Pavisam nesen 2020. gada 20. maijā Latvijā stājās spēkā aizliegums tirgot mentola cigaretes [1], uzskatot, ka, ierobežojot pieejamo smaržu un garšvielu daudzveidību, tikšot mazināts cigarešu pievilcīgums jauniešu vidū. [2] Kā norādīts Eiropas Komisijas mājaslapā, tabakas patēriņš esot vislielākais novēršamais veselības apdraudējums un visbūtiskākais priekšlaicīgas nāves cēlonis Eiropas Savienībā un ik gadu tas izraisot gandrīz 700 000 cilvēku nāvi. [3] Savukārt no ES iedzīvotāju kopskaita smēķē 26%, bet starp 15-24 gadus veciem jauniešiem 29%. [4] Tāpat arī mājaslapā atrodama informācija, ka Eiropas Savienība un valstu valdības «ir īstenojušas vairākus smēķēšanas ierobežošanas pasākumus, pieņemot tiesību aktus, ieteikumus un – senāk – informācijas kampaņas» [5]. Ir publicētas arī tabulas un apkopojumi, kas parāda daudzos smēķēšanas ierobežojumus Eiropas Savienības valstīs. [6] 

Saskaņā ar SPKC pētījumu datiem [7] 2018. gadā ikdienā Latvijā smēķēja 25% iedzīvotāju vecuma grupā no 15 līdz 74. gadiem. Pētījumā norādīts, ka smēķē 38% vīriešu un 12% sievietes. [8] Līdz ar to dažādi ar smēķēšanu saistīti aizliegumi gana bieži tiek apspriesti gan sabiedrībā, gan mediju vidē. [9] 

Vienlaicīgi sastopamākie mīti par smēķēšanas cēloņiem ir izlaidība un nekulturālisms. Acīmredzot arī tādēļ, ceļš «ierindas solī» uz pilnīgu smēķēšanas aizliegumu pārskatāmā nākotnē ir šķietami pašsaprotams. Tomēr «zinātniski pētījumi» klusē par tiem cēloņiem, kas mudina cilvēkus, «kaut arī iluzori», bet tomēr kaut uz dažām sekundēm vai minūtēm atslēgt savas smadzenes no «trakās pasaules», kas uzmācas ar savu diktātu ik solī. 

Varbūt pamatoti būtu jautāt: «Bet varbūt kaut kas nav kārtībā ar pašu pasauli?» Citiem vārdiem sakot, varbūt cilvēks vairs nevar un negrib pielāgoties pasaules uzstājīgajām jābūtības prasībām? Saprotams, ka šādus smeķēšanas cēloņus neviens nemaz negrasās nedz pētīt, nedz arī novērst. Vēl vairāk tādēļ, ka smēķēšanas cēloņi tiek pasniegti kā individuāla netikumība, «smēķētājiem var uzbrukt bez maksas, jo neviens nav gatavs viņus aizstāvēt» [10].

Rodžers Skrutons arī smēķēja. Taču viņš smēķēja cigārus un pārējie tabakas izstrādājumi viņu nesaistīja. [11] Vienlaicīgi viņš piebilda, ka izvairās no vietām, kur cilvēki smēķē, ja vien nav viens no viņiem, kā arī priecājas, ka tiek pieliktas pūles, lai nošķirtu smēķētājus un aizsargātu bērnus no «ieraduma, kuru diezgan pamatoti uzskata par netikumu un kas par tādu tiek uzskatīts kopš sers Valters Raleigs [12] [tabaku] pirmo reizi atveda no Amerikas» [13]. R. Skrutons arī skaidri pozicionēja: «Es esmu pret tabaku, lai gan ne tik daudz kā pret smagajām narkotikām, mobilajiem telefoniem un pornogrāfiju» [14].

