R. Skrutons uzskatīja, ka mūsdienu «trakās pasaules» jeb «dzīves histērijas» piesātinātais uzbrukums tabakai kā «peramajam zēnam», izliekoties neredzam citas visnotaļ samilzušas problēmas, īstenībā ir vēršanās pret vecās Rietumu kultūras piederīgajiem «mačo» ieradumiem (sak’, jo, galu galā, taču tieši «vīrietis ir visa ļaunuma sakne» [1]). Tādējādi saskaņā ar šādu loģiku šis kundziskais (ja gribat – šķiriski buržuāziskais) rituāls kā viena no «apspiešanas struktūras» izpausmēm būtu pakļaujams pilnīgai eliminācijai. [2] Tāds skaidrojums atbilda arī R. Skrutona vispārzināmās sociālisma kritikas naratīvam, kas īsumā jau bija aplūkots rakstu sērijā iepriekš, noteikti paturot prātā arī filozofa Herberta Markūzes (Herbert Marcuse, 1898-1979) doktrīnu, ka «patiesā revolucionārā šķira ir daudzveidīgās minoritātes», ar to pēdējam domājot arī «apspiestās sievietes». 

No pirmā acu uzmetiena, protams, varētu šķist, ka R. Skrutons šajā no medicīniskā viedokļa it kā pašsaprotamajā tabakas izstrādājumu jautājumā bija savērpis kaut kādu pilnīgi smieklīgu «sazvērestības teoriju», jo tajā nenoliedzami būtu saskatāmas visnotaļ vājas vietas. Vispirms jau nav nekāds noslēpums, ka arī daudzas sievietes mūsdienās pašas kaismīgi lieto tabakas izstrādājumus. Bet tad sanāktu, ka viņas pašas sazvērnieciski «globālā līmenī» būtu pamanījušās arī noorganizēt sev tādus vai citādus ierobežojumus šajā jomā, tādējādi vienīgi apgrūtinot savu dzīvi un neremdināmās brīvības alkas. Tomēr kontekstā ar vietām notiekošo absurda teātri tiešā un pārnestā nozīmē [3], kad sākotnēji vienīgi nožēlas un pat līdzjūtības vērti atsevišķi kuriozi jau pilnā nopietnībā piesaka savas tiesības uz reālu eksistenci un absolūto patiesību, R. Skrutona teiktais nemaz arī nešķiet tik primitīvs. Turklāt nedrīkstētu aizmirst, ka smēķēšana kā «kundzisks rituāls» jeb dzīves stila atribūts kopš 19. gadsimta beigām ne tikai neizslēdza, bet līdz ar sieviešu emancipāciju pat paģērēja, ka to piekopa arī gan ļoti smalkas, gan arī mazāk smalkas dāmas, ar to cenšoties apliecināt savu piederību augstākajām aprindām. Citiem vārdiem sakot, šim ieradumam kā aristokrātiskam atribūtam īsti nemaz dzimtes nav. Tamlīdzīgu zināma šķiriskā pārākuma vizuālo simbolu uzskaitījumu, protams, varētu turpināt, atrodot pietiekoši daudz piemēru arī mūsdienās. Tādējādi masu cilvēkam cīņā par pilnīgu vienlīdzību bija un vēl šodien būtu daudz, uz ko tiekties, ja vien arī planētas resursi to atļautu, lai pilnīgi visiem būtu garantētas tiesības simulēt kungus . . . Lai gan šeit uzreiz ir nepieciešama atruna, ka patiesa vēlme pašiem būt par kungiem, vienalga, vai «savā zemē» [4] vai pašam par sevi, drīzāk ir apsveicama kā konstruktīva izaugsmi veicinoša un attīstoša tieksme.

Tomēr, tabakas lietošanai kļūstot par masu kultūras sastāvdaļu, jeb – gluži ikdienišķu proletārisku nodarbi, agri vai vēlu bija sagaidāms vispārējs darba ētikas un produktivitātes kritums, nerunājot nemaz jau par zināmām estētiska rakstura problēmām videi un koplietošanas vietām un papildu slodzi valsts budžetam saistībā ar veselībai nodarīto kaitējumu. 

