Cilvēka cieņa ir ikvienam piemītoša beznosacījuma vērtība, [1] kas jo sevišķi rūpīgi sargājama kriminālprocesā, kur centieni panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu dažkārt nepamatoti spēcīgi satricina personas dzīvi. To pamato kaut vai Kriminālprocesa likuma 139. panta trešajā daļā ietvertais aizliegums izmeklēšanas darbību laikā veikt jebkādas «[..] pretlikumīgas un morāles normām neatbilstošas darbības vai tādas darbības, kas [..] aizskar personas cieņu». Tomēr necieņas izrādīšana neaprobežojas vien ar nekorekti veiktām izmeklēšanas darbībām; necieņas saknes stiepjas daudz dziļāk, vairumam mūsdienu sabiedrības šo vērtību sākot uzskatīt par «[..] tikai tukš[u], morāli bezzobain[u] rituāl[u] [..]» [2].

Cieņa ne tikai pieder pie pamattiesībām, tā ir arī pamattiesību faktiskais pamats, [3] tamdēļ cieņa kā indivīda attieksmes izpaudums tiecas daudz tālāk nekā vien uz līdzcilvēku personības cienīšanu – tās esība ir priekšnoteikums citu cilvēktiesību pilnvērtīgai izmantošanai. Nosakot personai piemītošo cilvēktiesību (šaurākā nozīmē – arī pamattiesību) loku, Rietumu tiesību sistēmu cilvēktiesību aizsardzības dokumenti kā ikvienam piemītošu tiesību paredz arī iespēju iegūt īpašumu un netraucēti īstenot īpašumtiesības. Raksturojot personas spēju iegūt tiesības, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis [4] ir norādījis, ka šo spēju imperatīvi nosaka apziņa – «[..] esi cilvēks un cieni citus kā cilvēkus» [5]. Pienākums cienīt cilvēku nozīmē arī atturēšanos no iejaukšanās cita tiesībās uz īpašumu, un, kā norādīja Hēgelis, šis pienākums visupirms rodas paša lietas īpašnieka apziņā, apjaušot šo juridisko pienākumu – «[..] es saglabāju savu īpašumu (un tā vērtību) un ļauju citiem saglabāt sev piederošo» [6].

Tiesību uz īpašumu ekonomiskā vērtība it nemaz nav pamats šīs tiesības uzskatīt par tādām, kuru aizsardzība būtu otršķirīgs jautājums vai kuru cienīšana būtu nošķirama no citu personai piemītošo cilvēktiesību atzīšanas. Būt apveltītam ar vēlmi pēc materiālās situētības Rietumu pasaulē jau sen vairs nav nievu objekts, bet gan uzteicama personas īpašība, tādējādi paplašinot arī īpašumtiesību aizsardzības funkcionalitāti un paredzot cilvēka tiesības valstij prasīt atturēties no to nepamatotas aizskaršanas. Vienlaikus jāatzīst, ka pēdējā laikā šī paradigma strauji mainās, pat izskanot pravietojumiem, ka 2030. gadā privātīpašums tikšot atcelts [7]. Tādējādi visā pasaulē patiesībā ir vērojams un tiek kultivēts arvien lielāks nicinājums ne vien pret bagātiem, bet arī turīgiem cilvēkiem. Neseno pasaules notikumu kontekstā šo nievājošo attieksmi uzskatāmi ilustrē kaut vai «Black Lives Matters» kustības organizētajiem protestiem sekojošie grautiņi. [8] Vai Latvijas kontekstā prezumpcija, ka «godīgam» cilvēkam nevar būt godīgā ceļā nopelnīta naudas summa X, patiesībā nepauž tieši tādu pašu šķirisku attieksmi ar nepārprotamiem marksistiskās ideoloģijas elementiem? Šādi prezumētas naudas summas pat ir izskanējušās zinātniskās konferencēs…

Iespējams, ka šai sakarā uz Hēgeli vairs pat nebūtu vietā atsaukties, tomēr autori pievienojas uzskatam, ka Hēgelis vēl arvien ir klasiska Rietumu filozofijas vērtība [9].

Personas griba jeb vēlme, pēc Hēgeļa domām, ir pamats tam, ka manta kādam pieder, un «[..] tādējādi t[ā] tad kļūst par privātīpašumu» [10]. Skaidrojot šo uzskatu, Hēgelis norādīja, ka «[ī]stenojot īpašumtiesības, mana griba ir personiska; cilvēks, būdams atsevišķs subjekts, un tā īpašums kļūst par vienu veselumu, kas demonstrē šo gribu. Tā kā īpašumtiesības ir veids, kādā es varu ietērpt savu gribu, īpašumu raksturo tiesības to apzīmēt kā «manu». Šī ir svarīga doktrīna par privātīpašuma nepieciešamību. Lai gan valsts izņēmuma gadījumos var īstenot atkāpes [no šīs doktrīnas], tad tomēr to [patiesi] arī var darīt tikai valsts» [11]. Šim viedoklim, kas tiesību filozofijā tiek vērtēts kā viens no visplašāk atzītajiem privātīpašuma eksistences pamatiem – privātīpašums kā personīgās brīvības izpausmes veids –, [12] ir jāpiekrīt, piebilstot, ka cieņa pret personu nozīmē arī cieņu pret tās īpašumu, kas jāievēro gan citām personām, gan arī valstij.

