Ievads

Pierādīšanas pienākuma izpildi reglamentējošās prasības nepārprotami ir viens no svarīgākajiem kriminālprocesuālajā regulējumā nostiprinātajiem institūtiem. Kriminālprocesa likuma [1] 127. pants noteic, ka pierādījumi ir «[..] noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem», no kā atvasināms, ka kriminālprocesā tiek lietota stingrā pierādījumu sistēma, proti, kriminālprocesā iesaistītās personas, lai pierādītu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos faktus, var izmantot tikai likumā izsmeļoši uzskaitītus un vairāk vai mazāk procesuālās formas ziņā detalizēti reglamentētus pierādījumu veidus. [2]

Viens no šiem izsmeļošajiem pierādījumu veidiem, proti, liecības, tiek reglamentēts Kriminālprocesa likuma 131. pantā, kura pirmā daļa nosaka, ka «[p]ar pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem vai palīgfaktiem».

Minētajā tiesību normā iekļautais saiklis «vai» jau nepārprotami norāda, ka liecību iegūšana pratināšanas laikā un liecību iegūšana aptaujas laikā skatāmas atsevišķi, proti, kā divi dažādi liecību iegūšanas veidi.

Pamatojoties uz Marka Tullija Cicerona [3] mācību, kurš centās ne tikai pierādīt savas tēzes, bet arī sagādāt baudu klausītājiem [4] [konkrētajā gadījumā – lasītājiem], autori sniegs nelielu ieskatu tiesiskajā situācijā krimināllietas izskatīšanas gaitā pirmās instances tiesā, kura deva iedvesmu šī pētījuma tapšanai un aktualizēja jautājumu «[..] par Kriminālprocesā nostiprināto pierādīšanas līdzekļu būtības nošķiršanu un to ieguves apstākļu ietekmi uz iegūto ziņu par faktiem vai informācijas izmantošanas iespējām turpmākajā kriminālprocesā» [5].

Konkrētajā krimināllietā tika celta apsūdzība par tabakas izstrādājumu nelikumīgu izgatavošanu un nelikumīgu realizāciju nelielā apmērā. Ievērojot konkrētās lietas virzību un pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 499. panta otro prim daļu, [6] lietā tika veikta pierādījumu pārbaude tikai mantas noziedzīgas izcelsmes aspektā. Nododot konkrēto krimināllietu tiesai, valsts apsūdzības uzturētājs, proti, prokurors, lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai kā vienu no mantas noziedzīgo izcelsmi pamatojošiem pierādījumiem bija norādījis arī ziņas, kas iegūtas veicot aptauju un fiksētas ziņojumā pēc tās veikšanas. [7]

Lietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā gan aizstāvis, gan prokurors izmantoja savas tiesības uzdot jautājumus aptaujātajai persona, kura tika uzaicināta sniegt liecības arī tiesas sēdē. Liecinieka atbildes uz vairumu uzdoto jautājumu vismaz aizstāvībai radīja šaubas par ziņojumā norādītajiem šo ziņu ieguves apstākļiem un līdz ar to arī iespēju šīs ziņas izmantot pierādīšanā. Piemēram, ziņojumā tika minēts, ka aptauja bija notikusi telefoniski, taču liecinieka sniegtās liecības tiesas sēdes laikā nonāca pretrunā ar šo norādi. Proti, liecinieks tiesas sēdē liecināja, ka aptaujas veicēji bija ieradušies pie liecinieka mājas, kur arī notikusi šī saruna, no kā secināms, ka nepastāvēja nekādi objektīvi šķēršļi liecinieka nopratināšanai klātienē. Pretrunas pavērās arī aspektā par personu, kura bija izmeklēšanas iestādes intereses lokā un uz kuru fokusējās pēc aptaujas sagatavotais ziņojums. Respektīvi, tiesas sēdē liecinieks norādīja, ka ziņojumā minētās darbības veikusi cita persona, nevis apsūdzētais, kā tas tika norādīts ziņojumā. [8]

Aplūkotā situācija, autoru ieskatā, pašsaprotami rada jautājumu – kā telefoniski sniegta «liecība» par apstākļiem, kuri ir būtiski svarīgi konkrētajā situācijā, var tikt pielīdzināta pratināšanas laikā sniegtām liecībām? [9]

Minētais kāzuss iezīmēja vairākas, pētījuma autoru ieskatā, būtiskas problēmas aptaujas institūtā, kuras būtu nepieciešams izpētīt padziļinātāk.

