Biroja Blogs
Raksti par materiālajām un formālajām krimināltiesībām
21.11.2024.
2. raksts
Kriminālprocesa pret personu ietekme uz profesiju
Hipotētiski iedomāsimies, ka advokātu birojā pēc juridiskās palīdzības vēršas nepilngadīgais, pret kuru uzsākts kriminālprocess par to, ka viņš vēlējies iegādāties elektronisko smēķēšanas ierīci [1]. Lai sasniegtu savu mērķi, viņš, piemēram, ir izgatavojis acīmredzami rupju ID kartes atdarinājumu, uzliekot uz kādas plastikāta kartes krāsainu ID kartes kopiju, kurā ar datorprogrammu būtu sagrozīti dzimšanas dati.
Raksta ietvaros neiedziļinoties nodarījuma juridiskās kvalifikācijas jautājumos, proti, vai ir pamats šādu darbību kvalificēt pēc Krimināllikuma [2] 275. panta pirmās daļas – dokumentu viltošana −, kā arī citos lietas faktiskajos apstākļos, šī tiesiskā situācija izvirzītu jaunietim dilemmu, vai piekrist kriminālprocesa izbeigšanai uz nereabilitējoša pamata vai arī iesaistīties nenosakāmi ilgā un smagā tiesvedībā (jo ar vislielāko varbūtību šī lieta nonāktu izskatīšanā kasācijas instances tiesā). Pieņemsim, ka pusaudzis un viņa likumiskie pārstāvji izšķirtos par pirmo no minētajiem variantiem, piekrītot prokurora izteiktajam piedāvājumam par nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības. It kā šķistu, ka būtu panākta aizstāvības uzvara, tomēr izrādās − ne gluži tā.
Minētajā gadījumā advokātam būtu jābrīdina pusaudzi un viņa vecāki par visnotaļ tālejošām sekām, ja, piemēram, pusaudzis vēlētos doties studēt uz ASV vai savu nākotni saistīt ar karjeras izaugsmes iespējām finanšu sektorā. Citiem vārdiem sakot, Latvijas Republikā pastāv normatīvais regulējums, saskaņā ar kuru personām, kuras nonākušas šādā situācijā, paredzēti vairāki būtiski ierobežojumi. Turklāt šis regulējums attiecībā uz profesiju ierobežojumiem ir ne tikai visnotaļ pretrunīgs un vietām pat neloģisks, bet arī atsevišķos gadījumos aktualizē jautājumu par šo ierobežojumu pamatotību. Piemēram, kādēļ puisis varētu kļūt par valsts ierēdni, Saeimas deputātu un pat Valsts Prezidentu, bet nevarētu būt advokāts vai notārs.
Kriminālprocesu uzsāk, iegūstot ziņas, kuras norāda uz iespējamu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Lai gan nav nekādu šaubu par to, ka persona, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir pelnījusi atbilstošu sodu, tomēr nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma [3] 1. pantu viens no kriminālprocesa mērķiem ir taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Soda mērķis, norādīts arī Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā.
Jau Čezāre Bekarija [4] ir uzskatījis, ka soda mērķis nav nekas cits kā novērst to, ka likumpārkāpējs nodara jaunu ļaunumu, tajā pašā laikā atturot citus no līdzīgas sodāmas rīcības. Tādējādi sodi un līdzekļi, kas ir pieņemti, lai tos piemērotu, ir jāizvēlas tā, lai radītu iedarbīgu un ilgstošu iespaidu uz personas apziņu. [5] Savukārt Krimināllikuma 63. panta pirmajā daļā ir skaidrots termins «sodāmība». Nereti tiek norādīts, ka sodāmība nav sods, bet gan soda sekas, kas bieži vien izpaužas kā personai noteikti ierobežojumi. [6]
Līdz ar to skaidrs, ka sods un arī sodāmība ir sekas, kas iestājas saistībā ar personas izdarīto nelikumīgo darbību. Taču, cik ļoti šīm sekām būtu jāietekmē cilvēka turpmākā dzīve? Vai persona, kas nelāgu apstākļu sakritības, tostarp jaunības, neziņas vai neapdomības dēļ, pieļāvusi kļūdu ir jāintegrē sabiedrībā vai, baidoties no jauniem nodarījumiem, tā pēc iespējas jāizolē un jāierobežo?
