Šīs publikācijas autori noslēdz rakstu sēriju, kuru sākotnēji bija iecerējuši vienīgi kā ieskatu konservatīvismā Rodžera Skrutona izpratnē. Tomēr laika gaitā tie izvērtās par ļoti dažādu un vienlaicīgi gluži vai eksistenciāli svarīgu mūsdienu tā dēvētās Rietumu civilizācijas problēmu kritisku vērtējumu, cenšoties vienlaikus saglabāt maksimālu objektivitāti un intelektuālu godīgumu. Jāatzīst, ka viens no rakstu sērijas autoriem pirmo reizi iepazina R. Skrutona vārdu vairākus gadus atpakaļ, meklējot atbildes un skaidrojumus saistībā ar tobrīd satraucošiem notikumiem pasaulē – Arābu pavasari, kariem Irākā un Sīrijā, Krimas aneksiju un citviet Ukrainā notiekošo – Krievijas militāro agresiju, migrācijas krīzi Eiropā, teroristiskiem uzbrukumiem daudzviet pasaulē. Kad notika masveida seksuālas vardarbības akti pret sievietēm Ķelnē Jaungada naktī uz 2016. gada 1. janvāri, bet oficiālie masu mediji politkorekti  turpināja runāt par toleranci un abstraktām vārdā nenosauktām Rietumu civilizācijas vērtībām, šķita, ka nu ir pienācis jau pēdējais laiks meklēt un atrast godīgas un patiesas atbildes. Vispirms – droši vien par to, kas tad patiesībā ir Rietumu civilizācijas vērtības. 

Vēl pirms sabruka Padomju Savienība, pērnā gadsimta 80. gadu beigās, izcilais gruzīnu filozofs Merabs Mamardašvili [1] ļoti precīzi nodefinēja, ka «visdziļākā tradicionālās Eiropas vērtība – skaidra apziņa: viss, kas notiek pasaulē, ir atkarīgs no Tavas personīgās piepūles, – bet tas nozīmē, ka Tu nevari dzīvot pasaulē, kurā ir nezināmi tie avoti, no kuriem pie Tevis «atnāk» notikumi. . . [..] Velns spēlējas ar mums, kad mēs nedomājam precīzi! Domāšanas precizitāte ir tā cilvēka tikumisks pienākums, kurš saistīts ar šo domāšanu» [2]. 

Rakstu sērijas autoru ieskatā šo skaidras un godīgas apziņas, kā arī tikpat skaidru un godīgu atbilžu vakuumu meistarīgi un drosmīgi prata piepildīt R. Skrutons, neraugoties uz to, ka šobrīd gan konservatīvie, gan liberāļi dzīvo pasaulē, kur vārda brīvība un viedokļa brīvība ir visaptveroši apdraudēta. [3] Nereti pielīdzinot mums apkārt notiekošo absurda teātrim, R. Skrutons nevis uzspieda savu viedokli, bet gan piedāvāja kritērijus, pēc kuriem, iespējams, varētu tikt aplūkoti jebkuri domājošu cilvēku satraucoši notikumi.

Kad 2015. gadā imigrantu viļņi, kuri galvenokārt sastāvēja no jauniem, spēcīgiem vīriešiem, pārpludināja Eiropu, bet nepārprotami sociālistiski orientētās Eiropas valstu valdības laipni viņus visus aicināja, savukārt oficiālie masu saziņas līdzekļi, galvenokārt apelējot pie vārdā nenosauktām un abstraktām it kā pašsaprotamām «Rietumu civilizācijas vērtībām», šādu politiku visnotaļ slavēja, tas nevarēja neizraisīt zināmu kognitīvu disonansi, jo tas gluži vienkārši šķita absurdi, neloģiski un galu galā netālredzīgi. Lai gan tika izteikti arī alternatīvi viedokļi, kritizējot migrācijas politiku [4], taču saprotams, ka tāds propagandas pārspēks, kāds valdīja tobrīd, arī noteica visu turpmāko notikumu attīstības gaitu. 