Pirmkārt, aptaujas laikā lieciniekam tiek liegta iespēja iepazīties ar aptaujas veicēja rakstīto ziņojumu, kas savukārt liedz konstatēt arī to, ka šīs liecības patiešām ir tikušas pierakstītas pareizi un sniegtās ziņas nav tikušas sagrozītas vai pat falsificētas. Ņemot vērā to, ka ziņojumu paraksta tikai aptaujas veicējs, rodas jautājums, vai ziņojumā iekļautais teksts ir saskaņots ar liecību sniedzēju un vai tas patiešām atbilst ziņām, kuras liecinieks ir sniedzis. 

Otrkārt, neskatoties uz to, ka ziņojumā par aptauju tiek norādīts, vai vismaz vajadzētu būt norādītam, ka liecinieks ir brīdināts par kriminālatbildību par atteikšanos liecināt vai apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, [10] liecinieks šo faktu ne retums situācijās apstiprināt nevar, līdz ar to rodas pamatotas šaubas par šāda fakta esību. 

Tādējādi rodas absurda situācija, jo, pirmkārt, nav skaidrs, kādēļ kriminālprocesā citstarp konkrētos gadījumos tiek veikta aptauja, kuru procesuāli nostiprināja ziņojumā, nevis personas nopratināšana, kuras gaita būtu aprakstāma nopratināšanas protokolā, kas nepārprotami ir precīzāks un uzticamāks procesuālais dokuments. Nopratināšanas protokols, kā tas noteikts Kriminālprocesa likuma 142. panta pirmajā daļa, tiek rakstīts izmeklēšanas darbības gaitā vai tūlīt pēc tās pabeigšanas, turpretī ziņojums par aptauju var tikt sastādīts arī kādu laika sprīdi pēc šīs izmeklēšanas darbības pabeigšanas, kā tas redzams no iepriekš minētās situācijas. Šis apstāklis vien norāda uz nopratināšanas protokolam piemītošo krietni lielāko juridiskā autentiskuma un precizitātes pakāpi. Ja persona tiek nopratināta, tad, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 142. panta ceturto daļu, izmeklēšanas darbības veicējam rodas pienākums iepazīstināt personas, kuras piedalījās izmeklēšanas darbībā, ar izmeklēšanas darbības protokolu, kuru visi pēc tā uzrādīšanas arī paraksta, turklāt, Kriminālprocesa likuma 142. panta piektā daļa paredz katras personas tiesības pirms nopratināšanas protokola parakstīšanas pieprasīt, lai protokolā tiek izdarīti labojumi un papildinājumi. Aptaujas gadījumā šāda procedūra nav paredzēta. 

Tiesas sēdes laikā prokurors citstarp nereti cenšas leģitimizēt aptaujas laikā iegūto informāciju, tostarp psiholoģiski ietekmējot liecinieku un cenšoties viņam, kā saka, «ielikt vārdus mutē» jeb ar uzvedinošu jautājumu palīdzību ievirzīt liecinieku atkārtot ziņojumā minēto, nevis uzdot konkrētus jautājumus, lai identificētu un novērstu jelkādas pretrunas. Raugoties uz šiem apstākļiem, secināms, ka liecinieks tiek nostādīts situācijā, kurā ir spiests izvēlēties – vai nu piekrist prokurora interpretācijai par ziņojuma saturu, vai atkārtoti atzīt, ka apstākļus, kuri norisinājušies pirms vairāk nekā diviem gadiem, neatceras un nespēs sniegt precīzu atbildi.