Darbā «Tiesību filozofija» Hēgelis arī atzina, ka dažkārt «[..] tomēr var būt nepieciešams pakārtot privātīpašuma būtību augstākām tiesību sfērām (piemēram, sabiedrībai vai valstij) [..]. Tomēr šādi privātīpašuma [piederības] izņēmumi nevar būt nejauši, pamatoti ar privātu patvaļu vai privātu labumu; šādas rīcības pamats var būt tikai racionāla valsts struktūras darbība» [13]. Kriminālprocesa norises raksturs un procesa virzītājiem piešķirto tiesību apjoms, nespējot gana naski sasniegt procesuālās efektivitātes mērķus, rada labvēlīgu «augsni» tādam izskaužamam un ar demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipa būtību aizliegtam fenomenam kā patvaļa. Ievērojot Hēgeļa atziņu, patvaļa nedrīkst būt īpašumtiesību ierobežošanas vai atņemšanas pamatā. Ar varu apveltītas amatpersonas «[k]ārdinājums padarīt personu par savas brīvas izrīcības objektu būtībā nozīmē dziļu necieņu pret citu cilvēku» [14], tāpēc patvaļas aizliegums vērsts arī uz to, lai procesā iesaistītā persona nekļūtu par būtni bez tiesībām vai objektu, kam atņemta spēja prasīt cieņpilnu attieksmi.

Valsts pienākumu ievērot cilvēktiesības un atturēties no nesamērīgas iejaukšanās personas dzīvē savstarpējā korelācijā un simbiozē ar patvaļas aizliegumu raksturo atziņa, ka «[..] jebkurš cilvēktiesību pārkāpums būtu dēvējams arī par valsts pieļautu patvaļu» [15]. Tiesu darba kontrole un procesa publiskums ir elementi, kas ļauj pārliecināties par valsts varas ļaunprātīgu neizmantošanu un patvaļas aizlieguma principa ievērošanu. [16]

Bažas par patvaļu un atkāpēm no kriminālprocesa pamatnostādnēm saistāmas arī ar mantisko jautājumu risināšanu, kur ne tikai procesa par noziedzīgi iegūtu mantu slēgtā norise un pierādījumu kopuma nepilnīga pieejamība, bet arī acīmredzamā konfiskācijas apmēra nesamērība personai liedz līdztiesīgā procesā pamatot savas mantas izcelsmes likumību. Tieši šo apsvērumu dēļ vērts iepazīties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) viedokli, vai mantas konfiskācija, ievērojot nacionālās procesuālās īpatnības, arvien ir atzīstama par atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā [17] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) atzītajām cilvēktiesībām, nekonstatējot patvaļas iezīmes mantisko jautājumu izlemšanā.

Nesenajā spriedumā Todorovi un citi pret Bulgāriju [18] ECT vērtēja iespējamo Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta pārkāpumu pēc 14 pieteikuma iesniedzēju lūguma saistībā ar mantas arestu un vēlāku konfiskāciju, balstoties uz pieņēmumu, ka arestētā manta saistīta ar pieteikuma iesniedzēju īstenotiem noziedzīgiem nodarījumiem laika periodā no 2000. gada līdz 2012. gadam. [19] Izvērtējot pieteikuma iesniedzēju tēriņus attiecīgajā laika posmā un konstatējot, ka tie ievērojami pārsniedza personu legālos ienākumus, Bulgārijas tiesa atzina, ka personām piederošajai mantai ir noziedzīga izcelsme.

Lietas apstākļu sakarā jāmin, ka Bulgārijā tiesnešu starpā ilgstoši nebija vienprātības mantisko jautājumu risināšanā. Proti, vai mantas noziedzīgās izcelsmes tūlītēja prezumēšana ir vai tomēr nav pieļaujama. Šo disputu 2014. gada izbeidza Bulgārijas Augstākā tiesa, norādot, ka mantas saistība ar noziedzīgo nodarījumu ir jāpierāda vai, balstoties uz ticamiem, loģiskiem apsvērumiem, jāprezumē. [20]

Vērtējot pieteikumus, ECT konstatēja, ka iesniedzēji ir saskārušies ar grūtībām, cenšoties pierādīt mantas izcelsmi, piemēram, nepieciešamību iesniegt pārskatus par finansiālo situāciju visai garā laika periodā, kā arī Bulgārijas ievērojamajām ekonomiskajām pārmaiņām un prāvo inflāciju. [21] Pēdējā laikā ar līdzīga rakstura grūtībām personas pat ļoti bieži saskaras arī Latvijas praksē, pūloties atrast un iegūt tādus pierādījumus, kas pamato pirms pieciem un pat vairāk gadiem iegūtas mantas izcelsmes likumību. Šī brīža komerctiesiskās aprites straujums skaidri parāda, ka kredītiestādes savu darbību piepeši var izbeigt, arhīvos ne vienmēr dokumentu uzglabāšana notiek tik raiti un, galu galā, arī pati persona, iegūstot dažādus aktīvus, neplāno vienmēr uzglabāt darījumu apliecinošos dokumentus. [22]

