«Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un tur
nams uz namu grūst.» [1]

2022. gada 17. februāra dienvidū sabiedriskie mediji vēstīja, ka tikko kā pēdējo darbadienu [2] vairāk nekā desmit gadus ilgušajā darba cēlienā Satversmes tiesas tiesneša amatā vadījusī Dr. iur. Sanita Osipova nav apstiprināta Augstākās tiesas tiesneša amatā, [3] kā galveno iemeslu minot «[..] Osipovas «liberālos» uzskatus [..]» [4]. Tūdaļ arī sevi par «konservatīvajiem» dēvējošo politisko spēku aktīvisti steidza pūst uzvaras fanfaras, gavilējot, ka, lūk «[..] mums izdevās panākt, ka tiesnese, kas acīmredzami vēlas nodarboties ar politiku un likumdošanu, ne tie[s]lietām – Sanita Osipova – netiek ievēlēta par Augstākās tiesas tiesnesi. Šogad ir Saeimas vēlēšanas. Lai kandidē kādas liberālas partijas (P, JKP, V, A/Par) sarakstā» [5].

Šāda politiskā blefa, par ko (un nekā citādi!) dēvējams Latvijas «konservatīvisms», [6] apmātajiem tāda vēsts, protams, izraisīja revolucionārai ekstāzei pielīdzināmas konvulsijas, pēdējiem, piemirstot viselementārāko pieklājību un manieres, kas taču esot «konservatīvisma» elements [7], un metoties knābāt «liberastus» un cildināt «konservatīvos» ar unikālo panākumu. [8]

Jājautā – ar ko gan tamlīdzīga gļēva ķengāšanās sociālajos tīklos vairs atšķirama no kāda iereibušāka indivīda ālēšanās sabiedriskās vietās, no kuras netīksmē novēršamies. Iespējams, atbilde meklējama sabiedriskajā distancē un dīkajā komfortā, ko ļauj piekopt Covid-19 pandēmijas pavēnis, norobežojoties no aktuāliem un tamdēļ dažkārt arī visai neērtiem jautājumiem: par individuālo brīvību, par vērtību abstrakcijām un tumsonīgu aizspriedumainību. [9] Pulcējoties uz 17. februāra ārkārtas sēdi, kas jau atkal norisa attālinātā režīmā, arī 13. Saeimas sasaukumam nācās izdarīt izšķiršanos – vai parlamentam piemīt politiskā potence virzīt Latvijas labklājības sistēmas vektoru atbilstoši patiesajiem konservatīvisma priekšrakstiem vai tomēr ļauties sīkmanīgas atriebes mirklīgajam kārdinājumam.

Un tā, vērpjot apsvērumus, ka tie, «[..] kas pārstāv konservatīvi centriskas vērtības un vēlas realizēt tieši konservatīvu politiku, neatbalstīs Sanitas Osipovas kandidatūru» [10], un uzskatus, ka «[..] lai gan man nav nekas pret personu, par kuru šobrīd mēs runājam, balsošu «pret», jo man nav pieņemama šāda lēmumu pieņemšanas procedūra, un tas tikai liecina par to, ka mēs strādājam nekvalitatīvi [..]» [11], Saeima atkal apliecināja – kurš varai nav «pa zobam», to agri vai vēlu sagrauzīs mēlnesība un nenovīdīgi acu pāri. [12]

Zināmas indikācijas par šo gruzdošo likumdevējvaras netīksmi – gan pret konkrētām personālijām, gan pret tiesu varas institūcijām kopumā –, kam 17. februāra lēmumprojekts [13] drīzāk kalpoja vien kā zibensnovedējs, manāmas jau ilgstoši, tostarp atsakoties pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādes vai Satversmes tiesas nolemto, gan žurnālistu slejās publicētā Sanitas Osipovas virzienā raidītā retorika: sak’ «[z]ināmas aprindas Osipovu ceļ debesīs [..]. Taču ko mēs par viņu zinām? Faktiski neko.» [14]

Kaut ar vāru domas atblāzmu piekrist tamlīdzīgam apgalvojumam nozīmētu uzlikt aprobežotības zīmogu (un ar to neklājas lepoties) šāda viedokļa paudējiem un to piekritējiem. Minot vien dažus pieturpunktus, kas tumsonībā slīgstošajiem farizejiem kalpotu kā zīme, [15] kas apliecina – S. Osipova ir daudz vairāk nekā «[f]aktiski nekas» [16], atgādināms, piemēram, ka jau 1998. gadā S. Osipova kļuva par tiesību zinātņu doktori, aizstāvot disertāciju «Lībekas pilsētas tiesības un to ietekme Hanzas savienības pilsētās» [17]. Turklāt 1991. gadā, tikko absolvējot Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, S. Osipova pievienojās arī alma mater akadēmiskajam personālam Tiesību teorijas un politisko zinātņu katedrā, [18] 2006. gadā topot ievēlētai par profesori.

