Aizputrijas prokuratūras prokurors Sliena māsai un brālim – Anetei un Daumantam – cēla pēc satura līdzīgas apsūdzības, kurās tika norādīts, ka minētās personas it kā nodarījušas tīšu smagu miesas bojājumu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā Leonīda nāvei, kas izpaudās šādās, valsts apsūdzībasprāt, objektīvās darbībās:

«2022. gada 6. oktobrī ap plkst. 22:00, pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, Anete un Daumants atradās Rīgā [..], uz gājēju celiņa, kur Daumants bija iesaistījies konfliktā ar nepazīstamiem jauniešiem, starp kuriem bija arī cietušais Leonīds.

Nolūkā nodarīt miesas bojājumus cietušajam, Anete piegāja pie Leonīda un ar koka nūju iesita cietušajam Leonīdam vienu reizi pa galvu, pēc kā cietušais nokrita zemē. Turpinot savas pretlikumīgās darbības, Anete zemē guļošajam Leonīdam tīši izdarīja ne mazāk kā četrus sitienus ar koka nūju pa galvu un ķermeni un Daumants mērķtiecīgi izdarīja ne mazāk kā desmit sitienus ar kāju cietušajam pa ķermeni un galvu. Tādu Anetes un Daumanta darbību rezultātā cietušajam Leonīdam tika nodarīti smagi miesas bojājumi. Miesas bojājumi ķermeņa un ekstremitāšu rajonā pieskaitāmi pie vidēja smaguma miesas bojājumiem, savukārt kā bīstami dzīvībai tika atzīti miesas bojājumi galvas rajonā, kas atradās tiešā cēloniskā sakarībā ar nāves iestāšanos».

Anete pirmās instances tiesas sēdē pilnībā atzina savu vainu viņai inkriminētajā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, savukārt Daumants daļēji atzina savu vainu viņam inkriminētajā noziedzīgā nodarījumā.

Tomēr, neskatoties uz Anetes un Daumanta vainas atzīšanu, advokāts Smeldze pirmās instances tiesā, vēršot tiesas uzmanību uz šaubām, ka apsūdzētie būtu izdarījuši Krimināllikuma 125. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, izvirzīja citas versijas par notikumiem, kas norisinājās 2022. gada 6. oktobrī, kas iepriekš pirmstiesas kriminālprocesā pilnībā tika atstāta bez ievērības.

Proti, advokāts Smeldze izvirzīja divas versijas – vai nu Daumants un Anete pārkāpa nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, vai arī apsūdzētās personas atradās stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī.

Turklāt, advokāta Smeldzes ieskatā, lietas apstākļi esot liecinājuši par to, ka šādu versiju nedrīkstēja izslēgt.

Proti, kā norādīja advokāts Smeldze, krimināllietas materiālos esošie medicīniskie dokumenti apstiprinot, ka Daumantam, tajā laikā, kad viņš bijis 8. klases skolnieks, tika konstatēts smadzeņu satricinājums, nozīmēts rentgens un noteikts gultas režīms un turklāt gadu pēc skolas laikā piedzīvotā Daumantam tika konstatētas komplikācijas pēc galvas traumas.

Tāpat krimināllietas materiālos esošie medicīniskie dokumenti apstiprinot, ka Daumants bija konsultējies pie bērnu psihiatra.

Turklāt krimināllietas materiālos esošie medicīniskie dokumenti apstiprinot arī to, ka pēdējo divu mēnešu laikā pirms liktenīgā 2022. gada 6. oktobra vakara pret Daumantu vairākkārtīgi tika veiktas noziedzīgas darbības tā dēvētā «ielu huligānisma» ietvaros. Proti, Daumants bija kļuvis par upuri vairākkārtīgiem nemotivētiem uzbrukumiem no citu personu puses.

Pie tam divas nedēļas pirms Daumantam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža pret Daumantu tika vērsts prettiesiska rakstura uzbrukums, kā rezultātā Daumants guva miesas bojājumus. Atbilstoši medicīniskajiem dokumentiem Daumantam tika konstatēta diagnoze – galvas smadzeņu satricinājums, kā arī labās plaukstas lūzums bez dislokācijas. Daumantam tika noteikts relatīvs miera režīms, imobilizācija 6–8 nedēļas.

