Rodžers Skrutons ar nožēlu konstatēja, ka «terorisms» un «islāms» cilvēku prātos tiek savstarpēji asociēti un saistīti. Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka, atbildot uz šo savstarpējo sasaisti, vairāki politiskie komentētāji pauž viedokli, ka « terorismā nav nekā jauna » un «nekas saistībā ar islāmu nenorāda, ka [šī reliģija tās] piekritējus labvēlīgi noskaņo [terorisma] veikšanai». Vēl jo vairāk vēsturiski pastāvējušas dažādas parādības, kas mūsdienu izpratnē, iespējams, būtu uzskatāmas kā teroristiskas. Proti, «[v]ai tad tie nebija Franču Revolūcijas [1] Jakobīņi [2], kas izlaida šo [terorisma] briesmoni? Vai terorisms neatrada savas politiskās mājas pie krievu deviņpadsmitā gadsimta nihilistiem, lai vēlāk to adoptētu ar radikālismu caurvītas divdesmitā gadsimta kustības» [3].

Savās publikācijās R. Skrutons centās atrast atbildi uz jautājumu – «kas cilvēkus piesaista terorismā? Vai tas tiek izmantots [..] kā taktisks līdzeklis? Vai arī izvēlēts kā pašmērķis?» [4]. Viņš norādīja, ka, skatoties no konkrētas prizmas, ir iespējams izsekot «moderno terorismu līdz [pat] apgaismības [laikmetam], līdz idejai par cilvēku vienlīdzību, un līdz resentimenta attieksmei, ko [Frīdrihs] Nīče [5] pamatoti saskatīja mūsdienu kopienu sirdīs – proti, vēlmi iznīcināt to, pēc kā [cilvēks] ilgojas, redzot to cita rokās» [6].

Taču R. Skrutonu acīmredzami nomocīja jautājums par to, kādi ir teroristu patiesie mērķi un vai šādi mērķi vispār pastāv. Kā piemērus R. Skrutons minēja boļševikus [7] IRA [8] un ETA [9], kas paši sev bija pieteikuši dažādus mērķus, proti, ««proletariāta diktatūra», vienota Īrija vai basku nacionālā valsts un, kad viņu mērķis tiks sasniegts, viņi varēs nolikt ieroču malā» [10]. Tomēr R. Skrutons norādīja, ka šāds mērķis parasti ir neskaidrs un utopisks, vēl jo vairāk tā neizpilde pat šķiet ir daļa no šī mērķa, jo tas ir veids, kā attaisnot permanentu vardarbību. [11] Līdz ar to R. Skrutons nonāca pie secinājuma, ka teroristi var būt gan bez konkrēta mērķa un iemesliem, gan ar mērķi un iemesliem, taču tie ir tik neskaidri un metafiziski, ka neviens nevar saprast, vai un kā tie vispār ir sasniedzami. [12]

Tādējādi neskaidrs vai utopisks mērķa raksturojums, R. Skrutona ieskatos, ir svarīga terorisma «pievilcības» sastāvdaļa, jo šāds mērķis nedeterminē terorista brīvību, bet gan pats gaida, kad terorists šo mērķi piepildīs ar jēgu. Savukārt šāds terorists, kā norādīja R. Skrutons, meklē iespēju mainīt nevis sevi, bet gan pasauli. Proti, «lai nogalinātu kādu, kurš nav nedz tevi aizskāris, nedz arī devis iemeslu sodam, tev ir jānotic pašam sev, ka esi ietīts kaut kādā eņģeļu taisnīguma apmetnī. Tad tu redzi nogalināšanu kā pierādījumu tam, ka tu patiešām esi eņģelis. Tava eksistence saņem galīgo ontoloģisko [13] pierādījumu» [14]. Tādējādi «teroristi cenšas panākt morālu uzmundrinājumu», proti, viņi cenšas justies pārāki pār parasto cilvēku, jo viņiem ir «Dieva atļauja» savām darbībām. [15] R. Skrutons līdz ar to uzskatīja, ka terorisms ir «jēgas meklēšana». [16] Terorisms būtībā ir neskaidras un iracionālas jēgas meklēšana.