Ir acīm redzams, ka, raugoties no liecinieka pozīcijas, vieglākais ceļš ir piekrist prokuroram, kurš kriminālprocesā tomēr ir sava veida autoritāte, un reti kurš ir gana drosmīgs, lai šai autoritātei pretotos, vēl jo vairāk gadījumos, kad prokurors ķeras pie sakramentālās tēzes: «jūs jau toreiz atcerējāties labāk nekā šodien, vai ne?».

Tādēļ šobrīd esam izlēmuši izpētīt aptaujas institūtu sīkāk, lai atbildētu uz jautājumiem, kuri radušies konkrētā kriminālprocesa ietvaros, pirmkārt, jau, pašiem sev un, otrkārt, lai sniegtu arī lasītājiem ieskatu šajā Latvijas tiesību zinātnē nepietiekami pētītajā institūtā.

Aptaujas institūta ģenēze

Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele šajā kontekstā ir trāpīgi teikusi: «Nav tagadnes bez pagātnes. [..] Krimināltiesību vai administratīvā pārkāpuma tiesību latviskās nianses izskaidrojas, zinot no kā vēsturiski ir ietekmējusies kriminālās justīcijas sistēma, radušies koncepti un tiesisko attiecību vērtējumi konkrētos vēsturiskos brīžos. Vēsturiskā metode ir imperatīva jebkura tiesību institūta izpratnei» [11]. Tādēļ, lai pilnvērtīgi izprastu aptaujas institūtu ģenēzi kriminālprocesā, bez ievērības nav atstājami vēstures avoti un procesuālie akti, kas regulēja kriminālprocesu pirms mūsdienu Latvijas kriminālprocesa norisi reglamentējošā Kriminālprocesa likuma.

Krievijas impērijas laiks, proti, 18. gadsimts un 19. gadsimts, bija laika posms, kad Baltijā iezīmējās vispārējie kriminālprocesa principi. [12] Šis laika posms ir bijis nozīmīgs arī aptaujas institūta attīstībā, tādēļ šā institūta vēsturiskās attīstības izpēte tiks veikta sākot no 1864. gada, jo aptaujas institūts, tolaik gan dēvēts par ziņu ievākšanu caur apkārtniekiem, Latvijas tiesību vēsturē pirmo reizi parādījās Krievijas valdības 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa ustavā jeb nolikumā, [13] kas ir atzīstams par Latvijas Republikas kriminālprocesuālās doktrīnas avotu. [14] 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikums 1889. gada tika pasludināts par spēkā esošu arī Baltijas guberņās, [15] kuru starpā ietilpa arī tagadējā Latvijas teritorija. [16]

Ziņu ievākšana caur apkārtniekiem kā viens no noziedzīga nodarījuma izmeklēšanas darbību veidiem, bija iekļauta 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma astotajā nodaļā.

Šīs nodaļas 454. pantā bija noteikts: «Ja izrādās par vajadzīgu lietas noskaidrošanas labad ievākt ziņas par apsūdzētā nodarbošanos, sakariem un dzīves veidu, vai arī ja apsūdzētais savos izsacījumos šajā ziņā atsaucas uz vietējiem iedzīvotājiem, tad izmeklēšanas tiesnesis izdara uz vietas sevišķu izziņu caur apkārtniekiem». No nu pat kā citētās tiesību normas atvasināms, ka izziņas veikšana caur apkārtniekiem bija paredzēta tikai attiecībā uz stingri normatīvi regulētām ziņu kategorijām, proti, 

• apsūdzētā nodarbošanos;
• sakariem un dzīves veidu;
• kā arī gadījumos, kad apsūdzētais savos izsacījumos ir atsaucies uz vietējiem iedzīvotājiem.