Citiem vārdiem sakot, tas drīzāk ir visaptveroša darba spēka ražīguma spējas krišanās jautājums, kas it īpaši aktualizējas globālajos ekonomiskajos modeļos, kad starptautiskie aizdevēji, lai kas tie arī nebūtu, būtībā tirgus ekonomikas principus tā īsti atzīst starpvalstu konkurences līmenī, tādējādi pēdējās bezkaislīgi uzlūkojot vienīgi kā komerciālas vienības, kurām jābūt spējīgām atgriezt piešķirtos aizdevumus ar pielīgtajiem procentiem. Kā tas tiek izdarīts, acīmredzot jau ir pilnīgi indiferenti. Līdz ar to nacionālās valstis tiek predestinētas ne tikai pie pirmās iespējas paaugstināt nodokļus, žņaudzot savus ekonomiski aktīvos pavalstniekus (tajā skaitā, lokālos komersantus) jeb, vienkāršoti izsakoties, tos, no kuriem var kaut ko paņemt, bet arī tikt galā ar savām tā dēvētajām sociālajām problēmām, kas nenozīmē neko citu kā «sociālas valsts» (nosaukumam te nav nozīmes) ideoloģijas propagandu ar tradicionālo sociālistu «vienlīdzības» lozungu. Šāds «vertikālā kapitālisma» un «horizontālā sociālisma» krusts kā savdabīga neapstrīdama dogma sekulāras modernās Rietumu civilizācijas mandalas [5] izskatā gluži dabiski arī autorizē veidu, kā tiek nodrošinātas šādas sistēmas uzturēšanai nepieciešamās korekcijas, lietojot, ja nepieciešams, ekonomisko, emocionālo un arī fizisko vardarbību. 

Atgriežoties pie darba spēka ražīguma jautājuma, tādēļ ir arī pilnīgi loģiski, ka agri vai vēlu bija jāseko visaptverošiem risinājumiem un attiecīgajām instrukcijām pa vertikāli, atklātam paliekot vienīgi jautājumam par tamlīdzīgu ierobežojumu un aizliegumu pamatojumu sabiedrībai.

Saprotams, ka vispārējās vienlīdzības lozunga kontekstā nemaz arī nebūtu iespējams veidot jelkādus izņēmumus, attiecinot tos uz tiem, kuriem, ievērojot specifiskas individuālās īpašības, kā arī nodarbošanās vai sociālā statusa īpatnības, tabakas izstrādājumu lietošana būtiski neietekmētu pašu individuālās dzīves kvalitāti un radošo intensitāti, vienlaicīgi neradot arī estētiska rakstura problēmas un jebkādas «ciešanas» nedz sev, nedz, galvenokārt, arī citiem. Tas arī acīmredzot ir R. Skrutona aprakstītais gadījums, kad viņš pilnīgi pamatoti uzdod jautājumu: kādā sakarā manā vietā to izlemj PVO vai labākajā gadījumā valdība? 

Vienlaicīgi nekas cits kā vienīgi un tikai nesavtīgās «tēvišķās» vai «mātišķās» rūpes par pavalstnieku veselību un dzīvību šķiet arī gluži saprātīgs pat kā vienīgais pamatojums, jo tabakas lietošana kā «vislielākais novēršamais veselības apdraudējums» [6] patiešām ir visvieglāk saprotams un pieņemams.

Un tomēr tamlīdzīga vienlīdzība patiesībā ir nevienlīdzība, turklāt ar tendenci savā konsekvencē to vienīgi padziļināt.

Katrā ziņā šajā sakarā R. Skrutons paskarbi pajokoja, ka noteikti nekad netiktu pilnībā «aizliegt[s] smēķēt bāros indiāņu rezervātos. Jo tas nebūtu politiski korekti. Indiāņi ir etniska minoritāte, un tāpēc viņi ir pasargāti no vajātājiem, kas vajātu mūs pārējos» [7]. Autoriem gan nav informācijas, vai patiešām tas tā arī notika. Taču jādomā, ka arī R. Skrutonam bija pilnīgi indiferenti [8], vai indiāņi turpmāk savos bāros smēķēs vai nesmēķēs. Tomēr, vadoties pēc šādas loģikas, autoriem tikpat pusnopietni būtu jāsecina, ka tādā gadījumā tamlīdzīgi izņēmumi būtu jāattiecina, piemēram, arī uz personām ar īpašām vajadzībām vai «apspiestajām» minoritātēm, lai gan šobrīd nav nekādu indikāciju, ka kaut kas tamlīdzīgs būtu iecerēts tuvākajā nākotnē. Taču, kas zina, kas pretrunu plosītajai «trakajai pasaulei» prātā . . . 

