«Mājas. Ziepes. Divi metri.»[1] – ar šo saukli š. g. aprīļa sākumā Slimību profilakses un kontroles centrs (turpmāk – SPKC), atsaucoties uz vadošo speciālistu ieteikumiem, informēja «iedzīvotājus par koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 profilaksi un piesardzības pasākumiem, kas jāievēro, lai izvairītos no infekcijas izplatīšanās.»[2] 

Vēlāk, kad š.g. maija beigās iedzīvotājiem kļuva pieejama viedtālruņa lietotne «Apturi Covid», Veselības ministrija (turpmāk – VM) un  SPKC līdztekus jau pieminētajam sauklim izplatīja vēl vienu saukli – «Ziepes. Divi metri. Telefons.»[3].  

Tādējādi, «novērtējot tehnoloģiju progresu un priekšrocības, kas var sniegt būtisku atbalstu COVID-19 apturēšanā»[4] un «novērstu tālāku vīrusa izplatību»[5], minētie VM un SPKC saukļi sasaucas ar Covid-19 infekcijas izplatību ierobežojošos pamatprincipiem – informēšana, distancēšanās un personas veselības stāvokļa uzraudzība[6]. 

Proti, atsaucoties abiem saukļiem, tieši viedtelefons ar lietotni «Apturi Covid» informēs tā lietotāju, ja persona būs nonākusi ilgstošā saskarē ar Covid-19 inficētu personu, tādējādi ļaujot identificēt infekcijas Covid-19 izplatības ķēdi un pārraujot to. 

Iepriekš minētais piemērs spilgti raksturo tehnoloģiju progresu un to priekšrocības, pateicoties kurām Covid-19 pandēmijas laikā varam drošāk uzturēties sabiedrībā. 

Taču iepriekš minētais neatceļ valdības noteiktos distancēšanās minimālos piesardzības pasākumus (turpmāk – Covid-19 ierobežošanas noteikumi)[7], tostarp arī attiecībā uz iztiesāšanu norisi krimināllietās tiesā, piemēram – vietās, kur tas ir iespējams, ievēro divu metru fizisku distanci (Covid-19 ierobežošanas noteikumu 6.1. punkts). 

Taču minētajam Covid-19 ierobežošanas noteikumu 6.1. punktam ir noteikts izņēmums. Proti, ja vietā, kur uzturas daudz cilvēku, piemēram, tiesas zālē, nav iespējams nodrošināt divu metru fizisko distanci un ierobežot pasākuma norises laiku, kas nepārsniedz 15 minūtes, izveido fizisku barjeru starp cilvēkiem vai pieprasa lietot mutes un deguna aizsegus. 

Šajā gadījumā Tieslietu ministrija jau laikā, kad vēl bija spēkā Ministru kabineta 2020.gada 12.marta rīkojums Nr.103 «Par ārkārtējas situācijas izsludināšanu»[8], no kura virkne pasākumu tika pārņemti Covid-19 ierobežošanas noteikumos, savās «Vadlīnijās rajona (pilsētu) un apgabaltiesu darba organizēšanai ārkārtējās situācijas laikā» (turpmāk – TM vadlīnijas)[9] izšķīrās par labu pieprasījumam lietot mutes un deguna aizsegus. 

Savukārt, attiecībā uz tiesas sēžu nories maksimālo laiku un higiēnas prasībām TM vadlīnijās ir konsekventi palikusi atsauce uz Covid-19 ierobežošanas noteikumiem. Piemēram, lai nodrošinātu higiēnas prasības, pasākumus plāno ar pārtraukumu ik pēcdivām stundām un pārtraukuma laikā nodrošina telpu vēdināšanu vismaz 15 minūtes (Covid-19 ierobežošanas noteikumu 7.7. punkts).

Taču, lai arī iepriekš minētie Covid-19 profilaktiskie un ierobežošanas pasākumi pirmsšķietami šķiet visnotaļ pamatoti un skaidri saprotami, tomēr praksē objektīvi pastāv grūtības to izpildē, uz ko cita starpā, piemēram, jau norāda pašas TM vadlīnijas.

Tā, piemēram, Kriminālprocesa likuma 483. panta pirmā daļa nosaka, ka tiesas sēdes gaitu pilnā apjomā fiksē ar tehniskiem līdzekļiem. Tādējādi, ņemot vērā prasību lietot mutes un deguna aizsegu, TM vadlīniju 7. punkts noteic, ka «piedaloties mutvārdu sēdē klātienē, lietas dalībnieks vai cita persona, kurai tiek dots vārds sēdes laikā, lieto mutes un deguna aizsegu vai sejas masku, tiesas sēžu sekretārs pastiprināti seko līdz sēdes audioieraksta skaņas kvalitātei. Nepieciešamības gadījumā (ja dzirdamība ir slikta un to nevar uzlabot, piemēram, palielinot mikrofona jūtību vai lūdzot runāt skaļāk) veicama tiesas sēdes rakstiska protokolēšana, attiecīgi dodot iespēju lietas dalībniekiem iepazīties ar sēdes protokolu un iesniegt piezīmes pie tā.»[10] 