R. Skrutons savu viedokli aprakstīja ar piemēru par Smita kundzi. Proti, būtu ļoti grūti nogalināt nevainīgo Smita kundzi un viņas bērnus, kad viņi vienkārši dodas iepirkties. «Tāpēc šī ego veidošanas stratēģija nevar iesākties tikai no vēlmes nogalināt». [17] Tādējādi «Smita kundzei ir jākļūst par kaut ko citu – kāda abstrakta stāvokļa simbolu, sava veida universāla ienaidnieka iemiesojumu» [18]. Tam labi kalpoja Kārļa Marksa [19] teorija, jo tā radīja bužuāzijas ideju, proti, «ienaidnieku šķiru», kurai boļševiku ideoloģijā «bija tāda pati funkcija kā ebrejiem nacistu ideoloģijā» [20]. Savā piemērā R. Skrutons minēja, ka Smita kundze un viņas bērni it kā stāv aiz kāda mērķa, kas, piemēram, ir «abstrakta buržuāziska ģimene. Līdz ar to notiek tā, ka tad, kad bumba ietriecas šajā no fikcijām izveidotajā mērķī, šrapnelis [21] viegli nonāk reālajā Smita kundzes ķermenī. [Protams,] skumji Smitu ģimenei, taču jūs bieži konstatēsiet, ka teroristi abstrakti atvainojas, sakot, ka Smita kundzes uzspridzināšana nebija viņu vaina un ka cilvēkiem nevajadzētu tādā veidā stāvēt aiz šādiem mērķiem» [22].

Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja, ka islāma ticīgo teroristu domāšanu neietekmē nedz brīvības, nedz vienlīdzības, nedz vēsturisko tiesību idejas. [23] Tāpat arī viņi nav ieinteresēti iegūt privilēģijas vai pilnvaras, kuras pieder viņu «mērķiem». Proti, «šīs pasaules lietām, viņuprāt, nav reālas vērtības, un ja dažkārt izskatās, ka tie tiecas pēc varas, tas notiek tikai tāpēc, ka vara viņiem ļautu nodibināt Dieva valstību – mērķi, ko viņi, tāpat kā mēs pārējie, zina, ka nav iespējams sasniegt» [24]. Bez tam «islāmistu teroristu, tāpat kā Eiropas nihilistu, galvenokārt interesē viņš pats un viņa garīgais stāvoklis. [..] Viņš vēlas piederēt Dievam, nevis pasaulei, un tas nozīmē pieredzēt Dieva likumus un valstību, iznīcinot visu, kas viņiem traucē, ieskaitot pat paša ķermeni» [25].

R. Skrutons pauda viedokli, ka teroristi uzskata, ka viņu dzīvei nav īpašas vērtības, bet nāve pastāvīgi aicina no horizonta malas. Tādējādi viņi ir tikpat nevērīgi pret citu cilvēku dzīvēm, kā pret savējo. Savukārt nāvē viņi atrod īsto un vienīgo nozīmi. [26] «Caur nāvi [pastāv] pakļaušanās akts: caur nāvi viņš izšķīst jaunā nemirstīgā brālībā. Terors, ko viņa nāve veic, gan paaugstina brālības pasauli, gan dod graujošu triecienu pretinieku-svešinieku pasaulei, kurā saistošais princips ir pilsonība, nevis brālība» [27].

R. Skrutons uzskatīja, ka «kreisajai ideoloģijai» piekrītošie ļaudis, kuri uzskata, ka konflikti ir politiski jeb par to, «kurš ir pār kuru», ir tie, kurus veido atteikšanās no Rietumu kultūras un kuri nevēlas atzīt šādu teroristu patieso motivāciju. Tādi cilvēki, viņa ieskatos, ir pārliecināti, ka islāma ticīgo terorisma cēloņi patiesībā slēpjas «sociālajā netaisnībā», pret kuru it kā protestē teroristi. 

R. Skrutons aicināja atzīt, ka šobrīd pasaule saskaras ar jauna veida draudiem, kuriem pašiem par sevi nav nekādu pašierobežojošu vai pat racionāli apspriežamu mērķu. Tādējādi viņš norādīja, ka mēs līdz ar to īsti nemaz nevaram veidot militāru konfrontāciju, savukārt ierastie līdzekļi šos draudus nevar apturēt. Diemžēl «mēs nevar neko piedāvāt islāmistiem, kas ļautu viņiem teikt, ka viņi ir sasnieguši savu mērķi» [28]. Savukārt, «ja viņiem izdotos iznīcināt rietumu pilsētu ar kodolbumbu vai ievērojamu iedzīvotāju skaitu ar nāvējošu vīrusu, viņi to uzskatītu par triumfu, kaut arī tas nedotu nekādu materiālu, politisku vai reliģisku labumu». [29]

Notikumus Afganistānā un Tuvajos Austrumos R. Skrutons raksturoja kā tādus, kas beidzot pamodinājuši rietumu pasauli par eksistenciālu draudu esamību. Vēl jo vairāk, R. Skrutons norādīja, ka «mēs nesastopamies ar kādu konkrētu sūdzību, ko varētu novērst sarunu ceļā, tāpat arī mēs nesastopamies ar vienkārši negodīgiem režīmiem un nemiernieku grupām, ko var risināt ar sankciju un savstarpēju draudu palīdzību» [30]. Draudi, kā norādīja R. Skrutons, ir individuāli bioloģiskajos un kultūras apstākļos. Proti, apstākļos, kurus politika nevar mainīt un kuri jebkurā gadījumā ir nostūmuši politiku malā. [31] 

