Atceroties Prof. Paulu Mincu (1868-1941) un viņa ieguldījumu tiesību attīstībā Latvijas Republikā, viņa 152. jubilejā tika publicēts Prof. P. Minca dzīves un profesionālo gaitu īss apraksts. [1] Izcilā ebreju izcelsmes Latvijas jurista, Prof. P. Minca apcietināšana, mantas konfiskācija, izsūtīšana, absurdā apsūdzība un nāve nometnē nebija vienīgi apstākļu sakritība. Ja kaut kas, iespējams, arī bija nejaušība, tad vienīgi – būt laika biedram fundamentālai vērtību sadursmei, kas it īpaši manifestējās 20. gadsimta pirmajā pusē Eiropā. 

Diemžēl ārpus raksta «Godinot Profesoru Paulu Mincu» ietvariem palika Prof. P. Minca laikmeta vēsturiskais konteksts. Ņemot vērā to, ka 4. jūlijs Latvijā ir noteikts par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu [2], autors nevar atturēties sniegt arī īsu ieskatu par Prof. P. Minca dzīves un darbības laika perioda vēsturiskajiem notikumiem un politisko situāciju Latvijā šādā kontekstā, tādējādi cerot veicināt izpratni par tā laika gara [3] iezīmēm, kurā dzīvoja Prof. P. Mincs un viņa ģimene. 

Galu galā, kā dibināti norādījusi Prof. Sanita Osipova arī visu «Eiropas valstu kultūras, liekot pamatu eiropeiskai identitātei, vieno romiešu tiesības, grieķu filozofija un ebreju morāle» [4]. Savukārt morāle ir nesaraujami saistīta ar tiesībām. Tajā pašā laikā Prof. Menahems Elons (Menachem Elon, 1923−2013) uzskatīja, ka «pamatprincipi ebreju tiesībās ir arī cieņa pret cilvēka personību, tiesības uz tās brīvību, uz īpašuma iegūšanu, uz privāto īpašumu un pārvietošanās brīvību. Līdztekus tiesībām pastāv arī pienākumi, proti – pienākums palīdzēt citam cilvēkam» [5].

Lai arī Prof. P. Mincs 1920. gada 14. jūnija anketā norādīja, ka viņa reliģija ir «jūdu» [6], tomēr muzeja «Ebreji Latvijā» direktors un pētnieks Iļja Ļenskis ir paudis viedokli, ka «vismaz ikdienas dzīvē un politiskajā darbībā Prof. P. Minca attieksme pret reliģiju bija kopumā vēsa» [7]. Par spīti tam autoram nav šaubu, ka pēc Prof. M. Elona norādītajiem būtībā – universāliem (kosmopolītiskiem) jeb klasiski liberāliem [8] uzskatiem savu mūžu aizvadījis arī Prof. P. Mincs. Būtībā tā ir sekošana konkrētām morālām praksēm, kas ne tikai nodrošina zināmu tautu izdzīvošanu, bet arī uzplaukumu. [9] 

Prof. P. Mincs dzīvoja ļoti komplicētā vēsturiskā periodā – laikā, kad ievērojami mainījās ne tikai valsts iekārtas, to pārvaldes formas un pasaules ģeogrāfiskā karte, bet arī transformējās sabiedriskie uzskati un vērtību sistēma. Tajā skaitā, aizvien aktīvāk tika propagandēti arī antisemītiski [10] uzskati, kas izplatījās daudzās Eiropas valstīs [11]. Tādēļ, autora ieskatā, būtu pārsteidzīgi piedēvēt Prof. P. Mincam atrašanos jelkādā komforta zonā, proti, ārpus aizvien pieaugošās antisemītiskās attieksmes sadzīvē, akadēmiskajā un profesionālajā darba vidē.

Jāpiekrīt vēsturnieka Aivara Strangas paustajam viedoklim par šo laika periodu: «jautājuma būtība slēpjas, tomēr ne tik daudz tiešā atbildībā, cik vienaldzībā – vienaldzībā pret ebrejiem, kurus lielākā daļa Baltijas pamatnāciju iedzīvotāju uzskatīja par dīvainiem svešiniekiem, labākajā gadījumā, ja ne par nepatīkamu svešķermeni, sliktākajā.» [12]

Autors pārsvarā pievienojas A. Strangas uzskatiem, laikmeta vērtējumam. Tajā pašā laikā, lai aprakstītu vēsturisko kontekstu laika periodam, kurā aktīvi darbojies Prof. P. Mincs, publikācijā tiek izmantots arī vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa viedoklis, tādējādi atspoguļojot arī citādu redzējumu. 