Saeimas locekļiem, acīmredzot, tā tomēr vēl nav bijusi pietiekami redzama zīme, jo, uzdrīkstoties norādīt, ka «[..] labāk tomēr, ka Augstākā tiesa paliek pie šī novecojušā, dabīgā dzīvesveida kulta. Un tiešām iesaku [S. Osipovas kundzei], vai nu Stradiņa universitātē strādāt vai Latvijas Universitātē, ja, jo tur jau neko vairs sabojāt nevar» [19], jo tur esot «[..] ļoti daudzi cilvēki ar īpatnējiem uzskatiem [..]» [20], faktiski tiek atzīts vēl kas cits. Proti, vismaz divas valsts universitātes laikam gan ir tiktāl iztrupējušas, ka gan mācībspēki, gan studējošie, kas it kā «[..] pārstāv moderno, eiropeisko, progresīvo, uz eiropiskām vērtībām balstīto» [21], kļuvuši par nelabojamiem l’ennemi du people [22]. Turklāt tādi apgalvojumi mudina domāt, ka visdažādāko svešvalodu zināšanas vai jebkādas citas profesionālās zināšanas un iemaņas, kas cilvēka mūžam un veicamajam darbam piešķir papildu vērtību, patiesībā ir kaut kas nicināms, noliedzams, kaut kas nešķīsts, kam jāiet apkārt ar lielu līkumu, nedod Dies’, prāta apcirkņos taps iedēstīti aizmetņi spējai patstāvīgi domāt un spriest. Taču, kamēr vien tie, kam izdevies aizsniegties līdz varai, neapjautīs, ka «[..] tiesībām, kas tiek saprastas kā kultūra, psihe, intuīcija, jābūt spējīgām aizpildīt likuma trūkumus, reģenerēt juridisko audumu; gādāt resursus likuma dziedinošai interpretācijai» [23], mēs būsim spiesti noraudzīties, kā viduvēji praktiķi un teorētiķi arvien ciešāk piezīžas politiskās iekārtas un «ideoloģijas» saldmei, vienlaikus ar vienu vienīgu balsojumu par it kā nebijušu padarot kompetenta profesionāļa līdzšinējo akadēmiskā un praktiskā darba mūžu.

Tādējādi, kāda vairs īsti ir nozīme Augstākās tiesas priekšsēdētāja viedoklim vai Senāta Civillietu departamenta kopsapulces vērtējumam, ja «[..] mēs [tas ir, Saeima – autora piezīme] aicinām šo jautājumu skatīt varbūt atbilstošāk viņas līdzšinējai darba pieredzei, darba praksei, un, neskatoties uz visiem šiem pozitīvajiem atzinumiem, kas ir bijuši, mēs šo jautājumu skatām savā ziņā arī politiski, un vērtējam līdzšinējo darbību un redzam to, ka šis konflikts ir ļoti augsti iespējams, un mēs negribam, lai Augstākā tiesa pārvēršas par savdabīgu laulības slēgšanas institūtu personu grupām» [24]? Iepazīstot pēdējā laikā Senāta Civillietu departamenta judikatūras nolēmumu krājumā pievienotos nolēmumus, rodas tikai tāds jautājums – par kādām savdabīgām laulības slēgšanas procesijām varētu runāt, piemēram, lietās par komandējuma dienas naudas nozīmi, pārbaudot, vai ir ievērotas prasības par minimālās algas likmes izmaksu nosūtītam darbiniekam, vai vērtējot preču zīmes aizsardzības kritērijus preču un pakalpojumu līdzības neesības gadījumā. [25]

Acīmredzami neizdevīgas vai bez jelkādas vērtības kādām ļaužu kopām ir S. Osipovas «[..] pieredz[e] un uzkrātās zināšanas Satversmes tiesā, kas saistīta[s] ar spriedumu rakstīšanu, juridisko metodoloģiju un pamattiesību zināšanām, izskatot konstitucionālās sūdzības (lielākoties par Satversmes 92. pantu, tostarp, tiesībām uz taisnīgu tiesu kasācijas instancē un par tiesībām uz īpašumu) un vērtējot katru iesniegto sūdzību konstitucionālo tiesību, pamattiesību, tiesībās uz taisnīgu tiesu kasācijas instancē civilprocesā un arī īpašuma tiesību jomā» [26]. Tikpat bezvērtīgas acīmredzot ir arī S. Osipovas valodu zināšanas, zinātniskā un sabiedriskā darbība… [27] Un tad jāvaicā, kam tad īsti būs vajadzīgi tie nākamie profesionāļi un juridiskās domas attīstītāji, kas patlaban studē profesores S. Osipovas docētajos studiju kursos, kur pat kursa ietvaros izstrādājamam referātam uzstādītā kvalitātes latiņa ir tik augsta, ka, tēmējot uz «teicamu» vai «izcilu» vērtējumu, pētījumā izmantojami avoti vismaz trīs valodās.