Bieži vien jau pati apzināšanās, ka tiks piemērots kāds no soda veidiem, piemēram, naudas sods, piespiedu darbs, nemaz nerunājot par brīvības atņemšanu, darbojas preventīvi, liekot pārdomāt personai savu pieļaujamo darbību un tās potenciālās sekas. Taču reti, kad persona aizdomājas par šādas sodāmības ietekmi uz savu nākotni – dzīvi un profesionālo darbību. Vēl jo mazāk par to, kā personu var ietekmēt arī procesa uzsākšana vai, piemēram, procesa pabeigšana bez tiesas sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu.
Kriminālprocess var tikt izbeigts uz reabilitējoša, piemēram, ar attaisnojošu tiesas spriedumu, vai nereabilitējoša pamata. Personu nereabilitējoši apstākļi ir uzskaitīti Kriminālprocesa likuma 380. pantā. Piemēram, persona netiek reabilitēta, ja kriminālprocesu izbeidz saistībā ar noilgumu vai citos veidos, [7] kas paredzēti minētajos pantos, protams, arī notiesājoša sprieduma gadījumā. Kā norādījis Jānis Baumanis:
«kriminālprocesa uzsākšana pati par sevi jau prasa personas reabilitāciju vai nereabilitāciju. Tādējādi, ja kriminālprocess ir uzsākts pret personu, persona faktiski tiek stigmatizēta kā vainīga un viņai savā ziņā pretēji nevainīguma prezumpcijā paredzētajam būtu jācīnās par reabilitāciju». [8]
Lai personu sauktu pie kriminālatbildības un sodītu ir jākonstatē personas vaina noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Ņemot vērā Kriminālprocesa likuma 19. pantā norādīto kriminālprocesa pamatprincipu − nevainīguma prezumpciju −, neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta. Atzīt personu par vainīgu saskaņā ar Krimināllikumu un Kriminālprocesa likumu var ar tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu, kas būtu atsevišķa raksta vērts temats.
Informācijai un skaidrojumiem par ierobežojumiem ir būtiska loma arī tad, ja finanšu, laika trūkuma vai citu iemeslu dēļ, piemēram, emocionāli vēloties «kaut tas ātrāk beigtos», persona nevēlas tiesāties, tā vietā izvēloties atzīt vainu un piekrītot izlīgumam, vienošanās procesam vai prokurora priekšrakstam par sodu. Taču, lai gan kriminālprocesā šādi institūti tiešām uzskatāmi par efektīviem un vienkāršotiem kriminālprocesa veidiem, ļaujot ekonomēt gan finanšu, gan laika resursus [9], tomēr ir «nūja ar diviem galiem. [..] lēmums faktiski var tikt pieņemts ne tikai tādēļ, ka persona patiešām atzīst sevi par vainīgu, bet arī bailēs no nezināmā un dažādiem iespējamiem, neprognozējamiem pavērsieniem tiesā. Lēmums var tikt balstīts neticībā taisnīgumam un justīcijai [..]» [10].
Tādējādi personai rūpīgi jāpievērš uzmanība arī kriminālprocesa izbeigšanai un izbeigšanas pamatam. Jāņem vērā to, ka, arī izbeidzot kriminālprocesu bez notiesājoša sprieduma pasludināšanas, persona var netikt reabilitēta, līdz ar to attiecībā uz viņu pastāvēs dažādi ierobežojumi nākotnē, piemēram, medību ieroča iegūšana, vīzu vai dažādu speciālu atļauju saņemšana, kā arī attiecībā uz darbu noteiktās profesijās vai amatos.
Šādi ierobežojumi, protams, ir saistībā ar sodāmību, kā arī saukšanu pie kriminālatbildības par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem vai tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti konkrētā jomā, piemēram, būvniecībā, militārajā dienestā vai terorismā. Bet papildus tam daudzi ierobežojumi ir attiecināmi arī uz gadījumiem, kad persona no kriminālatbildības vai soda izciešanas atbrīvota, krimināllieta izbeigta saistībā ar noilgumu, sodāmība dzēsta vai noņemta. Vēl jo vairāk, šo ierobežojumu apkopojumu nav iespējams atrast vienkopus. Tie nav expresis verbis ietverti Krimināllikumā, bet gan noteikti vairākos citos specializētajos likumos.