Līdz ar to visdrīzāk patiesā motivācija būtu meklējama tajos pasaules politikas kuluāros, kur lēmumi tiek pieņemti konceptuāli, pamatojoties uz sausu kalkulāciju, nevis «atbrīvojošas žēlastības» vārdā. Bet pēc tam šie lēmumi nelokāmi, ar dzelžainu gribu un par katru cenu arī īstenoti, bet jau ar, piemēram, PVO, citu transnacionālo organizāciju, kā arī ar visdažādāko nevalstisko (tajā skaitā uz «atbrīvošanos» orientētu) organizāciju starpniecību, kuras šo gribu ietērpj vairāk pēc saviem ieskatiem atbilstoši savai «misijas» izjūtai. Tādējādi, lai arī pēdējo motivācija, iespējams, varētu būt arī akls naids pret «mačo ieradumiem», tomēr diez vai tamlīdzīgām struktūrām piemīt spēja kaut ko pašām reāli izlemt un tādējādi būtiski ietekmēt ļoti sarežģītu sociāli-ekonomisko un pat politisko jautājumu kompleksu. 

Tādēļ, pat tikai uzdodot retorisku jautājumu par mandātu diktēt savus noteikumus suverēnām valstīm, R. Skrutons faktiski vienlaicīgi arī liek saprast, ka nedz iepriekš minētā PVO, nedz citas tamlīdzīgas, ieskaitot arī nevalstiskās organizācijas, nespētu realizēt savus it kā šauros mērķus, ja visām tām nebūtu mērķtiecīgi sankcionētas rīcības brīvības Carte Blanche [9] un piešķirts attiecīgs finansējums. Tādējādi jautājums ir nevis par šo organizāciju publiski pašu piedāvātājiem oficiāli teorētiskajiem pamatojumiem un taktiskajiem risinājumiem, vai, gluži pretēji, tām piedēvētajām interpretācijām (piemēram, kā R. Skrutona gadījumā, – «vēršanās pret «mačo ieradumiem»), bet gan par globālu nozīmīgu lēmumu – būtībā anonīmu – pirmavotu identifikāciju un līdz ar to tamlīdzīga «anonīma ideāla despota» [10] mandātu attiecībā uz nacionālajām valstīm. 

Tādējādi R. Skrutona secinājums, ka «atbrīvošanās no apspiešanas [kustības] [ir] veltītas Rietumu kultūras graušanai» [11], patiesībā pilnīgi loģiski iekļaujas tēzē, ka jebkādus tamlīdzīgus dzelžainas gribas īstenotus pasākumus globālā līmenī pa vertikāli uz leju spēj īstenot tieši patriarhāli un hierarhiski organizēti (oligarhiski un izteikti «kapitālistiski») veidojumi. Jeb (ja jau tiek izmantots «trakās pasaules» jēdziens, tad gribot negribot vēršoties pie pieredzējuša speciālista šajā jomā, un tādēļ izsakoties psihoterapeita Viestura Rudzīša vārdiem) –«cilvēku pasaulē [pastāvošas] tādas superlielās vīrišķās hierarhijas, kas nosaka visu» [12]. Un tām savukārt acīmredzot, piemēram, dažādu «konfesiju» un dažādu nosaukumu «sociālisti» (pretēji visu šo pašu kustību pārmērīgi augstajam pašnovērtējumam), patiesībā ir nekas cits kā vienreizējās lietošanas instrumenti, jo «globalizētajai pasaulei traucē [tieši] sabiedrības strukturētība, tai traucē ģimene un nācija, baznīca un ticība, cilvēku pašorganizētība, patriotisms un mīlestība pret savu zemi. Proti, gadsimtos iekodētais konservatīvisms» [13]. Citiem vārdiem sakot, tām traucē un nav vēlami nedz «kungi» savā zemē, nedz tie, kas par tādiem vēl tikai vēlas kļūt, kaut arī sākotnēji naivi tiecoties pēc to simboliem jeb atribūtiem. Tas izraisa arī zināmas pārdomas par ļoti hipotētisku (pat no zinātniskās fantastikas aploka skatu punkta) situāciju, kad, piemēram, Latvijā tiktu atklātas grandiozas fosilo izejvielu vai dārgmetālu krātuves. Vai ar to būtu gana pašpietiekamībai? Diez vai, jo rāpšanās pašpietiekamu «kungu kārtā» labākajā gadījumā izraisītu «ekonomisku vardarbību», kas nozīmētu to, ka zināmu sankciju rezultātā pilnīgi iespējams jauniegūtie dārgumi varētu būt vienīgi «iesālāmi».

