir novērst situācijas, ka jebkurā kriminālprocesā, ja tiks norādīts uz šaubām, mazgadīgajiem tiks veiktas liekas ekspertīzes, pastāvot iespējai, ka ekspertīze neapstiprinās bezpalīdzības stāvokli. [19] Nedaudz izbrīna likumdevēja neticība tiesai un ekspertam, mēģinot izvairīties no šādām situācijām. Jānorāda, ka Senāts skaidri norādīja uz «saprātīgām šaubām» nevis «jebkurām šaubām», kas nozīmē, ka arī aizstāvim apšaubot bezpalīdzības stāvokli nāktos to pienācīgi pamatot. Tomēr tā vietā tiek pieņemta bezpalīdzības stāvokļa prezumpcija, kas, mūsu ieskatā, tomēr ierobežo apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, kura rezultātā tiek pieņemts uz pierādījumiem balstīts un pamatots nolēmums.
Krimināllikums tika papildināts arī ar 174.1 pantu, kas noteic, ka «[p]ar cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē, vai pret laulāto vai bijušo laulāto, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir vai ir bijis pastāvīgās intīmās attiecībās, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājam ir kopīga (nedalīta) saimniecība, ja ar to minētajai personai nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja šīm darbībām nav bijušas šā likuma 125., 126. vai 130. pantā paredzētās sekas, –soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību».
Pirmkārt, jānorāda uz plānoto «vardarbības» izpratni, kas šo pantu nošķir no Krimināllikuma 125., 126. un 130. pantiem, proti, vardarbība šajā gadījumā ietver gan fizisku, gan emocionālu vardarbību, kas nozīmē darbības ar mērķi nodarīt fiziskas vai psihiskas ciešanas un realizēt savu varu pār cietušo. Tātad vardarbību ģimenē specifisku padara pastāvošā emocionālā saikne starp varmāku un cietušo, kur varmākas mērķis iegūt pārākumu un kas ierobežo cietušās personas spējas pretoties vai izrādīt pretestību. [20]
Jānorāda, ka fiziskā vardarbība, kuras sekas ir maznozīmīgi miesas bojājumi, jau ir sodāma saskaņā ar Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 12. panta otro daļu. Kā norādīts, tad attiecībā uz šādām situācijām, kad rodas konkurence starp administratīvo atbildību un kriminālatbildību, priekšroka jādod kriminālatbildībai. [21]
Mēs visai skeptiski raugāmies uz iespēju, ka šis pants tiks efektīvi piemērots. Proti, jebkurš ģimenes strīds, kas ietver maznozīmīgi miesas bojājumus, tiesībsargājošām iestādēm būs jāizvērtē, lai noskaidrotu, vai pastāv Krimināllikuma 174.1 panta subjektīvās puses pazīme, ka varmākas mērķis ir realizēt vai nostiprināt savu varu ar cietušo, kas pats par sevi ir pierādāms apstāklis. Ņemot vērā iepriekš apskatīto saistībā ar Krimināllikuma 166.1 pantu, rodas šaubas par tiesībsargājošo iestāžu vēlmi ieguldīt pūles un kaut ko pamatot. Tā vietā var taču iet vieglāko ceļu un izvēlēties administratīvo atbildību, kuras piemērošanai subjektīvā puse nav nepieciešama.
Šī panta izstrādes procesā diskusijas izvērtās arī saistībā ar psihisko ciešanu definīciju un konstatēšanu. Tiek skaidrots, ka psihiskās ciešanas Krimināllikuma 174.1 panta izpratnē ir «personas pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana, kas apdraud personas psihisko labklājību (piemēram, psihiskas ciešanas var radīt draudi, ņirgāšanās, goda aizskaršana un personiskās cieņas pazemošana, vardarbīga izturēšanās pret personas tuviniekiem cietušā klātbūtnē [..]» [22].