Savukārt attiecībā uz Aneti, advokāts vērsa tiesas uzmanību, ka krimināllietas materiālos esošie medicīniskie dokumenti apstiprinot to, ka arī Anete ir konsultējusies pie psihiatra. Diagnoze – viegli kognitīvi traucējumi.

Advokāts, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, pirmās instances tiesai pieteica lūgumu noteikt Daumantam un Anetei komplekso tiesu psihiatrisko un tiesu psiholoģisko ekspertīzi. Advokāts lūgumu pamatoja ar to, ka, ievērojot iepriekš minētos apstākļus, Daumants, iespējams, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī atradās juridiski definētajā afekta stāvoklī, piemēram, piepeša stipra psihiskā uzbudinājuma stāvoklī, kas liedza pilnā mērā kontrolēt un vadīt savu rīcību.

Tāpat advokāts, pamatojot savu lūgumu norādīja, ka iepriekš minētie apsvērumi ir jāizvērtē attiecībā uz Aneti. Iespējams Anete, ņemot vērā, ka viņas brālis Daumants jau divas reizes nepilnu divu mēnešu laikā bija cietis no prettiesiskiem uzbrukumiem, nespēdama pieņemt šo situāciju, ar vislielāko varbūtību atradās uzbudinājuma, spriedzes, frustrācijas stāvokli, kas būtiski varēja ietekmēt viņa spēju pareizi jeb adekvāti izprast savu rīcību noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī vai apzināti regulēt to, kā arī vērtēt savas rīcības iespējamās sekas.

Advokāta lūgums par kompleksās tiesu psihiatriskās un tiesu psiholoģiskās ekspertīzes noteikšanu Anetei un Daumantam tika noraidīts, norādot, ka, tiesas ieskatā, šobrīd psihiatriskās ekspertīzes noteikšana šajā lietā vairs nav lietderīga, jo pagājis pārāk ilgs laiks no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža. Pirmās instances tiesa norādīja, ka lēmumu par Daumanta un Anetes advokāta lūguma par kompleksās tiesu psihiatriskās un tiesu psiholoģiskās ekspertīzes noteikšanu Anetei un Daumantam noraidīšanu var pārsūdzēt tikai reizē ar tiesas pieņemtā galīgā nolēmuma pārsūdzēšanu.

Neraugoties uz minēto, advokāts Smeldze, uzstājoties tiesas debatēs pirmās instances tiesā, vērsa tiesas uzmanību, ka tiesas izmeklēšanā tika konstatētas būtiskas pretrunas vairāku liecinieku liecībās, kas liedz ārpus saprātīgām šaubām apgalvot, ka apsūdzētie būtu izdarījuši Krimināllikuma 125. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, turklāt tādos faktiskajos apstākļos, kā tas bija norādīts viņiem celtajās apsūdzībās.

Advokāts Smeldze, uzstājoties tiesas debatēs norādīja, ka divu no konfliktā iesaistīto jauniešu, kas bija cietušā Leonīda draugi, liecībās izvirzītā versija, ka Daumants pēc savas iniciatīvas uzsāka mutvārda konfliktu ar trīs nepazīstamiem jauniešiem un pēc tam vēl arī labprātīgi bija iesaistījies sitienu apmaiņā ar Leonīdu, šķiet, mazākais, mazticama.

Advokāts vērsa tiesas uzmanību, ka krimināllietas materiāli apstiprinot, ka Daumantam labā roka notikuma laikā bija ieģipsēta. Būdams ar ieģipsētu teju visu labo roku, Daumantam bija grūti vai pat praktiski neiespējami kādam iesist. Tādējādi advokāta Smeldzes ieskatā Daumanta darbības bija acīmredzami ierobežotas un līdz ar to arī vēl vairāk ietekmēja spēka samēru starp viņu un trim citiem jauniešiem, kuriem nebija (vismaz tiesas izmeklēšanas gaitā netika konstatēti) nekādi fiziska rakstura trūkumi, kas liegtu pilnvērtīgi sevi aizstāvēt un nodarīt citām personām miesas bojājumus.

Tādējādi apšaubāmi ir ne vien tas, ka Daumants bija tuvojies jauniešiem ar mērķi iesist Leonīdam, bet arī tas, ka Leonīds būtu Daumantam iesitis aizsardzības nolūkos, jo – kā gan Daumants, ņemot vērā iepriekš minētos faktiskos apstākļus, vispār bija spējīgs iesist Leonīdam un radīt jebkādu apdraudējumu 3 jauniešu kompānijai.