Un arī tādēļ neviļus nāk prātā padomju sistēma, kad tiesnešus amatā ievēlēja vispārīgās «tautas» vēlēšanās, nevis apstiprināja, tādējādi padarot tos par politiskā režīma marionetēm. Kā redzams, velns slēpjas detaļās, un arī šodien medijos lasāms, ka tiesnesi amatā varot «ievēlēt»… [28]

Lai nu kā, vismaz vēl 2011. gada 14. jūlijā Saeima S. Osipovu apstiprināja Satversmes tiesas tiesneša amatā, [29] un šos pienākumus S. Osipova pildīja līdz pat šī gada 11. februārim. [30] Savukārt 8. februārī Saeimas Juridiskā komisija apliecināja, ka drīzumā lūgs Saeimu apstiprināt S. Osipovu par Augstākās tiesas tiesnesi. [31] Juridiskās komsijas locekļiem iztaujājot S. Osipovu par piemērotību Augstākās tiesas tiesneša amatam, arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs uzsvēra, ka «[..] Civillietu departaments augstu novērtē tiesneša amata kandidātes līdzšinējo pieredzi, it īpaši viņas pieredze pēdējos 10 gadus Satversmes tiesā sniegtu ļoti jūtamu pienesumu Civillietu departamenta darbā un Augstākās tiesas darbā kopumā. Tāpat augstu tiek vērtēta kandidātes zinātniskā darbība daudzu civiltiesību institūtu (ģimenes tiesībās, notariātā u.c.) pētījumos. A. Strupišs atzīst, ka tik lielu publikāciju sarakstu, kādu S. Osipova iesniedza Augstākajā tiesā, viņš līdz šim nav pieredzējis.» [32] Un, patiesi, ne katrs jurists var sacīt, ka viņš ir uzrakstījis kaut vai tikai vienu vērā ņemamu publikāciju, kurpretim S. Osipova ir vairāk nekā 100 dažādu publikāciju autore par tiesību vēsturi, konstitucionālajām tiesībām, tiesību socioloģijas jautājumiem (piemēram, tiesību efektivitāti un juridisko kultūru), jurista ētiku un citām tiesību aktualitātēm. [33] Turklāt šī apgalvojuma patiesumu ilustrē kaut vai tas, cik daudz studentu (tiesa gan, nopeltajā liberālajā Latvijas Universitātē studējošo) izraugās S. Osipovas zinātniskajā vadībā izstrādāt savus pirmos patstāvīgos zinātniskos pētījumus, vai arī tas, cik bieži tiesu, jo sevišķi – Administratīvo tiesu – nolēmumos tiek izdarītas atsauces uz S. Osipovas publikācijām vai atsevišķajām domām par Satversmes tiesas nolēmumiem. [34]

Tomēr arī šie fakti (ja vēlaties – zīmes) Saeimai laikam nebija saskatāmi, taču, vai par to jābrīnās, ja tā «[..] no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir piln[a] ar [..] visādu netīrību» [35], kas arvien biežāk un uzkrītošāk manifestējas apšaubāmos, Satversmes jēgai pretējos lēmumos un tiesību normās. Protams, šos visus trūkumus notušē «konservatīvo» gādīgās rūpes par laulības un ģimenes institūta sargāšanu, piemēram, izceļot nesen izdoto darbu «Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949» [36], kas aprakstot «[..] vienu cilvēku, kurš regulāri nodarbojas ar pederastiju, un kuram ir simtos, ja ne tūkstošos partneru, un viņš šo pederastiju piekopj parkā zem kokiem, krūmos, jūrmalas smiltīs, stacijā uz soliņa, dažādos periodos, ja, mainot katru nedēļu tur, teiksim, vairākus partnerus, ar vācu virsniekiem kara laikā, ar padomju okupācijas karavīriem, jā, ar padomju virsniekiem.» [37] Jāpiekrīt gan, ka minētā viedokļa paudējam bija «[..] izdevies pamanīt tikai atsevišķas šī darba iezīmes, bet, nu, droši vien mums katram ir savas intereses, kam mēs visvairāk pievēršam uzmanību, vienu vai otru zinātnisku darbu lasot [..]» [38].

