Biroja Blogs
Eseja par «pazudušo dēlu »Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess
21.11.2024.
3. raksts
Lūdes kāzusa fabula jeb «savādā krimināllieta» II
Grāfa fon Mellīna precīzi izklāstītie Lūdes krimināllietas apstākļi bija šādi:
1791. gada 8. oktobrī laika posmā starp pulkstens trijiem un četriem naktī kāda veca Ropažu muižas zemniece stāvēja pie savas mājas durvīm. Šī māja atradās netālu no lielā Suntažu jeb Alūksnes ceļa, aptuveni 27 versts jeb četras vācu jūdzes [2] no Rīgas. Pēkšņi turpat tuvumā viņa izdzirdēja medību bises šāvienu, tad spalgu kliedzienu, kas spēji aprāvās. Pēc tam iestājās klusums un varēja dzirdēt vien to, kā rej apkaimes suņi. «Vecā zemniece vēl kādu brīdi ausījās, līdz beidzot nobijusies uzmodināja savas saimes ļaudis un izstāstīja viņiem to, ko bija dzirdējusi. [Viņas teiktais] mājiniekiem bija izraisīj[is] vispārēj[as] šausmas, tādējādi nevienam nebija dūšas pirms gaismas iziet no mājas.» [3] Saimes ļaudis gan pieļāva iespēju, ka kāds ceļinieks varētu būt šāvis uz vilku, jo tas šajā apvidū dažkārt bija gadījies.
Savukārt no rīta kāds Ropažu mācītājmuižas [4] zemnieks, kurš kopā ar sievu grasījās braukt uz Rīgu, ceļmalā netālu no minētās mājas ieraudzīja nogalinātu, paša asinīs guļošu cilvēku. Pārbijies viņš to paziņoja pusversti [5] attālajā Ropažu Mintuskrogā [6], lūdzot, lai kāds apskatās, kas tur ir noticis. Jau pēc neilga laika šajā šausmīgajā vietā bija sapulcējušies vairāki cilvēki. Tur viņi atrada vīrieti ceļinieka drēbēs. Apskatot zemi un asiņu pēdas, tika atklāts, ka slepkavība izdarīta uz ceļa, bet noslepkavotais, kura drēbes bija parāvušās uz augšu, aiz kājām bija vilkts apmēram 20 soļus projām no ceļa. Sanākušie cilvēki esot apsprieduši varbūtību, ka sākumā slepkava gribēja iegrūst līķi tuvu garām plūstošajai Lielās Juglas upei, bet galu galā to atstāja guļam zemē ar izplestām kājām un rokām.
Visbeidzot, līķi nogādāja Mintuskrogā, kur stadulā [7] atrada arī zirgu ar segliem un iemauktiem, kurš naktī pa vaļā atstātajām durvīm bija ticis iekšā un apgūlies. Dienas laikā aizvien vairāk un vairāk ļaužu sapulcējās Mintuskrogā. Līķis tika nomazgāts no asinīm un tajā «sazīmēja» kādu Vecpiebalgas muižas gruntnieku [8] Viļumu, kurš bija diezgan plaši pazīstams lopu tirgotājs. Tāpat arī tika konstatēts, ka zirgs piederēja Viļumam. Kroga saimniece un viņas kalps stāstīja, bet vēlāk arī liecināja tiesā, ka pulksten trijos iepriekšējā naktī tieši šis Viļums kāda jaunekļa pavadībā bija iegriezies krogā, taču jau pēc pusstundas kopā ar šo jaunekli devās tālāk.
Par notikušo tika pavēstīts Ropažu muižai, uz kuras robežas šis noziegums bija pastrādāts. Ropažu muiža «pārsūtīja līķi kopā ar attiecīgo ziņojumu zemākajai zemes tiesai Rīgā» [9]. Vedot Viļuma līķi prom no Mintuskroga uz Rīgu, pa ceļam sastaptie cilvēki sēroja par Viļuma nelaimīgo likteni, jo viņš bijis turīgs un ļoti kārtīgs cilvēks. Tādēļ ikviens cilvēks prātoja, kurš gan varētu būt slepkava.
Zemākā zemes tiesa uzdeva mirušā ķermeni izmeklēt apriņķa ārstam Štofrēgenam. Brīdī, kad mirušajam novilka drēbes, no tām izkrita pierādījumi − divas diezgan lielas svina šaujamlodes. Savukārt līķa pārbaudē tika secināts, ka šāviens bija raidīts no mugurpuses starp pleciem. Šāviena rezultātā lodes caururba Viļuma ķermeni un caur krūšu kaulu bija izlidojušas ārā. Tāpat arī tika konstatēts tas, ka šāviens bija jāizdara no ļoti neliela attāluma, jo noslepkavotā mētelis mugurpusē bija apsvilis un notraipīts ar pulvera dūmiem.
