Šobrīd mēs dzīvojam laikmetā, kurā daļu sabiedrības vismaz klusībā nodarbina jautājumi par ģeopolitiskās situācijas stabilitāti un pareizāko rīcību iespējamu apdraudējumu gadījumā jeb tā dēvētajā «X» stundā, ja tāda patiešām sistu… 

Minējumi par nākotni vai pat baiļpilnas tās gaidas noteikti nav labākā atbilde uz šiem jautājumiem – tieši tāpēc nereti mēdz sacīt, ka vēsture, būdama zinātne par pagātni, vienlaikus ir arī zinātne par nākotni. Vismaz tiktāl, ciktāl tā spēj sniegt kādu mācību par aizgājušajiem laikiem, aizrādot par kādas rīcības kļūmīgumu vai nepareizību. 

Grāmatas «Kādas nodevības ģenealoģija» autori Egons Rusanovs un Linda Lielbriede atbildes uz šiem jautājumiem raudzīja rast, pievēršoties autoritārisma laikmetam Latvijas valsts attīstības vēsturē pagājušā gadsimta 30. gados, kas tostarp arī tiesu iekārtas evolūcijā iezīmēja pakāpenisku demokrātijas un tiesiskuma jēdzienu devalvāciju, pretējo uzskatu paudēju arvien skarbāku apvaldīšanu un varas koncentrācijas pieaugumu atsevišķu Kārļa Ulmaņa «izredzēto» rokās.

Konkrēta laikposma izziņa, to uzlūkojot caur kādas personības dzīvesgājuma prizmu, sniedz unikālu perspektīvu laikmeta un tā esences izprašanā, jo tieši personību gara spēks un individuālās raksturiezīmes veidoja notikumu attīstības ritējumu. Arī Latvijas starpkaru periods nebija izņēmums, tālab autori grāmatas izklāstu veidojuši kā biogrāfisku pētījumu par Rīgas apgabaltiesas prokuroru Antonu Otto Karčevski-Kalmi (1900–1941), kuru tolaik dēvēja par faktisko Latvijas ģenerālprokuroru un kurš K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā piedzīvoja galvu reibinošu karjeras kāpumu.

Šī vēsturiskā un biogrāfiskā pētījuma centrā, to savijot ar starpkaru perioda Latvijas tiesu resora īpatnību atspoguļojmu, ir mēģinājums atšķetināt samudžināto A. Karčevska dzīvesgājuma pavedienu, ļaujot atskārst, ka aiz odiozitātes, slavas un varasmīlestības maskas nereti slēpjas skumja, bet lasītājiem katrā ziņā nebūt ne tik nepazīstama īstenība. A. Karčevska dzīvi, ciktāl tā restaurējama mūsdienu līdzekļiem, nereti vadīja visnotaļ konjunktūristiski apsvērumi, tās izraisītā politiska lojalitāte un diemžēl ārkārtīgi deformēta izpratne par tiesiskumu. Šis stāstījums nebūtu jāuztver kā vērtējums par starpkaru perioda krimināljustīcijas realizētāju veikto izvēļu pareizību vai nepareizību, bet drīzāk tam jākalpo kā klusam atgādinājumam par briesmām, kas rodas, bezatbildīgi un vieglprātīgi izrīkojoties ar varu, kas piešķirta justīcijas kalpotājam. 

Lasītājiem piedāvātā grāmata «Kādas nodevības ģenealoģija» ir autoru kopdarba rezultāts vairāk nekā pusotru gadu ilgušam pētniecības procesam, meklējot un analizējot Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodamos dokumentus, starpkaru Latvijas periodikā un grāmatās rodamās ziņas,  kā arī okupācijas periodā tapušos materiālus.