Kā norādīja A. Ezergailis, «ebreju vēsture Latvijā ir saistīta ar Polijas−Lietuvas valsts paplašināšanos, pievienojot Kurzemi un Latgali 16. gadsimtā» [13]. Saskaņā ar A. Ezergaiļa norādītajiem statistikas datiem 1879. gadā ebreju skaits Latvijā bija 142 315, veidojot 7,40 % no iedzīvotāju īpatsvara, savukārt 1914. gadā ebreju skaits sasniedza vairāk kā 185 000 iedzīvotāju. [14]

1918. gada 18. novembrī, pasludinot neatkarīgu Latvijas valsti, tā «formāli balstījās liberālā principā: «Latvija – Latvijas tautas valsts» nevis Latvija – latviešiem» [15]. Šis liberālais princips vēlāk tika nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes [16] 2. pantā, proti, «Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai». Kā uzskata A. Stranga, «18. novembra deklarācija par «Latviju – Latvijas tautas valsti» bija dažu apgaismotu politiķu īslaicīgas aizraušanās ar liberālismu sekas» [17]. Saskaņā ar avotiem Kārlis Ulmanis (1877−1942) 1918. gada 18. novembrī par Latvijas Republiku norādījis: «Tā [Latvijas Republika] būs taisnības un tiesību valsts, kur nebūs vietas ne apspiešanai, ne citai netaisnībai» [18]. Vēl jo vairāk K. Ulmanis šajā runā minējis, ka «visi pilsoņi, bez tautas izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas» [19]. Nav šaubu, ka Prof. P. Mincs atbalstīja tieši šo liberālo «Latvijas tautas valsts» uzskatu, vēl jo vairāk ņemot vērā viņa paša aktīvo darbību minoritāšu jautājumu risināšanā.

Arī attiecībā uz ebreju stāvokli secināms, ka tas nav bijis vienkāršs jau pašā valsts izveidošanas sākumā. Kā aprakstīja A. Stranga, tad «sākās 1920. gada vasara, par laimi, vienīgā šāda vasara. 1.−2. jūnijā Rīgas pūlis, kurā bija arī Latvijas armijas kareivji, piekāva ebrejus Vērmaņparkā – ebreji bija «atļāvušies» sēdēt uz soliņiem, uz kuriem bija vēlējušies sēdēt «ārieši», ebreji tika piekauti arī Bastējkalnā, Vecrīgas ielās, viesnīcā «Astorija», teātrī «Maska». [..] 6. jūnijā pūlis sāka trakot Rēzeknē, [..] 7.−8. jūnijā ebreju veikalu izlaupīšana un demolēšana notika Daugavpilī» [20]. Asa vēršanās pret ebrejiem pastāvēja arī turpmākajos gados, gan kā aktīva skrejlapu izplatīšana, dažādu publikāciju rakstīšana, gan arī provokatīvu darbību veikšana, piemēram, rokas granātu iemešana sinagogā. [21]

Latvijas Republikā starpkaru periodā nereti tika runāts par «latviskošanas politikas» veidošanu, ierobežojot minoritātes, kas īpaši attiecās uz vāciešiem un ebrejiem. Par latviskošanas politiku A. Stranga norādīja, ka «t. s. latviskošana faktiski bija privātīpašuma – kuru [K.] Ulmanis nemīlēja un kura iespējām neticēja – aizvietošana ar valsts īpašumu, kuru pārvaldīja latviešu ierēdņi; sākotnēji valsts uzņēmumu veidošana bija domāta, lai samazinātu ebreju, vāciešu un ārzemju uzņēmēju īpatsvaru [..], taču galu galā tā vērsās un vērstos arī pret latviešu privātuzņēmējiem; veidojot «nacionālos uzņēmumus» pat nozarēs, kuras bija pilnīgi saimnieciski sekmīgas» [22].