Atmetot, iespējams, jau pārāk diskreditēto «cigāru smēķējošā džentlmeņa» kā pārticības un pašpietiekamības simbolu, tomēr tik un tā šodien paliek pietiekoši daudz objektu «kungu» statusa, turklāt bez jebkādas dzimuma diskriminācijas, apliecināšanai, sākot no ceļojumiem uz pasaules skaistākajām vietām un beidzot, lai gluži vienkārši triviāli kļūtu bagāts. Turklāt pēdējā motivācijai īsti nav nozīmes, kaut vai tā arī būtu Viļa Plūdoņa (1874–1940) attēlotā atraitnes dēla motivācija – izmācīties, lai kļūtu bagāts (kas būtībā nozīmē to pašu, ko – kļūt par «kungu»), lai pēc tam pateicībā goda vietā sēdinātu savu veco māti. Visbeidzot šis apsveicamais dzinulis – kļūt par «kungu» lieliski tiek atainots Jāņa Streiča (1936) brīnišķīgajā kinolentē «Rūdolfa mantojums» (2010) viņa sāncensībā ar tā brīža «kungu» de iure – vācu baronu, kuru moka melna greizsirdība un skaudība pret enerģisko un talantīgo latviešu saimnieku. Šāds attiecību savstarpējais stāvoklis, iespējams, varētu pelnīt vispārinājumu arī uz iepriekš aplūkoto.

Lai kā tur arī nebūtu, par tamlīdzīgu it kā «smēķētāju aizstāvēšanu» R. Skrutons saņēma gluži vienkārši iznīcinošu kritiku. Pēc minētajiem R. Skrutona rakstiem kā pēc burvja mājiena, protams, tika pausts arī publiski nosodošs sašutums. Piemēram, drīz vien dienas gaismu ieraudzīja atbildes raksts komentāru veidā ar ironisku nosaukumu «Ko šis filozofs smēķē?» [14]. 

Baiba Rudevska pamatoti tamlīdzīgu nekonstruktīvu, no konteksta izrautu un turklāt klaji ideoloģiski motivētu kampaņu, tātad emocionālo vardarbību, kā absolūto ļaunumu stigmatizējot [15] to, kurš uzdrīkstējies iebilst «vispārpieņemtajam, pareizajam viedoklim», savā intervijā trāpīgi bija nodēvējusi par «cēlā virsraksta taktiku», proti, tad, kad kāds uzdrošinājies nepiekrist kaut kam absurdam un nepieņemamam, bet kam manipulatori jau iepriekš paši piešķīruši kaut kādu cēlu virsrakstu, viņš tiek «dēmonizēts kā tumsoņa un nelietis» [16].

Skaidrs, ka arī ar to viss nebeidzās. 2002. gadā «pēkšņi» tika «atklāta» R. Skrutona sadarbība ar vienu no lielākajām tabakas kompānijām «Japan Tobacco International», kura esot sponsorējusi viņa darbību [17] (lūk, viņš taču piedevām vēl ir pērkams!), tādējādi turpinot angļu filozofa pilnīgas diskreditācijas kampaņu.

Šis sadarbības fakts kļuva zināma pēc tam, kad «The Guardian» visnotaļ neizskaidrojamā un dīvainā veidā bija ieguvis un publicējis R. Skrutona sievas Sofijas sūtīto e-pastu «Japan Tobacco International». [18] Šajā e-pastā viņa lūdza papildu finansējumu, palielinot ikmēneša samaksu no 4 500 sterliņa mārciņām uz 5 500 sterliņa mārciņām. E-pastā bija norādīts, ka apmaiņā pret to, katru otro mēnesi tiktu nodrošināti raksti tādos prestižos laikrakstos kā «The Wall Street Journal», «The Times», «The Telegraph», «The Spectator», «The Financial Times», «The Economist», «The Independent» vai «New Statesman». Ievērojot to, ka e-pastā bija minēts, ka R. Skrutons esot gatavs arī «izglītot [citus] un strādāt pie Pasaules Veselības Organizācijas» [19], tika izdarīts vispārināts secinājums, ka arī iepriekš pieminētais pētījums esot bijis apmaksāts. 

Pats R. Skrutons, vēlāk izsakoties par šo jautājumu, «The Guardian» norādīja, ka «šāda korespondences nozagšana un publiskošana ir amorāla» [20]. Taču nevienu no toreizējiem un vēlākiem sašutuma paudējiem neinteresēja, kā R. Skrutona privātā sarakste varēja nonākt masu mediju rīcībā.

Turklāt R. Skrutons pilnīgi pamatoti aizrādīja, ka šāda viņa sadarbība nekad neesot bijusi noslēpums, ņemot vērā R. Skrutona aktivitātes, tostarp dažādu «Japan Tobacco International» konferenču rīkošanu un apmeklēšanu. [21] Patiesībā zināmas paralēles šeit ir velkamas arī saistībā ar tamlīdzīgu «atmaskojošu» materiālu publicēšanu citviet pasaulē, tai skaitā, Latvijā, kad publiskās pēršanas objekts tiek ceremoniāli degradēts un viņa privātuma aizskārums ne tikai netiek nosodīts, bet pat kaismīgi aizstāvēts, jo tas esot taču esot bijis visas sabiedrības interesēs. 