2015. gadā LTV1 pārraidē «Aculiecinieks» [5], runājot par migrācijas problēmām, nepārprotami kreisi orientētais vācu prof. Markus Tidemans [6] (šo Rietumu universitāšu fenomenu aprakstīja gan R. Skrutons, gan Frīdrihs Augusts fon Hajeks [7]) [8] visos konfliktos vainoja tieši Rietumu kultūras cilvēkus, kuri, viņa ieskatos, ne tikai bija ekspluatētāji, kuri var atļauties pirkt džinsus par mazāk nekā 20 eiro, bet arī agresori un ir atbildīgi par ekonomiskiem, politiskiem un klimatiskiem konfliktiem. 

«Tā dēvētā Islāma valsts tika izveidota Irākas kara laikā, kad ASV iebruka valstī. Tas bija sākums un to visi zina. Tādēļ mēs nevaram teikt, ka tas ir konflikts, kurā mēs neesam vainīgi. Protams, ka arī esam. Tā kā tie ir cilvēki, kas bēg no konflikta, kuru mēs neradījām, taču neesam arī nevainīgi. Otrs globālais karš ir ekonomiskais. Gadu desmitiem mums bijusi ekonomiskā sistēma, kurai bija divas vienkāršas sekas ‑ ziemeļi padarīti bagāti un dienvidi nabagi. Ja Tu ieej veikalos šeit, Berlīnē, Tu vari nopirkt džinsus par mazāk nekā 20 euro. Nedomā, ka Tu esi bez vainas. Protams, ka Tu esi. Katru dienu Tu esi ekspluatētājs. Un tagad cilvēki cenšas aizbēgt no Tavas agresijas, klauvējot pie Tavām durvīm. Tu esi par viņiem atbildīgs, jo nodarīji viņiem pāri. Trešais pasaules konflikts ir ekoloģisks. Un arī šeit atbildīgi ir ziemeļi. Tie nebija somālieši, kas pārvērta savu valsti tuksnesī. Tie bijām mēs. Tādēļ mēs esam atbildīgi arī par to. Tas viss bija jāpasaka, lai atbildētu uz jautājumu, vai būs lielākas grūtības. Jā, protams, ka būs. Būs grūtības, kad tūkstošiem jaunu vīriešu ieradīsies šeit. Daļa no viņiem ar traumatisku pieredzi par karu un vardarbību un tā tālāk. Protams, ka tam būs ietekme. Vai būs kulturālas nesaprašanās? Jā, būs. Taču mēs nevar ļaut viņiem nomirt badā. Tā kā mums jāpieņem šis izaicinājums. Tik vienkārši, skarbi, bet patiesi.» [9] Neapšaubāmi, tie ir skaisti un varbūt pat cēli vārdi. Bet vai tā tomēr nav demagoģija?

Viens no raksta autoriem, kurš ir dzimis un audzis padomju okupētajā Latvijā, viennozīmīgi nevar nedz justies kaut ko parādā «nabadzīgajiem dienvidiem», piemēram, somāliešiem, nedz justies vainīgs par iespēju šobrīd pirkt džinsus par mazāk kā 20 eiro, pat ja tāda nepieciešamība rastos. Un R. Skrutons asi iestājās pret šādu «vainīgās» personas meklēšanas politiku, it īpaši, ja par «vainīgo» tiek uzskatīta tieši Rietumu kultūra, tās mantotās vērtības un brīvības.