Šādas tautsaimniecības «latviskošanas» politika ietekmēja arī Prof. P. Minca ģimeni. Proti, Prof. P. Mincs, iespējams, savus personiskos kontaktus mēģināja izmantot saistībā ar acīmredzamu netaisnību pret viņa tuviniekiem. Pēc Prof. P. Minca sievasmāsas «likst[ām] firmā «Atlanta»», 1935. gada 25. septembrī Prof. P. Mincs ar lūgumu vērsās pie K. Ulmaņa [23], norādot, ka «Finansu ministrija aizliedza [Leo] Hiršfeldam ievest izejvielas paša uzņēmumam» [24]. A. Stranga secina, ka «diskriminācija ir pienācīgais apzīmējums nostājai pret viņu un citiem ebrejiem» [25].

Antisemītisma iespaidā vairākās publikācijās tika veidoti gan latviešu, gan ebreju «psiholoģiskie portreti», uzsverot latvieša – mierīga, naiva, laucinieka-bāleliņa un nodevīgā, izmantotāja-uzurpētāja ebreja tēlus. 

Piemēram, nacionālists un publicists Ernests Blanks (1894−1972) «latviešu psiholoģiskajā portrejā izgleznoja noslieci uz obstrukciju, neauglīgu sapņošanu, antiintelektuālismu un, pats galvenais, [E.] Blanks uzsvēra liela skaita pusskolotu ļaužu nepatiku pret fizisku darbu, tirdzniecību, biznesu, toties – aizraušanos ar ierēdņu pārprodukciju. Šī, [E.] Blanka vārdiem sakot, «… garīgi un materiāli nīkuļotāju ļaužu šķira…», bija labvēlīgākā augsne antidemokrātijai, antikapitālismam un antisemītismam» [26].

Tendenciozi izsaucieni bieži konstatējami dažādos laikrakstos, piemēram, rakstā žurnālā «Aizkulise», sakot, ka «žīdi iekaro mūsu naudas tirgu [27] », bet «mūsu jaunatne tagad cenšas pēc ierēdņu vietām, mierīgas filozofēšanas un politiskas daiļrunāšanas, kas saimnieciskā dzīvē maz palīdz» [28]. A. Stranga šādus izsaucienus raksturoja skarbi: «nīkuļošanas diagnoze, kurai sekoja neizbēgams spriedums: «kamēr «mēs» filozofējam, «žīdi iekaro mūsu naudas tirgu». Kas «vainīgs»? Protams – ebreji, ne dīkdienība.» [29]

Tādas publikācijas bija arī reģionos, piemēram, Talsu Avīzes publikācijā bija norādīts, ka «ja Latvijas lauki un sevišķi pilsētas atrodas pinkaino žīdu bārdu ēnā, tad atbildība par to gulstas vispirms uz pašiem latviešiem…» [30]. Komentējot šo rakstu, A. Stranga uzskatīja, ka tajā minētās atbildības jeb vainas iemesls − «jo viņi joprojām nav iztriekuši ebrejus no Latvijas; līdzās antisemītismam laikraksts kultivēja vienu no kaitīgākajiem stereotipiem − mazvērtības kompleksa nomākto latvieša – Antiņa tēlu, kuru krāpj katrs, kas tik grib. Mazvērtība un antisemītisms gāja kopsolī.» [31]

Neraugoties uz centieniem, tajā skaitā, nereti arī juridiskajā literatūrā, idealizēt starpnacionālās attiecības starpkaru periodā Latvijas Republikā vai pat saprotamu iemeslu dēļ «latviskot» citu tautību pārstāvjus, arī Prof. P. Mincs ir ticis pieminēts šāda veida publikācijās. Piemēram, izsmejot, Prof. P. Mincs tika nosaukts kā «neatvietojams «lietpratējs» starptautiskos līgumos [..], jo viņš, lūk, esot tolerants un aristokratisks [32] » [33]. 

Jādomā, ka tamlīdzīgu noskaņojumu provocēja arī pilnīgi pretēja satura publikācijas. Saistībā ar Prof. P. Mincam piedēvēto «aristokrātismu» jāatgādina, ko par aristokrātiem uzskatīja mūsdienās nereti par vienu no Eiropas un Eiropas Savienības tēviem dēvētais Ričards Kudenhovs-Kalergi (Richard Nikolaus Eijiro, Count of Coudenhove-Kalergi, 1894-1972) [34]. Proti, jau 1923. gadā R. Kudenhovs-Kalergi publicēja grāmatu «Pan-Eiropa» (latv. val. iznākusi 1925. gadā ar nosaukumu «Veenotā Eiropa») [35], kurā viņš aprakstīja vienotas Eiropas ideju. 

