Notiesājoša sprieduma pamatošanai netiešos pierādījumus ir nepieciešams sagrupēt, lai varētu izdarīt savstarpēji saistītus cēloniskus secinājumus, kas ārpus saprātīgām šaubām pierādītu apsūdzētā vainu

2069. tēze

Kā tiešo, tā netiešo pierādījumu spēka un nozīmes noteikšana, pēc Kriminalproc[esa] lik[uma] 779. panta, gan piekrīt lietu pēc būtības caurlūkojošām tiesas instancēm, bet, lai uz netiešo pierādījumu (indiciju) pamata atzītu tiesājamo par vainīgu, tiesai vajaga pievest ne tikai atsevišķas indicijas, bet arī šo indiciju sagrupējumu, un proti, tādā sakarība un savirknējumā, kas ar loģisku nepieciešamību un neatvairāmību noved pie vienīgi iespējamā slēdziena, ka tiesājamais ir nozieguma izdarītājs.

Vienkāršs aizrādījums spriedumā, ka tiesas izmeklēšanā noskaidrotās indicijas pēc viņu sagrupējama noved tiesu pie pārliecības par tiesājama vainīgumu – iztrūkstot pašam šim sagrupējumam un motīviem norādošiem uz indiciju iekšējo sakarību pēc pašas faktu loģikas, kas attaisnotu slēdzienu par tiesājama vainīgumu, nav uzskatāms par tiesājamā vainīguma pietiekošu pamatojumu, kā to prasa Kriminālproc[esa] lik[uma] 810. pants.

(1930 g. 19. febr[uāra] spr[iedums] Krasjakova l[ieta] Nr. 427.)

Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laikmetu no 1928. g. 31. decembra līdz 1930. g. 15. martam.

Sast. Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1930, 184. lpp.

Biroja Blogs

2069. tēze