Pirms vairākiem gadiem Juris Stukāns, tobrīd būdams Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs, pauda viedokli, ka «[..] tiesas izmeklēšanas būtībai un pamata saturam ir jābūt tiesas debatēm, kad jebkurš var būt klāt tiesas sēdē un dzirdēt, uz kādiem pierādījumiem un pierādījumos fiksēto savu pārliecību par personas vainu balsta prokurors un kāpēc aizstāvība nepiekrīt izvirzītajai apsūdzībai, vienlaikus izklāstot, kādi ir aizstāvības argumenti un pierādījumu vērtējums, kas norāda uz personas nevainīgumu» [1]. Drīz pēc šī viedokļa izskanēšanas Saeima pieņēma kārtējos grozījumus Kriminālprocesa likumā, tā autoriem visnotaļ jūsmīgi uzsverot, ka pierādījumu pārbaudes kārtība krimināllietas iztiesāšanas laikā tikusi mainīta ne tikai procesuāli, bet arī pēc būtības, proti, ievērojami paplašinot nu jau par procesuāli pieļaujamām atzīstamo atkāpju no tiešuma un mutiskuma principu loku. [2] Tomēr tādā gadījumā gan pats apgalvojums, ka iztiesāšanas ātrumu sekmējoša pierādījumu pārbaude ir atkarīga vienīgi no tiesas debašu kvalitātes, gan arī praksē vērojamās kriminālprocesuālās norises īpatnības tomēr prasīja aplūkot vēl kādu ar pierādījumu novērtējumu nesaraujami saistītu jautājumu – pamata pierādījumu loku, ar kuru prokurors, vienkāršoti izsakoties, «iet uz tiesu» jeb kurā balsta savu pārliecību par noziedzīgā nodarījuma pierādītību ārpus saprātīgām šaubām.

Ar tiesā izmantojamo valsts apsūdzības uzturētāja izmantoto pierādījumu apjomu pārējie procesa dalībnieki šobrīd top iepazīstināti, Kriminālprocesa likuma 413. pantā noteiktajā kārtībā saņemot prokurora lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai. Patlaban normatīvais regulējums prasa vienīgi norādīt tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumu par katru apsūdzēto un par katru noziedzīgu nodarījumu. Taču tādējādi lēmumā par lietas nodošanu tiesai izpaliek kāds kontinentālās Eiropas kriminālprocesā arvien vēl plaši sastopams un kriminālprocesuāli būtisks elements – pierādījumu analīze, kas veicama, virzot lietu uz tiesu.

Taču gandrīz pirms 20 gadiem situācija kriminālprocesā vismaz šajā aspektā bija nedaudz citāda. Līdz pat 2002. gada 1. novembrim Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta trešajā daļā bija nostiprināta prasība analizēt, ne tikai uzskaitīt pierādījumus, tādējādi nosakot, ka pirmstiesas izmeklēšana bija pabeidzama ar tāda apsūdzības raksta sastādīšanu, kura aprakstošajā daļā tika vērtēti ne vien noziedzīga nodarījuma izdarīšanas veids, motīvi, kvalificējošās pazīmes, bet arī ietverta to pierādījumu analīze, kuri apstiprina noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktu un apsūdzētā vainu tā izdarīšanā. [3]

Tiesa gan, vēl 2001. gadā tika nofiksēts, ka praksē jau ir vērojamas atkāpes gan no minētās, gan citām Kriminālprocesa kodeksa normām. [4] Tamdēļ šeit vietā būtu uzdot jautājumu par to, kāds bija patiesais šo grozījumu iemesls. Viens no šī raksta autoriem ar pilnu atbildību var apgalvot, ka tam bija absolūti voluntārs iemesls. Būtībā visu noteica nenoliedzami spilgtā toreizējā Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa (1949–2021) personiskā ietekme tamlīdzīgu grozījumu nepieciešamībai. Kopsakarā ar visā periodā pēc neatkarības atjaunošanas nenoliedzami spēcīgo prokuratūras lobiju Saeimā citāds iznākums nemaz nebija iedomājams.