Ir pilnīgi skaidrs, ka R. Skrutons nekad nav slavinājis smēķēšanas netikumu vai apšaubījis smēķēšanas kaitīgumu. Stāsts ir pilnīgi par ko citu. R. Skrutons vairākos rakstos pauda pietiekoši argumentētu kritiku par aizliegumiem saistībā ar smēķēšanu un tabakas izstrādājumiem. [15] Sev raksturīgi R. Skrutons to aplūkoja konservatīvisma naratīva kontekstā. Iespējams, būtu vēlreiz jāatgādina, ka konservatīvisms ir «nevis likt lietas atpkaļ, bet iekonservēt tās», proti, tā ir stabilitāte un vienmērība, nevis «skatīšanās atpakaļ pagātnē un atkāpšanās» [16]. Tādēļ arī smēķēšana, kā R. Skrutons daļēji ironizēja, «pieder pie tiem vecajiem un nemainīgajiem [džentlmeņu] paradumiem, kā[di ir arī] saukt sievietes par «dāmām», piedzerties piektdienas vakarā ar saviem biedriem, nešķirt [laulību], neskatoties ne uz ko, un radīt bērnus laulībā – tas atspoguļo sabiedrības vērtības, kas izveidotas no skaidra dzimumu lomu sadalījuma. Tas ir vecās kārtības simbols, kāds veidots Holivudas un Ealing Studios [17] pēckara gados, un tas ir ļoti nevainīgs, kad tiek nolikts blakus kokaīnam vai heroīnam» [18]. Aizsteidzoties raksta izklāstam pa priekšu, jāuzsver, ka atslēgas vārds iepriekš teiktajā ir «vecie džentlmeņu paradumi». 

Citiem vārdiem sakot, R. Skrutona uzskatos par šo jūtīgo tēmu priekšplānā izvirzās nevis «par» vai «pret» smēķēšanu, bet gan cilvēka brīvības kā svarīgākās vērtības jautājums. Tādējādi viņš pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka smēķētājiem ir tiesības brīvi smēķēt, ja vien viņi saprot, labprātīgi atzīst un ir gatavi akceptēt risku, ko viņi uzņemas saistībā ar smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz veselību. [19] Otrs aspekts, kas satrauca R. Skrutonu, bija veids, kā šīs brīvās izvēles tiesības tiek ierobežotas, vai drīzāk kā tiek uzspiesti ikdienas uzvedības paradumi vislabākajās «sociālās inženierijas» tradīcijās. 

Līdzīgu viedokli kādā savā publikācijā pauda Dr. iur. Juris Rudevskis: «no vienas puses, autors abām rokām atbalsta smēķēšanas ierobežojumus sabiedriskās vietās un iestājas par nesmēķētāju (it īpaši bērnu) tiesībām neelpot tabakas dūmus. No otras puses, vai šāds aizliegums ir attaisnojams, ja smēķēšana norādītajās vietās nevienam objektīvi netraucē: piemēram, gadījumā, ja daudzdzīvokļu mājā visi pārējie dzīvokļi ir neapdzīvoti vai ja visi mājas iemītnieki ir kaislīgi smēķētāji? Kāds ir šāda likuma pamatmērķis: aizsargāt citu tiesības (kas ir pašsaprotami un nekādus iebildumus nerada) vai tomēr, līdzīgi valdonīgai bērnudārza auklei, aizsargāt pieaugušus rīcībspējīgus cilvēkus pašus no sevis?» [20] 

Ja reiz ir pieminēta daudzdzīvokļu māja – kas aizsargās pieaugušu rīcībspējīgu smēķētāju no «lopiska» nesmēķētāja, kuram paradums ir labākajā gadījumā klusi klausīties iemīļoto mūziku caur SABvūferi [21], lai gan ar to ir pilnīgi pietiekami, lai skaņas vibrācijas tricinātu visu māju un tuvinātu kaimiņus ārprātam. Brīvas izvēles tiesības nozīmētu arī būt pasargātam no jebkāda trokšņa ietekmes nakts laikā, taču Latvijā netiek piedāvāts nekas cits kā vien «cietušajiem» pašiem iegādāties dārgu trokšņu mērījuma ierīci. Tamlīdzīgu trokšņu ietekme uz organismu vienu-divas reizes nedēļā ir pietiekama, lai radītu būtisku kaitējumu veselībai. Kā zināms, spīdzināšana ar troksni ir bijusi labi aprobēta metode, piemēram, Gvantanamo vai Abu Greibas cietumos. [22]