Turpinot 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma izpēti, bez ievērības nav atstājams tā 456. pants, kurā bija noteikts – «[j]a apsūdzētais, kas atrodas apcietinājumā, izteic vēlēšanos būt klāt pie ziņu ievākšanas caur apkārtniekiem, tad viņš nosūtams uz šās izziņas vietu.» Šī panta ieļaušana Kriminālprocesa nolikumā liecina par tā laika regulējuma lielāku «progresivitāti» salīdzinājumā ar mūsdienu Kriminālprocesa likumu, kurš neparedz apsūdzētās personas procesuālās garantijas būt klātesošai aptaujas veikšanā un vēl jo vairāk, pieļauj aptaujas veikšanu izmantojot sakaru līdzekļus, proti, netiekoties arī pašam aptaujas veicējam un aptaujājamajai personai. Secīgi, šādu tiesību neesība ierobežo aizstāvības tiesības pierādījumu pārbaudē tiesā noskaidrot patiesos apstākļus, tostarp precīzus formulējumus, kurus izteikusi aptaujātā persona.

Ziņu ievākšanai caur apkārtniekiem, 1864. gada Kriminālprocesa nolikumā bija paredzēta īpatnēja procesuālā kārtība. Izmeklēšanas tiesnesim likums uzlika pienākumu, ierodoties ziņu vākšanas vietā, sastādīt mājsaimnieku un ģimenes vecāko locekļu sarakstu, kas dzīvojuši apsūdzētā apkaimē, sarakstā neiekļaujot personas, kuras vai nu atrodas ar apsūdzēto vai no noziedzīga nodarījuma cietušo pirmo četru pakāpju radniecībā vai pirmo pakāpju svainībā, kā arī personas, kuras atrodas prombūtnē vai grūtas slimības vai citu nepārvaramu šķēršļu dēļ nevar tikt aicinātas liecināt. [17] No šī saraksta ar lozi tika izvēlētas 12 personas jeb apkārtnieki, bet gadījumos, kad sarakstā nebija iekļautas 12 personas, ar lozi tika izvēlētas 6 personas, kuras tika nopratinātas zem zvēresta, ievērojot vispārējos noteikumus par liecinieku nopratināšanu. [18] Apsūdzētajam un pretējai pusei nolikums deva iespēju apkārtniekus, kuri tika izvēlēti ar lozi, noraidīt. Noraidīšana bija iespējama divejādi. Pirmkārt, ja apsūdzētais vai pretējā puse izmantoja šīs tiesības, tad noraidīšanas pamatiem bija jābūt stingri reglamentētiem likumā. [19] Otrkārt, Kriminālprocesa nolikuma 463. pants paredzēja, ka ne vairāk kā divu apkārtnieku noraidīšana pieļaujama, nepaskaidrojot noraidīšanas iemeslus.

Sākotnēji šķietami līdzīgs, taču katrā ziņā nošķirams institūts, kurš tika paredzēts 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā un secīgi, arī turpmāk nodaļas ietvaros sīkāk aplūkotajos 1926. gada Kriminālprocesa likumos un 1939. gada Kriminālprocesa likumā, bija policijas izziņa, kura tika veikta gadījumos, kad nebija klāt ne izmeklēšanas tiesneša, ne prokurora vai viņa biedra. [20] Izziņas izdarīšanas laikā policija savāca nepieciešamās ziņas caur «[..] meklējumiem, mutiskiem iztaujājumiem un slepenu uzraudzību, neizdarot ne kratīšanu, ne izņemšanu mājās» [21]. Pēc 1939. gada reformas izziņas laikā iegūstamo ziņu procesuālā kārtība tika mainīta, proti, to ievākšana notika, savācot vajadzīgās ziņas, veicot liecinieku, lietpratēju un aizdomās turēto nopratināšanu kā arī aplūkošanu, kratīšanu un lietu izņemšanu. [22]

Atbilstoši 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma koncepcijai policijas izziņas mērķis bija notikuma noziedzīgā rakstura atklāšana. Turpmākās darbības, kuras tika vērstas uz vainīgās personas atklāšanu un meklēšanu, bija jau tiesas iepriekšējas izmeklēšanas uzdevums. [23] Šo darbību vidū ietilpa arī izziņa caur apkārtniekiem. 