Diez vai tur ir kas nosodāms, ja publikāciju autors var pārdot izdevējam vai kādam pasūtītājam, atbilstoši kādam specifiskam kopīgam interešu segmentam, strukturētā, loģiskā un izvērstā tekstā noformētu savas pārliecības vai uzskatu izklāstu un pamatojumu. Domājams, ka R. Skrutonam nevarētu pārmest intelektuālu nepietiekamību un negodīgumu vienlaicīgi, kā arī publicēšanos vienīgi peļņas dēļ. To pietiekoši pārliecinoši pierādīja visa viņa dzīve, piemēram, kaut vai iepriekš rakstu sērijā aprakstītā proaktīvā komunistiskās Austrumeiropas disidentu atbalstīšanas epizode pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados. Jebkurā gadījumā pēc smēķētāju rakstu epopejas R. Skrutons zaudēja vairākus savus radošās sadarbības partnerus, tostarp respektablos izdevumus – «Financial Times» un «The Wall Street Journal». [22]

Jāšaubās arī, ka «Japan Tobacco International» vēlējās, lai R. Skrutons par katru cenu publiski pateiktu, ka «Rietumu pasaule ir traka», t.i., būtībā pateikt to, ko saprātīgi cilvēki vismaz reizi savā dzīvē tāpat klusībā ir nodomājuši jebkādu iemeslu dēļ. Piemēram, tāpēc, ka «gandrīz visur Eiropā un Amerikā nav sakārtota ģimene[s loma], vardarbīga noziedzība ir neciešamā līmenī, un liels skaits jauniešu dzīvo bezdievīgā stulbumā, viņu smadzenes ir aptraipījušas narkotikas, sekss un popkultūra, viņu izglītības sasniegumi pagrimst. TV ekrānos ieplūst pornogrāfija un vardarbība, tikums un uzticība tiek izsmieta un nicināta, un tikai daži cilvēki domā par rītdienu. [Tajā pašā laikā] Krievijas mafija ir ieķērusies pasaules ekonomikā, Āzijas tīģeri izmirst, un Sadams Huseins [23] ir masu iznīcināšanas ieroču krājējs, [24] kuru moka neprātīgas alkas pēc atriebības pret mums visiem» [25].

Kāds tad ir risinājums? Droši vien tradicionālā konservatīvisma stilā – «atstājot lietas tādas, kādas tās ir, bez vajadzības neiejaucoties privātumā», ļaujot pašam indivīdam izlemt, kas traucē viņa dzīvei, un tajā pašā laikā respektējot tos, kuriem viņš traucē. Tādējādi uz smēķēšanas netikuma pašregulācijas principiem, kur valdībām bez īpaša iemesla nebūtu jāiejaucas, varētu arī attiecināt R. Skrutona ar krietnu ironijas un sarkasma piedevu izteikto viedokli par alkohola lietošanu, kas, protams, arī nenozīmēja aicinājumu kļūt par grādīgās dziras lietotāju:

«Man šķiet, ka pienācis laiks [..] postulēt dažus vienkāršus principus. Pirmais: jādzer tas, kas tīk, un tik daudz, cik tīk. Tas var saīsināt mūžu, bet tā būs maza cena pret labumu, ko tas nesīs visiem apkārtējiem. Otrs princips: ar savu dzeršanu nedrīkst nodarīt pāri citiem: dzeriet, cik jums tīk, bet lieciet malā pudeli, pirms jautrību nomainījis drūmums. Dzērieni ar depresīvu iedarbību – piemēram, ūdens – būtu patērējami mazās devās, tikai ārstnieciskos nolūkos. Trešais princips: dzeršana nedrīkst nodarīt paliekamu kaitējumu zemeslodei. Pasteidzinot jūsu nāvi, dzēriens nenodara nekādu reālu kaitējumu videi: galu galā, jūs esat biosabrūkošs, un tas varētu būt labākais, kas par jums sakāms. [..] Vēl viens pēdējais novērojums: mūsu ceļmalās esmu uzgājis alus skārdenes, ūdens pudeles, viskija blašķes un gāzēto dzērienu iepakojumus, bet ne reizi tur neesmu manījis mētājamies [laba un dārga] vīna pudeli. Tāpēc, gluži tāpat kā lopiska rakstura vainu mums būtu [jā]meklē lopiskā dzirā» [26].