Ievērojot minēto, advokāts Smeldze izvirzīja apgalvojumu, ka Daumantam konflikta laikā nācās aizstāvēties no agresīva paskata trīs jauniešu kompānijas.

Minēto advokāts Smeldze pamatoja arī ar to, ka Daumanta paziņa, kas arī atradās notikuma vietā, liecināja, ka viņa redzējusi, kā pret Daumantu tiek pielietota vardarbība, tādēļ piezvanīja Daumanta brašajai māsai Anetei, kura trenējās beisbolā un kas tajā brīdī atradās netālu no notikuma vietas. Turklāt Daumanta paziņa, kas atradās notikuma vietā, tiesas sēdē arī liecināja to, ka brīdī, kad piebrauca Anete, kautiņš vēl turpinājās, proti, tajā brīdī Daumants jau gulēja uz zemes, bet uz viņa sēdēja cietušais Leonīds.

Kā norādīja konfliktā iesaistītie cietušā Leonīda draugi, brīdī, kad viņa ieraudzīja, ka Anete skrien viņu virzienā ar beisbola nūju, viņi skrējuši prom no notikuma vietas. Notikuma vietā palicis tikai Leonīds.

Tāpat advokāts Smeldze tiesas debašu runā norādīja, ka, izvērtējot konfliktā iesaistīto cietušā Leonīda draugu liecības par notikuma apstākļiem pēc Anetes ierašanās notikuma vietā, secināms, ka tās, gluži tāpat kā šo personu liecības par konflikta rašanās apstākļiem, esot pilnīgs izdomājums.

Analizējot abu apsūdzēto liecības, advokāts Smeldze tiesas debašu runā norādīja, ka Daumants nebija noliedzis, ka, iespējams, sitis cietušajam Leonīdam. Taču Daumanta labā plauksta, kas notikuma laikā bija imobilizēta, bija nefunkcionāla. Brīvi no ģipša imobilizācijas bija tikai Daumanta labās plaukstas pirkstu gali. Šāda ģipša konstrukcija Daumantam kategoriski liedza satvert koka nūju, turklāt pietiekami stingri, lai ar to spētu kādam iesist.

Tāpat advokāts Smeldze vērsa tiesas uzmanību, ka, lai arī Anete tiesas sēdē nenoliedza, ka būtu pielietojusi fizisku spēku pret cietušo Leonīdu, tomēr apsūdzētā nevarēja norādīt precīzi izdarīto sitienu/spērienu skaitu un lokalizāciju.

Ņemot vērā minēto, advokāts Smeldze uzsvēra, ka minētajiem faktiem ir būtiska nozīme, lai varētu pilnvērtīgi izvērtēt, vai apsūdzēto darbības, kuras ar pirmās instances tiesas spriedumu atzītas par pierādītām, nesatur nevis Krimināllikuma 125. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, bet gan citas noziedzīga nodarījuma pazīmes.

Proti, advokāts norādīja, ka tas, vai Anetes un Daumanta rīcība ir atzīstama par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpumu, t. i., acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un kaitīgumu, kā rezultātā uzbrucējam tiek radīts kaitējums, kas nav bijis nepieciešams, lai novērstu vai atvairītu uzbrukumu, esot vērtējams jautājums.

Iespējams, ka no Anetes puses aizstāvēšanās līdzekļi, paņēmieni nav bijuši nepieciešami, lai novērstu apdraudējumu Daumanta veselībai un dzīvībai, tomēr, ņemot vērā pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrotos faktus un noklausoties liecinieku liecības tiesas sēdē, līdz pat šim brīdim neesot noskaidrots ārpus saprātīgām šaubām Daumanta un Anetes aktīvo darbību raksturs (sitienu, spērienu skaits un to lokalizācija), lai izvērtētu, vai tas bijis acīmredzami nesamērīgs ar apdraudējuma raksturu un kaitīgumu.

Tikai kaitīgo seku konstatēšana nevarot būt par pamatu tam, ka tiek atzīts, ka Anetes un Daumanta rīcība bija acīmredzami nesamērīga ar Leonīda uzbrukuma raksturu. Līdz ar to šajā gadījumā ir būtiski analizēt ne tikai apsūdzēto rīcību, bet arī paša cietušā Leonīda rīcības raksturu, kas līdz šim pirmstiesas kriminālprocesā un tiesas izmeklēšanā netika noskaidrots.