Lai gan šāda veida ievainojums jau pats par sevi bija nāvējošs, Štofrēgens atklāja vēl vienu ievainojumu. Proti, virs kreisās acs pieres kaulā bija dziļi ietriekta, nedaudz liekta brūce. Štofrēgena ieskatos, šī brūce nebija nāvējoša, tomēr nevarēja īsti saprast, kā konkrētā brūce bija radusies. Viņš vienīgi pieminēja, ka, spriežot pēc ārējā izskata, rīkam, ar ko šī brūce tika radīta, vajadzētu būt daļēji trulam un daļēji asam.
Pirmās aizdomas par to, kurš varētu tikt vainots slepkavībā, jau sākotnēji kritušas uz noslepkavotā ceļabiedru, kura personību bija nepieciešams noskaidrot. Taču kroga saimniece un viņas kalps nepazina abus ceļiniekus, kā arī nemaz nebija jautājuši, kas viņi ir un no kurienes nākuši. Līdz ar to visi lauzīja galvas par Viļuma ceļabiedra identitāti.
Taču tad «piepeši Mintuskrogā dzīvojošam mežsargam Blauam ienāca prātā kāds nogalinātā Viļuma radinieks – Lūde» [10]. Proti, dzirdot Viļuma ceļabiedra ārējā izskata aprakstu, ko sniedza gan kroga saimniece, gan viņas kalps, Blaua izsprieda, ka šis ceļabiedrs un visticamāk arī slepkava nevar būt neviens cits, kā tikai Lūde. Šim Blaua secinājumam pievienojās arī citi. Viņi zināja, ka Lūde savu daudzo parādu dēļ bija nonācis lielās sprukās un jau veltīgi daudzviet bija mēģinājis aizņemties naudu. Cilvēki atcerējās, ka Lūde šajā pašā krogā aizdomīgi bija runājis jau pirms gada. Vēl jo vairāk, pēdējā laikā viņi bieži bija redzējuši Lūdi braukājam apkārt, sēžam krogos un iebraucamajās vietās, turklāt līdzi viņam vienmēr bijusi bise. Tas, viņuprāt, izskatījās tā, it kā viņš kaut kam uzglūnētu. Līdz ar to Lūdem dažkārt tika uzdots jautājums, kāpēc gan viņš šādi blandās apkārt, lai gan varētu nodoties kārtīgam darbam un dibināt veikalus, uz ko Lūde atbildēja visnotaļ pretrunīgi. Savukārt dienā, kad atrada noslepkavoto Viļumu, kādi ceļinieki pavēstīja, ka tieši iepriekšējā vakarā pirms slepkavības Lūde bija redzēts kopā ar Viļumu Rumpes krogā [11] deviņas versts [12] no Rīgas. Šajā krogā Lūde esot sastrīdējies ar kādu un pat izkāvies, bet tad ap pusnakti kopā ar Viļumu devies prom.
Uzzinot šo informāciju, vairs neviens nešaubījās, ka slepkava ir tieši Lūde, kurš tādēļ arī tika meklēts. Viņam «dzina pēdas itin visur [13]», līdz beidzot Lūde tika atrasts Rīgā tieši dienā, kad uz turieni tika aizvests Viļuma līķis. Starp Lūdes mantām tika atrasta arī «ielauzta, ar asinīm notraipīta bise un visai krietna naudas summa» [14].
Visu šo informāciju tajā pašā dienā pavēstīja arī zemākajai zemes tiesai. Kā skaidroja grāfs fon Mellīns, atbilstoši savai kompetencei Zemākā zemes tiesa izmeklēja lietu tikai vispārējos vilcienos. Lūde gan liedzās, tostarp pāris argumentus, kas bija vērsti pret viņu, arī tīri labi atspēkoja, tomēr «viņš nespēja pilnībā novērst visas aizdomas, tāpēc visa lieta sīkākai izmeklēšanai tika nodota Rīgas apriņķa tiesai» [15].
Pats Lūde bija labi izglītots divdesmitčetrus gadus vecs cilvēks, kurš bija dzimis Cēsu apriņķa Dzērbenes draudzes Nothenshofas [16] muižā. Lūdes vecāki bija muižas dzimtcilvēki [17], bet panāca sev un saviem bērniem brīvību. Pēc savas nāves viņi atstāja saviem bērniem ievērojamu mantojumu, tomēr, no dabas būdams izšķērdīgs, turklāt vēl trumpmanis [18], Lūde savu daļu ātri vien esot notriecis un iekļuvis parādos. Viņš nodarbojās ar lopu tirdzniecību, sākotnēji darot to kopīgi ar savu radinieku Viļumu. Tomēr, kad Viļums pamanījis, ka Lūde «nav kārtīgs cilvēks», viņš nolēma sadarbību lauzt, «tādējādi Lūdes parādi pieauga, un reizē ar tiem pieauga arī nepatikšanas» [19].