Savā grāmatā «Aristokrātija» [36] R. Kudenhovs-Kalergi norādīja ne tikai uz tālās nākotnes jauktas rases cilvēku [37], bet arī paredzēja «vadošo nākotnes nāciju» [38], apgalvojot, ka «Eiropas garīg[ie] vadoņ[i] – jūdu nācija» [39].

R. Kudenhovs-Kalergi plaši aprakstīja savu viedokli par ebrejiem. «Jūdu šodienas pravieši, kuri gatavo jaunu pasaules ēru, ētisko liek pāri visam – politikai, reliģijai, filozofijai, mākslai. [..] Jūdus no vidusmēra pilsētniekiem atšķir tas, ka jūdi ir ierobežotas vides produkti. Rakstura stingrība apvienojumā ar prāta asumu predestinē jūdu izcilākos pārstāvjus kļūt par urbānās cilvēces vadoņiem, par neīstiem un īstiem gara aristokrātiem, par kapitālisma protagonistiem un revolūciju vadoņiem» [40].

R. Kudenhovs-Kalergi norādīja, ka ebreju «garīgais pārākums nosaka lomu nākotnes aristokrātijas veidošanā» [41], savukārt attiecībā uz jēdzienu «aristokrātija» R. Kudenhovs-Kalergi norādīja, ka, «lai kāptu augšup, lai virzītos uz priekšu, ir vajadzīgi mērķi. Lai mērķus sasniegtu, vajadzīgi cilvēki, kuri šos mērķus noteic un uz tiem ved, − aristokrāti. Aristokrāts kā vadonis ir politisks jēdziens; aristokrāts kā paraugs ir estētisks ideāls» [42].

Iespējams minētās R. Kudenhova-Kalergi atziņas, kuras, protams, bija sasniegušas tā laika Latviju, arī varēja ietekmēt izsmieto «jūdu aristokrātu» apzīmējuma izmantošanu attiecībā pret ebrejiem, tostarp, Prof. P. Mincu.

Interesanti atzīmēt, ka 1936. gadā Roberts Kroders [43] pārstrādāja R. Kudenhova-Kalergi idejas atbilstoši autoritārajai «jaunajai varai», ebreju kā aristokrātu un nāciju vadoņu lomas aspektu pilnībā ignorējot. [44]

Daudzos laikrakstos parādījās dažādi sazvērnieciski raksti par ebreju kundzību pasaulē, piemēram, saistībā ar tā sauktajiem Cionas gudro protokoliem. [45] Šādi raksti pamatā atrodami 1930. gadu un 1940. gadu laikrakstos. [46] Rakstos nereti tika pausti klaji antisemītiski un pat atklāti rupji uzskati, piemēram, «gudrākie žīdi saprata, ka žīdi vien savā starpā nevar dzīvot, gluži kā nav iedomājamas parazītu kolonijas bez saimnieku kustoņiem vai stādiem. Aknu blaktis var dzīvot tikai tur, kur ir aitas, lentas tārpi tikai tur, kur ir cilvēki vai suņi» [47]. Bieži vien arī aprakstot un aizstāvot protokolu autentiskumu, ebreji pielīdzināti boļševikiem, piemēram, izmantojot tādus izteicienus kā «žīdi, komūnisti un citas žīdiskas dvēseles mēģina nostādīt Ciones gudro padomes protokolus kā antisemitu «ārprāta augli»» [48].

Diemžēl arī Prof. P. Mincs un viņa ģimene vairākkārtīgi tika pieminēta tamlīdzīgās publikācijās. Piemēram, satīriskajā žurnālā «Svari» bija ievietota nekrietna Prof. P. Minca karikatūra, zem tās gan bija pievienots komentārs «Latvijas valsts kontroleers V. Mintzs». [49]