Saprotams, ka tādēļ par vienu no lielākajiem draudiem R. Skrutons uzskatīja «islāma valsti» [32], kura, viņaprāt, nekad nespētu kļūt par miermīlīgu tautu kopienu locekli. «Izveidojot sevi ar vardarbības un genocīda palīdzību, tā turpinās tādā pašā veidā, baidoties no represijām un no kaimiņu dabiskajām aizdomām» [33]. R. Skrutons uzskatīja, ka «islāma valsts» ir «Dieva apreibinātu entuziastu kopa, kas izbauda nozagtu īpašumu [labumus] un valda pār pakļautiem un nobijušamies cilvēkiem, kuru lojalitāti tā tikpat nevar garantēt». [34] Tādējādi tā ir izveidota uz iekarošanas taktikas pamata un tai vienmēr būs nepieciešami turpmāki iekarojumi, lai apstiprinātu tās leģitimitāti. [35]

Savukārt, ja konfliktā «islāma valsts» netiks uzvarēta, R. Skrutona ieskatos, Tuvajos Austrumos būs jāpieņem «iekarsušu un paranoisku valsti, kuras līderus veido kara rūdījumi, kura ir vienaldzīga pret minoritāšu ciešanām un ir pilna ar primitīvu naidu pret Rietumiem». [36] Un, ja tā nostiprināsies, tā nebūs «demokrātija, tā būs policejiska valsts rūdītu karotāju rokās» [37]. Toties «starptautiskā sabiedrība to nepieņems, un sunnītu ticība būs vienīgais, uz ko islāma valsts varēs atsaukties, lai noteiktu savu leģitimitāti». [38] Vēl jo vairāk, R. Skrutona ieskatos, «islāma valsts» aktīvi veicinās terorismu ārzemēs un gandrīz noteikti centīsies iegūt kodolieročus un bioloģiskos ieročus. [39]

Kā jau iepriekš minēts, R. Skrutons uzskatīja, ka Tuvie Austrumi, nav vienoti. Gluži pretēji, viņš tos vērtēja kā kopienu savārstījumu, bet šo kopienu mierīga līdzāspastāvēšana ir atkarīga no apstākļiem, kuru vairs nav. «Savukārt daudzām no šīm kopienām ir paradums pašām sev radīt divus vislielākos cilvēces postus – jaunus vīriešus bez sievietēm un puritāniskas dusmas». [40] Šajā sakarā R. Skrutons ironizēja, sakot – «atņemiet vīnu un sievietes – un spriedze ātri saasinās». Viņaprāt, tas jo īpaši attiecas uz sabiedrībām, kurās sievietes, kaut arī netiek slēptas vai nošķirtas no sabiedrības, tiek aicinātas tikai radīt un rūpēties par bērniem, un kur svarīgākā statusa pazīme ir bērnu daudzums, nevis viņu kvalitāte. [41]

Tādējādi par normu, viņaprāt, šajās valstīs ir kļuvuši jauni vīrieši bez sievietēm, kuru dusmas veicina apkārtējo dusmas, aicinot uz kaut ko tādu, ko viņi bieži vien nespēj paši aprakstīt, izņemot plaši, neskaidri un metafiziski runājot par «Dieva valdīšanu, neticīgo nāvi un to, kas stāv viņu ceļā, iznīcināšanu». [42]

R. Skrutons norādīja uz evolucionāro psiholoģiju, kas māca, ka lielu daļa mūsu uzvedības regulē dziļi bioloģiski imperatīvi. Un tie ir spējīgi izvirst tādos veidos, ko paši subjekti nespēj saprast. Tāpēc islāms, R. Skrutona ieskatos, ir tik noderīgs jauniem vīriešiem šādā frustrācijas stāvoklī. Proti, tas pārformulē viņu bioloģiskās vajadzības svētos akcentos, sakot viņiem, ka, atbrīvojot dusmas, viņi arī pilda Dieva gribu un ka nāve šādā veidā ir viņu glābiņš. [43] R. Skrutons norādīja, ka puritānis meklē reliģisku risinājumu visiem zemes konfliktiem un vēlas savu gribu pielīdzināt Dieva gribai. Puritānim zemes eksistence ir «viena gara kārdinājumu rinda un sāpes, ko tas viņam sagādā, var tikt pārvarētas, tikai vajājot tos, kam patīk izbaudzīt aizliegto augli». [44]