Tādēādi arī šī raksta autori vēlas uzsvērt, ka publikācija nav iecerēta kā tabakas izstrādājumu propaganda vai šī netikuma apoloģija [23], bet gan R. Skrutona pārdomu algoritma tiesībfilozofisko aspektu, proti, saistībā ar starptautisku organizāciju un valsts pārmērīgo un selektīvo paternālismu [24] (vai varbūt tomēr maternālismu?), iejaucoties indivīda personiskajā dzīvē, izsekošana. 

Kā jau minēts, R. Skrutonam nebija ne mazāko šaubu, ka tabaka, kas lietota pārmērīgā daudzumā, protams, var kaitēt cilvēka veselībai. Taču, vai tas pats neattiecas arī uz citām precēm – gaļu, ziepēm, alkoholu, automašīnām, datoriem, pornogrāfiju, narkotikām, [25] kā arī kaut vai jau iepriekš minētajiem SUBvuferiem utt. Vēl jo vairāk viņš izvirzīja hipotēzi, ka, iespējams, tabakas radītie riski patiesībā varētu būt mazāk nopietni, salīdzinot ar tiem, kas saistīti ar marihuānu, automobiļiem, taukiem, alkoholu vai mazkustīgu dzīvesveidu. [26] Turklāt norādot, ka, viņaprāt, tabakas izstrādājumi ir praktiski vienīgais produkts tirgū, kas godīgi arī atzīst savu kaitīgumu. [27] R. Skrutons visnotaļ pamatoti aizrādīja, ka tiem produktiem, kas apdraud nevis patērētāja fizisko, bet gan garīgo un morālo veselību, vai nu vispār netiek pievērsta vai pietiekoši netiek pievērsta uzmanība, [28] piemēram, tie paši SUBvuferi, kad pēc stundām garas spīdzināšanas naktī, prātu pārņem tikai viena vēlēšanās – fiziski izrēķināties ar egoistu par excellence [29]. Tādēļ R. Skrutons arī apgalvoja, ka, «ja tiktu pierādīts, ka tiem, kas smēķē, cigaretes rada draudus ne tikai ķermenim, bet arī garīgajai un morālajai veselībai, es atbalstītu stingrākus ierobežojumus to pārdošanai un izmantošanai» [30].

Kā vēl vienu argumentu R. Skrutons norādīja, ka, neraugoties uz to, ka smēķēšana ir jutekliskās baudas avots, tās sekas neizraisa noziegumu. Proti, «cilvēki neizdara noziegumus smēķēšanas ietekmē, kā to dara alkohola vai narkotiku ietekmē. Cilvēki, kas smēķē, ir gatavi sevi nomierināt, atkāpties no nemier[īgās] pasaules un novērtēt to. Viņu raksturi nav izkropļoti vai samaitāti viņu ieraduma dēļ. [..] Smēķētājs ir parasts, atbildīgs kopienas loceklis» [31]. 

1998. gadā R. Skrutons izdevumā «The Wall Street Journal» publicēja divus identiska satura rakstus – «Traka pasaule uzbrūk mums smēķētājiem» [32] un «Viss der – izņemot smēķēšanu» [33]. To būtība ir – smēķēšanas aizliegumi nevar būt aktuālāki par citām sabiedrībā samilzušām problēmām, citiem vārdiem sakot, šeit nedrīkst būt selektīvisms un nekonsekvence. Sak’, ja reiz vienlīdzība, tad itin visur.