Par tamlīdzīgām indivīdiem piemītošām uzmanības fokusa īpatnībām savulaik rakstīja arī Zigmunds Freids [39]: «Ja vienam ir izdevies apmierināt apspiesto iekāri, tad visos sabiedrības locekļos jāmostas tādai pašai iekārei; lai apvaldītu šo kārdinājumu, tam, kas patiesībā tiek apskausts, jāatņem viņa uzdrīkstēšanās augļi, un sods nereti dod tā izpildītājiem iespēju grēka izpirkšanas aizsegā pašiem izdarīt tādu pašu noziegumu. Tas taču ir viens no cilvēciskās sodu kārtības pamatiem, un tās priekšnoteikums – kā neapstrīdami pareizs – ir aizliegto tieksmju vienādība noziedzniekā un atriebējā sabiedrībā.» [40] Turklāt tas liek vaicāt, vai šie «konservatīvie» svētuļi patiesi nekad nav ar iekāri uzlūkojoši cita vai sava dzimuma pārstāvi, nekad nav pārkāpuši laulību vai citus bauslības priekšrakstus? Vai ir rāvuši sev no pieres acis laukā vai nocirtuši rokas? [41] Šeit pat nav vērts vaicāt par to, vai patiešām ikkatrs no viņiem, stājoties laulībā, pēcāk arī ir dzīvojis uzticīgā laulībā ar vienu laulāto, tādējādi ievērojot konservatīvisma patieso būtību, kas «[..] pieder pie tiem vecajiem un nemainīgajiem džentlmeņu paradumiem, kādi joprojām ir arī saukt sievietes par «dāmām», piedzerties piektdienas vakarā ar saviem biedriem, nešķirt laulību, neskatoties ne uz ko, un radīt bērnus laulībā» [42]. Protams, ne. Vieglāk izrēķināties ar dzidru un intelektuāli godīgu cilvēku…

Paštaisnuma akluma sistās 13. Saeimas gulbja dziesma izskan vārdos, ka S. Osipova ir «viena no tiesnešiem, kas ir piedalījušies kāda konkrēta varbūt ideoloģiski nepieņemama Satversmes tiesas sprieduma rakstīšanā» [43], tādējādi atzīstot, ka patiesā «sāpe» vis nav S. Osipovas hipotētiski iespējamais profesionalitātes vai jelkādu citu kvalitāšu deficīts, bet gan šo sāpju cēlonis meklējams šajā teikumā: «Atzīt  Darba  likuma  155. panta  pirmo  daļu, ciktāl  tā neparedz aizsardzību  un  atbalstu  bērna  mātes  partnerei  sakarā  ar  bērna piedzimšanu, par  neatbilstošu  Latvijas  Republikas  Satversmes  110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija.» [44]

Ja patiešām vienīgais sāpju remdinātājs Saeimai nu vairs ir politiska izrēķināšanās ar tiesnešiem, tad patiešām baismīgi reāls kļūst Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša vaicājums: «[..] vai tiesnesi pretēji Satversmes 83. pantam var sodīt ar negatīvu balsojumu un liegt karjeras virzību par viņa iepriekšējiem spriedumiem? Cits jautājums, kurš man rodas, ir – vai tagad Saeima represēs visus Satversmes tiesas tiesnešus, kuri taisīja spriedumu, par kuru tika pārmests Osipovai? Jo tas bija koleģiāls septiņu tiesnešu spriedums. Un vai Satversmes tiesas tiesneši, skatot turpmākās lietas, var justies neatkarīgi un aizsargāti, zinot, ka pret viņiem no Saeimas puses šādas represijas var tikt veiktas?» [45]

Sabiedrība, bet jo sevišķi Saeima, metot akmeni Satversmes tiesas virzienā par spriedumu lietā Nr. 2019-33-01, kā allaž aizmirst ne tikai Satversmi un tās būtību, cieņpilnu attieksmi un citus morāli ētiskus apsvērumus, kas šajā gadījumā pat vairs īsti nav no svara, bet arī to, ka, ja spriedumam pievienotas atsevišķās domas, tas tomēr nozīmē, ka tiesnešu kopīgais skatījums uz tiesiskās problēmas risinājumu nav bijis homogēns. [46] Un, tā, šim publiski peltajam spriedumam, kura pacietīgu un metodisku izskaidrošanu plašākai sabiedrībai S. Osipova uzņēmās, būdama Satversmes tiesas priekšsēdētāja, ir pievienotas arī atsevišķās domas: tiesneses S. Osipovas [47] un tiesneša A. Laviņa [48].