Grāfs fon Mellīns arī minēja citus līdzīgus gadījumus, kuros bija iesaistīts Lūde. Piemēram, apmēram gadu pirms Viļuma slepkavības, Lūde ieradās Mintuskrogā tieši tajā brīdī, kad tur tika izlozēts kāds zemes mērnieka zirgs. Sarunā ar dažiem cilvēkiem Lūde apgalvoja, ka viņa finansiālais stāvoklis esot pasliktinājies. Viņš uzskatīja, ka arī uz līdzcilvēku palīdzību nemaz neesot jēgas cerēt, jo tagadējā pasaule, viņaprāt, necenšas palīdzēt neveiksmīgajiem. Lūde esot arī norādījis, ka tādus cietsirdīgus ļaudis, kuri nav gatavi palīdzēt nelaimē nonākušajiem, ir jāšauj nost, lai ir pagalam. (Vai tas kaut ko neatgādina?) Visbeidzot, viņš apgalvoja, ka, ja, piemēram, gribētu kādu nogalināt, viņš gan mācētu izkārtot visu tā, lai viņu nekādā gadījumā nenoturētu par noziedznieku. Proti, viņš ievilinātu cilvēku nomaļā apvidū, nošautu un iebāztu tā drēbēs lielākas lodes par tām, kādas der viņa bisei. Klātesošie gan esot pārmetuši viņam tādas runas un pat draudējuši «savaņģot viņu kā aizdomīgu cilvēku, lai vestu pie tiesas» [20]. Tomēr Lūde izspruka no tāda likteņa, teikdams, ka esot tikai pajokojis. Cita starpā cilvēki šo stāstu atkārtoja arī tiesā, gan paša Lūdes klātbūtnē, gan arī apstiprinot savas liecības ar zvērestu, tomēr viņš vienalga noliedza, ka jebkad būtu tā runājis.
Starp Lūdes kreditoriem bija kāds cilvēks, kam viņš jau labu laiku bija parādā 95 dālderus par iepirktajiem lopiem. Šis cilvēks par novilcināto maksāšanu pat draudēja iesēdināt Lūdi cietumā. Lūde gan centās aizņemties naudu no vairākiem cilvēkiem, taču visi viņu pazina kā nekārtīgu cilvēku, tādējādi no visiem saņēma noraidošas atbildes. Šo notikumu rezultātā Lūdes nepatikšanas vēl vairāk pieauga, jo kreditori aizvien uzstājīgāk pieprasīja atdot parādu. Kā rezultātā Lūde sāka izvairīties no cilvēkiem, nepalika nekur uz ilgāku laiku, tāpat arī viņš meklēja pazīšanos ar ļaudīm, kuriem varētu būt nauda.
Līdzīgi grāfs fon Mellīns aprakstīja gadījumu ar zivju tirgotāju Feldtmanu, kuru Lūde bija saticis uz Pērnavas ceļa. Feldtmans savās veikala lietās brauca augšup gar jūras krastu, virs vestes viņam bija apjozta ādas zutne. Lūde devās pie Feldtmana un sarunājoties mēģināja izdibināt, cik tad īsti naudas Feldtmanam bija līdzi ādas zutnē. Tā kā Lūdem neizdevās aizkavēt Feldtmanu, viņš ļāva tam braukt tālāk, bet pats vēl ilgi palika pie kāda dzirnavnieka, kurš dzīvoja blakus tam pašam ceļam un bija viņa pusbrāļa aizbildnis. Pusbrāli Lūde mēģināja pierunāt pamest sava aizbildņa māju, izņemt savu mantojuma daļu un kopā ar Lūdi pievērsties lopu tirdzniecībai, taču pusbrālis piedāvāto iespēju noraidīja.
Vēlāk zivju tirgotājs Feldtmans brauca atpakaļ pa to pašu ceļu, un Lūde piedāvājās kļūt Feldtmanam par pavadoni. Visos krogos Lūde mudināja Feldtmanu uz iedzeršanu un centās visādi aizkavēt. Kad jau satumsa, Lūde piedāvāja Feldtmanam nogriezties sāņus no lielceļa un apciemot Ādažu skolmeistaru. Abiem ceļiniekiem bija jābrauc caur mežu. Lūde par katru cenu vēlējās palaist Feldtmanu braukt pa priekšu. Sākumā Feldmans pieklājīgi atteicās, tomēr Lūde kļuva aizvien uzstājīgāks, un, lai izbeigtu šo stīvēšanos, viņš beigu beigās piekrita. Braukdams pa priekšu, Feldtmans pēkšņi pamanīja, ka Lūde rokās bija paņēmis bisi, kas līdz tam neskarta bija gulējusi ratos. Lūde spēlējās ar tās aizslēgu, tomēr ikreiz, kad Feldtmans atskatījās, Lūde bisi paslēpa. Feldtmanam kļuva baisi, un viņš izkāpa no ratiem, ļaujot zirgiem iet vieniem pašiem, savukārt pats soļoja līdzās Lūdes ratiem. Uz Feldtmana jautājumu, kāpēc Lūdem ir nepieciešama bise, viņš atbildēja, ka vienmēr šaujamo ved līdzi aizsardzībai pret burlakiem [21] un tādēļ katram gadījumam «nekait to turēt gatavībā» [22]. Feldtmans gan Lūdem aizrādīja, ka ceļi, pa kuriem viņi abi brauc, esot pavisam droši, tomēr, lai radītu bijību pret sevi, arī ieminējās, ka pašam līdzi ir pāris kabatas pistoles.