Tādējādi, ja patiesībā tas būtu jautājums vienīgi par individuālā patērētāja «lopiskumu», tad vienlaicīgi patiešām būtu atbalstāmi jebkādi administratīva rakstura centieni, lai nepieļautu parku, sabiedriskā transporta pieturvietu, publisko un sabiedrisko telpu utt. piegružošanu ar izsmēķiem vai, respektējot nesmēķētāju brīvu izvēli – neieelpot tabakas izstrādājumu dūmus –, nepieļaut tamlīdzīgu nepatīkamu apgrūtinājumu no smēķētāju puses. Turklāt vairāk vai mazāk sekmīgi šī problēma pasaulē arī tiek risināta.

Piemēram, Honkongā izsmēķa nomešana uz ielas vainīgajiem var izmaksāt 1500 Honkongas dolārus jeb 193,54 ASV dolārus (1 Honkongas dolārs ir 0,13 ASV dolāri) un zināmos gadījumos pat 5000 Hongkongas dolārus jeb 645,13 ASV dolārus. [27] Pirms nemieriem ik pa dažiem metriem bija izvietotas atkritumu tvertnes, un pilsēta, kurā ikdienā ir milzīga cilvēku koncentrācija, bija tīra. Runā, ka šie drastiskie noteikumi bija saistīti ar tūristu pieplūdumu no kontinentālas Ķīnas, kur izsmēķu izmešanas kultūra ir visnotaļ katastrofāla. Taču neilgi pēc nemieriem, kad atkritumu konteineri no ielām tika demontēti, jo demonstranti tos nolauza un pielietoja pret drošības spēkiem, [28] pilsēta bija kļuvusi acīmredzami piesārņotāka, lai gan joprojām bija spēkā drakoniskie naudas sodi. 

Taču, kā jau tika noskaidrots, acīmredzot problēma nemaz nav vienīgi smēķēšanas estētisko blakusefektu novēršana, savukārt pilnīgi pamatotos medicīniska rakstura apsvērumus kā vienīgos nopietni diskreditē virkne ar ierobežošanas un aizlieguma ieviešanas procedūrām saistītās neskaidrības. Taču jebkuras turpmākās spekulācijas par tām, visticamāk varētu izraisīt arī pārmetumus par kaut kādu «sazvērestības teoriju» konstruēšanu. Un tas noteikti neietilptu šīs publikācijas autoru plānos.

Tomēr visa teiktā sakarā būtisks ir arī cits aspekts, proti, uz šo brīdi pietiekoši veiksmīgi aprobētā tabakas tieši kā patēriņa preces izstrādājumu pakāpeniskās ierobežošanas līdz pat pilnīgam aizliegumam acīmredzami manipulatīvo tehniku ir iespējams izmantot attiecībā uz daudziem citiem cilvēku patēriņa ieradumiem (piemēram, jau daļēji minētā atpūtas ceļošana «uz pasaules skaistākajām vietām», kas, protams, saistās ar fosilās enerģijas izmantošanu, atsevišķu pārtikas produktu patēriņš utt.). Turklāt tam pēdējā laikā jau ir pietiekoši daudz nepārprotamu indikāciju. Piemēram, ko patiesībā nozīmē: «Jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu [autoru izcēlums].» [29] 

Kāds žurnālists vien dažas dienas pēc šīs uzrunas pamanīja zināmas dīvainības: «Visā Rīgā tika izvietoti un joprojām redzami daudzi plakāti pret gaļas un piena lietošanu cilvēku uzturā. Mazliet mazāk jaudīga kampaņa vērsta pret kažokādu izmantošanu cilvēku apģērbā. Kopumā šādas aktivitātes izmaksā dārgāk, nekā caurmērā varēs atļauties partijas Rīgas domes pārvēlēšanas kampaņā. Tātad – lopkopības aizliegšanas kampaņai tiek tērēta iespaidīgi liela nauda un tiešā veidā par naudu pat nenopērkami resursi, kādi ir Valsts prezidenta vārdi dažas minūtes pirms gadu mijas. [..] Gaļas un piena ražotāji un tieši tāpat arī lietotāji būs spiesti pieņemt Valsts prezidenta Egila Levita noteikto «jaunu uzvedību patēriņā», kas ar jaudīgas reklāmas kampaņas palīdzību jau tiek skaidrota kā atteikšanās no lopkopības ražošanā un no gaļas un piena patēriņā.» [30] 