Tādējādi jau TM vadlīnijās faktiski tiek atzīts, ka tiesas sēdē, lai ievērotu Covid-19 ierobežošanas noteikumus, tiesas zālē klātesošajiem ir jālieto mutes un deguna aizsegi un jārunā skaļāk, kas nenoliedzami būtiski apgrūtina iztiesāšanas norisi, kā arī pakļauj runātājus (lietas dalībniekus) citām –  ar  Covid-19 nesaistītām – elpceļu un gaisa trūkumu saistītām veselības problēmām. Tā, piemēram, ASV Slimību kontroles un prevencijas centrs vispār neiesaka lietot sejas aizsegus, ja persona cieš no elpas trūkuma.[11]

Tāpat problēmas bija arī attiecībā uz tiesas sēžu maksimālo norises laiku vienā dienā. Piemēram, internetā publicēta kādas Rīgas apgabaltiesas krimināllietas tiesas sēdes stenogramma, kurā starp aizstāvi un tiesas sēdes priekšsēdētāju izvērtusies diskusija par TM vadlīniju interpretāciju, proti, tobrīd maksimālais pasākuma norises ilgums dienā bija trīs stundas, taču konkrētajā lietā tiesas sēdēs norises laiks faktiski bija četras stundas, taču tiesas ieskatā, rīkojot pārtraukumus ik pa pusstundai, minētais ierobežojums pārkāpts netika.[12] Šobrīd, kā jau minēts iepriekš, Covid-19 ierobežošanas noteikumu 7.7. punkts nosaka, ka pasākumus plāno ar pārtraukumu vismaz ik pēc divām stundām.

Taču ar mutes un deguna aizsegu un maksimālo norises laiku vēl visas problēmas nav izsmeltas. Proti, ko darīt, ja lietā piedalās vairāki apsūdzētie, viņu aizstāvji un prokurori, labi apzinoties tiesu zāļu infrastruktūru Latvijā.

Piemēram, kā zināms, tā dēvētajā ««Latvenergo» amatpersonu kukuļošanas lietā», kas šobrīd atrodas iztiesāšanās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, apsūdzētas 12 personas.[13] Līdz ar to, pat, ja neskaita aizstāvjus, tulkus, lieciniekus, tad vienā tiesas zālē atrastos vismaz 12 apsūdzētie, 1 tiesnesis, 1 sekretārs un vismaz 1 prokurors, kas kopā jau sastāda vismaz 15 cilvēkus. 

Tādējādi, vadoties no Covid-19 ierobežošanas noteikumu un TM vadlīniju noteiktajām Covid-19 profilaktiskajiem distancēšanās pasākumiem, uz katru cilvēku būtu jāparedz 4 m² platība, kas pieminētajā ««Latvenergo» amatpersonu kukuļošanas lietā» pieprasītu zāli, kuras platība būtu sākot ar vismaz 60 m² (4 x 15 = 60). 

Te gan ir jāatzīst, ka, protams, ka Latvijā nav daudz krimināllietu ar tik daudz apsūdzētajiem, tomēr tas neatbrīvo valsti no tās pienākuma aizstāvēt ikviena tiesības uz veselības aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes 111. pants). Turklāt tiesu praksē Latvijā ir piemēri, kad tiesas sēdes ar daudziem lietas dalībniekiem tiek organizētas tam speciāli nomātās lielākās telpās, piemēram, tā dēvētā «Zolitūdes traģēdijas krimināllieta» sākotnēji norisinājās izstāžu centrā Ķīpsalā.[14]

Taču autora skatījumā pilnīgi visas iepriekš aprakstītās problēmas iespējams atrisināt veselībai drošāk, samērīgāk un saimnieciski izdevīgāk. 

Proti, «novērtējot tehnoloģiju progresu un priekšrocības, kas var sniegt būtisku atbalstu COVID-19 apturēšanā»[15] un atsaucoties un nedaudz pārfrāzējot saukli «Ziepes. Divi metri. Telefons.»[16] – autors aicinātu aizstāvībai Covid-19 pandēmijas laikā un, iespējams, citās tamlīdzīgās situācijās nākotnē – ļaut ieturēt «digitālo» distanci – piedaloties iztiesāšanā ar videokonferences starpniecību. 

Turklāt šāds autora priekšlikums nebūtu pretrunā ar Kriminālprocesa likumu. Tā Kriminālprocesa likuma 140. pants jau šobrīd pants paredz iespēju veikt procesuālo darbību, izmantojot tehniskos līdzekļus, tostarp videokonferenci. Turklāt tiesību doktrīnā ir atzīts, ka «neskatoties uz to, ka komentējamais [140.] pants ir iekļauts Kriminālprocesa likuma nodaļā par izmeklēšanas darbībām, tā nosaukumā un panta tekstā pastāvīgi lietotais termins «procesuālās darbības» ļauj atzīt, ka noteiktā reglamentācija attiecināma ne tikai uz izmeklēšanas darbībām, bet uz visām procesuālajām darbībām.»[17]

Bez tam jau šobrīd, kad nenotiek apcietināto personu konvojēšana uz tiesām, iztiesāšana notiek videokonferences režīmā, aizstāvim, prokuroram un tiesai atrodoties tiesā, bet apsūdzētajam ieslodzījuma vietā. 