Kā jau paredzams, arī šīs zīmes Saeimai neizdevās saskatīt, pat nepūloties izlasīt šīs atsevišķās domas, tā vietā izraugoties vieglāko ceļu – izrēķināties ar «ideoloģiski» nepieņemama sprieduma pieņēmēju, kas taču neprotot «[..] tiešām bezkaislīgi un objektīvi, bez jebkādas ideoloģijas piemēro[t] šo instrumentu, kas ir tiesiskums» [49]. Acīmredzot, «ideoloģiskās» predispozīcijas arī Saeimas «konservatīvajiem» pārstāvjiem liedza brīvi pieņemt lēmumu, liedzot saskatīt «[..] notikumus no augšas, distancējoties, kopainā, likumsakarībās. Ieraudzīt it kā patiesā gaismā. Brīvība ir ceļš, kas ved cilvēku uz patiesības apzināšanos.» [50]

Tā patiesība, ko Latvijas «konservatīvie» spēki spītīgi atsakās saprast, ir apziņas pakāpe, ka «[..] jebkurš ekonomiski aktīvs un inovatīvs cilvēks (vienalga ar kādu seksuālo orientāciju), kurš rada darbavietas, pelna un secīgi investē tautsaimniecībā, ir daudzkārt lielāks konservatīvais nekā pret LGBT+ kustību pārņemts frustrēts politiķis vai ierēdnis, kurš savā dzīvē nav radījis nevienu darbavietu un nemaz negatavojas to darīt, savu labklājību saistot vienīgi ar izaugsmi pa karjeras kāpnēm, pašsaprotami ar nemitīgi evolucionējošu attiecīgā atalgojuma palielināšanu [..]» [51].

Tādējādi īstens lietderīguma izvērtējums konservatīvo priekšrakstu perspektīvā prasa godīgi paraudzīties uz liekulīgās dogmās iestigušajiem pseido-konservatīvajiem intelektuāļiem un vaicāt – cik no tiem, kas balsoja «pret» minēto lēmumprojektu, patiesībā ir «par» tā dēvēto konservatīvo ģimeni? Tas ir ikkatram atbildams jautājums – kurp tiek virzītas ikdienas darba pūles, kāda mērķa– vai bagātas, ekonomiski attīstītas un mantiski neatkarīgas Latvijas valsts – sasniegšanu tās sekmēs? Tieši tamdēļ nevietā ir S. Osipovas virzienā raidītais pārmetums par it kā nemākulību kritiski «[..] atlasīt graudus no pelavām [..]» [52] vai «[..] analizēt, kas ir tiesiski un kas nav tiesiski» [53]. Jāšaubās par to, vai vairums no tiem, kas pirmie šoreiz metuši akmeni, [54] patiesībā paši ir bez grēka, tas ir, psiholoģisku, finansiālu, fizioloģisku vai vēl kādu apsvērumu dēļ izraugoties savā personīgajā dzīvē pašu proponētos paraugus nemaz neieviest. Kā paredzams, kārtējā zīme, ko liekulīgās paštīksmināšanās nirvānā iegrimušie Saeimas locekļi izlikās nemanām, bija arī tas, ka S. Osipova nekad nav vairījusies publiski uzsvērt, ka «[..] kristīgās vērtības – atteikšanās no paštaisnuma, vīzdegunības un augstprātības [..]» [55] patiesībā ir ģimenes institūta pamatā.

Pagaidām vēl 13. Saeimas «konservatīvo» spēku intelektuāļi un to atbalstītāji var triumfēt, ka izdevies naivi sarkstošā latvieša dvēseli, kas izmisīgi tiecas saglabāt savu «pilnvērtīg[o] ģimeni» [56] un palikt «[..] pie šī novecojušā, dabīgā dzīvesveida kulta» [57], pasargāt no izkurtējušo, sodomijā slīgstošo Rietumu netiklības valgiem… Taču, pošoties uz rudenī gaidāmo liekulības tirgu, Pirra uzvaras [58] svinētājiem neklātos aizmirst, ka vēlētāju atmiņa var nebūt tik īslaicīga,  tādus izteikumus kā «[š]odienas mācība: ja tiesnesis sāk nodarboties ar politiku, tad viņš sevi pakļauj arī vērtēšanai pēc politiskiem kritērijiem» [59], vēršot par abpusgriezīgu asmeni.