Šeit vietā būtu arī paskaidrot, ka J. Skrastiņš, pats iepriekš būdams viens no izcilākajiem izmeklētājiem Latvijas vēsturē, savas karjeras laikā līdz pat iecelšanai ģenerālprokurora amatā 1990. gadā, pats izmeklējot ļoti sarežģītas daudzepizožu lietas, arī sastādīja neskaitāmus apsūdzības rakstus, strikti ievērojot normatīvās prasības, proti, sniedzot pilnu un vispusīgu pierādījumu analīzi celtajai apsūdzībai. Kā varēja pārliecināties viens no šī raksta autoriem, sarunā J. Skrastiņš būtībā atzina, ka apsūdzības raksta sastādīšana kā pirmstiesas kriminālprocesa kulminācija vienmēr bijusi saistīta ar ārkārtīgu sasprindzinājumu un piepūli ar visām no tā izrietošajām somatiskajām sekām. [5] Praksē, tostarp agrīnajā pēcpadomju kriminālprocesā, kā to vērtēja J. Skrastiņš, tas izpaudās kā «drausmīgs formālisms», jo pat mazākā kļūda – kaut par dažiem santīmiem vai nebūtiskiem faktiem – nozīmēja dažus kaunpilnus mirkļus pašam prokuroram un papildu darba nastu, pieļauto kļūdu labojot. [6]

Viena no raksta autoru ieskatā, paužot vislielāko cieņu J. Skrastiņa ievērojamajai personībai, iespējams, šo grozījumu pamatā bija kaut kas līdzīgs dziļu personisku attiecību nokārtošanai ar šo kriminālprocesa institūtu (proti, kaut kas līdzīgs psihotraumas kompensēšanai). Tādēļ neizbrīna, ka arī savās publikācijās īsi pirms šiem grozījumiem J. Skrastiņš it kā intelektuāli izrēķinājās ar apsūdzības raksta institūtu. Proti, tika skaidrots, ka «[p]ierādījumu saturs un vērtējums apsūdzības rakstā nebūtu jāanalizē, izņemot gadījumu, kad apsūdzība noraidījusi aizstāvības iesniegtu pierādījumu(-us), kas izslēdz vainas vai atbildības iespējamību» [7]. Turklāt, arvien modificējot apsūdzības raksta funkcionālo lomu kriminālprocesā, savulaik tika izteikta kritika arī par tā nolasīšanu, norādot, ka tā «[..] neatbilst arī sacīkstes principa[m], kā arī neveicina pierādījumu tiešu un mutisku pārbaudi, jo prokuroram pirms pierādījumu pārbaudes tiek dots vārds sava uzskata propagandēšanai» [8]. Objektivitātes labad gan jāpiekrīt pēdējam izteikumam, proti, kritikai par nepieciešamību visu apsūdzības rakstu nolasīt tiesā. Taču visam pārējam tomēr ir pamats nepiekrist. Turklāt diez vai pat J. Skrastiņš paredzēja, par ko pārvērtīsies Latvijas kriminālprocess pēc 20 gadiem. Patiesībā savu kritisko un pat rezignēto vērtējumu viņš izteica vēl krietni vien iepriekš. [9] Cerams, ka vienam no raksta autoriem J. Skrastiņš šobrīd jau aizsaulē piedos, taču, domājams, ka viņa iecerētā un realizētā atkāpe no kontinentālās Eiropas doktrīnas saistībā ar apsūdzības raksta institūtu bija visnotaļ liktenīga kļūda, kas būtiski ietekmēja gan arī tiesas procesa kvalitāti. Rezultātā – visa kriminālprocesa ilgumu.

Lai sniegtu atbildi uz jautājumu, kādēļ tā, acīmredzami ir nepieciešams vismaz konspektīvs ieskats apsūdzības raksta kā procesuālā institūta vēsturiskajā izpratnē, palīdzot atklāt tā teorētiski doktrināro saturu un būtību.

Starpkaru perioda (1918–1940) kriminālprocesa izpratne

Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā līdz 1939. gada 1. augustam bija pazīstams speciāls institūts apsūdzētā nodošanai tiesai, Tiesu palātai saņemot Tiesu palātas prokurora apsūdzības rakstu un pašai Tiesu palātai vērtējot, vai lieta bijusi pietiekoši izmeklēta, pietiekoši pierādīta un formulēta, lai to nodotu tiesai. [10] Dažādu iemeslu dēļ (tajā skaitā, autoritāram režīmam raksturīgo iezīmju) pēc 1939. gada kriminālprocesa reformas prokurora atzinumu (apsūdzības rakstu) caurlūkoja vairs tikai Tiesu palātas prokurors. Taču semantiski apsūdzības raksts 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma un 1926. gada Kriminālprocesa likumu izpratnē bija vienīgi prokurora priekšlikums nodot apsūdzēto tiesai, lai tiesa turpinātu kriminālvajāšanu. Apstrādātā veidā apsūdzības rakstā tika izklāstīta pierādījumu būtība. [11] Savukārt Tiesu palātai veicot tiesas kontroli, minētais prokurora priekšlikums bija jāizskata un jāizvērtē. Tādējādi par lietu pareizu pabeigšanu atbildēja apgabaltiesas prokurors, kurš visus apsūdzības rakstus iesniedza Tiesu palātas prokuroram apstiprināšanai, [12] bet pareizu apsūdzību visās lietās — Tiesu palātas prokurors, kura pienākums bija, kā tolaik rakstīja praktiķi, arī saskaņot praksi visās prokuratūrās. [13]