Nokļuvuši pie skolmeistara, abi braucēji konstatēja, ka pēdējais nebija mājās. Un tā kā Feldtmanam nepatika Lūdes uzbāzība, viņš atbrīvojās no viņa un steidzās atpakaļ uz Rīgu. Līdz ar to pret Lūdi kopš tās reizes Feldtmans izjuta slēptu neuzticību.
Toties pratināšanā Lūde apgalvoja, ka viņa brauciena mērķis bija apciemot brāli un ar Feldtmanu viņš saticies pilnīgi nejauši. Lūde skaidroja, ka viņš nekādā ziņā neesot Feldtmanam uzbāzies, bet abiem gluži vienkārši esot bijis pa ceļam. Tā kā Feldtmans viņam esot iepaticies, viņš lūkojis ar to iedraudzēties, izklaidēt to ar sarunām, un arī krogos cienājis tikai tāpēc, lai izrādītu savu labo sirdi.
Savukārt braukt pa priekšu Lūde esot Feldtmanu mudinājis tāpēc, ka viņš esot labāk pārzinājis apkaimi un labāk pratis izšķirt daudzos meža ceļus. Par savu bisi Lūde paskaidroja, ka to viņš paņēmis un turējis rokās, lai tā nebojātos, jo bijis jābrauc pāri koku saknēm un, ratiem lēkājot, bises laide jau tā esot ielūzusi. Turklāt Lūde apgalvoja, ka viņi esot braukuši garām Baltezeram, kura krastmalā viņš ieraudzījis meža pīles un cerējis dažas nošaut. Lūde arī teica, ka viņu sāpinot tas, ka Feldtmans tik ļoti visu «vērš uz ļaunu», jo Lūde jau vien gribējis iedraudzēties un viņam bijuši «nevainīgi nodomi». [23]
Neskatoties uz to, Feldtmans arī paša Lūdes klātbūtnē apzvērēja, ka ceļš, pa kuru abi braukuši, bija vienīgais ceļš, no kura noklīst nevarētu pat pilnīgs svešinieks, kā arī ceļš vedis daudz tālāk kā šāviena atstatumā no krastmalas un tobrīd jau bijis tik tumšs, ka no ceļa nevarētu saskatīt pat laivu, kur nu vēl kādu pīli. Tomēr Lūde nelokāmi palika pie savas stāsta versijas.
Turpmāko laiku pēc šī atgadījuma Lūde uzturējās krogos un iebraucamajās vietās. Ja viņam kāds jautāja, ar ko tad viņš īsti nodarbojas, Lūde stāstīja gluži neticamas un pat pretrunīgas lietas. Papildus tam Lūde mēdza aiziet no kroga, nesamaksājis rēķinu, vai arī lūkoja norēķināties ar nederīgām monētām.
Lūde bija blandījies apkārt pa Rīgu un Rīgas apkaimi līdz pat 7. oktobrim, kad ieradās savā Rīgas miteklī. Pēcpusdienā Lūde iejūdza savu zirgu un pateica saimniekam, ka aizbrauks līdz Daugavas otrai malai, lai mītos ar zirgiem. Īstenībā Lūde aizbrauca līdz netālajai zāļu būdai jeb krāmu bodei, kur viņš bieži mēdza glabāt savu bisi. Pie krāmu bodes Lūde atstāja savu zirgu un suni un devās uz Viļuma dzīvokli. Tajā brīdī Viļums norēķinājās ar saviem veikala biedriem jeb, sakot mūsdienu valodā, biznesa partneriem. Savukārt Lūde, kura ierašanās maz pievērsa apkārtējo uzmanību, vērīgi sekoja šim procesam. Kad Viļums bija ielicis savā naudas zutnī 164 dālderus un apjozis naudas zutni ap vēderu, viņš, atvadoties no saviem biedriem, sēdās zirgā, lai dotos uz laukiem iepirkt lopus. Lūde sekoja Viļumam līdz minētajai bodei, kurā abi nopirka pāris preces. Tur Lūde no bodes zeļļiem paņēma savu bisi un sēdās ratos, un abi devās ceļā.
Dažas versts no Rīgas abi ceļinieki satika svešus vīrus ar šautenēm, kas tieši tajā laikā atgriezās no medībām. Lūde viņiem jautāja, vai šie vīri varētu pārdot viņam lodes vai rupjas skrotis. Vēl jo vairāk, Lūde teica, ka maksāšot tik daudz, cik vien prasīs, tomēr medniekiem nebija nedz lodes, nedz skrotis. Tad Lūde piedāvāja medniekiem mainīties ar bisēm. Visi klātesošie rūpīgi aplūkoja šaujamieročus un izmēģināja tos, šaujot mērķī. Savukārt Viļums bija palicis sēžam zirgā, un tāpēc viņš jādelēja, lai apskatītu, kā bija trāpīts mērķī. Tā kopā viņi izklaidējās līdz pat krēslai. Viļums gan vairākkārt atgādināja Lūdem, kurš aizvien turpināja runāt ar medniekiem, ka esot jāceļo tālāk. Acīmredzot, Lūde bija vairākkārtīgi ignorējis šos Viļuma ierosinājumus, jo beigās Viļums skaidri paziņoja, ka tālāk jās viens pats. Tas Lūdi pārliecināja, un abi devās prom. Mednieku suns sekoja Lūdes sunim un negribēja klausīt medniekus, kuri sauca suni atpakaļ. Tādēļ Lūde uzsauca Viļumam, lai viņš jāj ātrāk, jo tad svešais suns paliktu abiem braucējiem. Tomēr Viļums Lūdi neklausīja un, apgriežot zirgu apkārt, aizdzina suni atpakaļ pie medniekiem.