Attiecībā uz sekām, proti, psihiskām ciešanām, jānorāda, ka šāds apzīmējums ir lietots apzināti, nošķirot sekas no psihiskas traumas, kas attiecināmas uz jau konstatētu psihisku saslimšanu, ko praksē ir grūti sasaistīt ar kādu konkrētu notikumu. Psihiskas ciešanas var nebūt saslimšana, tie var būt arī apstākļi, kad cietušajam pēc notikušā ir nepieciešams tikai uz laiku lietot medikamentus, lai atgūtos no pieredzētās traumas, un kas tiks konstatēti ar eksperta atzinumu. [23]
Vēlreiz salīdzinot aplūkotās likumdevēja diskusijas par bezpalīdzības stāvokli, kas norisinājās saistībā ar Krimināllikuma 166.1 panta izstrādi, ar diskusijām 174.1 panta izstrādē, nepaliek nepamanīts apstāklis, ka saistībā ar psihisko ciešanu konstatēšanu uzticība tiesu ekspertīzēm ir atgūta ar uzviju. Piemēram, uz jautājumu, vai būtu nepieciešama vadlīniju izstrāde tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem par psihisko ciešanu konstatēšanu, J. Stukāns paužot pilnīgu paļaušanos uz tiesu ekspertiem, norāda, ka policisti to neizvērtēs un skaidrojošais darbs neesot nepieciešams. [24] Tomēr šāds apgalvojums ir pretrunā iepriekš norādītajam, ka policijas darbiniekiem būs jāizvērtē visas situācijas, lai nošķirtu kriminālatbildību no administratīvās atbildības un ka arī fiziskā vardarbība var radīt psihiskas ciešanas. Turklāt šādas zināšanas policijas darbiniekiem ļautu konstatēt situācijas, kad iespējamais cietušais šo Krimināllikuma pantu izmanto nevis tāpēc, ka ir cietis noziedzīgā nodarījumā, bet gan lai vienkārši atriebtos otrai personai par kādu konfliktu.
Nākas secināt, ka Krimināllikuma 174.1 pantā iekļautā tiesību norma tikusi izveidota nevis izsvērti tiesībpolitiski, bet gan tikai populistisku motīvu dēļ, ar mērķi radīt sabiedrībai iespaidu par valsts īstenoto «nenogurdināmo» cīņu pret vardarbību. Tomēr tiesību normas defekti nepaliks apslēpti un atklāsies jau nākamā gada sākumā, kad tā stāsies spēkā. Mūsu ieskatā normas piemērošana varētu attīstīties divos variantos, no kuriem diemžēl neviens nebūtu iepriecinošs. Pirmkārt, izmeklēšanas iestādes var izlemt sevi neapgrūtināt ar sastāva konstatēšanu, izvēloties par labu administratīvai atbildībai un nolikt šo Krimināllikuma pantu putekļainā atvilktnē.
Tomēr, ja tiesībsargājošās iestādes izlems par katru cenu šo normu piemērot, uzdodot ekspertiem katrā strīdā atrast psihiskās ciešanas, varētu piepildīties otrs variants, kurā izmeklēšanas iestādes, tiesu eksperti un tiesas var tikt pārpludinātas ar šādām lietām, rezultātā cenšoties izšķirt gandrīz katru ģimenes strīdu, kurā kāda nu pusēm sajutusies psihiski cietusi.
Protams, jānorāda, ka vardarbība ģimenē nekādā gadījumā nav pieļaujama un attaisnojama un noteikti ir sodāma, tomēr tam ir nepieciešams kvalitatīvs un izsvērts tiesiskais regulējums gan attiecībā uz kriminālatbildību gan administratīvo atbildību, kurš ir adekvāti piemērojams, taisnīgs un nepieļauj iespēju, ka kriminālprocess tiek izmantots atriebīgai strīdu risināšanai. Kā arī, ņemot vērā, ka likums jau ir pieņemts, nenāktu par sliktu precizēt skaidru psihisko ciešanu saturu un noteikšanas metodoloģiju, jo, izpētot likuma izstrādes procesā notikušo sēžu protokolus, rodas iespaids, ka iesaistītās puses nevēlējās iedziļināties, cik reāli ir tās konstatēt, atstājot šo jautājumu ekspertu ziņā ar domu, ka gan jau viņi tiks galā.
[1] Likums «Grozījumi Krimināllikumā». Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/352942-grozijumi-kriminallikuma [aplūkots 22.07.2024.].
[2] 2024. gada 6. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-1-14/24, 7. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/0/ac638e8548b922a1c2258ab6003412f5/$FILE/PR_2024_02_06_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[3] Gratkovska I. Kriminālsodu politikas reforma ir pabeigta. Jurista Vārds, 19.03.2013., Nr. 11 (762). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/255472-kriminalsodu-politikas-reforma-ir-pabeigta/ [aplūkots: 22.07.2024.].