Jābilst, ka Latvijas starpkaru kriminālprocesa doktrīna atšķirībā no postpadomju kriminālprocesa formāli nenošķīra «aizdomās turētā» procesuālo statusu, tādējādi persona tolaik tika turēta aizdomās gluži vai sadzīviskā izpratnē. Šāda procesuālā statusa ieviešana bija padomju kriminālprocesa ievedums, jo toreiz nebija tāda procesuālā statusa kā «aizturētais». Proti, ja persona tika aizturēta, viņa tūlītēji ieguva aizturētā procesuālo statusu, kurš turpinājās lielākoties 72 stundas no aizturēšanas brīža vai – izņēmuma gadījumos – 10 dienas –, vienlaicīgi uz šādu termiņu izņēmuma kārtā piemērojot arī drošības līdzekli bez apsūdzības uzrādīšanas. Šī brīža noregulējuma apstākļos saskaņā ar Kriminālprocesa likumu aizdomās turētais būtībā ir apsūdzētais starpkaru perioda un padomju kriminālprocesa izpratnē.

Tādējādi starpkaru perioda kriminālprocesā brīdis, kad aizdomās turētais kļuva par apsūdzēto («apvainoto»), bija tiesas uzsāktās kriminālvajāšanas pret personu šaurākā nozīmē brīdis. Kādēļ? Tādēļ, ka «iepriekšējo izmeklēšanu» izdarīja tiesu varas pārstāvis – izmeklēšanas tiesnesis. Iepriekšējā izmeklēšana starpkaru perioda kriminālprocesā tika izdarīta tajās lietās, kas bija piekritīgas vispārējo tiesu kompetencei, turklāt to, kā jau norādīts, īstenoja tiesu vara ar izmeklēšanas tiesneša palīdzību, tādējādi noskaidrojot – vai apsūdzētais būtu nododams tiesai vai arī tomēr lieta izbeidzama pierādījumu trūkuma dēļ. [14] Citiem vārdiem, apsūdzētā nodošana tiesai bija kārtība, kādā tiesa izlēma, vai iepriekšējā izmeklēšanā ticis savākts pietiekams pierādījumu apjoms, lai pret «apvainoto» personu varētu uzsākt tiesas izmeklēšanu. [15]

Pēc vispusīgas lietas apstākļu noskaidrošanas, kad izmeklēšanas tiesnesis bija pabeidzis izmeklēšanu, viņš visu «izmeklējumu» nosūtīja prokuroram, kas sagatavoja lēmumu par aizdomās turētās personas saukšanu pie kriminālatbildības tiesas priekšā un par izmeklēšanas pabeigšanu ar pavēsti paziņoja lietas dalībniekiem. Starptautiskajā krimināltiesību kongresā Parīzē profesors Pauls Mincs [16] cita starpā pat uzsvēra, ka pēc apsūdzības raksta saņemšanas apsūdzētajam jābūt tiesībām «[..] prasīt iepriekšējās izmeklēšanas izdarīšanu no izmeklēšanas tiesneša, pie kam tad izmeklēšanai jānotiek sacīkstes kārtībā, pielaižot aizstāvību bez ierobežojumiem» [17]. Tiesa gan, šāda ierosme atzinību neguva, tajā skaitā, ievērojot autoritārā režīma uzstādījumus. Savukārt prokurora atzinums par apsūdzētā nodošanu tiesai tika noformēts apsūdzības raksta veidā, taču tādējādi persona pārvērtās par «apvainoto», bet vēl ne par tiesājamo. [18]

Taču sākotnējo kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas pamatnostādnēm atbilstošo tehnisko risinājumu, kas bija ietverts 1864. gada Kriminālprocesa nolikumā, kur vismaz formāli bija nodrošināta tiesas kontrole par kriminālvajāšanas pamatotības izvērtēšanu un tiesāšanas pieļaujamību, pakāpeniski deformēja ne vien 1926. gada Kriminālprocesa likumu pārgrozījumi, kas stājās spēkā 1939. gada 1. augustā, bet arī vēlākās padomju kriminālprocesa un postpadomju kriminālprocesa tradīcijas.