Sevišķi būtiska problēma, ar ko procesā par noziedzīgi iegūtu mantu sastopas aizskartais mantas īpašnieks, ir procesa virzītāja prasība iesniegt arestēto līdzekļu izcelsmi pamatojošos dokumentus, personai nodrošinot arī to tulkojumu latviešu valodā. Saprotams, ka gan komersanti, gan fiziskas personas, kas savulaik izvēlējušās savus aktīvus iegādāties vai uzglabāt Latvijā, ir slēgušas desmitiem darījumu ar sadarbības partneriem ārvalstīs, tamdēļ šo dokumentu jēgu attiecīgās svešvalodas nepratējs visdrīzāk nesapratīs. Vēl jo vairāk – ārvalstīs sagatavotu un parakstītu dokumentu jēga un tajos nostiprinātās saistības un tiesiskās intereses tiek realizētas citas valsts jurisdikcijā, tamdēļ nav pamatoti pieņemt, ka personai, plānojot aktīvus iegādāties vai uzglabāt Latvijā, būtu jānodrošina, ka citā valstī notiekoša darījuma formai būtu jāatbilst Dokumentu juridiskā spēka likuma [23] prasībām Latvijas Republikā. Līdztekus prasībai nodrošināt dokumentu tulkojumus, procesa virzītāji mēdz absurdā kārtā pieprasīt arī krimināllietā jau iepriekš iesniegto dokumentu oriģinālus. Pat tam, kas ar mantas leģitīmās izcelsmes pierādīšanas nastu līdz šim nav saskāries, ir skaidrs, ka ar tiesībām uz taisnīgu tiesu pilnīgi nesavienojami ir šādi nesamērīgi un nepamatoti procesuālie pienākumi.

Par laimi, jūlija sākumā sagatavotais tiesībsarga Jura Jansona atzinums šo bezcerīgi netaisno situāciju, iespējams, beidzot ļaus risināt. [24] Proti, tiesībsargs pamatoti norādīja, ka «[..] ne visas personas pārvalda valsts valodu, turklāt materiāli vai dokumenti var būt noformēti citās valstīs un valodās. Savukārt iespēja uzaicināt tulku vai iesniegt notariāli apliecinātu dokumentu vai materiālu tulkojumu ir cieši saistīta ar privātpersonai pieejamiem laika un finanšu resursiem.» [25] Tamdēļ tiesībsargs vērsa uzmanību apstāklim, ka, ja «[..] aizskartais mantas īpašnieks nepārvalda valsts valodu vai viņas rīcībā nav nepieciešamie līdzekļi, bet viņam ir pienākums iesniegt ziņas vai pierādījumus vienīgi valsts valodā, vai ar notariāli apstiprinātu tulkojumu, tas var pēc būtības liegt šai personai iespēju izteikties par lietā būtiskiem apstākļiem, lai aizsargātu savas intereses.» [26] Būtisks ir arī tiesībsarga J. Jansona secinājums – «[..] šāda prasība acīmredzami neveicina procesā iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanu un pēc būtības nenodrošina privātpersonas uzklausīšanu. [..] [S]ecināms, ka prasība aizskartajam mantas īpašniekam iesniegt ziņas vai dokumentus, kuri apliecina mantas izcelsmes likumību, vienīgi valsts valodā vai ar notariāli apliecinātu tulkojumu, ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības.» [27] Atvieglojot personu no nesamērīgās pierādīšanas nastas un maku – no pienākuma par saviem līdzekļiem tulkot dokumentus, tiesībsarga atzinums vienlaikus ir arī cerību stars tiem, kuru līdzšinējie centieni panākt tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu piedzīvojuši fiasko.

Vērtējot Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta iespējamo pārkāpumu lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju, ECT atzina, ka apstākļi un to smagums, kas iesniedzējiem liedza pilnvērtīgi īstenot pienākumu pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, jāvērtē kopsakarā. Proti, Bulgārijas nacionālais regulējums šai aspektā radīja ievērojamu slogu pieteikuma iesniedzējiem – valstī piedzīvotais ekonomiskā satricinājuma periods liedza saprātīgiem līdzekļiem pierādīt finanšu stāvokli. Jāpiezīmē, ka Bulgārijā tolaik (2000-2012) bija nostiprinājusies prakse, ka likumīgu ienākumu neesība ir pamats prezumēt mantas noziedzīgo izcelsmi, turklāt bez pierādījumiem un skaidrojumiem pieņemot, ka personas ir saistītas ar noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Zīmīgi, ka ECT, raksturojot grūtības mantas izcelsmes pierādīšanā, ņēma vērā arī nacionālās īpatnības, kas pastāvēja laikā, par kuru pieteikuma iesniedzējiem bija pienākums sniegt pamatojumu, proti, ēnu ekonomiku un nedeklarēto ienākumu īpatsvaru. [28]

Lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju ECT vērtēja Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta iespējamo pārkāpumu attiecībā uz katru pieteikuma iesniedzēju individuāli. Piemēram, šīs lietas ietvaros viena no pieteikumiem – Rusevs pret Bulgāriju [29] – gadījumā iesniedzējam tika konfiscēta ne tikai manta, kas saistīta ar to noziedzīgo nodarījumu, par kuru viņš tika notiesāts, bet arī aktīvi, kuru izcelsme saistāma ar citām iesniedzēja varbūtējām noziedzīga rakstura darbībām, par kurām notiesājoša sprieduma nemaz nebija. Šajā gadījumā ECT uzsvēra – nacionālajām tiesām pietiekami izvērtējot saikni starp personas darbībām, legālajiem ienākumiem un mantas izcelsmi un gūstot pārliecību par tās noziedzīgumu, šāda konfiskācija bez notiesājoša sprieduma nav vērtējama kā acīmredzami nepamatota vai patvaļīga, tātad arī uzskatāma par Cilvēktiesību konvencijai atbilstošu. [30]

Lietas Todorovi un citi pret Bulgāriju ietvaros vērtētā Gaich pret Bulgāriju [31] pieteikuma gadījumā ECT konstatēja, ka, lai gan iesniedzēja saistība starp tā izdarīto noziedzīgo rīcību un konfiscētajiem aktīviem nekādā veidā nebija acīmredzama, nacionālās tiesas šo saistību pat nebija papūlējušās noskaidrot. Tāpat tiesas nebija mēģinājušas izskaidrot, kāda konkrēti bijusi neatbilstība starp iesniedzēja legālajiem ienākumiem un tam piederošajiem aktīviem. [32] To ievērojot, ECT atkārtoti norādīja, ka, lai konfiscētu aktīvus, valstij ir jāpieprasa ziņas un jāiegūst pierādījumi, kas vismaz netieši apliecina cēloņsakarību starp personas noziedzīgo rīcību un konfiscējamo mantu. Konkrētajos apstākļos ECT atzina, ka šāda cēloņsakarība netika konstatēta, [33] aizskarot iesniedzēja Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. pantā paredzētās tiesības.

Līdzīgu secinājumu ECT pauda pieteikuma Žekovi pret Bulgāriju [34] gadījumā, konstatējot, ka Bulgārijas Augstākā tiesa nebija pūlējusies pierādīt, ka konfiscējamie aktīvi bija saistīti ar iesniedzēja izdarīto noziedzīgo nodarījumu un tamdēļ būtu uzskatāmi par noziedzīgi iegūtiem. [35] Nacionālajai tiesai nespējot konstatēt šādu cēloņsakarību, ECT atzina, ka pieļauts Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. panta pārkāpums, jo konfiskācijas apmērs un pierādījumi mantas izcelsmes pamatošanai acīmredzami nesamērīgi iejaucās iesniedzēja tiesībās. [36]

Apkopojot lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju aplūkotos apsvērumus, ECT norādīja, ka samērīguma izvērtēšanai starp mantas konfiskācijas apmēru un tiesībām uz īpašumu ir nepieciešams konstatēt cēlonisko sakarību starp jebkuru prettiesisku darbību un konfiscēšanai pakļauto mantu, proti, ka tās izcelsme saistīta ar noziedzīgo nodarījumu. [37]

Viens no noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas pamatmērķiem ir liegt personai iedzīvoties, veicot krimināli sodāmas darbības, un ierobežot to ģimenes locekļu un tuvinieku iespēju lietot noziedzīgas izcelsmes mantu. Ieskicējot lietas Veitsa pret Igauniju [38] pamatā esošos apstākļus, pieteikuma iesniedzējas māte un vecmāmiņa, izmantojot vairāku personu atrašanos bezsamaņas stāvoklī, bez tiesiska pilnvarojuma un likumiska pamata atsavināja šīm personām piederošos dzīvokļos Tallinā. Faktisko apstākļu norises laikā pieteikuma iesniedzēja vēl bija nepilngadīga, tāpēc viņas māte kā likumiskā pārstāve tās vārdā pieņēma dāvinājumu – dzīvokli Tallinā. Iesniedzējas māte un vecmāmiņa par īstenotajām krāpšanas epizodēm un citiem nodarījumiem tika notiesātas.

Lietas ietvaros tiesai bija jāvērtē jautājums par pieteikuma iesniedzējai piederošā dzīvokļa konfiscēšanu, uzskatot, ka tas iegūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu. Centieni pierādīt, ka mantas izcelsme nav noziedzīga, izvērtās nesekmīgi, proti, tiesa nepiešķīra ticamību apgalvojumam, ka dzīvokļa iegādē izmantoti pieteikuma iesniedzējas vecmāmiņas vīra likumīgas izcelsmes uzkrājumi. Tāpat tiesa norādīja, ka laikā, kad uz dāvinājuma līguma pamata dzīvoklis nonāca iesniedzējas īpašumā, viņa vēl bija nepilngadīga, turklāt darījuma noslēgšanas procesā pieteicēju pārstāvēja tās māte, tamdēļ pieteicēja nav bona fide īpašuma ieguvēja. [39] Kā atzina nacionālā tiesa, kuras viedoklim piekrita arī ECT, vērtējot to, vai persona zināja vai tai vajadzēja zināt par lietas apstākļiem, nav jāapsver nepilngadīgā attieksme, bet gan nepilngadīgā pārstāvja attieksme pret lietas apstākļiem un norisi. [40]