Savukārt, mūsdienās, tostarp, pārprotot politkorektuma idejas mērķi, cenšoties aizsargāt to, ko patiesībā aizsargāt nav nepieciešams un kas savā būtība nemaz nav saistīts ar jelkādiem aizspriedumiem, situācija jau draud  pārvērsties par pilnīgu absurdu. Par piemēru var minēt kaut vai kreiso aktīvisti Selīnu Gerenu, pret kuru Manheimā imigranti bija veikuši seksuālu uzbrukumu, bet viņa savas ideoloģiskās pārliecības dēļ, nevēloties «sekmēt rasistisku aizspriedumu izplatīšanu», izdomāja stāstiņu, acīmredzot, viņasprāt, atbilstošu politkorektuma doktrīnas vadlīnijām, noveļot vainu, protams, uz «vīriešiem, kuri runāja vāciski, kamēr patiesībā viņi runāja arābiski vai farsi». [10] Šī gadījuma kontekstā galēji labējā politiķe Anne Marija Votersa [11] publicēja rakstu «Kreisums ir garīga slimība», aprakstot arī vairākus citus līdzīgus gadījumus, piemēram, par norvēģu politiķi, kuru paša mājās izvaroja imigrants. Viņš savukārt jutās vainīgs, ka pāridarītājs tiks deportēts atpakaļ uz savu dzimto vietu. [12] A. M. Votersa kritizēja kreisi noskaņoto personu migrācijas politiku un nostāju «pret savu etniskumu» [13], visbeidzot izvirzot arī gluži loģisku jautājumu, vai šeit patiesībā nav runa par personības traucējumiem un dažādu smagu psiholoģisku kompleksu esamību, un beigu beigās uzdodot retorisku jautājumu, vai gadījumā – «kreisums nav garīga slimība». Iespējams, tas ir pārāk skarbi, tomēr neuzdot jautājumu, vai tas tomēr nav destruktīvs pašaizsardzības instinkta deficīta sindroms ‒ kas ved Eiropu pretim totālai katastrofai, pašaizvietojoties ar imigrantiem [14], arī gluži nevar. Varbūt ir pamats piekrist prof. Harijam Tumanam [15], kurš pauda vēl skaudrāku viedokli, sakot, ka, ja mēs neko nedarīsim, «iespējams, mūs gaida [mūsu] civilizācijas gals» [16]. 

Šobrīd Franciju un pasauli ir šokējusi brutāla slepkavība ar izteiktiem teroristiskiem motīviem. Proti, 2020. gada 16. oktobrī Parīzes priekšpilsētas Konflānā-Sentonorīnā skolas vēstures un ģeogrāfijas skolotājam Samuela Patī (Samuel Paty, 1973-2020) pēcpusdienā laikā ap plkst. 17.00, kad viņš pēc novadītajām stundām kājām devies mājās, uzbruka un nogrieza galvu. Uzbrucējs bija Maskavā dzimis čečenu nacionalitātes astoņpadsmit gadus vecs vīrietis Abdullahs Anzorovs (Abdullakh Anzorov, 2002-2020), kuru aizturēšanas laikā nošāva policijas darbinieki. A. Anzorovs bija imigrants, kurš bērnībā Francijā bija ieradies bēgļu gaitās. [17] 

Slepkavības iemesls bija tas, ka skolotājs kādā savā stundā bija rādījis Muhameda [18] karikatūras, kuras 2015. gadā bija publicējis satīriskais franču žurnāls «Charlie Hebdo», pret kuru pēc šo karikatūru publicēšanas tika vērsti teroristiski uzbrukumi. [19] Šādā veidā skolotājs mācīja par vārda, domu, reliģijas un preses brīvību. Kā norādīja vairāki ziņu avoti, pirms karikatūru rādīšanas viņš bija aicinājis musulmaņu skolēnus neskatīties šo daļu, ja tā viņus jelkādā veidā aizskar. [20]

Francijas prezidents Emanuels Makrons [21] šo skolotāja slepkavību nodēvēja par «islāmistu teroristu uzbrukumu», sakot, ka «vienu no mūsu pilsoņiem šodien nogalināja tāpēc, ka viņš saviem skolēniem mācīja par vārda brīvību, par brīvību ticēt un neticēt. Mūsu tautietim nežēlīgi uzbruka, viņš kļuva par upuri islāma teroristam. Tas nebija nejauši, ka terorists nogalināja skolotāju, jo viņš vēlējās nogalināt mūsu republiku un tās vērtības, nogalināt iespēju mūsu bērniem kļūt par brīviem pilsoņiem. Šī ir mūsu cīņa un tā ir eksistenciāla» [22]. Francijas apakšparlamenta spīkeris Rišārs Ferāns [23] to nosaucis par uzbrukumu vārda brīvībai un Republikas vērtībām, [24] savukārt izglītības ministrs Žans Mišels Blankers [25] norādīja, ka tas ir uzbrukums visai Francijai. [26]

Līdz ar to šobrīd Francijas augstākās amatpersonas būtībā arī jau runā par tiem pašiem jautājumiem, uz kuriem savos darbos norādīja R. Skrutons – valsts, kultūras, brīvības aizsardzību no uzbrukumiem. 