Tolaik, pamatojot grozījumu nepieciešamību, tika norādīts, ka «[p]rokuratūra savas funkcijas veica labi un tamdēļ nebija nekāda pamata viņai izteikt neuzticību, un nolikt viņu Tiesas palātas uzraudzībā. Pārsteigumus un kļūdas apsūdzības raksta sastādīšanā tagad novērš Tiesu palātas prokurors, kam ir lielāks stāžs un kompetence. Tādā veidā prokuratūra pati sevi uzrauga un kontrolē» [19]. Te vietā gan ir atzīmēt, ka tieši tāds ir arī šobrīd valdošais naratīvs, piešķirot arvien lielāku diskrēciju prokurora procesuālajai figūrai, lai gan it kā nedzīvojam autoritārā valstī. Turklāt gluži vai apvērsti bibliskā garā, sak’ «labā roka zināja, ko kreisā dara», arī citi starpkaru perioda autori cildināja šos pārgrozījumus, uzsverot, ka «[a]psūdzības raksta apstiprināšana Tiesu palātā ir lieka, diezgan dārga formalitāte, kura atņem jau tā pārāk apgrūtinātiem tiesu un prokuratūras darbiniekiem dārgo laiku. [Arī] mūsu prokuratūra savā desmit gadu darbībā ir pierādījusi, ka viņai brīvi var uzdot apsūdzības rakstu tiešu nodošanu tiesai iztiesāšanai, jo tā pati viegli formulē apsūdzības formālo pusi, dodot iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem pareizas juridiskas kvalifikācijas formu» [20]. Diez vai šāds pārspīlēts optimisms būtu vietā arī šodien.

Komentējot 1939. gada grozījumus, tika pat izteikts viedoklis, ka «[c]enšanās pēc pilnības formas ziņā ir apsveicama, bet tai nevajadzētu izpausties atsevišķu institūtu uzbūvē. Apsūdzības rakstu labais stils visvairāk interesē pašu prokuratūru, mazāk tiesu un gandrīz nemaz apsūdzētos. Šai ziņā nebūtu labi sekot krievu tiesu praksei, kur allaž izcilu vērību un pūles pielika apsūdzības rakstu labai formai, atraujot laiku daudz svarīgākiem uzdevumiem» [21]. Tiem, kas šodien šiem entuziasma un optimisma pilnajiem apgalvojumiem vēlētos piekrist, būtu vēlreiz atgādināms, ka minētie grozījumi bija pielāgoti tieši autoritārā režīma vēlmēm un kaprīzēm, kas vienlaicīgi deformēja kontinentālā kriminālprocesa būtību. Taču, pat neraugoties uz šiem negatīvi vērtējamiem «pārgrozījumiem», jebkurā gadījumā apsūdzības rakstā bija jāanalizē pierādījumi. Starpkaru perioda doktrīnā tika norādīts, ka apsūdzības rakstā ietveramas divas obligātas daļas. Pirmā – vēsturiskā daļā, kurā jāattēlo pats notikums: laiks, vieta, apsūdzētā personība un iepriekšējā izmeklēšanā savāktie pierādījumi. Savukārt otrajā daļā jeb slēdziena daļā prokuratūrai bija jāsniedz nozieguma kvalifikācija. [22]

Temata izpētes nolūkos autori iepazinās ar vairāku pirmskara perioda krimināllietu materiāliem, tādējādi gūstot ieskatu nupat aprakstīto likumisko prasību reālajā īstenojamībā.

Tā, piemēram, apsūdzības raksts pret Kārli Klūgu Tiesu palātas prokuroram Kārlim Skadulim tika iesniegts apstiprināšanai 1940. gada 16. janvārī, un, pat virspusēji to uzlūkojot vizuāli, tūlītēji top skaidrs, kuri pierādījumi apstiprina viceprokurora apgalvojumus un kur lietas materiālos tie tūlītēji meklējami. [23] Proti, vizuāli apsūdzības raksta veidlapa izstrādāta kā īpaša divkolonnu tabula, kur vienā kolonnā izklāstīts apsūdzības raksta teksts un analizēti pierādījumi, savukārt šaurākajā kolonnā uzrādītas releventās lietas lapas, kur pamatojošās ziņas un pierādījumi atrodami.