Taču pēc divarpus mēnešiem jau bija jāpiedzīvo zviedru skolnieces Grētas Tūnbergas karsti lolotā sapņa, ka reiz pārstāšot lidot lidmašīnas, daļēja īstenošanās vismaz Latvijā. Jāatgādina, ka, lai arī pēc mācību gada bastošanas un prēmijas saņemšanas [31], meitene nu atkal sēdusies skolas solā [32], viņa joprojām pieprasa nekavējoties apturēt fosilās enerģijas lietošanu. Jebkurā gadījumā ne katram laimējas kļūt par apmaksātu uz absolūto patiesību pretendējošo mūsdienu Iļjiču [33], par kuru sarakstītās grāmatas aizpilda veikalu plauktus un kuram, stāvot kājās, ekstāzē aplaudē parlamenti un citas starptautiskās platformas. Tomēr slima bērna [34], kurš naidā pārvērstu seju nolasa no lapas iepriekš sagatavotu tekstu, kura saturu, iespējams, pats ne līdz galam izprot, izmantošana pilnīgi konkrētu globālu interešu īstenošanai [35], lai kādi arī nebūtu patiesie mērķi, īstenībā ir visnotaļ ciniski. 

Līdzīgi jāšaubās, ka iepriekš minētie aicinājumi «par jauna patēriņa modeli» bija nejaušība, personiskā iniciatīva, kas, galu galā, piedzīvoja tik neveiksmīgu apstākļu sakritību pēc dažiem mēnešiem. 

To apliecina arī tas, ka vēl ilgi pirms tam sabiedrība tika gatavota būtiskām pārmaiņām, protams, izmantojot nevienlīdzības tēmas «cēlo virsrakstu»: «nevienlīdzība Latvijā ir radusies ilgstošas politikas rezultātā, tas nav nekāds negadījums», proti, «nevienlīdzība ir radusies tādas ilgstošas ekonomiskas un politiskas nostājas dēļ, kas ir vērsta uz brīvu kapitāla attīstību[autoru izcēlums]. Viņš minēja, ka Eiropas Savienībā deviņdesmitajos gados un pēc sociālisma sabrukuma šāda nostāja pastāvēja, tomēr starplaikā radās apziņa, ka ir jābūt līdzsvarotākiem. Tādēļ šis ideoloģiskais virziens ir vairāk jāmaina uz sociālu tirgus saimniecību, sprieda prezidents.» [36] Kas šeit tika domāts ar «sociālu tirgus saimniecību» gan netika skaidrots. 

Lai kā tur arī nebūtu, piedāvātais globālais risinājums acīmredzot līdzīgi kā tabakas izstrādājumu ierobežošanā, būtu visnotaļ varmācīga patēriņa tātad pieprasījuma «ieradumu» nomaiņa. 

Tieši tas arī satrauca R. Skrutonu viņa aprakstītajā «smēķēšanas» kāzusā. 

Patiesībā vēl pirms vairāk kā 200 gadiem Tomass Roberts Maltuss (Thomas Robert Malthus, 1766–1834) savā 1798. gadā sarakstītajā esejā par populācijas principu (oriģ. − Essay on the Principle of Population) noformulēja to, ko, iespējams, pārāk vienkāršoti varētu izteikt arī šādi, proti, ja iedzīvotāju skaits pieaug ģeometriskā progresijā, tad dzīves uzturēšanas resursi – vienīgi aritmētiskā progresijā. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka šobrīd patiešām acīmredzot arī ir pēdējais laiks pasaules līmenī kaut ko darīt lietas labā, un tādēļ līdz ar to ar dzelžainu gribu arī tiek īstenoti izšķiroši un droši vien neatgriezeniski lēmumi, kuri būtiski turpmāk ietekmēs visus pasaules iedzīvotājus. 

Līdz ar to intriga paliek tikai vienā jautājumā. Kā turpmāk, proti, pēc kādiem principiem notiks «kungu gala labumu» sadale? Jo skaidrs, ka lidmašīnas lidos, kūrorti strādās un tie, kuri ļoti gribēs, varēs iegādāties arī tabakas izstrādājumus. 

