Mēdz jokot, ka ir divu veidu advokāti ‒ tie, kas zina likumus, un tie, kas labi pazīst tiesnešus. Tādēļ šeit vietā ir izdarīt vienu atrunu: viss, kas turpmāk minēts, nav domāts tiem, kas meklē otros ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm un to pavadošajiem riskiem. Ja šādi advokāti arī ir, lai tad viņi paši nosauc kritērijus pareizai izvēlei no sava vidus… Turklāt es ticu taisnīgumam un mūsu trīspakāpju tiesu sistēmai, kur tamlīdzīgiem ekscesiem gluži kā meliem ir īsas kājas. Līdzīgi kā skopais, ‒ šāds potenciālais klients agri vai vēlu būs spiests maksāt divas reizes…

Līdz ar to pirmais padoms būtu – meklēt advokātu starp tiem, kuri zina likumus. Citiem vārdiem ‒ kompetentu profesionāli ‒ personību. 

Lai arī cik pareizi cilvēks censtos dzīvot, no problēmām ar krimināljustīciju diemžēl nav pasargāts neviens. Kā vēsta sena krievu tautas gudrība: no ubaga tarbas un cietuma neviens nav pasargāts (От сумы да от тюрьмы не зарекайся). Jūs variet kļūdīties, Jūs variet kļūt par apstākļu upuri, galu galā Jūs var arī apmelot. Dzīvē gadās visādi. Proti, ja ne pašam, tad tuviem cilvēkiem var gadīties būt iesaistītiem kādā kriminālprocesā. Protams, Jūs variet mēģināt līdzināties zobārstam, kurš pats sev labo zobus, tomēr vairumā gadījumu Jums var nākties apsvērt iespēju vērsties pie advokāta pēc juridiskās palīdzības. Taču, ja līdz tam nebūs bijusi jebkāda konkrēta pieredze saskarsmē ar advokātiem, ar vislielāko varbūtību skaidrs ir tas, ka pirmais, ko tādā gadījumā darīs tamlīdzīgas vajadzības skartais, ‒ vaicās padomu paziņām ‒ varbūt pēdējie varot kaut ko ieteikt…

Nebūtu pareizi šo metodi pārlieku kritizēt. Tā ir visnotaļ racionāla un arī raksturīga mūsu mentalitātei. Ne velti kāds man personiski pazīstams vācu jurists mēdza jokot, ka juridiska kāzusa neskaidrības gadījumā vācietis meklēs likumu krājumu, latvietis ‒ telefona klausuli. Varbūt šādā gadījumā arī patiešām latviešu jurists pats problēmai cauri neizbursies (līdz ar to nenoliedzami nodarot kaitējumu pats sev), tomēr laiku sev un vaicātājam viņš ieekonomēs gan… 

Katrā ziņā minētais ceļš – kā izvēlēties advokātu – ir daudz labāks nekā aizvērtām acīm uz labu laimi ar pirkstu bakstīt telefonu katalogā, vai zvanīt uz kādu uzziņu dienestu, kur kāds par samaksu ir nopircis sev augstāku (un varbūt nepelnītu) vietu reitingā. Vispareizāk būtu ‒ darīt gan pirmo, gan otro, gan trešo, gan arī vēl ko citu, papildus veicot meklēšanu interneta resursos, piemēram, googleejot (lūdzu atvainot vaļības latviešu valodas lietojumā). Ja meklējumu rezultāti būtu vieni un tie paši, droši vien varētu teikt, ka iegūtā informācija ir puslīdz objektīva. Taču izvēles izdarīšanā, visu izšķirs personiska kontakta ar advokātu sniegtie iespaidi. 

Problēmas ar likuma sargiem gluži kā nelaime, kas nekad nenāk brēkdama, atnāk pēkšņi un negaidīti, piemēram, kad agrā rītā dzīves vietā ierodas policijas darbinieki, lai veiktu kratīšanu. Līdz ar to nebūs pārāk daudz laika, lai, izvēloties advokātu, iepriekš veiktu pietiekoši dziļu salīdzinošo pētījumu. 