Savukārt apsūdzības raksts pret Povilas Kudzevičius kalpo par labu piemēru tam, ka pierādījumu analīzes veikšana un precīzu atsauču izdarīšana uz lietas materiālos esošajām ziņām nav tūlītējs ekvivalents apjomīgam juridiskam dokumentam, [24] kas cita starpā liecina arī par tā laika izmeklēšanas tiesnešu atzīstamajām reflektīvajām un domas izklāsta precizitātes spējām. Arī citā lietā divu lappušu apjomā sniegtais apsūdzības raksts un norāde uz relevantajiem apsūdzības pierādījumiem un to attiecināmības vērtējums konkrētajā lietā bija pietiekami, lai apsūdzētu un pēcāk sodītu ar trim mēnešiem cietumsoda kādu vieglās automašīnas vadītāju par smaga miesas bojājuma nodarīšanu gājējam. [25]

Būtiski, ka apsūdzības raksta mērķis starpkaru periodā, ievērojot apsūdzības vienīgi kā apsūdzētāja sākotnējā pieņēmuma nostiprinājuma formu, bija analizēt ne vien lietā iegūtos pierādījumus, bet vienlaikus arī atspoguļot paša «apvainotā» liecināto, [26] tādejādi gan analizējot pierādījumus, gan arī tūlītēji atspēkojot apsūdzētā versiju par notikušo. Citiem vārdiem sakot, nerodas ne mazākās šaubas par tamlīdzīga juridiskā dokumenta informatīvo un iztiesāšanas ietvaru noteikšanas funkcionalitāti.

Padomju kriminālprocesa izpratne

Lai arī kādus trūkumus pārmestu padomju kriminālprocesam, tomēr šī raksta priekšmeta kontekstā jāatzīst, ka tas nebija gluži peļams. Padomju kriminālprocesā apsūdzības raksts pilnīgi pelnīti, turklāt arī pilnā saskaņā ar kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnu tika uzskatīts par vienu no svarīgākajiem pirmstiesas izmeklēšanas procesuālajiem dokumentiem, kurā tika rezumēti izmeklēšanas rezultāti. Padomju kriminālprocesā apsūdzības raksts bija pirmstiesas izmeklēšanas noslēguma akts, kurā apkopoti izmeklēšanas rezultāti un formulēta pati apsūdzība, pēc kuras apsūdzētais bija nododams tiesai. [27] Izmeklēšanas rezultātu atspoguļošana savukārt nozīmē izmeklēšanas laikā savākto pierādījumu sistematizēšanu un analīzi apsūdzības rakstā, tādējādi uzrādot to, uz kāda pamata apsūdzētājs izteicis pārliecību par apsūdzētā vainu. [28]

Padomju kriminālprocesā apsūdzības rakstam tika piedēvēta divējāda nozīme: tiesiskā un procesuāli tehniskā. No tiesiskā viedokļa apsūdzības raksts iezīmēja apsūdzības robežas, kādā apsūdzēto bija pieļaujams nododot tiesai un lietu iztiesāt. Savukārt no procesuāli tehniskā skatupunkta apsūdzības raksta uzdevums bija apkopot izmeklēšanas laikā iegūtās ziņas un formulēt secinājumus par apsūdzētā vainu, vienlaikus tiesīgajām personām, bet jo sevišķi pašam apsūdzētajam atvieglojot iepazīšanos ar krimināllietu. Ievērojot iztiesāšanas atklātumu, apsūdzības rakstā sniegtajai pierādījumu analīzei, kas tika nolasīta tiesas sēdē, bija jāsniedz klātesošajiem priekšstats par iztiesājamās lietas saturu. [29] Apsūdzības raksta saturiska atbilstība nupat norādītajām prasībām tika vērtēta skrupulozi – neatbilstības gadījumā lieta bija jānosūta atpakaļ izmeklētājam vai izziņas iestādei jauna apsūdzības raksta sastādīšanai vai – ļaunākajā gadījumā – kopā ar rakstveida norādījumiem par papildizmeklēšanas vai papildizziņas veikšanas nepieciešamību.

Tolaik tika uzsvērts, ka apsūdzības raksta aprakstošajā daļā «[..] sīki jāanalizē pierādījumi, kas apstiprina apsūdzētā vainu viņam inkriminētajā noziegumā» [30], turklāt, «[i]zklāstot nozieguma būtību, analizējot pierādījumus un citus apstākļus, kam ir nozīme lietā, jānorāda krimināllietas materiālu lappuses, atsauces izvietojot tā, lai būtu iespējams ātri un precīzi pārbaudīt katru apgalvojumu, kas izteikts apsūdzības rakstā. Tāpēc nav pieļaujams lietas lappuses norādīt tikai tur, kur beidzas visu pierādījumu analīze» [31]. Apsūdzības raksta «[..] aprakstošajā daļā [bija] sakarīgi jāattēlo nozieguma notikums un citi lietas apstākļi ciešā saskaņā ar lietā savāktajiem pierādījumiem» [32].