1918. gada 17. novembrī tika izveidota Latvijas Tautas Padome un secīgi tajā pašā dienā, Latvijas Tautas Padomes sēdē, vienbalsīgi tika pieņemta tās politiskā platforma – «Latvijas Tautas Padomes politiskā platforma». [24] Šī politiskā platformā un 1918. gada 18. novembra uzsaukums «Latvijas pilsoņiem!» kopā tika uzskatīti par Latvijas Republikas pirmo pagaidu konstitūciju. [25] Dienu pēc Latvijas Tautas Padomes izveides, proti, 1918. gada 18. novembrī, Latvijas Tautas Padome pasludināja Latvijas neatkarību, dodot vārdu Kārlim Ulmanim [26], kurš pagaidu valdības vārdā pasludināja par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku. [27] Jau dienu pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, proti, 1918. gada 19. novembrī, Kārlis Ulmanis uzaicināja stāties tieslietu ministra amatā zvērinātu advokātu Pēteri Juraševski un par viņa biedru kļūt zvērinātu advokātu Eduardu Strautnieku. Savukārt novembra beigās un decembra sākumā notika apspriedes ar uzdevumu izstrādāt Latvijas tiesu sistēmas iekārtas likuma projektu. Minētais projekts 1918. gada 3. decembrī tika nolasīts Pagaidu valdības sēdē un 1918. gada 4. decembrī apstiprināts. [28] 1918. gada 6. decembrī Tautas Padome šo projektu pieņēma kā «Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību». [29] «Pagaidu nolikumā par Latvijas tiesāšanās kārtību» tika noteikts, ka «Latvijas tiesas un tām saistošās iestādes darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kādi iepriekš bija spēkā līdz 24. oktobrim 1917. gadā [..]» [30]. Līdz ar to, arī pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas Latvijas teritorijā turpināja būt spēkā 1864. gada Kriminālprocesa nolikums. Gandrīz gadu vēlāk, 1919. gada 5. decembrī, Latvijas Tautas Padomes sēdē tika pieņemts likums «Par agrāko Krievijas likumu spēka stāšanos Latvijā» [31], kurā tika noteikts, ka arī turpmāk Latvijas teritorijā spēku saglabās tās Krievijas impērijas tiesības, kas bija spēkā pirms Latvijas Neatkarības pasludināšanas, ciktāl tās netika grozītas ar jauniem Latvijas likumiem un nebija pretrunā ar tiem, tādējādi vēl jo vairāk nostiprinot kontinuitāti ar iepriekš Latvijas teritorijā spēkā bijušajām tiesībām. [32]

1864. gada Kriminālprocesa nolikums, tostarp ar grozījumiem un papildinājumiem, kas tajos tika veikti līdz 1917. gada 24. oktobrim, [33] tika piemērots Latvijā līdz 1926. gadam [34], kad tā vietā stājās spēkā pirmais kriminālprocesuālais regulējums latviešu valodā, proti, Latvijas Republikas 1926. gada Kriminālprocesa likumi. [35] Par šo Kriminālprocesa likumu pamatu ņemts 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikums, kura saturs tajos ticis implementēts, [36] tādējādi 1926. gadā publicētais likums nav uzskatāms par jaunu kriminālprocesuālo noregulējumu, bet gan par 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma latviskojumu. 

1926. gada Kriminālprocesa likumu astotajā nodaļā tika reglamentēta ziņu ievākšana caur apkārtniekiem, kas būtībā varētu tikt uzskatīts ja ne par gluži kongruentu, tad par analogu institūtu mūsdienās pastāvošajam aptaujas institūtam, kā vienam no liecību iegūšanas veidiem kriminālprocesā. Salīdzinot 1926. gada Kriminālprocesa likumus ar 1864. gada Kriminālprocesa nolikumu secināms, ka ziņu ievākšanas caur apkārtniekiem institūts, mainot tikai pantu numerāciju, bija pilnībā pārņemts no iepriekšējā likuma.