Līdz ar to Jūsu pirmā izvēle gandrīz vienmēr būs saistīta ar kaķa maisā pirkšanu. Mierinājumam (neuzskatiet to par cinismu), iespējams, noderētu atziņa, ka droši vien nākošajā reizē izdarīt šādu izvēli būtu jau krietni vien vieglāk… (taču te vietā teikt: nedod, dievs!). 

Jebkurā gadījumā izšķirošais izvēles kritērijs vienmēr būs tieši Jūsu personiskās komunikācijas ar konkrēto advokātu pieredze. Ideāli būtu, ja ziņas, kuras iepriekš bija iegūtas no citiem avotiem, gūtu arī empīrisku apstiprinājumu. Tādā gadījumā Jums patiesi ir laimējies. Taču mēdz būt gadījumi (un ne mazums), kad pat visnotaļ agrīnās procesa stadijās advokāti tiek mainīti pat vairākkārtīgi. Tomēr objektivitātes labad jāsaka, ka šeit, vaina nereti ir jāmeklē kļūdās, kas tiek pieļautas kritērijos, pēc kuriem paši potenciālie klienti izdara savu izvēli. Par dažām no tām turpinājumā.

Vispirms un pats galvenais – advokāts netirgo desas, viņš nav ķīmiskā tīrītava, kas garantē zināma konkrēta produkta izgatavošanu (rezultāta sasniegšanu). Advokāts ir intelektuāla darba darītājs, proti, viņa darba instrumenti ir nemateriāli ‒ griba, saprāts, intelekts, ko slīpē sistemātisks darbs, respektīvi, pieredze, bet ‒ darbības priekšmets ‒ tādas pašas nemateriālas mentālas konstrukcijas ‒ procesuālie lēmumi (lēmums par atzīšanu par aizdomās turēto, lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības (apsūdzība), kādas instances tiesas nolēmums) – krimināltiesiska rakstura pārmetumi konkrētajam cilvēkam –, vai arī cita veida kriminālprocesuāla rakstura tiesiskas situācijas. 

No teiktā pavisam droši var izdarīt vismaz vienu secinājumu ‒ neprasiet advokātam garantijas un neticiet, ja Jums tādas tiek dotas! 

Advokāts nevar neko garantēt ne tikai tā skumjā iemesla dēļ, ka viņš nav ne dievs, ne tiesnesis, bet arī tādēļ, ka tas nu nekādi neizriet no viņa procesuālā statusa. Protams, garantijas nevajag jaukt ar prognozēm – kompetents un profesionāls advokāts patiešām ir spējīgs varbūtības formā sniegt tiesiskās situācijas attīstības prognozes (turklāt nereti ļoti precīzas), savukārt garantijas ‒ nekad. 

Tas, kurš tās sniedz, nerīkojas pietiekoši profesionāli. Toties to savas cenas uzsišanai (negodīgai konkurencei?) varētu darīt minētie otrie… 

No atziņas par advokātu kā intelektuāla darba darītāju, droši vien izriet arī šāds secinājums: neļaujieties ietekmēties no grezniem niekiem uz advokāta rakstāmgalda vai viņa rokām un citām ārišķībām! Tas gan nekādā gadījumā arī neizslēdz viņa personiskās kvalitātes. Droši vien, ka nebūtu arī pareizi savu pozitīvo izvēli pamatot vienīgi ar advokāta atsevišķām publikācijām juridiskajā periodikā. Atcerēsimies, ka nereti labi un pieprasīti advokāti nepublicējas, un nevis tāpēc, ka viņiem nav ko pateikt lasītājiem, bet gan tādēļ, ka viņi ir tik noslogoti (vai tā nav arī labākā rekomendācija?), ka rakstīšanai viņiem gluži vienkārši nav laika. Izšķirošais kritērijs te gan ir pilnīgi cits – bibliotēkas klusumā un apstākļos radīt (lai arī pašsaprotami neizdzēšamas) garīgas vērtības, ir viens, taču dažādu psihotraumējošu faktoru un stresa apstākļos drosmīgi aizstāvēt sava klienta likumiskās intereses, objektīvi ir pilnīgi kaut kas cits. Esmu bijis lepns pazīt advokātu, kurš, neraugoties ne uz ko, pēckara padomju tiesā drosmīgi un kaismīgi aizstāvēja latviešu leģionārus un nacionālos partizānus. 