Objektivitātes labad jānorāda, ka Čečenu apvienība Strasbūrā Francijas skolotāja noslepkavošanu nosodīja, norādot, ka «tāpat kā visiem Francijas iedzīvotājiem, arī mūsu kopiena šausminās par šo incidentu» [27]. Arī Francijas pilsētas Bordo mošejas imams [28] norādījis, ka «civilizācija nenogalina nevainīgu cilvēku, barbarisms gan» [29]. Savukārt islāma ticīgais aktīvists Salmans Simma publicēja vairākus ierakstus savos sociālajos tīklos, norādot, ka ir musulmaņu imigrants, bet nosoda šo gadījumu Francijā, uzskatot to par teroristisku darbību, kam nav nekādas saistības ar islāmu. [30] Tādējādi aizvien pierādās R. Skrutona teiktais, ka ir ļoti daudz islāma ticīgo, kas nosoda šādas zvērības un kas nekad nepagrieztos «pret saviem likumpaklausīgajiem kaimiņiem un iznīcinātu tos Allaha vārdā. Tomēr mēs nevaram vienkārši neņemt vērā pierādījumus, ka starp mums ir musulmaņi, kas interpretē savu reliģiju citādāk» [31]. 

Tādējādi jāatzīst, kā pamatoti minējis Dr. iur. Juris Rudevskis – «mūsdienās apdraudējums Eiropas civilizācijai nāk ne tik daudz no cilvēku grupām vai karapūļiem, cik no idejām un ideoloģijām» [32]. 

Tāpēc ir saprotams, ka R. Skrutonu kā konservatīvo domātāju īpaši interesēja Rietumu civilizācijas un tās gadu gadiem uzkrātā mantojuma aizsardzība. Tāpēc arī visiem R. Skrutona darbiem par galveno vadmotīvu varētu uzskatīt tieši patriotismu – mīlestība pret savu valsti, krasi nošķirot to no «patoloģiskas nacionālās lojalitātes formas» jeb ekstrēma nacionālisma. [33] Savukārt valsts mērķis, viņaprāt, bija vienīgi «aizsargāt pilsoņu sabiedrību no tās ārējiem ienaidniekiem un iekšējām nekārtībām» [34].

Ievērojot jau izveidojušās realitātes, R. Skrutons uzskatīja, ka pašreiz mēs «dzīvojam amorfā un multikulturālā post-modernās pilsētas apkārtējā vidē [, kurā] ir jāatver savas sirdis un prāts citām kultūrām, neesot salaulātam ne ar vienu» [35]. Taču par vājo posmu viņš uzskatīja tieši nespēju integrēt imigrantus valstī, kurā viņiem būtu jāpieņem pastāvošā kārtība un jārespektē tā. Vēsturnieks Deivids Zorijs [36] būtībā pareizi secināja, ka «cilvēki adaptējas dominējošajai kultūrai un pieņem to kā izdzīvošanas veidu» [37]. Raksta autoru ieskatā tas ir dabiski, taču R. Skrutons skaudri norādīja uz to, ka Rietumu sabiedrība, tā vietā, lai šādu adaptāciju veicinātu, pārveido savu kultūru, par katru cenu cenšoties adaptēties jaunpienācēju paradumiem, jeb, R. Skrutona vārdiem sakot, noniecinot nacionālās un politiskās vērtības. [38] 

Neraugoties uz šādu secinājumu loģiskumu un saprātīgumu, R. Skrutons konstatēja, ka vislielākais absurds ir tas, ka tieši minētās prakses kritiķus uzskata par «apdraudējumu sabiedrībai» [39] un «Dieva ienaidniekiem» [40], vēršoties pret pēdējiem ar jebkādiem «kreisajai domāšanai» pieejamiem instrumentiem.

Savukārt šādas prakses kritiķus sociālisti neuzskata par cilvēkiem ar citādākiem intelektuāliem uzskatiem, bet gan, ka «viņ[i] ir drauds, [ka viņi ir] sabiedrības un Dieva ienaidnieks» [41], un tādējādi apkarot nepieciešams tieši viņus. Un tas arī veiksmīgi tiek īstenots…