Tāpat advokāts Smeldze tiesas debašu runā norādīja, ka, ievērojot to, ka, pirmās instances tiesas ieskatā, psihiatriskās ekspertīzes noteikšana šajā lietā vairs neesot lietderīga, jo pagājis pārāk ilgs laiks no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža, secināms, ka šīs krimināllietas iztiesāšanas gaitā tā arī netika novērstas šaubas par to, vai Daumants un Anete noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī atradās juridiski definētajā afekta stāvoklī, piemēram, piepeša stipra uzbudinājuma stāvoklī, kas liedz pilnā mērā kontrolēt un vadīt savu rīcību.

Pie šādiem apstākļiem advokāte vērsa pirmās instances tiesas uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 19. panta trešā daļa noteic, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Neraugoties uz dzelžaino loģiku aizstāvības pozīcijā, pirmās instances tiesa atzina Daumantu un Aneti par vainīgiem viņiem celtajā apsūdzībā un sodīja ar brīvības atņemšanas sodu uz 9 gadiem.

Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza Anetes un Daumanta advokāte Smeldze, lūdzot atcelt pirmās instances tiesas spriedumu pilnībā un taisīt jaunu  – Aneti un Daumantu attaisnojošu spriedumu.

Anete un Daumants, būdami neapmierināti ar pirmās instances tiesas spriedumu, noslēdza jaunu vienošanos ar advokāti Skaidrīti. Prokurors protestu par pirmās instances tiesas spriedumu neiesniedza.

Advokāte Skaidrīte apelācijas instances tiesā iesniedza krimināllietas materiālos esošā videokameras ieraksta no notikuma vietas detalizētu analīzi. No šī videomateriāla bija skaidri redzams, ka Daumantam uzbruka gan cietušais Leonīds, gan viņa draugi, tādējādi ar šī videomateriāla palīdzību tika pierādīts, ka notikuma vietā nācās aizstāvēties no trīs jauniešu kompānijas.

Advokāte Skaidrīte tiesas debašu runā apelācijas instances tiesā uzturēja visus tos pašus argumentus, ko Anetes un Daumanta aizstāvis pirmās instances tiesā.

Taču papildus tam advokāte Skaidrīte tiesas debašu runā vērsa tiesas uzmanību, ka Anetes un Daumanta apsūdzībās bija norādīts, ka katra no minētajām personām it kā nodarīja tīšu smagu miesas bojājumu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā Leonīda nāvei.

Anetei un Daumantam sākotnēji celtajās apsūdzībās nebija nekas minēts, ka apsūdzētie noziedzīga nodarījuma laikā rīkotos personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās vai bez iepriekšējas vienošanās. Tādējādi atbilstoši celtajām apsūdzībā katrs no apsūdzētajiem bija rīkojies atsevišķi ar tiešu nodomu – katrs no viņiem bija apzinājies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredzējis konkrētās smaguma pakāpes (smagumu) miesas bojājumu nodarīšanu, vēlējies to iestāšanos, un tie faktiski nodarīti.

Advokāte, uzstājoties tiesas debatēs apelācijas instances tiesā, norādīja, ka, pat no loģikas viedokļa raugoties, ir praktiski neiespējami, ka divas personas, rīkojoties atsevišķi, katra varētu nodarīt tādus miesas bojājumus, kā rezultātā iestājas personas nāve.

Personas nāve iestājas konkrētas personas veselībai nodarītā kaitējuma rezultātā. Kaitējums tiek nodarīts ar aktīvu darbību vai bezdarbību. Ja viena persona ar savu rīcību radījusi tādu miesas bojājumu, kura rezultātā iestājusies personas nāve, to vairs nevar izdarīt kāda cita persona.

Līdz ar to secināms, ka pat teorētiski, ņemot vērā apsūdzētajiem celto apsūdzību saturu, vismaz viens no viņiem būtu attaisnojams. Tomēr, pat raugoties no krimināllietas materiālos esošajām ziņām par faktiem, nav iespējams konstatēt, kādus smaguma pakāpes miesas bojājumus nodarījis katrs no apsūdzētajiem, un vēl jo vairāk noteikt – tieši no kura apsūdzētā aktīvas rīcības cēloniskā sakarībā iestājusies cietušā Leonīda nāve.

Turklāt, kā uzsvēra advokāte, krimināllietas materiālos atradoties divi eksperta atzinumi, kuri nenorāda neko vairāk, kā tikai cietušajam Leonīdam radīto miesas bojājumu raksturu un Leonīda nāves cēloni.