Tā viņi abi turpināja ceļu, līdz septiņos vakarā nonāca Rumpes krogā, deviņas versts no Rīgas. Pēc kāda brīža tur ieradās arī Kernholmas infantērijas [24] pulka leitnants, kurš kopā ar kareivju bariņu devās sardzē uz Rīgu. Šis virsnieks kādreiz mita ziemas nometnē Nothenshofas muižā un pazina Lūdi. Lūde uzsāka ar virsnieku sarunas par dažādām tēmām, līdz beidzot apvaicājās, vai viņš varētu pārdot bises lodes. Taču leitnantam tādu nebija. Tad Lūde jautāja arī kareivjiem, vai gadījumā kādam no viņiem neesot liekas lodes un vai kāds būtu ar mieru tās atvēlēt Lūdem par maksu un labiem vārdiem.
Pavecs apakšvirsnieks Dmitrijs Romanovs piedāvāja divas svina lodes, ko viņš divus gadus atpakaļ zviedru karā pēc kādas kaujas Somijā bija paņēmis no miruša kareivja, par abām jokodams prasot 24 kapeikas. Taču Lūde, ilgi nedomājis, pieņēma šo augsto cenu un dažas kapeikas vēl aizņēmās no Viļuma, kurš visu šo laiku klusi sēdēja pie krāsns. Virsnieka un vairāku kareivju klātbūtnē Lūde nekavējoties arī ielādēja šīs lodes savā bisē. Viņš daudz runāja, tostarp, stāstīja, ka vēl šovakar viņam jātiek Mintuskrogā pie mežsarga Blaua, bet agrā rītā vēl pirms gaismas viņš atkal būšot atpakaļ un modināšot virsnieku no miega.
Tad viņš uzsāka ķildu ar krodzinieku Rozi kāda suņa pirkšanas dēļ. Kā aprakstīja grāfs fon Mellīns, «strīds nonāca līdz roku palaišanai» [25]. Beigu beigās Lūde, paklausot Viļuma pierunāšanai, kopā ar viņu ap pulkstens vienpadsmitiem naktī atstāja krogu.
Kā stūrgalvīgi apgalvoja Lūde, tur arī viņš no Viļuma bija šķīries un pēc tā lūguma pavadījis viņu tikai līdz šai vietai, taču pēc tam Viļums aizjājis tālāk pa ceļu. Savukārt pats Lūde pa apkārtceļu gar Biķernieku baznīcu pilnīgā vienatnē esot devies uz Rīgu un jau nākamajā rītā ap sešiem viņš patiešām bija atgriezies savā Rīgas miteklī.
Kad Lūde norādītajā veidā no rīta bija sasniedzis savu Rīgas mājokli, mājas saimnieks viņam vaicāja, kur viņš esot bijis. Uz šo jautājumu Lūde atbildēja, ka «tāpat vien, braukājis turp un atpakaļ» [26]. Grāfs fon Mellīns gan norādīja, ka atbilstoši zemākas kārtas ļaužu «idiotiskajam ieradumam» Lūde patiesībā esot teicis «pats no sevis», kas nozīmē to pašu – «braukājis turp un atpakaļ». [27]
Saimnieks, redzot, ka Lūde izskatījās noguris, aicināja viņu iet uz gultu gulēt. Tomēr Lūde apgūlās uz īsas, apaļas kastes, kas nav ērta guļvieta, tāpēc visai drīz viņš atkal piecēlās. Kafija un ēdiens Lūdem īsti negāja pie sirds, it kā tāpēc viņš vairākkārt devās uz pilsētu un atkal atgriezās mājās. Citiem mājas iemītniekiem tas nešķita nekas dīvains, un viņi nedomāja neko ļaunu.
Lūde bija atzīts zirgu mīļotājs un tirgotājs, kurš vienmēr rūpējās par zirgiem, baroja tos, tīrīja. Taču tajā dienā Lūde nemaz nepievērsa dzīvniekiem uzmanību un vakarā pat nebija tos pabarojis. Šāda uzvedība saimnieku pārsteidza, jo Lūde bija vēlējies doties gulēt pirms bija parūpējies par dzīvniekiem. Atbildot uz saimnieka jautājumu par šādas uzvedības iemesliem, Lūde attrauca, ka daudzās darīšanas, kas viņam esot bijušas pilsētā, bijis iemesls tam, ka viņš kļuvis aizmāršīgs un zirgi pilnīgi izkrituši no prāta. Tajā vakarā Lūde arī palūdza, lai saimnieks pats ieliek zirgiem barību.