Mantas konfiskācijas regulējuma aspektā vērts norādīt arī Igaunijas Augstākās tiesas praksi, kurā nostiprināts – ja mantas īpašnieks nav bijis dalībnieks kriminālprocesā vai konfiskācijas rīkojuma objekts, persona nezaudē īpašumtiesības, kā arī manta nepāriet valstij. Aizsargājot aizskartās tiesības, ja tomēr ticis piemērots konfiskācijas rīkojums, faktiskais īpašnieks varētu vērsties tiesā par īpašumtiesību atjaunošanu civiltiesiskā kārtībā vai administratīvā procesa ietvaros lūgt kompensāciju par piespiedu īpašumtiesību atņemšanu.

Lemjot par mantiskajiem jautājumiem kriminālprocesā, kā atzīst ECT, personai, kuras īpašumu plānots konfiscēt, ir nepieciešams piešķirt procesuālo statusu lietā. [41] Vienlaikus ECT norādīja, ka, lai gan pati pieteikuma iesniedzēja nepiedalījās procesā, kurā lēma par tai piederošā dzīvokļa konfiskāciju, viņas intereses de facto tomēr tika pārstāvētas, mātei un vecmāmiņai paužot viedokli un sniedzot pamatojumu mantas izcelsmes pamatošanai. [42]

Vērtējot šo atziņu Latvijas regulējuma kontekstā, jānorāda, ka personas, kas tiesīgas piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, uz sēdi uzaicina tiesnesis. Ironiskā kārtā gan jāatzīmē, ka pat tiesas pavēste vēl nav garantija, ka dalība tiesas sēdē tiks nodrošināta. Kā ilustrēts ar piemēru rakstu sērijā iepriekš, [43] kapitālsabiedrībai, saņemot tiesas sūtītu pavēsti ierasties uz tiesas sēdi, kurā tiks lemts jautājums par mantu (attiecīgā uzņēmuma kapitāla daļām), dalība sēdē tika liegta, norādot, ka šī iespējami noziedzīgā manta no normatīvā regulējuma viedokļa nav atzīstama nedz par šī uzņēmuma valdījumā, nedz īpašumā esošu aktīvu.

Tiesību piemērotāju vidū nedrīkstētu nostiprināties pārliecība, ka Kriminālprocesa likuma 12. pantā minētajam pienākumam ievērot cilvēktiesības ir vien iluzora nozīme, šīs tiesības, šķiet, uzskatot par «[..] miglainām, nereālām un absurdām [..]» [44]. Jāatgādina, ka Cilvēktiesību konvencijas 6. panta trešās daļas «c» apakšpunkts paredz personas tiesības aizstāvēties, tātad arī paust savu viedokli un tikt uzklausītai taisnīgā tiesas procesā. Nosakot to personu loku, kas tiesīgas piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, bet pēc tam uzaicinātajai personai šo dalību liedzot, tiesas patvaļa, atkāpjoties no cilvēktiesībām, likuma un morāles normu pamatnostādnēm, ir acīmredzama.

Lietā Veitsa pret Igauniju ECT atzina, ka dzīvokļa konfiskācija par labu valstij atzīstama par tiesisku, norādot, ka tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanas gadījumā iegūta manta, kas lēmuma pieņemšanas brīdī pieder trešajai personai, kas to ieguvusi no noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas, piemēram, kā dāvinājumu, ir konfiscējama saskaņā ar nacionālo praksi. [45]

ECT norādīja, ka apstāklis, ka īpašnieks nevar tikt atzīts par mantas labticīgo ieguvēju, jo mantu «[..] bija ieguvusi iesniedzējas māte un vecmāmiņa noziedzīgā ceļā, kas [to] bez atlīdzības nodeva iesniedzējai [..]», neveido nesamērīgu iesniedzējas cilvēktiesību – tiesību uz īpašumu – aizskārumu. [46] Autoru ieskatā, pamatota ir šāda nacionālā prakse, kuras pareizību atzinusi arī ECT, proti, kas nepieļauj iespēju personai baudīt noziedzīgā rūpala augļus un novērš to, ka noziedzīgā ceļā iegūtas mantas izcelsmes maskēšanas nolūkos to turpina lietot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas radinieki.