Vēl jo vairāk – «[p]ierādījumu analīzes apiešana, atsaucoties tikai uz pierādījumu avotu, nav pieļaujama. Tā, piemēram, nevar rakstīt, ka apsūdzētā vaina ir pierādīta ar cietušo un liecinieka liecībām, lietiskiem pierādījumiem u. tml., bet gan jānorāda, tieši ar kādiem faktiem tā ir pierādīta» [33]. Apsūdzības raksta robežas papildus tam iezīmēja arī lēmumā par saukšanu pie kriminālatbildības dotais apsūdzības formulējums. To bija pieļaujams grozīt vienīgi tādā gadījumā, ja ar to netika grozīta apsūdzības būtība vai ja netika pasliktināts apsūdzētā stāvoklis. [34]

Var piekrist J. Skrastiņa viedoklim, ka vietām šīs prasības bija pārmērīgi drastiskas, [35] tomēr tamdēļ «atriebjoties» izrēķināties ar šī institūta būtību bija ļoti kļūdains solis. Tas nepārprotami izraisīja ievērojamus tiesvedības defektus, kas cita starpā rezultējās arī nesamērīgi ilgos lietu izskatīšanas termiņos. Viena no svarīgākajām prasībām pret vienu no svarīgākajiem procesuālajiem dokumentiem faktiski tika upurēta par labu cilvēciskajam faktoram, ļaunākajā gadījumā – slinkumam un sevis žēlošanai –, bet labākajā – pienācīga darba aizstāšanai ar «haltūru». Tādējādi, saucot lietas savos vārdos, vienlaikus, protams, arī būtiski atvieglojot izmeklētāja /prokurora darbu. Tomēr šāds solis principiāli grozīja pašu kriminālprocesa būtību, vienlaikus pārceļot apsūdzības uzturētāja pienākumus uz citiem kriminālprocesa dalībniekiem, galvenokārt – aizstāvību un tiesu.

Lai cik tas arī šobrīd nešķistu nepopulāri un varbūt pat naidīgi, tomēr vienīgā iespēja Latvijas kriminālprocesu atgriezt saprātīgi funkcionējošā gultnē būtu – atjaunot šī procesuālā institūta būtību un saturu savā sākotnējā funkcionālajā nozīmē. Tas viennozīmīgi sekmētu ātru un efektīvu krimināllietu izskatīšanu, kad nedz advokātiem, nedz tiesām pašām būtu jārakņājas apjomīgos lietas materiālos, nereti zīlējot, ar ko tad prokurors grasās pierādīt apsūdzētā vainu. Katrā ziņā no parodijas par apsūdzības rakstu, kas šobrīd dēvējams par lēmumu par lietas nodošanu tiesai nekādus secinājumus nedz advokāti, nedz tiesa īsti izdarīt nevar.

Iepriekš sacītais nozīmē arī to, ka būtu jāatjauno procesuālo institūtu vēsturiskie un to būtību precīzāk raksturojošie nosaukumi, lēmumu par lietas nodošanu tiesai atbilstoši arī dēvējot par apsūdzības rakstu. Proti, spēkā stājoties Kriminālprocesa likumam, jēdziens «apsūdzības raksts» jau tika aizstāts ar «modernāku» apzīmējumu – «lēmums par lietas nodošanu tiesai» –, taču atteikšanās no, iespējams, šķietami vecišķa (lai gan tas joprojām prevalē kontinentālās Eiropas valstu kriminālprocesos, piemēram, Vācijā – kā die Anklageschrift) apzīmējuma vēl nebūtu pamats uzskatīt, ka pēc savas procesuālās nozīmes tikpat arhaisks būtu pats «apsūdzības raksts» kā valsts apsūdzības uzturētāja rezumējums par noziedzīgo nodarījumu un to pamatojošiem pierādījumiem. Tādējādi, lai gan sākotnējais mērķis – ne vien uzrādīt, bet arī analizēt pierādījumus – apsūdzības raksta regulējuma kontekstā bija visai veiksmīgs, vēlīnā postpadomju perioda kriminālprocesa posmā tas «noslīka» birokrātijas straumē, kad spēcīgs prokuratūras interešu lobijs sekmēja tīri cilvēciska slinkuma materializēšanos atteikumā analizēt pierādījumus, nu jau uzskatot to par papildu slogu apsūdzības uzturētājam.