R. Skrutons šajā sakarā rakstīja, ka «Kalifornijā, kur rasu konflikts [34], narkomānija, AIDS un vispārēja aprobežotība vājina sociālo struktūru, štata likumdevējs vēlas koncentrēt savu enerģiju uz smēķēšanas aizliegumu sabiedriskās vietās» [35]. Par tik pat dīvainu viņš uzskatīja faktu, ka tā brīža Eiropas Savienības Sociālo lietu komisārs Patriks Flinns [36], «kuram vajadzētu nopietni satraukties par narkotikām, pedofiliju un pusaudžu noziedzību, arī ir labprātīgi nolēmis, ka turpmākā virzība uz priekšu ir aizliegt tabakas reklāmu» [37].

R. Skrutons, raksturojot šo P. Flinna politiku, uzskatīja, ka «neievēlētais birokrāts nolēma ignorēt uzņēmumu, patērētāju un valdību saprātīgos uzskatus, lai turpinātu īstenot pasākumus, kuram nav cita pamatojuma kā vien neprātīgais aizspriedums, kurā tabakas smēķēšana ir [sa]redzama tādā pašā gaismā kā Viktoriāņiem [38] – masturbācija» [39].

Taču īpaši negatīvi R. Skrutons attiecās pret starptautiskām organizācijām un to nesaprotami plašajām kompetencēm un pilnvarām noteikt ierobežojumus visā pasaulē. Būtībā viņam ierobežojumi pret tamlīdzīgu stabilu praksi saistījās ar gluži vienkāršu fakta konstatāciju, proti, de facto likumdošanas funkcijas ir piešķirtas transnacionālām institūcijām, kuras nav atbildīgas nacionālā elektorāta priekšā. [40] 

Saprotams, ka nacionālās valstis ne jau vienmēr ir sajūsmā par šīm visdažādāko institūciju «direktīvām», ne reti savās konstitucionālajās tiesās pat apšaubot to atbilstību saviem pamatlikumiem. Tas nozīmē, ka rezistence [41] tam pastāvēja, pastāv un pastāvēs. Tomēr nebeidz pārsteigt tas, ka galu galā pēdējais vārds pēdējiem nepieder. Bet tā jau ir pilnībā cita tēma – kādēļ. 

Un kā vienu no šādām organizācijām R. Skrutons minēja arī šobrīd vienu no visplašāk apspriestajām un arī kritizētajām, turklāt dažādos, tajā skaitā, koruptīvos, skandālos iepīto [42] Pasaules Veselības organizāciju, turpmāk – PVO. 2000. gadā R. Skrutons Londonas Ekonomiskajā institūtā pat publicēja pētījumu «Kurš, ko un kāpēc? Starptautiska pārvaldība, leģitimitāte un Pasaules Veselības organizācija» [43]. Šajā pētījumā R. Skrutons skaidroja, ka PVO bija izveidota 1948. gadā kā specializēta ANO aģentūra, lai īstenotu starptautisku sadarbību cīņā pret slimībām. Šī institūcija, viņaprāt, būtu jāciena par daudziem nozīmīgiem sasniegumiem, piemēram, «baku izskaušanu visā pasaulē, ko nebūtu bijis iespējams panākt bez saskaņotām starpvalstu iniciatīvām, kuras dalībvalstu valdības pieņēma kopīgam mērķim» [44]. Tajā pašā laikā tā ir kļuvusi politizēta un, lai gan tā pati apgalvo, ka savu politiku īsteno saskaņā ar dalībvalstu pieprasījumiem, R. Skrutons uzskatīja, ka tas īsti neatbilst patiesībai. [45]

Pētījuma pirmajā daļā R. Skrutons aprakstīja PVO būtību, savukārt otrajā daļā pievērsās tieši tabakai, tostarp tabakas aizliegumu un ierobežojumu iniciatīvu rašanās un attīstības gaitai. Pirms paša pētījuma gan R. Skrutons izskaidroja fundamentus, kas, viņaprāt, būtu jāiegaumē, proti, – cilvēki mirst un tas ir dabiski. Tāpat jāņem vērā dažādie dzīves apstākļi un dzīves ilgumi dažādās valstīs, saslimšanas, sērgas un vecuma faktors, pārnēsājamas un nepārnēsājamas slimības utt. Un visbeidzot – kā uz veselību attiecināmi brīvprātīgas izvēles un piespiedu mehānismu aspekti. [46]