Kā viens no risinājumiem, protams, ir vidējā ekonomiski aktīvā slāņa iedzīvotāju skaita samazināšanās (cipariem te nav nozīmes – vai no «zelta miljarda» līdz «zelta trīs simts tūkstoš miljoniem» vai citādā proporcijā) sakarā ar to, ka pēdējie gluži vienkārši turpmāk ar īpašu noregulējumu faktiski būs piespiesti dzīvot pieticīgāk, ievērojot, ka daudz maz normāli dzīves apstākļi būtu jānodrošina šobrīd pārējiem dažādu iemeslu dēļ atpaliekošajiem, turklāt tā, lai planēta vēl kādu laiku varētu izturēt aizvien pieaugošo prasību slodzi, ko palielina arī demogrāfiskais pieaugums atsevišķos pasaules reģionos. Autoriem nav atbildes uz šo jautājumu. Tomēr izskatās, kas tas netiks darīts atbilstoši ekonomista Frīdriha Hajeka (1899-1992) aizstāvētajam iepriekš minētajam principam, ka, «[i]zņemot produktu sadali ar tirgus konkurences palīdzību, mēs nezinām nekādu citu veidu [kā] informēt indivīdus par to, kur katram no viņiem jāvirza savas pūles, lai viņa ieguldījums kopīgā produkta radīšanā būtu maksimāls» [37].

Šeit prātā nāk cita veca anekdote par tēvu-alkoholiķi, kuru padzen no darba un kurš ģimenei pavēsta, ka naudas vairāk nebūšot. Bērns vaicā: «Tēti, vai tu tagad mazāk dzersi?» «Nē, jūs tagad mazāk ēdīsiet!», atbild tēvs. Citiem vārdiem sakot, pilnīgi skaidrs, ka vārdos skaļi nosodītā nevienlīdzības plaisa vienīgi palielināsies starp jau tā principiāli atšķirīgo «anonīmi despotisko» struktūru, ieskaitot ar to vasaļattiecībās esošo svītu un pārējiem. 

Jāņa Griķa (Grīziņa) (1900–1941) simpātisko «Vārnu ielas republikas» varoņu piedzīvojumi ceļojumā no Rīgas uz Majoriem, vēloties izbaudīt «kungu dzīves» rituālus [38], lieliski parāda šo principiālo atšķirību.

Varbūt tādēļ kāda nu jau izbijuša politiķa (tagad pēc «bezkompromisa tiesiskuma» apoloģētu klasifikatora – nacionālā oligarha) savlaicīgais aicinājums kādreiz sen atpakaļ Jaungada uzrunā tautai, cerībā, ka tā tomēr nav «ņergas, bet darītāji», iesakot no rītiem tīrīt zobus un mācīties angļu valodu [39] (varētu lasīt arī šādi: ievērot personisko higiēnu, no rītiem vingrot, stiprinot imunitāti un nodarboties ar pašizaugsmi), kam sekoja sašutuma vētra, ko patiesībā īsi varētu izteikt arī šādi: «nemāciet mūs dzīvot, labāk palīdziet materiāli!» [40], bija gluži vietā? Vēl vienīgi izbrīna, kādēļ tāda nepatika bija un ir tikai pret saviem «oligarhiem»? Tomēr – taču «savējie»?

Jo cerēt kļūt par «kungiem savā zemē» pilnā nopietnībā nav iespējams, orientējoties uz starptautiskiem aizdevumiem un subsīdijām, nemitīgām izklaidēm – neskaitāmiem velomaratoniem un citiem svētkiem svētku galā. Bet, ja tas labprātīgi netiek saprasts, tad nav arī jābrīnās, ka turpmākās «morālās prakses» tiks uzspiestas. 

Jebkurā gadījumā nevis patēriņa regulēšana, bet gan ikkatra individuāli smags darbs arī ir atslēgas vārds gan vispārējai labklājībai, gan personiskajai laimei, gan arī, iespējams, Rietumu civilizācijas renesansei. [41]

Taču no R. Skrutona rakstu konteksta konstatējams vēl cits secinājums, proti, nereflektētā nīstā smēķētāja vajāšana agri vai vēlu var atspēlēties arī nesmēķētajam ar tiem pašiem aprobētiem un vēl asākiem vajāšanas instrumentiem. Un šeit savukārt der vienmēr atcerēties skotu vēsturnieka un filozofa Deivida Hjūma (David Hume, 1711–1776) savulaik teikto, ka brīvība, lai kā tā arī izpaustos, parasti tiek zaudēta pakāpeniski . . . 

P.S. Ievērojot viena no autora specifisko zinātnisko interesi, šeit neliela vēsturiska uzziņa. Valsts darbinieku aptaujā Prof. Pauls Mincs (1868-1941) uz 41. jautājumu «attiecības pret alkoholu: A) vai vēlas, lai aizliegtu lietot alkoholu? B) vai pats ir absoluts atturībnieks?» norādīja «nav». Savukārt 42. jautājumā «Vai smēķē? Vai vēlētos, lai smēķēšanu noliegtu kopējās darba telpās?» atbildēja «ja; nav». [42] Prātīgs cilvēks bija. Un pilnīgi droši – viss bija kārtībā ar spriestspēju.