Vācija kā kontinentālā kriminālprocesa piemērs

Vācijas kriminālprocesa doktrīnā tiek uzsvērts, ka apsūdzības raksts ir smalki izstrādāts juridisks dokuments, kurā ir pilnvērtīgi atspoguļoti visi lietas izskatīšanai būtiskākie fakti un apstākļi. [36] Vācijas Federatīvās Republikas Kriminālprocesa kodeksa 200. paragrāfs paredz: «Apsūdzībā jābūt informācijai par apsūdzēto, par viņam inkriminēto darbību, par darbības izdarīšanas laiku un vietu, par likumā paredzētās noziedzīgas darbības pazīmēm un par piemērojamajām krimināltiesību normām (apsūdzības rezolutīvā daļa). Turklāt apsūdzībā jānorāda: pierādīšanas līdzekļi, tiesa, kurā notiks lietas izskatīšana, un aizstāvja dati. Norādot lieciniekus, jānorāda viņu dzīvesvieta vai uzturēšanās vieta, un pilnas adreses norādīšana nav nepieciešama [..].» Pierādīšanas līdzekļi vācu doktrīnas izpratnē atspoguļo būtiskos izmeklēšanas rezultātus un uzsver uz noziedzīgo nodarījumu attiecināmos tiesisko seku apstākļus tieši tādā secībā, kā tam būtu jānotiek pierādījumu pārbaudē. [37]

Vācijas kriminālprocesā tiesai adresēto apsūdzības rakstu veido izklāsts par personas datiem, pierādīšanas līdzekļiem, kā arī noziedzīgā nodarījuma analīze (attiecīgais notikums tiek atspoguļots vēsturiskā vērtējumā ar laika un vietas norādi, lai taptu skaidra visa kopējā nodarījuma vēsturiskās gaitas identitāte). Jāpiebilst, ka vācu doktrīnā, izsakoties par apsūdzības raksta funkcionālo būtību, uzsvērts, ka «[v]ienkārši formāli izteikumi nav pietiekami, kā, piemēram, «apsūdzētais savu vainu gan noliedz, taču tas ir atspēkots ar citiem pierādījumiem»» [38]. Citiem vārdiem sakot, tāds lēmums par lietas nodošanu tiesai Latvijas gaumē (lasīt – apsūdzības raksts) būtu vērtējams kā nederīgs juridisks dokuments. Secīgi –, piemēram, Vācijā tiesa šādu dokumentu pārsūtītu trūkumu novēršanai prokuratūrai. Turklāt argumentācijas un pierādījumu analīzes konkretizācijas pakāpe apsūdzības rakstā nereti variē, ievērojot varbūtēju iespēju, ka apsūdzētais ir izdarījis citus, iespējams, turpmāk vēl pārkvalificējamus noziedzīgus nodarījumus. [39] Taču jebkurā gadījumā visi šie apsūdzības rakstā norādītie un analizētie apstākļi tādējādi top zināmi, no vienas puses, apsūdzētajam un viņa aizstāvim un, no otras puses, tiesai, kas izlemj jautājumu par pamatprocesa uzsākšanu. [40]

Tādējādi konstatējams, ka vācu kriminālprocesā apsūdzības raksts ne tikai pilda informatīvo funkciju, izklāstot apsūdzētajam viņu celto krimināltiesisko pārmetumu, bet arī paredz iztiesāšanas ietvaru noteikšanu. [41] Informatīvās funkcijas aspektā apsūdzības raksts Vācijas kriminālprocesā būtībā līdzinās tam, kas starpkaru periodā bija vērojams Tiesu palātā Latvijā vai rīcības sēdē padomju kriminālprocesā, proti, personiskā un lietišķā aspektā apsūdzības raksts apzīmē priekšmetu, par ko tiesa lemj ievadprocesā, vērtējot, vai apsūdzības rakstā izteiktais balstās pierādījumos un to pienācīgā vērtējumā. Šādas apsūdzības pieļaušana un apstiprināšana tā dēvētajā ievadprocesā nozīmē to, ka apsūdzības raksts kļūst par pamatprocesa priekšmetu personiskā un lietišķā aspektā, ja tiesa to atzīst par pieņemamu. [42]