Mantiskie jautājumi kriminālprocesā nesaraujami saistīti ar personas pamattiesībām netraucēti īstenot tiesības uz īpašumu, [47] kas nostiprinātas kā Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā, tā arī Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta pirmajā teikumā, un ikkatras trešās personas pienākumu atturēties no īpašuma aizskaršanas un iejaukšanās šo tiesību izmantošanā. Autori gan vēlas uzsvērt, ka konfiskācijas regulējums krimināltiesības nedrīkst tikt vispārināts, tādējādi pieļaujot iespēju izmantot noziedzīgas izcelsmes mantu. Tamdēļ būtiski nošķirt gadījumus, kad process par noziedzīgi iegūtu mantu un mantas konfiskācija tiek izmantoti, lai patiešām atņemtu noziedzīgu darbību rezultātā iegūtās vērtības, no gadījumiem, kur mantas konfiskācija skar aktīvus, kuru izcelsmes sasaistīšana ar noziedzīgu nodarījumu ir sekas acīmredzami nemākulīgi noslēgtiem darījumiem vai šāda apgalvojuma paudēju nezināšanai par komerctiesiskās aprites īpatnībām.

Sabiedrībā šī gada sākumā plašu rezonansi ieguva arī tā dēvētā «mākslinieka Aivara Vilipsona dzīvokļa lieta», kur par noziedzīgi iegūtu mantu tika atzīts māksliniekam piederošais dzīvoklis, atdodot to pēc piederības cietušajai Latvijas Republikai. [48] Apzinoties šo acīmredzamo netaisnību, Saeimā «triecientempā» tapa tā dēvētie «Vilipsona grozījumi» [49], aizsargājot labticīgā ieguvēja intereses šādos gadījumos. Tamlīdzīgu trūkumu kaut vai tikai procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējumā ir vairāk nekā pieklātos atzīt tiesiskā valstī, tamdēļ vietā vaicāt, vai trūkumu novēršana būs jāgaida tik ilgi, kamēr plašākai sabiedrībai zināmas personas saskarsies ar šiem gadījumiem un beidzot taps sadzirdētas likumdevēja gaiteņos. Paskaidrojot minēto, situācijās, kad sabiedrībai nezināmi, tomēr materiāli labi situēti cilvēki tiek pakļauti acīmredzamai netaisnībai mantisko jautājumu risināšanā kriminālprocesa ietvaros, likumdevējs un tiesību normu piemērotāji šīs personas (it īpaši personas no tā dēvētajām trešajām valstīm) a priori uzskata par svešiniekiem, kuru intereses, protams, nav vērts «lobēt» Saeimā vai mediju ruporos. Racionāli domājošiem varnešiem gan vajadzētu mudināt un aicināt šīs personas dzīvot Latvijā, tādējādi sekmējot valsts labklājību, nevis rīkoties gluži pretēji – vairāk vai mazāk maskētā veidā mēģināt tos no valsts padzīt. Tomēr, lai kā daži tiesību piemērotāji to reizēm negribētu atzīt, cilvēktiesības bez jelkādas izšķirības piemīt ikvienam, tamdēļ valstij ir pienākums nodrošināt adekvātas procesuālās sankcijas arī tad, kad procesā iesaistītā persona savu mantisko interešu aizsardzībai nevar paļauties uz zibensātru Saeimas darbu.

Atsaucot atmiņā raksta ievadā pausto viedokli par pienākumu cienīt cilvēku, kas ietver arī atturēšanos no iejaukšanās cita tiesībās uz īpašumu, patvaļas ierobežošana, risinot mantiskos jautājumos un nodrošinot procesuālo līdztiesību, nozīmē valsts cieņu pret personu, tās mantu un tiesībām ar šo mantu netraucēti izrīkoties. Pušu līdzvērtīgas iespējas piedalīties lietas izskatīšanā un izlemšanai pakļauto jautājumu izvērtēšanā panākamas, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru un adekvātu iespēju savas tiesības aizstāvēt, izmantojot Kriminālprocesa likumā paredzētos līdzekļus. Līdztiesības pamats, risinot mantiskos jautājumus, ir valsts cieņa pret personu un tās mantu, kuras likumīgās izcelsmes pamatošanai valsts piešķir un nodrošina pušu līdztiesību, atsakoties no tik viegli sasniedzamās absolūtās patvaļas.

Pērnā gada 11. jūnijā ECT pasludināja spriedumu lietā Markus pret Latviju, [50] atzīstot Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta tiesību pārkāpumu. Turklāt šajā lietā kā papildsods nacionālā līmenī bija piemērota konfiskācija visai pieteikuma iesniedzēja mantai. Pieteikuma iesniedzējs tika notiesāts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 320. panta ceturtajā daļā, proti, pieprasīja un pieņēma kukuli tolaik 80 000 latu jeb aptuveni 114 000 euro apmērā.

Visas mantas konfiskācija atzīstama par līdzekli, kura mērķis ir materiāli sodīt notiesāto. ECT ieskatā, minētais papildsods vērtējams kā nesamērīgs un tiesības uz īpašumu aizskarošs, proti, ar nacionālo praksi, konfiscējot visu mantu un nevērtējot, vai to pašu rezultātu nevarētu sasniegt vien ar daļēju apsūdzētā īpašumu konfiskāciju, tiek pārkāptas personas tiesības uz īpašumu.

Lai gan Markus pret Latviju apstākļu pamatā nav process par noziedzīgi iegūtu mantu, jānorāda, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas piemērošanā būtiska ir ECT paustā tēze, ka «[..] nacionālajam regulējumam, uz kura pamata pieteikuma iesniedzējam tika veikta konfiskācija, trūka skaidrības un paredzamības, tas nesniedza nepieciešamos procesuālos aizsardzības pasākumus un nenodrošināja aizsardzību pret patvaļu» [51].