Tāpat arī dažādos antisemītiskos rakstos ar nievājošu pieskaņu minēta Prof. P. Minca brāļa Vladimira Minca (Vladimir Zeev Wolf Mintz, 1872−1944) profesūra un ārsta darbība. Piemēram, «Ugunskrusts» 1933. gadā aprakstīts it kā gadījums, kad «Žīdu bagātnieks prof. [V.] Mincs Čiekukalnā sabrauca latvieti Brikmani; sabrauca to nevis uz ielas, bet gan uz trotuāra – tā tad braucēja vaina neapšaubāmi pierādīta. Smagi ievainoto prof. [V.] Mincs aizvedis savā automobilī tūdaļ uz savu vasarnīcu Meža parkā un no turienes uz žīdu slimnīcu Maskavas ielā 118, kuŗā tas skaitās direktors. Viss noritējis lielā slepenībā (ka mums ziņo, tad Brikmanis esot jau trešais prof. [V.] Minca nemākulīgās braukšanas upuris,) acīmredzot, lai bagātais žīds atkal reiz izbēgtu no atbildības likuma priekšā.» [50] 

Savukārt izdevums «Tēvija» jau vācu okupācijas laikā 1941. gadā rakstīja: «Daļa latviešu ārstu un personālu atlaida, bet viņu vietā pieņēma žīdu ārstus, māsas un darbiniekus. [..] Tūliņ pēc latviešu tautas pakļaušanas verdzībai žīdi okupēja arī Rīgas pilsētas 1. slimnīcu. Universitātes klīnikas vadību uzticēja žīdu «profesoram» [V.] Mincam. Daļa latviešu ārstu pārcēla no slimnīcas uz provinci, bet viņu vietā pieņēma dažādus diletantus-žīdus» [51].

Līdz ar to būtu muļķīgi domāt, ka Prof. P. Mincam nebija zināma šāda attieksme un tas nebija atstājis pilnīgi nekādu iespaidu uz Prof. P. Minca ikdienas dzīvi. 

Antisemītisma aspektā aprakstot paša K. Ulmaņa personību, A. Stranga ir pat ļoti skarbs: «19. gadsimta cilvēks, provinciāls, patriarhāls lauku cilvēks; [K.] Ulmanis nemīlēja pilsētu un tās arodus, īpaši «parazītisko» finansu kapitālu; šāds [K.] Ulmanis bija pilnīgi tradicionāls Latvijai, tiklab, kā citām Austrumeiropas un Centrāleiropas agrārajām valstīm» [52]. Vēl jo vairāk A. Stranga norāda, ka «līdztekus jebkura «parazīta» neieredzēšanai, [K.] Ulmanim piemita arī tieši antisemītiski aizspriedumi: par ebreju pārāk lielo iespaidu Latvijas saimniecībā, un viņu nelegālo darbību savas varas vairošanā; šajos aizspriedumos [K.] Ulmanis arī bija tradicionāls, visas Austrumeiropas ietvaros, atskaitot varbūt vienu, lai arī uzskatāmu izņēmumu – Polijas diktatoru J[usefu] Pilsudski [53]. Ieraksti Ulmaņa drauga V[ilhelma] Muntera [54] dienasgrāmatā, 15. maija priekšvakarā, atspoguļoja gan [K.] Ulmaņa kopējo antikapitālismu, gan specifiski antisemītiskos aizspriedumus.» [55]

Toties A. Ezergaiļa ieskatos, K. Ulmanis uzskatāms par vienu no visliberālākās politikas veidotājiem attiecībā uz ebrejiem, jo «no visiem Eiropas fašistiskajiem vadoņiem K. Ulmanis unikāli atšķīrās ar to, ka viņa laikā bija aizliegti antisemītiski sacerējumi. Režīmam nostiprinoties, izzuda antisemītiskas publikācijas. [..] No latviešu antisemītu viedokļa nebija atšķirības starp [K.] Ulmaņa režīmu un parlamentāro valsts iekārtu. Viņuprāt, abi bija vienlīdz nicināmi un gļēvulīgi un abi bija pārdevušies ebrejiem. Latvijas antisemīti K. Ulmani patiesībā sauca par «žīdu aģentu». Tomēr ebreju stāvoklis K. Ulmaņa valdīšanas laikā 1934.–1940.g. nebūt nebija vienkāršs. Lai gan varam teikt, ka K. Ulmanis neradīja situāciju, kas atsevišķus ebrejus satrauca, sadusmoja un radīja viņos bažas par nākotni. Galu galā K. Ulmanis radīja diktatūru, aizliedza politiskās partijas un slēdza lielu daļu preses. 1934.g. pirms K. Ulmaņa apvērsuma, jidišā tika izdoti 14 laikraksti, 1937.g. to skaits bija samazināts līdz 2.» [56]