Pēc tam, kad saimnieks bija pabarojis zirgus, viņš ar laternu apstaigāja stalli, lai redzētu, vai viss ir kārtībā. Pēkšņi viņš pamanīja kaut ko, kas rēgojas ārā no kūtsmēsliem. Pavelkot noslēpto priekšmetu ārā, saimnieks par izbrīnu sev ieraudzīja ar naudu pilnu ādas zutni. Par savu atradumu viņš pastāstīja kādam vecam dzirnavniekam, kurš arī mitinājās tajā pašā mājā. Abi vīrieši bija vienisprātis, ka to vajadzētu paturēt noslēpumā un noglabāt naudu. Tādā veidā viņi bija nodomājuši pabaidīt zutņa īpašnieku, kurš gan jau pieteiktos, taču tiktu sodīts par bezrūpību.
Nākamajā rītā pēc šī notikuma Lūde uzreiz devās uz stalli, bet drīz atkal atgriezās no tā atpakaļ. Viņš staigāja ar meklējošu un apjukušu seju, līdz beidzot jautāja saimniekam, vai viņš neko neesot atradis. Vēl kādu brīdi saimnieks ļāva Lūdem būt apjukušam, līdz beidzot atdeva naudas zutni, laipni aizrādot par tādu nepiesardzību, turklāt piebilstot, ka viņu sāpina tas, ka Lūde izrāda viņam neuzticību. Saimnieks norādīja, ka agrākos laikos Lūde taču vienmēr atdevis savu maku viņam glabāšanā. Taču, nemaz neklausoties saimnieka teiktajā, Lūde paņēma naudu un tūlīt jūdza zirgu ratos, un atbildēja, ka viņam ir steidzamas veikala darīšanas un neatliekami esot jābrauc.
Tikmēr Viļuma līķis jau bija nogādāts Rīgā, bet baumas par slepkavību aši izplatījās pa visu pilsētu. Rumpes krodzinieks Roze kopā ar vairākiem citiem ļaudīm jau meklēja aizdomās turēto Lūdi, tādējādi nonākot Rīgā. Tur viņi Lūdem dzina pēdas kopā jau ar policijas sardzi. Vispirms meklētāji nonāca Lūdes mājoklī, bet, tur viņu neatraduši, sāka meklēt arī citās vietās. Saimnieks un viņa mitekļa biedri, uzzinot par notikušo, bija šausmās. Zinādami, ka Lūdem ir bise, viņi pēc rūpīgas meklēšanas to arī atrada un noglabāja kopā ar pārējo viņa mantību, lai vēlāk visu izsniegtu tiesai.
Pēc kāda brīža mājās atgriezās jau pats Lūde un uzreiz devās uz stalli, kur iepriekš atradās viņa bise, taču tagad tās tur vairs nebija. Tā arī to neatradis, viņš atkal sēdās ratos, lai brauktu projām. Pirms tam gan saimnieks viņam tomēr jautāja, uz kurieni tad Lūde brauks. Viņš atbildēja, ka jābraucot uz tirgu pirkt auzas. Saimnieks gan Lūdem ieteica aizsūtīt kādu līdz tai pašai netālajai bodei, kur agrāk vienmēr tika pirktas auzas. Vēl jo vairāk istabmeita pati piedāvājās aiziet un atnest tik daudz auzu, cik vajadzēs. Tomēr ar viltu Lūdi neizdevās aizturēt. Viņš tikai noteica, ka savas auzas pašam jāpērk tirgū un steigšus aizbrauca. Braucot viņš pārbēra naudu no zutņa divās linu kulēs, iegriezās svešā mājā, atstāja ratus ar vaļējām naudas kulēm pagalma laukumā, kas bija pilns ar zemniekiem un ormaņiem [28], kuri tur bija iebraukuši ar savām kravām. Pats Lūde devās projām uz lopu tirgu. Kāds netālu strādājošs jumiķis, kuram šķita dīvaini, ka ap ratiem sanākuši tik daudzi ļaudis, pasauca istabmeitu, lai viņa paskatās, kas tur ir. Sev par lielu izbrīnu istabmeita atrada iejūgtus ratus ar diviem vaļējiem naudas maišeļiem, bet neviens viņai nemācēja pateikt, kam tas viss pieder. Viņa uzzināja vienīgi to, ka ratos atbraucis kāds nezināms vīrs un, neteicis ne vārda, tūlīt pat aizgājis. Piesardzības pēc viņa ienesa naudas maišeļus mājā.
Tikmēr Lūde jau bija lopu tirgū, kur viņu, pavisam rāmi un mierīgi sēžam, arī atrada. Kad policijas virsnieks sagrāba viņu un teica: «Kādu briesmu darbu tu, ļaundari, esi pastrādājis un kur liki naudu?», Lūde stipri pārbijās. [29] Viņš lauzīja pirkstus un teica: «Dievs, apžēlojies par manu nabaga dvēseli! Nauda ir tajā mājā» [30]. Viņa norādītajā mājā arī tika atrasta nauda, ko kopā ar pašu Lūdi un viņa bisi, kas bija ielauzta pie laides kakliņa un ko klāja asins traipi, nogādāja tiesā.