Proti, 1926. gada Kriminālprocesa likumu 501. pants, tāpat kā 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma 454. pants, noteica stingri normatīvi regulētus gadījumus, kuros ziņu ievākšana caur apkārtniekiem bija iespējama. Proti, tie bija, ziņu ievākšana par apsūdzētā nodarbošanos, sakariem un dzīves veidu, kā arī gadījumos, kad apsūdzētais savos izsacījumos ir atsaucies uz vietējiem iedzīvotājiem.

Turpretī mūsdienu Kriminālprocesa likuma 155. panta pirmā daļa paredz, ka «[j]a tas, ka liecība nav detalizēti fiksēta, neapdraud kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, ziņas par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem faktiem var iegūt arī aptaujas kārtībā. Aptaujā var fiksēt tādu informāciju (arī precizējošu informāciju par nodarītā zaudējuma apmēru), kas neietekmē noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju». Secināms, ka šobrīd Kriminālprocesa likums, pretēji gan 1864. gada Kriminālprocesa nolikumam, gan 1926. gada izdevuma Kriminālprocesa likumiem, neierobežo aptaujas veikšanu ar normatīvi reglamentētām ziņu kategorijām. Vienīgie ierobežojumi liecību iegūšanai aptaujas veidā ir, pirmkārt, šāda liecību iegūšana nedrīkst apdraudēt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu un, otrkārt, aptaujā var fiksēt tikai tādu informāciju, kas neietekmē noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

Arī ziņu ievākšanas caur apkārtniekiem procesuālā kārtība 1926. gada Kriminālprocesa likumos nebija mainīta. Izmeklēšanas tiesnesim joprojām likums uzlika pienākumu, ierodoties ziņu vākšanas vietā, sastādīt mājsaimnieku un ģimenes vecāko locekļu sarakstu, kas dzīvojuši apsūdzētā apkaimē, sarakstā neiekļaujot personas, kuras vai nu atrodas ar apsūdzēto vai no noziedzīga nodarījuma cietušo pirmo četru pakāpju radniecībā vai pirmo pakāpju svainībā, kā arī personas, kuras atrodas prombūtnē vai grūtas slimības vai citu nepārvaramu šķēršļu dēļ nevar tikt aicinātas liecināt. [37] No šī saraksta izmeklēšanas tiesnesis ar lozi izvēlēja 12 personas, bet gadījumos, kad sarakstā nebija iekļautas 12 personas, ar lozi izvēlēja 6 personas, kuras nopratināja zem zvēresta, ievērojot vispārējos noteikumus par liecinieku nopratināšanu. [38] Arī 1926. gada Kriminālprocesa likumi, tāpat kā 1864. gada Kriminālprocesa nolikums, paredzēja iespēju šos apkārtniekus noraidīt. [39]

Ziņu ievākšana caur apkārtniekiem tika atzīta par vienu no sešiem starpkaru perioda Latvijas kriminālprocesā pastāvošajiem pierādījumu iegūšanas veidiem. Izziņa caur apkārtniekiem kā patstāvīga izmeklēšanas darbība bija iekļauta kriminālprocesuālajā regulējumā līdz 1939. gada kriminālprocesa reformai [40], tādēļ nav vērts pievērsties šā institūta meklējumiem pēc minētās reformas, tostarp veikt padziļinātu 1939. gada Kriminālprocesa likumu izpēti, jo tā astotā nodaļa, kura ietvēra pantus par ziņu ievākšanu no apkārtniekiem [41], ar grozījumiem, proti, 1939. gada kriminālprocesa reformu, tika atcelta. [42] Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, izziņas caur apkārtniekiem institūta atcelšana nepārprotami liecina, ka jau ar 1939. gada reformu Latvijas kriminālprocess visdrīzāk neapzināti tuvinājās Padomju kriminālprocesuālajam regulējumam, kurš bija autoritārs un katrā ziņā nedemokrātisks kriminālprocesa modelis. Turklāt, 1939. gada Kriminālprocesa likums bija spēkā tikai īsu laika sprīdi, ņemot vērā turpmākā gada notikumus.