Tomēr A. Stranga pamatoti aizrāda, ka «[K.] Ulmaņa režīms, radikāli ierobežojot vārda brīvību, būtiski sašaurināja antisemītisma propagandu, taču ne uzreiz; nekad režīmam neizdevās, nedz tas vēlējās izskaust antisemītismu pilnīgi» [57]. Arī autora ieskatos antisemītisma ierobežošana nav bijusi mērķtiecīga plānveida politika, bet drīzāk «blakus produkts» vārda brīvības ierobežošanai un būtu aplami uzskatīt, ka K. Ulmaņa režīms ir asi vērsies pret antisemītismu.

Līdz ar to autors pievienojas uzskatam, ka «[K.] Ulmaņa režīms bija autoritārs un nacionālistisks; kā tāds tas bija nolemts minoritāšu ierobežošanai. Režīms tomēr nebija specifiski antisemītisks, t.i., antisemītisms nebija centrāls, integrējošs vai citādā veidā ievērojams tā princips. Tas nenozīmē, ka režīma darbībā, īpaši pašā 1940. gada priekšvakarā nepieauga tieši antisemītiska rīcība.» [58] Jādomā, ka tas tieši ietekmēja zināmas latviešu daļas piedalīšanos vēlākajā genocīdā pret ebreju tautu. Autora vecmāmiņa bija aculieciniece ebreju un čigānu iznīcināšanai Ludzā. Vēlāk līdz sirds dziļumiem smeldzīgi viņa aprakstīja kāda cienījama ārsta un viņa ģimenes aizvešanu uz pareizticīgo kapiem, kur pēc tam visu nakti skanēja automātisko ieroču kārtas.

Lai gan A. Ezergailis norādīja, ka K. Ulmanis «līdz pēdējam brīdim turēja atvērtas robežas – vismaz tranzītam, ebreju bēgļiem no Vācijas un Austrijas, pat pēc tam, kad daudzas citas Eiropas valstis, ieskaitot Zviedriju, bija pārtraukušas to darīt» [59], tomēr A. Stranga apraksta gadījumus, kad robežas šķērsot ebrejiem tika aizliegts. [60] Tajā pašā laikā arī A. Stranga norāda, ka «līdz 1939.–1940. gadam [K.] Ulmaņa režīms, kā šķiet, neveica nevienu pasākumu, kuru varētu raksturot kā specifiski tikai pret ebrejiem vērstu.» [61]

A. Ezergailis uzskatīja, ka «apsūdzības antisemītismā lielā mērā nāca no liberāli vai radikāli noskaņotiem, nevis konservatīviem ebrejiem. Patiesībā K. Ulmanim ebreju vidū bija savi favorīti» [62]. Par vienu no šādiem favorītiem [63] tika uzskatīts Agudas Isroel partijas līderis, rabīns Mordehajs Dubins (Mordehai Dubin, 1889−1956). Prof. P. Mincs pavisam noteikti bija pazīstams ar M. Dubinu ne tikai nacionālās piederības dēļ, bet arī tāpēc, ka abi aktīvi iesaistījās sabiedriskajās organizācijās, abi bija Satversmes sapulces locekļi, kā arī abi kandēja Saeimas vēlēšanās. Taču atšķirībā no Prof. P. Minca, M. Dubins tika ievēlēts Saeimā. Arī M. Dubina liktenis kā sabiedriski aktīvam ebrejam bija visnotaļ skarbs. [64] 

Protams, situāciju Latvijā nevar salīdzināt ar tā brīža politisko situāciju Vācijā. 

Tādējādi neapšaubāms ir fakts, ka Prof. P. Minca dzīvi būtiski ietekmēja 19. un 20. gs. notiekošie sociālie, politiskie un ekonomiskie procesi, kas bija atbilstoši tā laika garam.