Atsevišķi norādāms, ka būtu jāizvairās arī no situācijas, kad par Jūsu naudu advokāts (kaut arī pats labākais!) veiktu savus jebkādus juridiskos eksperimentus. Tieši tādēļ resursus ekonomējošs racionāls pragmatisms un lietišķums ir visnotaļ vērtīgas advokāta kvalitātes.

Pamazām mēs nonākam vēl pie dažiem secinājumiem. Mana empīriskā pieredze liecina, ka kriminālprocess ir nekas cits kā dažādu gribu sadursme materiālā taisnīguma meklējumos. Tādēļ šim aspektam ir neatsverama nozīme. Kā šo faktoru saredzēt advokātā? Varbūt, piemēram, ticēt ķīniešu sakāmvārdam: sievietes vīram atņem spēku, vīns ‒ gribu? Par savu daiļā dzimuma kolēģu iespējamiem trūkumiem atturos ko īpaši teikt, lai neizpelnītos pārmetumus seksismā… Analogi droši vien būtu katram jāatrod pašam. Tomēr acīmredzot vajadzētu būt piesardzīgiem gadījumos, kad atsevišķas indikācijas liecina par jūsu potenciālā interešu aizstāvja pārlieku aizraušanos ar vispārzināmām cilvēciskām vājībām… 

Tāpat gribas esamību nedrīkstētu sajaukt vienīgi ar harizmātisku un emocionāli piesātinātu uzstāšanos tiesā. Nereti, gluži pretēji, ‒ ciets un nesalaužams iekšējais kodols ārēji drīzāk vispār būs grūti pamanāms. Šajā aspektā bieži var sastapties pat ar sākotnēji grūti pamanāmu imitāciju – jāatceras, ka aizstāvis nav apstāvētājs bērēs (kā lai reizēm nevelk paralēles starp šīm skumjajām procedūrām!), kad pēdējais labi nostādītā un skaļā balsī it kā pārliecinoši nereti runā aplamības, kuru cēlonis ir pavisam banāls ‒ nepietiekoša lietas faktisko apstākļu (aizgājēja dzīves stāsta) pārzināšana. Tāpat, ja Jums kāds advokāts saka, ka vienīgais dokuments, kas viņam ir vajadzīgs, esot pavēste ar tiesas sēžu zāles numuru,‒ tūdaļ pat nekavējoties dodieties projām!

Kā redzams, vienīgais, kas ir kopīgs advokātam ar citu pakalpojumu (preču) sniedzējiem (tajā skaitā desu tirgotājiem), ir viņa attieksmes pret savu darāmo jābūtība. Citiem vārdiem, haltūra un darba imitācija ir divi galvenie kvalitatīvas juridiskās palīdzības apdraudējumi, no kuriem būtu jāizvairās potenciālajam klientam. 

Tātad advokāta izvēles jautājums nav nemaz tik vienkāršs, jo nespeciālistam vismaz sākotnēji būs ārkārtīgi grūti saprast ‒ vai darbs ir kvalitatīvs. Un droši vien tāpēc labākais padoms, ievērojot vismaz dažus no nosauktajiem kritērijiem, ‒ prast ieklausīties savā klusajā balsī ‒ intuīcijā.Protams, atklāts vēl paliek jautājums par advokāta honorāru… Taču, lai tas gan paliek aiz šī raksta ietvariem, jo viss iepriekšējais tika teikts, pieņemot, ka par šiem jautājumiem nekādu domstarpību nemaz nevarēja būt…