R. Skrutons gan pamatoti atzina, ka neko tādu viņu ticība nedz liek, nedz atļauj. Un to pašu viņam ir teikuši daudzi ticīgi musulmaņi, kuri nosoda zvērības, norādot, ka nevainīgā slepkavība musulmaņiem ir tikpat aizliegta kā jebkuram citam. [45] Līdz ar to R. Skrutons vienīgi apstiprināja, ka viņa rakstītais nav un nevar tikt attiecināts uz visiem islāma ticīgajiem. Proti, lielākā daļa parasto musulmaņu par šādām teroristu darbībām šausminātos un masveida slepkavības uzskatītu par to, ko «absolūti aizliedz Dieva likums». [46] Vēl jo vairāk, R. Skrutona ieskatos, «saprātīgi domājošie musulmaņi mēģina atrast veidu, kā izveidot sabiedrības apņemšanos līdzāspastāvēt ar pārējām Ābrahama reliģijām un atbalstīt tuvākā mīlestību pat tad, ja kaimiņš ir citas ticības» [47]. Šajā sakarā R. Skrutons atsaucās uz 2007. gada vēstuli Rietumu reliģiskajiem līderiem, kuru parakstīja 140 izcili musulmaņu akadēmiķi, aicinot uz ticību dialogu un savstarpēju cieņu kā līdzāspastāvēšanas pamatu. [48] 

Tomēr R. Skrutons norādīja divas vērā ņemamas problēmas. Pirmkārt – vienas izteiktas musulmaņu reliģijas autoritātes trūkumu. Otrkārt – to, ka diemžēl arī godprātīgi musulmaņi spēj pievērt acis uz zvērībām, kas izdarītas viņu ticības vārdā, un vērsties pret ikvienu, kurš to nicina. [49] Kā piemēru R. Skrutons norādīja atgadījumu ar karikatūrām Dānijā, kura izraisīja sašutumu, vienojot musulmaņus «iznīcināšanas aktos un aicinot atriebties». [50] 

Vienlaicīgi, lai gan šāda statistika netiek uzskaitīta vai pat pieminēta, «islāma teroristi ir nogalinājuši daudz vairāk musulmaņu nekā nemusulmaņu» [51]. Piemēram, R. Skrutons konstatēja, ka tikai «dažas dienas vēlāk [pēc atgadījumiem Dānijā] al-Askari mošeja [Irākā] tika uzspridzināta» [52]. 

Tādējādi R. Skrutons uzskatīja, ka konfrontācija nav nedz politiska, nedz ekonomiska, bet gan eksistenciāla. Proti, «jautājums, kas mums tiek uzdots ir «kādas jums ir tiesības eksistēt?». Atbildot «nekādas», mēs automātiski izveidojam [pret]atbildi «tā jau es domā[ju».» [53] Tādējādi mums ir jābūt absolūti pārliecinātiem, ka mums ir tiesības eksistēt, un ka mēs esam gatavi oponentiem sniegt tādas pašas tiesības, ar vienu nosacījumu – piekāpšanās ir abpusēja. [54]

Visbeidzot R. Skrutons aicināja uz diskusiju par to, kādai būtu jābūt nostājai šādā eksistenciālā konfrontācijā. «Es domāju, ka mums jāuzsver augstā morālā vērtība [55] un panākumi, ko mēs bijām izveidojuši, balstoties uz savu [..] mantojumu, un jāparāda spēja kritizēt un mainīt visus netikumus, kuri lieki aizņem vietu». [56] R. Skrutons uzskatīja, ka ir nepieciešams atdzīvināt Džona Loka [57] izveidoto dalījumu «starp brīvību un atļauju» un pilnīgi skaidri definēt, ka «brīvība ir kārtības forma, nevis atļauja anarhijai un visatļautībai» [58]. Vēl jo vairāk «mums vajadzētu pārtraukt ņirgāties par lietām, kas bija svarīgas mūsu vecākiem un vecvecākiem, un mums vajadzētu [sākt] lepoties ar viņu sasniegto.» [59] 

Tāpat arī R. Skrutons uzskatīja, ka «mums vajadzētu arī atteikties no visām multikulturālām muļķībām, kas tik ļoti sajaukušas sabiedrisko dzīvi Rietumos, un no jauna apstiprināt sociālās dalības pamatideju Rietumu tradīcijās, kas [patiesībā] ir ideja par pilsonību». [60] Jeb, citiem vārdiem sakot, mums būtu jārīkojas, «nosūtot ziņu, ka mēs ticam tam, kas mums ir, esam gatavi dalīties tajā, bet neeesam gatavi redzēt to iznīcinātu, mēs darām vienīgo, ko varam izdarīt, lai mazinātu pašreizējo konfliktu» [61].