Neievērojot procesuālo kārtību, kas nostiprināta likumā, vai pārāk šauri (vai plaši) izprotot likuma jēgu, tiesību normas piemērotājs neizbēgami rīkojas patvaļīgi. Rakstu sērijā iezīmētās kriminālprocesā risināmo mantisko jautājumu problēmas apliecina, ka valsts amatpersonu un tiesu vidū nereti nav vienprātības nedz par taisnīgu likuma izpratni, nedz par mantas konfiskācijas nepieciešamību. Jāpiezīmē, ka mantisko preventīvo līdzekļu piemērošanas seku smagums vienlīdz būtiski ietekmē kā fiziskas, tā arī juridiskas personas, tāpēc, respektējot personai piemītošās pamattiesības – iegūt un pēc saviem ieskatiem lietot īpašumu –, tiesām būtu rūpīgi jāsamēro mantas konfiskācijas sankcijas smagumu ar izdarīto pārkāpumu. To uzskatāmi apliecina arī ECT nostāja lietā Aktiva DOO pret Serbiju [52].

Pieteikuma iesniedzējs lietā Aktiva DOO pret Serbiju bija serbu uzņēmums, kas 2004. gadā no Ukrainas importēja aptuveni 90 000 tonnu dzelzs stieņu izmantošanai dzelzsbetona konstrukcijās. Kā norādīts lietā, stieņu imports atbilda normatīvo aktu prasībām, par tiem tika apmaksāti nodokļi un muitas nodevas. Gadu vēlāk Serbijas Smederovas pilsētas Tirdzniecības, tūrisma un pakalpojumu inspekcija veica grāmatvedības ierakstu auditu un konstatēja, ka uzņēmums nav pareizi veicis ierakstus. Tā kā uzņēmums bija pārdevis nekorekti uzskaitītu preci, izdarot pārkāpumu, inspekcija konfiscēja tā noliktavās esošos materiālus, kā arī uzsāka pārkāpuma procedūru.

Par spīti veiktās konfiskācijas smaguma pakāpei Serbijas varas iestādes neuzsāka kriminālprocesu pret iesniedzēju vai uzņēmuma valdes locekļiem, tāpēc, ECT ieskatā, tas ir pamats vērtēt īpašumtiesību aizskāruma samērīgumu. Spriedumā uzsvērts, ka, «[..] lai iejaukšanās [īpašumtiesībās] būtu samērīga, tai jāatbilst pārkāpuma smagumam un sankcijai par pārkāpuma smagumu, ar kuru paredzēts sodīt – konkrētajā gadījumā – pienācīgas uzskaites kārtības prasību neievērošanu, nevis jebkura iespējama smaguma, turklāt faktiski nekonstatēta pārkāpuma sankcijai, piemēram, nodarījumam, kam varēja būt «nopietnas ekonomiskas sekas attiecībā uz valsts budžetu» [53].

Izvērtējot situācijas apstākļus, ECT atzina, ka lietā nekas neliecina, ka mantas konfiskācijas mērķis bija kompensēt kaitējumu, kas varētu būt radies iesniedzējas neievēroto noteikumu dēļ; gluži pretēji – konfiskācija «[..] drīzāk ir bijusi preventīva un sodoša» [54].

Atzīstot Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta cilvēktiesību pārkāpumu, ECT vērsa uzmanību uz to, ka valsts iestādēm faktiski būtu jāspēj pamatot, kāpēc naudas soda piemērošana šāda pārkāpuma gadījumā nebūtu bijusi samērīga un saprātīga iepretim uzņēmuma preču konfiscēšanai. [55]

Sprieduma Aktiva DOO pret Serbiju kontekstā jāpiebilst, ka ECT ne vienmēr uzskata par nepieciešamu analizēt, vai valsts rīcībā konkrētā situācijā bijusi īpašumtiesību atņemšana vai tikai īpašuma lietošanas tiesību ierobežošana, bet gan pievēršas tādu tiesību principu kā likumības, leģitīmā mērķa un samērīguma izvērtējumam, aizskarot personas īpašumtiesības ar mantas konfiskācijas rīkojumu.

Aplūkojot neseno ECT judikatūru, kurā vērtēta Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstu prakse, piemērojot mantas konfiskāciju kriminālprocesā, atzīstams, ka, būtiska loma iespējamā cilvēktiesību aizskāruma konstatācijā piemīt tieši nacionālajai praksei un tiesu viedoklim. Arī Latvijas tiesām un tiesību normu piemērotājiem, apzinoties ECT nostājas nenoteikto raksturu mantas konfiskācijas jautājumu vērtēšanā, jādarbojas kriminālprocesuālo pamatnostādņu ietvaros, ar sistēmisku izpratni vērtējot katru situāciju, kas var radīt pamattiesību katalogā tik nozīmīgos tiesību uz īpašumu aizskārumu.