Savukārt prokurors Sliena pēc advokātes tiesas debašu runas noklausīšanās pieteica lūgumu par tiesas izmeklēšanas atsākšanu, norādot, ka, gatavojoties replikai, prokurors Sliena iepazinās ar aizstāvības tiesas debašu runā izteiktajiem apgalvojumiem jeb pierādījumu novērtējumu, kā arī vairākas reizes pārskatīja aizstāvības tiesas debašu runai pievienotos fotoattēlus un secināja, ka aizstāvja izteiktajiem apgalvojumiem jeb pierādījumu novērtējumam attiecībā uz to, ka Daumantam notikuma vietā nācās aizstāvēties no cietušā Leonīda un viņa draugiem, viņš tomēr nevarot piekrist. Tāpat prokurors norādīja, ka videoieraksts, kas tika iegūts no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā esošās novērošanas kameras, ir jāskatās tiesas sēdē atkārtoti, neraugoties uz to, ka tiesas izmeklēšanas laikā tas jau bija pārbaudīts. Prokurora ieskatā, šis videoieraksts esot nepietiekami pārbaudīts.

Apelācijas instances tiesa apmierināja prokurora pieteikto lūgumu un attiecīgi pieņēma lēmumu par tiesas izmeklēšanas atsākšanu.

Nākamajā tiesas sēdē visiem procesa dalībniekiem tika atskaņots videoieraksts, pēc kā prokurors norādīja, ka beidzot viss esot pārbaudīts un esot iegūta nepieciešamā informācija.

Pēc videoieraksta atkārtotas noskatīšanās prokurors lūdza tiesu pasludināt pārtraukumu, jo vēlas grozīt abiem apsūdzētajiem sākotnēji celtās apsūdzības. Apelācijas instances tiesa apmierināja prokurora pieteikto lūgumu un atlika lietas iztiesāšanu.

Savukārt jau nākamajā tiesas sēdē Anetei un Daumantam tika grozītas viņiem sākotnēji celtās apsūdzības. Sākotnējās apsūdzības tika papildinātas ar objektīvās puses pazīmi – personu grupa.

Apelācijas instances tiesa atcēla pirmās instances tiesas spriedumu un taisīja jaunu notiesājošu spriedumu, atzīstot gan Aneti, gan arī Daumantu par vainīgiem atbilstoši apelācijas instances tiesā grozītajām apsūdzībām un sodīja ar brīvības atņemšanu uz 13 gadiem.

Apelācijas instances tiesa spriedumā atzina, ka abiem apsūdzētajiem celtās apsūdzības apelācijas instances tiesā grozītas likumīgi, norādot, ka, lai gan iepriekš celtajās apsūdzībās nebija norādīts apstāklis, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts personu grupā, apsūdzētajiem un viņa aizstāvim faktiski šis apstāklis jau iepriekš bija zināms un līdz ar to apsūdzētie un viņu aizstāvis attiecībā uz šo faktu varēja īstenot savu aizstāvību.

Iedomājieties, ka esat aizstāvis, pie kura vēršas Anete un Daumants, un sniedziet argumentētas atbildes uz šādiem jautājumiem:

1. Vai patiešām advokātes Skaidrītes viedoklis par nodarījuma juridisko kvalifikāciju apelācijas instances tiesā bija pamatots? Atbildi pamatojiet.

2. Kāda, Jūsuprāt, ir pareiza nodarījuma juridiskā kvalifikācija?

3. Vai pirmās un otrās instances tiesa pieļāva kriminālprocesuālos pārkāpumus? Apstiprinošas atbildes gadījumā, norādiet pārkāpumu un pārkāpto Kriminālprocesa likuma normu, bet noliedzošas atbildes gadījumā sniedziet pamatojumu.

4. Vai apelācijas instances tiesas lēmums ir likumīgs? Atbildi pamatojiet.

5. Vai konkrētajā lietā Anetei un Daumantam ir Kriminālprocesa likuma 574. un 575. pantā paredzētais pamats lūgt aizstāvi sagatavot kasācijas sūdzību? Atbildi izvērsti argumentējiet.

Risinot kāzusu, izmantojamas tiesību normas tajā redakcijā, kas ir spēkā uz kāzusa publicēšanas dienu, un jebkuri kāzusa atrisināšanai relevanti tiesību avoti.