Savukārt pētījuma priekšvārdā R. Skrutons uzdeva jautājumu, kāpēc būtu jāinteresējas par PVO un tās uzbrukumiem tabakas industrijai. Viņaprāt, tas ir svarīgi, pirmkārt, tāpēc, ka strīdam par tabaku ir milzīga sociāla, politiska un fiskāla nozīme, kura vēl nav skaidri pateikta un novērtēta. Jeb, kā ironiski piemetināja R. Skrutons – smēķētāji būtībā ir «fiskālie varoņi» [47]. Otrkārt, tāpēc ka PVO domātspējīgā sabiedrības daļā ir izraisījis apjukumu, ierosinot apjomīgus likumdošanas pasākumus bez demokrātiska mandāta. [48] Proti, R. Skrutons iebilda pret to tāpēc, ka tamlīdzīgi noteikumi tiek uzspiesti no nevēlētām organizācijām, kuras nav atbildīgas tiem, kurus tās cenšas kontrolēt. [49] Vēl jo vairāk R. Skrutons neredzēja, kā «transnacionālai birokrātijai būtu tiesības teikt mūsu valdībām, kā tām jātiek galā ar problēmām» [50]. Nerunājot jau par to, ka «transnacionālai birokrātijai» būtu tiesības kļūt par «bērnudārza aukli» pieaugušam, rīcībspējīgam un visnotaļ citā ziņā atbildīgam kopienas loceklim.

Tāpat arī R. Skrutons pārmeta PVO nepamatotu finansējuma izlietošanu, tostarp ļoti lielus administratīvos izdevumus. Kā norādīja R. Skrutons, tad no 1994. gada līdz 1995. gadam PVO no sava budžeta 75% tērēja administratīvajam aparātam. Savukārt, piemēram, attiecībā uz PVO organizētajām kampaņām R. Skrutons norādīja, ka finanšu līdzekļi tika iztērēti pret-smēķētāju akcijās, par drošības jostu izmantošanu automašīnās un tādām problēmām kā «psihosociālā veselība», savukārt netika strādāts pie tik nopietniem jautājumiem, kā, piemēram, malārija. [51]

R. Skrutons asi vērsās pret PVO lomu valstīm saistošu normatīvo aktu izstrādē un pieņemšanā, uzsverot valsts pilsoņu nozīmi un PVO birokrātiju: «Kopumā es neredzu, ka starpvalstu birokrātijai ir kādas tiesības pateikt mūsu valdībai, kā tai jārīkojas, risinot šo problēmu, [un] ne tikai tāpēc, ka tikai vēlēta valdība patiešām var redzēt lietas kopsakarā un zina, kuras intereses ir jālīdzsvaro, lai panāktu saprātīgu un sociāli pieņemamu likumdošanu» [52].

Visbeidzot, R. Skrutons savu pētījumu noslēdza, saistot šos jautājumus ar saviem konservatīvajiem uzskatiem, proti, ka mūsu laikā vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams nosargāt veco ideju par likumu kā individuālo brīvību sargātāju, nevis kā piespiedu atbilstības instrumentu. Visur tur, kur tiek uzspiests regulējums, šis regulējums ir nepareizs, jo tas ir juridiski nederīgs. Savukārt, lēmums par to, vai tas ir nepieciešams, jāpieņem mums, un jāpieņem ar mūsu ievēlēto likumdevēju starpniecību. [53] Tādējādi šādu nevēlētu institūciju veidoto «likumdošanu» R. Skrutons uzskatīja par draudu vispārējai brīvībai.