Piemēram, 1921. gada 21. janvāra Latvijas Augstskolu dekānu padome sēdē ar vienbalsīgu balsojumu P. Mincu ievēlēja par profesoru, [65] lai gan pirms tam par šo jautājumu bija daudz strīdu un domstarpību. «Pirmās republikas laikā universitātē [kopumā] strādāja tikai divi ebreju akadēmiķi [66] un tikai viens no viņiem ieguva pilnu profesūru, proti, Pauls Mincs Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. [..] Tomēr 1921. gadā, kad Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte ievēlēja Mincu par profesoru, viņa iecelšanai bija pretinieki. Nevērtējot viņa spējas, vairāki Augstskolas organizācijas komitejas biedri uzstāja, ka Mincs ir pārāk iesaistījies politikā, lai viņam būtu laiks veikt profesora pienākumus. Kaut arī tā ir tiesa, ka Mincs tanī laika veica Valsts kontroliera pienākumus, tas bija tikai iegansts, lai nepieļautu viņa iecelšanu akadēmiskā amatā. Tā laika liecības vēsta, ka daļa visnacionālāk noskaņoto komitejas biedru, piemēram, P. Lejiņš un Pauls Dāle (1889–1968), bija pret [P.] Minca iecelšanu. Tomēr pēc apspriešanās komiteja piešķīra Mincam profesūru.» [67]

Ņemot vērā šos svarīgos aspektus, autors arī neidealizē izplatīto viedokli par kalpošanas neatkarīgajai Latvijas Republikai motīvu kā noteicošo Prof. P. Minca ieguldījuma faktoru. Protams, nenoliedzami ir tas, ka «[j]urisprudence Latvijas teritorijā jau kopš pirmsākumiem ir bijusi multikulturāla» [68]. Tomēr, neraugoties uz juridiskās kultūras multinacionālā rakstura neapšaubāmi pozitīvo ietekmi starpkaru periodā, [69] droši vien būtu pilnīgi nepamatoti uzskatīt, ka starp dažādu tautību juristiem pastāvēja idilliska vienotība. 

Par paša Prof. P. Minca ģimenes traģisko likteni norādīts vairākos avotos: «Traģiski gāja bojā visa Mincu ģimene. Profesors Pauls Mincs mira Gulagā [70], viņa brālis slavenais ķirurgs Vladimirs Mincs lielās mokās beidza savu dzīvi Būhenvaldes koncentrācijas nometnē Vācijā, bet dēlu jurisprudences doktoru Moricu Mincu nošāva Rumbulā» [71]. 

Pēc Prof. P. Minca deportēšanas 1941. gada 14. jūnijā viņa brālis «V. Mincs atteicās evakuēties uz Iekškrieviju kopā ar Sarkano armiju. Viņš pieredzēja visas holokausta drausmas Rīgā» [72]. Vācu okupācijas laikā V. Mincs tika ievietots Rīgas geto [73]. Acīmredzot, pateicoties tieši savām izcilajām ārsta spējām, viņš netika uzreiz likvidēts. Rīgas geto V. Mincs sākumā izveidoja ambulanci, vēlāk strādāja paša izveidotajā slimnīcā, kur «operēja visnelabvēlīgākos apstākļos, glābjot daudzu dzīvības» [74]. Viņš bija iekļauts Rīgas geto administrācijas sarakstā. [75]

Saskaņā ar avotiem V. Mincu no Rīgas geto esot mēģinājis glābt arī Žanis Lipke [76] (īstajā vārdā Jānis Lipke; 1900−1987). [77] Taču šis esot bijis gadījums, kad «geto ieslodzīt[ais] ebrej[s] atteicās bēgt, nespēdam[s] pamest nelaimē sev tuvos cilvēkus un tautiešus» [78]. Uz Ž. Lipkes aicinājumu bēgt V. Mincs esot nosūtījis ziņu: «Paldies, dārgais draugs! Es nekad to neaizmirsīšu. Bet saprotiet, ka es nevaru atstāt geto savus slimniekus. Es viņiem esmu ļoti vajadzīgs, viņi visi bez manis taču ies bojā. Attiecībā uz sevi jau sen esmu izlēmis – kas notiks ar manu tautu, tas notiks arī ar mani… » [79].