Pārskaitot naudu, tika atrasti 158 dālderi, tātad tikai par 6 dālderiem mazāk kā Viļums pirms trīs dienām bija saņēmis. Šos dālderus parādīja tiem, kas bija klāt, kad Viļums aizveda naudu līdzi, domājot, ka šie ļaudis varbūt atcerēsies monētu formu. Tomēr viņi nebija tik cieši to ievērojuši, lai varētu apstiprināt, ka tie ir tie paši dālderi, kas piederēja Viļumam.
Tikmēr Lūde apgalvoja, ka šī nauda esot viņa likumīgs īpašums. Viņš paskaidroja, ka pēdējā laikā turējis to slepenībā un izlicies nabagāks nekā patiesībā. To viņš darījis tikai tāpēc, lai kādu laiku būtu miers no kreditoriem, kuriem viņš visiem kā vienam bija domājis godīgi samaksāt, tiklīdz ar dievpalīgu būtu ar šo naudu nopelnījis vēl lielāku summu. Viņš arī paskaidroja, ka no sava saimnieka esot tik steidzīgi aizbraucis tādēļ, lai nekavējoties pārvērstu monētas banknotēs. Tādā veidā viņš bija cerējis izsist sev noteiktu labumu, turklāt banknotes, turot tās kabatas grāmatiņā, būtu daudz vienkāršāk glabāt. Turpretim monētas, kā viņš nule kā bija pārliecinājies, viegli var nonākt neīstās rokās. Tādēļ jau braucot viņš pārbēris naudu divās atsevišķās kulēs, lai sašķirotu monētas atbilstoši to formai un naudas maiņu varētu paveikt vēl žiglāk.
Kā norādīja Lūde, izdzirdot par drauga un radinieka Viļuma nāvi, viņš esot naski atgriezies savā mājoklī, lai noskaidrotu, vai tur jau tobrīd nav atklīdušas kaut kādas tuvākas ziņas. Taču par notikušo neviens pat nebija ieminējies, tāpēc viņš neesot gribējis būt pirmais nelaimes vēstnesis un, izmantodams kā ieganstu auzu pirkšanu, atkal nekavējoties manījies projām un iebraucis pirmajā mājā, kas patrāpījusies ceļā. Savukārt tur, būdams apjucis par nelaimīgo notikumu, atstājis ratus un naudu, lai uzzinātu ko vairāk par drausmīgo negadījumu, kas tik ļoti un cieši bija viņu skāris. Viņaprāt, arī klajais apjukums, ko viņš bija izrādījis brīdī, kad tika saņemts ciet, esot izskaidrojams pavisam vienkārši: «tā uzvestos katrs, kuram pilnīgi nevainīgam uzkluptu, apsūdzot viņu kā slepkavnieku un laupītāju» [31]. Viņš arī paskaidroja, ka naudas zutni esot atstājis ratos, bet ja zutņa tur vairs nav, tad gan jau kāds to ir paņēmis tajā māja, kur bija palikuši viņa rati – gluži tāpat kā daļu naudas, jo atrasto 158 dālderu vietā vajadzējis būt vairāk nekā 200 viņa iepriekš sakrāto dālderu. Ar to Lūde gribēja pateikt, ka viņš nezina, kas notika ar viņa mantām pēc viņa savaņģošanas.
Taču Lūdes saimnieks nebija īpaši pētījis naudas zutni. Viņš bija teicis, ka, slēpdams to zem apģērba, tādu pašu kā vakarā atradis, arī ienesis istabā. Tur viņš, neaplūkodams ieslēdzis to skapī un pēcāk no rīta tā arī neaplūkojis, atdevis Lūdem. Tomēr lietā bija svarīgi atrast šo naudas zutni, lai noskaidrotu, vai tas patiešām ir tas pats zutnis, ko Viļums bija vedis sev līdzi promceļā no Rīgas, jo aptuveno aprakstu, ko bija sniedzis saimnieks, varēja pielāgot gluži jebkuram zutnim. Šajā sakarā policija veica ļoti rūpīgu meklēšanu un aptaujāšanu, tomēr par spīti tam, ka par zutņa atrašanu tika izziņots ievērojams atalgojums, tas tomēr tā arī netika atrasts.
Savukārt saistībā ar savu pie laides kakliņa ielauzto un ar asinīm notraipīto bisi Lūde uzstāja, ka laide esot ielūzusi jau toreiz, kad viņš kopā ar zivju tirgotāju Feldtmanu braucis mežā pāri koku saknēm, bet asinis esot notecējušas zaķim, ko viņš bija nošāvis pirms dažām dienām un ielicis ratos blakus bisei. Un patiešām. ievācot ziņas, izrādījās, ka stāsts par zaķi bija pilnīgi patiess.
[Turpinājums sekos]
[1] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 117.–178.
[2] 27 versts ir ekvivalentas 28 kilometriem un 800 metriem.
[3] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 122.