Saprotams, ka jebkurā gadījumā transnacionālajām organizācijām ir pietiekoši daudz sviru, lai arī bez rakstītām normām ietekmētu valdības, tādējādi jebkādus ierobežojumus uzdodot par nacionālo valdību leģitīmu lēmumu. 

Līdz ar to jebkurā gadījumā atklāts paliek jautājums par valdību nekonsekvenci un voluntārismu [54], attiecinot to pašu jautājumu uz valdībām, proti, ar kādām tiesībām valdība aizliedz darīt to, kas nodara kaitējumu tikai pašam cilvēkam nevis kādam citam. [55]

Tomēr nevar nepamanīt, ka aizvien pieaug kareivīgi aicinājumi būtībā pilnībā aizliegt smēķēšanu ar metodēm, kuras ir grūti savienot ar cieņu pret individuālo brīvību. Piemēram, «1) Nekavējoties uzsākt cīņu pret smēķēšanu!; 2) Nekavējoties palielināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem!; 3) Nekavējoties izņemt tabaku no pārtikas tirdzniecības vietām, lai atslogotu pārtikas veikalu darbu!; 4) Palielināt administratīvus sodus jebkuram, kas smēķē kāda cita tuvumā un klātbūtnē, tādējādi apdraudot cita cilvēka veselību un dzīvību!» [56].

Visnotaļ dīvaini šķiet arī citviet minētie dažādo aizliegumu pamatojumi. Proti, «loģika ir, protams, tāda, ka nevienā demokrātiskā valstī mēs nevaram iedomāties, ka kāda no valsts augstākajām amatpersonām smēķē. Es atgādināšu, ka [bijušais ASV prezidents] Baraks Obama [57] uzreiz atmeta šo ligu, kad viņš tika ievēlēts, pat nesagaidot to brīdi, kad viņš kļuva par prezidentu» [58].

Tik tiešām bijušā ASV prezidenta B. Obamas smēķēšanas netikums vairākkārt tika plaši diskutēts un arī aprakstīts presē. [59] Tomēr arī šeit vietā būtu pieminēt, ka viņš nebūt nebija vienīgais politiķis, kas bija aizrāvies ar smēķēšanu. Piemēram, zināms, ka kaislīgs smēķētājs bija R. Skrutona atbalstītais Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čerčils [60], tāpat arī smēķējis vēl pavisam nesenais Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Kamerūns [61]. Ar dažādiem tabakas izstrādājumiem bija aizrāvušies arī citi ASV prezidenti – Endrjū Džeksons [62], Ābrahams Linkolns [63], Franklins Rūzvelts [64], Džons Kenedijs [65], Ričards Niksons [66], Ronalds Regans [67], Bils Klintons [68]. Tāpat arī Rietumvācijas kanclers Helmuts Šmids [69], Vācijas kanclers Gerhards Šrēders [70] un pat pašreizējā Dānijas karaliene Margrēte [71]. Nebūtu korekti teikt, ka šīs valstu augstākās amatpersonas ciestu ar «spriestspējas trūkumiem» [72]. Saprotams, ka, vadoties no minētās loģikas, proti, «nevienā demokrātiskā valstī mēs nevaram iedomāties, ka kāda no valsts augstākajām amatpersonām smēķē», šeit tika atzīmēti tikai nepārprotami demokrātisku valstu vadītāji, nepieminot, piemēram, Josifu Staļinu [73], Leonīdu Brežņevu [74] vai Mao Dzedunu [75], kuri visi kā viens arī bija kaismīgi smēķētāji. Brīnums, ka vēl nav tikusi izvirzīta hipotēze, ka valsts augstākās amatpersonas – smēķētāji – ir autoritārisma vai totalitārisma cēlonis. 

Patiesībā viss ir gluži otrādi, jo realitātē viens no galvenajiem mūsdienu demokrātiju «morālajiem krusta kariem, kas konsekventi tiek atbalstīts no mūsdienu valdībām» [76], ir individuālo brīvību ierobežošana.