Rīgas 1. poliklīnikas galvenā ārste Ada (Adelheide) Vendeļ−Čerfasa (Ада Сигизмундовна Вендель−Черфас, 1906−1996) [80] savos iesniegumos norādīja, ka V. Mincs tika pārvietots uz Būhenvaldes nometni jau 1942. gadā, taču, pētot vairākus citus avotus, konstatējams, ka visticamāk V. Mincs tikai 1944. gadā tika pārvietots uz Kaizervaldes nometni, tad uz Būhenvaldes nometni. [81] Dažos avotos minēts, ka V. Mincs atteicās operēt ar šautām brūcēm ievainotus «esesiešus» [82], tāpēc viņš ticis arestēts un nosūtīts uz «Štuthofu, Dancigu, vēlāk Būhenvaldi». [83] V. Mincs mira bada nāvē Būhenvaldes nometnē 1944. gada 12. novembrī. [84]

Avotos pieejama informācija, ka arī vēl viens Prof. P. Minca brālis − Arnolds (Arnold Aaron Mintz, 1870−1941) − gāja bojā holokausta laikā 1941. gadā. [85]

Tikpat traģisks bija Prof. P. Minca dēla Morica Mavrikija (1903−1941) liktenis. Kopā ar Prof. P. Mincu uz Gulagu tika nosūtīta arī viņa sieva Harieta Feitelbergu (1881−1967) un tobrīd pie vecākiem ciemos atbraukušais vecākais dēls – Edgars Mihails (1902−1963). Kā 1941. gada 11. augusta vēstulē Zvērinātu advokātu padomei norādīja Morics Mincs: «pagodinos vēl piezīmēt, ka mans tēvs Prof. Pauls Mincs, − bij. Latvijas zvēr. adv. Padomes loceklis, Latv. Atbrīvošanas Kara dalībnieks un Triju Zvaigzņu ordeņa Lielvirsnieks (par nopelniem Latvijas labā), − kopā ar manu māti un manu brāli zvēr. adv. Edgaru Mincu tika aizturēts un aizsūtīts uz Krieviju liktenīgā naktī uz š. g. 14. jūniju. Tikai nejauši esmu pats izbēdzis to pašu likteni» [86].

Tomēr tajā pašā 1941. gadā M. Mincs tika ievietots Rīgas geto. [87] Nonākot Rīgas geto, M. Mincs tika iecelts par ebreju padomes locekli. Kā norāda vēsturnieks Marģers Vestermanis tad «ebreju padomes locekļi ārsts R. Blūmfelds, advokāti D. Eljaševs, M. Mincs, I. Jevelsons un viņu brīvprātīgie palīgi darīja visu iespējamo, lai kaut kādā veidā mazinātu vispārējas ciešanas» [88]. Aprakstot holokausta norisi Latvijas teritorijā, A. Ezergailis norāda, ka «pirmā ebreju slepkavība [holokausta ietvaros] Latvijā notika kara otrajā dienā 23. jūnijā, Grobiņā» [89], pēc tam «ebreji Latvijā tika iznīcināti divos viļņos: no 1941. g. jūlija līdz septembrim un no novembra līdz decembrim.» [90] Savukārt «masu slepkavības Rumbulā notika 1941. g. 30. novembrī un 8. decembrī. Šajās divās dienās tika nogalināts apmēram 24 000 ebreju» [91].

Tādējādi jāsecina, ka diemžēl starpkaru periodā antisemītisms bija plaši izplatīts ne vien cietviet Eiropā, bet arī starpkaru Latvijas Republikā, kas izpaudās gan tautsaimniecības, gan iekšpolitikas jautājumos, gan ikdienas sadzīvē. Tādēļ nav šaubu, ka arī Prof. P. Mincs tika stigmatizēts kā ebrejs ar visām no tā tālāk izrietošajām sekām.

Iespējams, ka pamatoti Prof. P. Minca mūžu varētu saprast kā Cilvēka likteni ar Dāvida zvaigznes [92] stigmu [93]. Grūti iedomāties, ko domāja un pārdzīvoja vientulībā savas dzīves pēdējos mirkļus mūsu izcilais profesors Pauls Mincs:

«Mans Dievs, mans Dievs,
Kāpēc tu esi mani pametis?
Nedod man glābiņu vaimanas!
Mans Dievs, es saucu dienā – bet tu neatbildi,
Un naktī – bet man nav miera.
Tu taču sēdi tronī, Svētais,
Dzied Israēls tev slavu!
Uz tevi paļāvās mūsu tēvi,
Tie paļāvās, un tu tos patvēri,
Uz tevi tie sauca un paglābās,
Uz tevi tie paļāvās un nepalika kaunā!» 

/ 22. psalms. Dāvida psalms. Taisnā ciešanas. / [94]