[4] Mācītājmuiža jeb pastorāts (vācu val. Pastorat, Pfarrhof) – baznīcas zemes gabals ar dzīvojamo māju un saimniecības ēkām, kas piešķirts mācītājam īpašumtiesīgā lietošanā, virsīpašuma tiesībām paliekot reliģiskajai iestādei vai baznīcas draudzei. Mācītājam bija personīga muižnieka tiesības, un savā saimniecībā viņš turēja dzimtļaudis, prasīja klaušu pildīšanu. Latvijas teritorijā tās izveidojās līdz ar baznīcām 13. gadsimtā, atgriežot no publiskām zemēm noteiktus gabalus – devas mācītāju iztikai. Valsts un tiesību vēsture. Jēdzienos un terminos. Rīga: Divergens, 2001, 264. lpp.
[5] Pusversts ir ekvivalenta 550 metriem.
[6] Attiecībā uz grāfa fon Mellīna izmantoto vārdu «Mintuskrogs» (vācu val. Mintuskrug) var pieļaut, ka tas domāts cenu un kvalitātes ziņā zema līmeņa traktiera apzīmēšanai. Tostarp, šis pieņēmums pamatojas apstāklī, ka ukraiņu valodā vārds «минтос» nozīmē maizes šķēli, ko dod trūcīgajiem. Севернорусские говоры. Издается с 1969 года. Выпуск 14. Санкт-Петербург: Нестор-История, 2015, с. 242.
[7] Kā skaidroja grāfs fon Mellīns, stadula ir apjumta, liela telpa līdzās krogam vai traktierim, kur ērti varēja novietot zirgus un ratus. Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 123.
[8] Par gruntniekiem dēvēja dzimtcilvēkus, kuriem tika atļauts izīrēt zemi. Taču zemes īrēšanas fakts vien neatsvabināja personu no dzimtbūšanas nastas – Oto Fabiāna fon Rozena (Otto Fabian von Rosen, 1684–1764) 1739. gada deklarācijā uzsvērts, ka «zemnieks ar savu personu un mantu pieder dzimtkungam». Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. Rīga: Zvaigzne, 1992, 190. lpp.; Otto Fabian von Rose. Pieejams: Otto Fabian von Rose [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].
[9] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 124.
[10] Ibid, S. 125.–126.
[11] Zināms, ka 1768. gadā «šo krogu kopā ar tam piederīgo zemi ar gruntsnomas tiesībām ieguva krodzinieks Rumpe», vēlāk to pārdodot kādam Hakmanim, kurš «līdzās krogam uzcēla nelielu vasarnīcas tipa muižiņu, [k]o sāka dēvēt par Hakmaņa muižiņu, savukārt krogu tā arī dēvēja par Rumpes krogu». Hakmaņa muiža. Pieejams: Hakmaņa muiža [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].
[12] 9 versts ir ekvivalentas 9 kilometriem un 600 metriem.
[13] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 126.
[14] Ibid, S. 127.
[15] Ibid.
[16] Oriģinālā – Notchenshof jeb Nēķenes muiža, kas 1925. gadā tika pārdēvēta par Taureni.
[17] Dzimtbūšana (angļu val. bondage, serfdom; krievu val. крепостничество; vācu val. Leibeigenschaft) – zemnieku feodālās atkarības forma, kas izpaudās viņu piesaistīšanā pie zemes, pakļaušanā administratīvajai un tiesas varai. Rietumeiropā pastāvēja no 7.–9. gadsimta līdz 16.–18. gadsimtam, Krievijas impērijā – no 15. gadsimta līdz 1861. gada [19. februārim], taču Vidzemē dzimtbūšana tika atcelta agrāk. Valsts un tiesību vēsture. Jēdzienos un terminos. Rīga: Divergens, 2001, 50. lpp.
[18] Vārds trumpmanis ir sinomīms vārdiem kāršu spēlētājs, kāršu spēlmanis, trumpotājs. Sinonīmu vārdnīca. D. Šnē redakcijā. Rīga: Avots, 2012, 806. lpp.
[19] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 128.
[20] Ibid, S. 128.–129.
[21] Vārds «burlaks» (krievu val. бурлак) pārnestā nozīmē tiek izmantots laupītāja, rupja cilvēka un slepkavas apzīmēšanai. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 127. lpp.
[22] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 132.
[23] Ibid, S. 132.–133.
[24] Kernholmas (igauņu val. Kreenholm; vācu val. Krähnholm – tulkojumā vārnas sala) infantērija (itāļu val. infanteria) – kājinieku karaspēka nosaukums. Termins ir militārs, novecojis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 329. lpp. Šeit pieminētais bija Krievijas impērijas kājnieku karaspēks, kas dienēja Narvas upē esošajā Vārnas salā.
[25] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 135.
[26] Ibid, S. 136.
[27] Ibid.
[28] Ormanis – cilvēks, kurš nodarbojas ar cilvēku un kravas pārvadāšanu zirgu pajūgos. Sk. Ormanis. Ormanis [aplūkots 2020. gada 17. augustā].
[29] Oriģ. skat. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 140.
[30] Ibid.
[31] Ibid, S. 142.