Viens no visplašāk apspriestajiem piemēriem visticamāk ir pedagoga amata ieņemšana. Šo jautājumu daļēji izskatīja arī Satversmes tiesa [11], kura gan lietu izbeidza, ņemot vērā grozījumus Izglītības likumā, ar kuriem tika aizstāts imperatīvs aizliegums par pedagogu strādāt personai, kura ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu un nav reabilitēta, ar iespēju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izvērtēt personas atbilstību pedagoga amatam. [12]. Protams, līdz ar to var arī rasties diskusijas par šī izvērtējuma rezultātiem. [13] Tomēr tādā gadījumā netiek pārvilkta «trekna svītra» personas profesionālajai darbībai.
Tāpat arī skaidrs, ka kriminālprocess pret personu rada virkni ierobežojumus, ja amatu vai profesiju persona vēlas saistīt ar jurisprudenci, piemēram, tiesu, advokatūru, prokuratūru vai policiju. Kā vēl viena zināma piemēru grupa varētu tikt minēti amati, kas saistīti ar politiku, piemēram, Valsts Prezidents, ministrs vai Saeimas deputāts. Parasti sabiedrībā plaši izskan kriminālprocesa vai kriminālvajāšanas uzsākšana pret politiķiem − Saeimas deputātiem [14] − un salīdzinoši nesen tika pieņemts Satversmes tiesas lēmums par kriminālvajāšanas uzsākšanas ietekmi uz deputāta darbu. [15] Taču publiski mazāk apspriests jautājums par personu, kuras bijušas sodītas un sodāmība nav dzēsta vai noņemta, vai arī persona nav reabilitēta, iespējām strādāt vai kandidēt kādā no valsts augstākajiem amatiem. [16] Vēl jo mazāk zināmi ir ierobežojumi ekonomikas un finanšu jomās, psiholoģijā, mediācijā un daudzos citos amatos un profesijās.
Kriminālprocesa pret personu uzsākšana un pabeigšana, sodāmība un tās ietekme uz personas dzīvi aptver vikni normatīvu, ētisku, filozofisku un politisku jautājumu, kuri ir visnotaļ aktuāli un kuru izpratne līdz ar to varētu būtiski iespaidot arī kriminālprocesa gaitu.
Piemēram, nereti ir dzirdēti gadījumi, kad pusaudzis, cenšoties nopirkt alkoholiskos dzērienus vai cigaretes (kā jau tika minēts hipotētiskajā piemērā), juridiski diskutabli «viltojis» [17] savu personas apliecinošu dokumentu, risinot domstarpības, izraisīts kautiņš, vai ballītes laikā pazaudēts maks tiek «piešūts» kā zādzība kādam no ballītes apmeklētājiem, kurš it kā ar to redzēts. Tas, ka, apstiprinoties šai informācijai, persona ir pelnījusi mācību un arī attiecīgo sodu, ir neapstrīdami un pareizi. Taču vai pēc desmit vai divdesmit gadiem šādai jaunībā pastrādātai muļķībai vēl aizvien būtu jāietekmē personas izvēles, ir visai apšaubāmi. Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad persona nav vainīga, taču «mīļā miera labad» izlemj netiesāties un piekrist kādai alternatīvai procesa formai, kas minēta iepriekš rakstā, nepavisam neapzinoties, ka tādā veidā patiesībā ierobežos vai pat izsvītros savu nākotni. Autores ieskatā daļa no konkrētajiem ierobežojumiem attiecībā pret iespēju ieņemt noteiktu amatu vai profesiju tomēr ir pārāk bargi un pienācīgi nepilda Krimināllikumā noteikto mērķi, līdz ar to potenciāli būtu nepieciešams pārskatīt un grozīt normatīvo regulējumu, tomēr pilnībā neatceļot ierobežojumus. Taču jebkurā gadījumā visiem tiem (it īpaši jauniešiem, kuri sapņo par konkrētām karjeras iespējām) pirms reizēm tik vilinošā prokurora priedāvājuma – atrisināt krimināltiesiskās attiecības, izvairoties no stāšanās tiesas priekšā, pirms tam būtu rūpīgi jāpārdomā vai jāvēršas pēc juridiskās palīdzības, lai izvērtētu visus «slēptos» riskus, kas visnotaļ nepielūdzami izdzēstu nākotnes sapņus.
[1] Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko ierīču un to šķidrumu aprites likuma 1. panta 7. punkta izpratnē. Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2016. gada 12. marts, Nr. 91.
[2] Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. gada 8. jūlijs, Nr. 199/200.
[3] Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.
[4] Čezāre Bekarija (Cesare Bonesana di Beccaria, 1738−1794) – itāļu jurists, kriminologs, filozofs un politiķis.