Secinājumi

Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka bez pilnvērtīga apsūdzības raksta, kurā neizpaliek pierādījumu un noziedzīga nodarījuma faktu analīze, nedz advokāts var kvalitatīvi sagatavoties aizstāvības īstenošanai, nedz tiesai top skaidrs, uz ko no visas pierādījumu gūzmas tad īsti vēršama uzmanība. Taču patlaban Latvijā spēkā esošā noregulējuma apstākļos šis dabiskais uzdevums – veikt pierādījumu analīzi – no valsts apsūdzības uzturētāja pleciem mainīgās proporcijās nu ir uzvelts pārējiem procesa dalībniekiem. Sarežģītās lietās tāda realitāte jo sevišķi uzskatāmi apliecina necieņu pret justīciju, kurai tiek paģērēts rakņāties lietas materiālos un teju vai izzīlēt, ko tad īsti, nododot lietu tiesai, personas vainas pierādījumos gribējis uzsvērt prokurors. Un tamdēļ vienīgi jāpiekrīt profesores Dr. iur. K. Stradas-Rozenbergas vērtējumam, ka, «[j]a varam neiedziļināties un savu viedokli nepamatot ar pierādījumiem, mēs kādā brīdī vairs negribam un arī nemākam iedziļināties, analizēt, redzēt kopsakarības un visu to, kas nepieciešams sekmīgai pierādīšanai, rodas risks spriest intuitīvi, iespējams, pārsteidzīgi utt. Pārāk un bez izvērstas analīzes paļaujoties uz dažādām atzīšanām, piekrišanām un «sarunāšanām», var riskēt ar taisnīga rezultāta zudumu. Un šeit tomēr vietā atcerēties, ka kriminālprocess – tā nav tikai personiska divu vai vairāku personu nesaskaņu noregulēšana, tam ir arī ļoti būtiska publiska nozīme» [43].

Ielūkojoties Kriminālprocesa likuma 527. panta saturā, turklāt konstatējams, ka notiesājoša sprieduma gadījumā, ja vien nav notikusi atteikšanās no pierādījumu pārbaudes, obligāti nepieciešama ne vien izmantoto pierādījumu uzskaitīšana, bet arī to analīze. Acīmredzot, ka, ja likumdevējs nevienā procesuālajā normā nav uzskatījis par nepieciešamu nostiprināt prokurora pienākumu veikt iepriekšēju skrupulozu pierādījumu analīzi, kurā balstīta pārliecība par apsūdzētā vainīgumu, formāli proponētā tiesas izmeklēšanas esence, kas tiek apsolīta vienīgi prokurora debašu runā par to, uz kādiem pierādījumiem un pierādījumos fiksēto savu pārliecību par personas vainu balsta prokurors, realitātē vēl jo vairāk attālina Latvijas kriminālprocesu no kontinentālā kriminālprocesa modeļa ar sacīkstes principa dominanti. Tādējādi – līdzīgi kā nams, kas uzbūvēts bez kārtīga fundamenta, arī krimināllietas kvalitatīva un efektīva iztiesāšana nav iedomājama bez prokurora veiktas sākotnējo pierādījumu analīzes, iezīmējot apsūdzības robežas un apliecinot prokurora pārliecības pamatotību, šo intelektuālo procesu atspoguļojumu darot zināmu «apsūdzības rakstā» – lēmumā par lietas nodošanu tiesai.

Rezumējot apsvērumus par apsūdzības raksta jeb lēmuma par lietas nodošanu tiesai mūsdienu izpratnē funkcionālo nozīmi, problēmas iespējamais risinājums būtu Kriminālprocesa likuma 413. panta grozīšana, vārdus «pierādījumu uzskaitījumu» redakcionāli aizstājot ar vārdiem «pierādījumu analīzi» gan normas pirmās daļas 6. punktā, gan otrajā un ceturtajā daļā. Ievērojot nepieciešamību nodrošināt redakcionālu saskaņotību, grozījumi veicami arī Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā un otrajā daļā, vārdus «pierādījumu uzskaitījumu» aizstājot ar vārdiem «pierādījumu analīzi». Tādējādi valsts apsūdzības uzturētajam, nododot lietu tiesai, būtu noteikts pienākums veikt vismaz sākotnējo pierādījumu analīzi, kas neaprobežotos vien ar formālu vainu apliecinošu pierādījumu uzskaitījumu (kā tas šobrīd ir labākajā gadījumā), bet gan juridisku vērtējumu par konkrētu faktu attiecināmību uz noziedzīga nodarījuma sastāva esību un personas vainīguma pierādītību.

Jādomā, ka tamlīdzīgi grozījumi turklāt neizraisītu arī nekādas papildu izmaksas, jo, šķiet, ka prokurori ir visnotaļ dāsni atalgotas amatpersonas, un tādēļ paģērēt pilnvērtīgu pienākumu izpildi nevarētu nozīmēt pamatotu iebildumu celšanu.