«[D]isociācija starp pagātni un tagadni ir plaši izplatīta mūsu laikmeta iezīme [..]. Mēs jūtam, ka pēkšņi uz zemes esam kļuvuši vientuļi, ka mirušie neizliekas miruši, bet tādi tik tiešām ir, ka viņi mums vairs nevar palīdzēt. Garīgās tradīcijas paliekas ir iztvaikojušas. Arī modeļi, normas, vadlīnijas mums vairs nepalīdz. Mūsu problēmas ir jāatrisina bez aktīvas pagātnes līdzdalības, pilnībā – vai tā būtu māksla, zinātne vai politika.