[4] Tieslietu ministrijas priekšlikumi likumprojektam «Grozījumi Krimināllikumā». Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS14.nsf/0/C36AE52D1F08BEE0C2258AB7001F641F?OpenDocument [aplūkots: 22.07.2024.].
[5] Lems par bargākiem sodiem valsts drošības apdraudējuma un vardarbības noziegumos. Pieejams: https://lvportals.lv/dienaskartiba/364404-lems-par-bargakiem-sodiem-valsts-drosibas-apdraudejuma-un-vardarbibas-noziegumos-2024 [aplūkots: 22.07.2024.].
[6] 2024. gada 20. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-3-14/23, 9. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/c245f59a50e7f338c2258ac4002b4c51/$FILE/PR_2024_02_20_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[7] Tieslietu ministrijas priekšlikumi likumprojektam «Grozījumi Krimināllikumā». Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS14.nsf/0/C36AE52D1F08BEE0C2258AB7001F641F?OpenDocument [aplūkots: 22.07.2024.].
[8] Liholaja V. XIV nodaļa. Noziedzīgi nodarījumi pret personas pamattiesībām un pamatbrīvībām. Grām.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX-XVII nodaļa). Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2022, 621. lpp.
[9] 2024. gada 6. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-1-14/24, 6. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/0/ac638e8548b922a1c2258ab6003412f5/$FILE/PR_2024_02_06_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[10] 2024. gada 6. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-1-14/24, 8. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/0/ac638e8548b922a1c2258ab6003412f5/$FILE/PR_2024_02_06_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[11] Likumprojekta «Grozījumi Krimināllikumā» anotācija. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS14.nsf/0/A878611020ADECC1C2258A8B003D8373?OpenDocument [aplūkots 22.07.2024.].
[12] Liholaja V. Cietsirdība pret dzīvnieku un atbildība par to. Jurista Vārds, 15.08.2023., Nr. 33 (1299), 8.-15. lpp.
[13] 2024. gada 28. maija 14. Saeimas Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3-35-14/24, 5. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/0/e52047b0c7c5673dc2258b26002c1726/$FILE/PR_2024_05_28_1000_JK.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[14] Latvijas republikas Senāta Krimināllietu departamenta 2023. gada [..] lēmums lietā Nr. SKK-[O]/2023.
[15] 2024. gada 28. maija 14. Saeimas Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3-35-14/24, 5. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/0/e52047b0c7c5673dc2258b26002c1726/$FILE/PR_2024_05_28_1000_JK.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[16] 2024. gada 28. maija 14. Saeimas Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3-35-14/24, 5. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/0/e52047b0c7c5673dc2258b26002c1726/$FILE/PR_2024_05_28_1000_JK.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[17] Liholaja V. XVI nodaļa. Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Grām.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX-XVII nodaļa). Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2022, 485.-486. lpp.
[18] 2024. gada 28. maija 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3-35-14/24, 6. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimasNotikumi.nsf/0/e52047b0c7c5673dc2258b26002c1726/$FILE/PR_2024_05_28_1000_JK.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[19] 2024. gada 14. maija 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-12-14/24, 9. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/506165e964f0071cc2258b18002d9825/$FILE/PR_2024_05_14_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[20] 2024. gada 13. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-2-14/24, 6. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/f4d3209361189899c2258abd004052fb/$FILE/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.002.pdf/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[21] 2024. gada 14. maija 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-12-14/24, 9. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/506165e964f0071cc2258b18002d9825/$FILE/PR_2024_05_14_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.].
[22] 2024. gada 13. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-2-14/24, 6. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/f4d3209361189899c2258abd004052fb/$FILE/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.002.pdf/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.]
[23] 2024. gada 13. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-2-14/24, 6. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/f4d3209361189899c2258abd004052fb/$FILE/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.002.pdf/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.]
[24] 2024. gada 13. februāra 14. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 141.1.9/3/1-2-14/24, 6. lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/f4d3209361189899c2258abd004052fb/$FILE/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.002.pdf/PR_2023_02_13_08_30_JKKSPA.pdf [aplūkots 22.07.2024.]