Tāpat vēl pirms Covid-19 pandēmijas videokonferences atsevišķos gadījumos tika izmantotas krimināllietu iztiesāšanā. Piemēram, jau pieminētajā «Zolitūdes traģēdijas krimināllietā» cietušo lielveikala apsargu Igoru Vītolu nopratināja attālināti, viņam esot ārstniecības iestādē.[18] 

Tāpat ne vienmēr apsūdzētajam ir jābūt ieslodzījuma vietā, lai apsūdzētais varētu piedalīties tiesas sēdē ar videokonferences starpniecību. Tā, piemēram, paša autora praksē ir bijusi krimināllieta, kur tiesa apmierināja aizstāvja lūgumu nodrošināt videokonferenci no apsūdzētā dzīvesvietas, ievērojot attiecīgos apsūdzētā veselības un personiskos dzīves apstākļus. Šajā gadījumā, prokurors ar aizstāvi un tiesas sastāvu atradās tiesas zālē, kamēr Tiesu administrācijas darbinieks ar izbraukuma tehniku devās uz apsūdzētā dzīvesvietu. 

Atsaucoties uz pēdējo aprakstīto autora paša prakses gadījumu, varētu gan izteikt kritiku, ka tas bez pārmērīgām izmaksām neatrisinātu daudzo lietas dalībnieku problēmu, jo tad Tiesu administrācijai, piemēram, minētajā ««Latvenergo» amatpersonu kukuļošanas lietā» būtu jāorganizē 12 tehniskās izbraukuma komandas, kas nenoliedzami būtu dārgi. 

Taču arī šis jautājums autora skatījumā ir atrisināms, – proti, – TM vadlīnijās nosakot, ka pirmkārt, apsūdzētais attālināti var piedalīties tiesas sēdē tikai esot tam paredzētā noteiktā vietā, piemēram, viņa dzīvesvietai tuvākajā tiesu namā (piemēram, apsūdzētais A. Lembergs piedalās savas lietas iztiesāšanā no tiesas zāles Ventspilī)[19] vai ar videokonferences iekārtu aprīkotā valsts vai pašvaldību iestādē vai sava aizstāvja (-u) advokāta (-u) birojā un, otrkārt, piedalīties videokonferencē ar tiesu no iepriekš savlaicīgi verificētas (tehniski akreditētas) iekārtas, ko likumsakarīgi būtu uzticēt Tiesu administrācijai, tādējādi atslogojot to no izbraukuma komandu organizēšanas, turklāt tikai gadījumā, ja attiecīgā videokonferences ierīce nav tiesu namā vai citā valsts vai pašvaldību iestādē.

Visbeidzot, vadoties no autora veiksmīgās videokonferences pieredzes arī citos procesos, piemēram administratīvā procesa tiesā vai Ārstniecības likuma 68. panta procesā tiesā, kur pacients jau atradās ārstniecības iestādē ar videokonferences starpniecību, autors nesaskata objektīvus šķēršļus izņēmuma gadījumos aktīvi izmantot videokonferenci, it sevišķi ņemot vērā, ka praksē tas jau aktīvi tika izmantots gan pirms, gan arī pēc Covid-19 pandēmijas izsludināšanas.

Tādējādi, ņemot vērā minēto, un, vadoties no Covid-19 ierobežošanas noteikumos ietvertajiem Covid-19 profilaktiskajiem pasākumiem un pamatprincipiem autors aicina TM papildināt tās vadlīnijas, paredzot, ka aizstāvība iztiesāšanā drīkst atrasties «digitālā» distancē – t. i. piedalīties iztiesāšanā krimināllietā apsūdzētajam un advokātam esot advokātu birojā ar Tiesu administrācijas pārbaudītu (akreditētu/verificētu) videokonferences iekārtu, ko, protams, iegādātos pats advokātu birojs par saviem līdzekļiem. 

Līdz ar to tiktu īstenots Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā noteiktais valsts pienākumu aizsargāt ikviena veselību un ne tikai advokāti un viņu klienti netiktu pakļauti nevajadzīgam Covid-19 vai citu elpceļu un elpošanas slimību riskam, lietojot mutes un deguna aizsegus un ilgstoši atrodoties ar cilvēkiem piepildītās un nepietiekami ventilētās tiesu zālēs.

Nobeigumā – autors vēl visiem kolēģiem veselību un izturību ne tikai lietu iztiesāšanās tiesās Covid-19 pandēmijas laikā, bet arī turpmāk !