[5] Beccaria C. On Crimes and Punishments and Other Writings. Cambridge: Cambridge University Press, 1995, p. 31.
[6] Laganovskis G. Sodāmība un tās sekas uz karjeru. Pieejams: Sodāmība un tās sekas uz karjeru [aplūkots 2020. gada 21. maijā].
[7] Tostarp, par nereabilitējošiem apstākļiem, izpildoties normatīvajos aktos noteiktajiem ierobežojumiem, tiek atzīts noilgums (atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380. un 377. panta trešajai daļai), amnestijas akts (atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380. un 377. panta ceturtajai daļai), personas nāve (atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380. un 377. panta piektajai daļai), izlīgums (atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380. un 377. panta devītajai daļai), atbrīvošana no kriminālatbildības (atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380. un 379. panta otrajai daļai), nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības (atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380. un 415. pantam), prokurora priekšraksts par sodu (atbilstoši Kriminālprocesa likuma 380. un 421. pantam), kā arī citi apstākļi, kas uzskaitīti Kriminālprocesa likuma 380. pantā.
[8] Baumanis J. Personu nereabilitējošie apstākļi kriminālprocesā jeb kriminālprocesuālā dekoherence. Jurista Vārds, 2018. gada 2. janvāris, Nr. 1(1007), . lpp.
[9] Sk. piemēram, Kakstāns Ā. Vienošanās kriminālprocesā. Jurista Vārds, 2017. gada 30. maijs, Nr. 23 (977), 10.−12. lpp.
[10] Rusanovs E. Kā pokerā – lēmums uz laimi. Jurista Vārds, 2017. gada 30. maijs, Nr. 23 (977) 28.−30. lpp.
[11] Satversmes tiesas 2013. gada 12. februāra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01.
[12] Sk. Kārtība, kādā tiek izvērtēta persona atbilstība pedagoga amatam: MK noteikumi. Latvijas Vēstnesis, 2019. gada 6. septembris, Nr. 182.
[13] Sk., piemēram, Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 29. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-134/2019.
[14] Piemēram, par «KPV.LV» frakcijas pārstāvi Ati Zakatistovu (Sk. Sākta kriminālvajāšanas pret Saeimas deputātu Ati Zakatistovu. Pieejams: Sākta kriminālvajāšana pret Saeimas deputātu Ati Zakatistovu [aplūkots 2020. gada 22. maijā]) vai bijušo pārstāvi Artusu Kaimiņu (Sk. KNAB lūdz sākt kriminālvajāšanu pret deputātu Kaimiņu. Pieejams: KNAB lūdz sākt kriminālvajāšanu pret deputātu Kaimiņu [aplūkots 2020. gada 22. maijā]), «Jaunās Konservatīvās partijas» frakcijas pārstāvi Juri Jurašu (Sk. Prokuratūru sākusi kriminālvajāšanu pret deputātu Jurašu. Pieejams: Prokuratūra sākusi kriminālvajāšanu pret deputātu Jurašu [aplūkots 2020. gada 22. maijā]), «Latvijas Reģionu apvienības» pārstāvi Daini Liepiņu (Sk. Kriminālvajātais deputāts Liepiņš nepamet Saeimas zāli; izsludina nedēļas pārtraukumu. Pieejams: Kriminālvajātais deputāts Liepiņš nepamet Saeimas zāli; izsludina nedēļas pārtraukumu [aplūkots 2020. gada 22. maijā]) vai «TB/LNNK» pārstāvi Juri Boldānu (Sk. 9. Saeimas vēlēšanu rezultātu viltošana Kubulos – J. Boldāna lieta. Pieejams: 9.SAEIMAS VĒLĒŠANU REZULTĀTU VILTOŠANA KUBULOS – J.BOLDĀNA LIETA [aplūkots 2020. gada 22. maijā]).
[15] Sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra lieta Nr. 2019-08-01 «Par Saeimas Kārtības ruļļa 17. panta otrās daļas un 19. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam un 101. panta pirmajam teikumam».
[16] Par Sergeja Špaka svītrošanu no 10. Saeimas deputātu kandidātu saraksta: Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums, 2010. gada 11. augusts, Nr. 40.
[17] Diskutabls varētu būt jautājums, vai rupjš personu apliecinoša daokuments, piemēram, ID kartes, atdarinājums veido noziedzīga nodarījuma sastāvu.