ECT spriedumā G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju [56]trāpīgi norādīja, ka nepieciešams «[..] raudzīties tālāk par formu un izmantoto valodu un koncentrēties uz situācijas būtību [..]» [57]. Iespējams, šī tēze kalpo kā labs mudinājums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ikkatru situāciju vērtēt individuāli, nošķirot Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas un citu mantisko jautājumu risināšanai veltīto tiesību normu iztulkojuma pašmērķi no tā patiesās jēgas. Proti, tiesību normu piemērotājiem pēc iespējas ātrāk būtu jātiecas nodrošināt iespējami noziedzīgi iegūtās mantas atdošanu pēc piederības tās īpašniekam, nevis procesā bez pilnvērtīgām taisnīguma garantijām jāliedz personai tiesības uz tai piederošu mantu.  Kā norādījis profesors Dr. iur. Vasilijs Sinaiskis (1876-1949), «[c]ik daudz strīdu neizceļas dažreiz ap vienu vai otru likuma pantu vienīgi aiz tā iemesla, ka šī panta iztulkojums sastāda pašmērķi. Bet, attiecināts uz visu tiesību sistēmu kā normatīvi-civiltiesisku sabiedrību, likuma pants tūdaļ iegūst pienācīgu vietu un neapstrīdamu nozīmi [..]», [58] tādējādi mudinot tiesību normu interpretāciju veikt kontekstā ar citām normām, likumiem, tiesību principiem, [59] nepieļaujot pretrunas ar valsts tiesību aktu pamatprincipiem [60].

Cieņa kā pamattiesību eksistences faktiskais pamats nozīmē liegumu ar varu apveltītai amatpersonai padarīt personu par savas brīvas izrīcības objektu, piemēram, liedzot taisnīgu tiesas procesu vai ierobežojot citu kriminālprocesuālo garantiju īstenošanu. Tiesības uz īpašumu, kas pamattiesību katalogā ierindotas starp citām vienlīdz nozīmīgām tiesībām, ir īstenojamas vien tad, ja valsts un sabiedrība ciena personu, kas šīs tiesības vēlas izmantot, un mantu, pār kuru persona īsteno īpašumtiesības. Paužot attieksmi pret personu un tās īpašumu, izskaužama ir tiesu un procesa virzītāju rīcība, kas dažbrīd robežojas ar patvaļu un visatļautību, tā vietā nosakot praktiski funkcionējošas procesuālās garantijas.

Cilvēktiesību ievērošana un aizsardzības mehānismi pret to iespējamiem pārkāpumiem ietver arī aizsardzību pret varbūtēju patvaļu un skaidri nojaušamu necieņu pret mantas īpašnieku. To apstākļu vidū, kas šī brīža mantas konfiskācijas un mantisko jautājumu noregulējuma risināšanā nepienācīgi sekmē cilvēktiesību un patvaļas aizlieguma ievērošanu, minami: a) neskaidri definētie kritēriji tam, kas tad īsti uzskatāms par noziedzīgi iegūtu mantu; b) uz situatīvu novērtējumu balstīta ECT prakse, kuras atziņu neievērošana nacionālajā procesā apliecina varas pārstāvju nespēju vai acīmredzamu nevēlēšanos jau izsenis konstatētās problēmas risināt; c) nesamērīga sloga un nepamatotu procesuālo šķēršļu radīšana ar mantu saistītajai personai, tostarp neskaidra izpratne par abu pierādīšanas standartu (ārpus saprātīgām šaubām un iespējamības pārsvara) saturu; d) taisnīga procesa nenodrošināšana, liedzot personai piekļuvi lietas materiāliem, pieprasot iesniegt krimināllietas materiāliem pievienojamo dokumentu tulkojumus un oriģinālus, liedzot uzaicināt uz tiesu lieciniekus; e) procesuālās ekonomijas principa pakārtošana pašmērķīgu interešu sasniegšanai, piemēram, pēc tiesas ieskata brīvi ierobežojot personām paredzēto laiku paskaidrojumu sniegšanai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, izliekoties neredzam, ka vairumā gadījumu «izmeklēšanas noslēpuma» aizsegā pats procesa virzītājs un uzraugošais prokurors 31 mēneša garumā ir komplektējuši lietas materiālus, taču tagad, kā pēkšņi izrādās, tiesa nevar atlicināt pat liekas 30 minūtes laika, lai persona loģiski un secīgi pagūtu atspēkot bieži vien acīmredzamu savārstījumu, kurā nav nedz juridiskās domas tīrības, nedz elementāra intelektuālā godīguma utt.  

Centieni ierobežot valsts patvaļu kriminālprocesā risināmo mantisko jautājumu kontekstā nav vērtējami kā pārlieku sekmīgi, tomēr, tiesām un procesa virzītājiem pareizi piemērojot ECT atziņas kopsakarā ar Latvijas tiesību sistēmā jau esošajiem principiem un procesuālajām garantijām, jau ar krietni lielāku pārliecību varētu apgalvot, ka tad gan Latvija nostātos uz pareizā ceļa, lai arī mantas konfiskācijas regulējums iegūtu daudz noteiktākas tiesiskuma aprises.