1940. gada 17. jūnijā Latvijas Republikas teritoriju okupēja un Baltijas valstis nonāca Padomju Sociālistiskās Republikas Savienības ietekmes sfērā. [43] Šā paša gada 5. augustā Latvija tika pievienota Padomju savienībai. [44] Latvijas tiesību sistēma tika nomainīta ar padomju tiesībām un uz Latviju tika attiecināti PSR Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kodeksi. [45] Līdz ar to Krievijā 1923. gadā pieņemtais Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālprocesa kodekss [46] no 1940. gada līdz pat 1961. gadam tika piemērots arī Latvijas teritorijā. [47] Arī KPFSR Kriminālprocesa kodekss tādu izmeklēšanas darbību kā izziņu caur apkārtniekiem, vai tam analogu, mūsdienās pastāvošu, aptaujas institūtu, neparedzēja.

1957. gada 11. februārī Padomju Sociālistiskās Republikas Savienības Augstākā Padome pieņēma Likumu par tiesu iekārtas, kriminālās, civilās un procesuālās likumdošanas nodošanu savienoto republiku kompetencē, uz kura pamata Latvijas PSR uzsāka kriminālprocesa kodeksa projekta sagatavošanu. [48] Pirms Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa pieņemšanas tika izstrādāti vairāki tā varianti un tā trešais variants tika iesniegts izskatīšanai LPSR piektā sasaukuma Augstākās Padomes piektajai sesijai 1960. gadā. LPSR piektā sasaukuma Augstākās Padomes piektā sesija šo trešo variantu apstiprināja par Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksu 1961. gada 6. janvārī un tas stājās spēkā un tika piemērots Latvijas teritorijā sākot ar 1961. gada 1. aprīli. [49]

Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa piektā nodaļa ietvēra izsmeļošu uzskaitījumu ar pierādījumiem, kuri izmantojami, lai, kā tas bija noteikts Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 49. pantā, noteiktu «sabiedriski bīstama noziedzīga nodarījuma esamību vai neesamību, šo nodarījumu izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā». Astotajā nodaļā iekļauto pierādījumu skaitā bija iekļautas arī liecinieku liecības, taču no Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 52. panta izriet, ka šāda veida liecības bija iegūstamas tikai liecinieka nopratināšanā, kura sīkāk bija reglamentēta šā kodeksa četrpadsmitajā nodaļā.

Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss visnotaļ tika piemērots arī ievērojamu laika periodu pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. 1991.gada 22. augusta likums «Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR kriminālkodeksā un Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā» [50] noteica, ka Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss turpmāk tiks saukts par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu. [51]

Arī Latvijas Kriminālprocesa kodeksā bija saglabāts iepriekšējais regulējums liecību iegūšanai, proti, tas bija tāds pats kā Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā. Latvijas Kriminālprocesa kodeksa piektajā nodaļā iekļautais 52. pants nosaka – «liecinieku var nopratināt vienīgi par lietā noskaidrotajiem apstākļiem, arī par apsūdzētā un cietušā personu». No panta atvasināms, ka likumā paredzētais liecību iegūšanas veids ir nopratināšana, kura tika reglamentēta Latvijas Kriminālprocesa kodeksa četrpadsmitajā nodaļā.

1961. gadā pieņemto Kriminālprocesa kodeksu, kurš bija spēkā esošs jau no padomju laikiem, nomainīja Kriminālprocesa likums, stājoties spēkā 2005. gada 1. oktobrī. [52] Tolaik spēkā esošajā redakcijā, proti, Kriminālprocesa likuma pamata redakcijā, pretēji Latvijas Kriminālprocesa kodeksam, bija iekļauts aptaujas institūts, kurš, kā jau minēts iepriekš, tika reglamentēts Kriminālprocesa likuma 155. pantā. 

Šī panta pirmā daļa noteica: «[j]a tas, ka liecība nav detalizēti fiksēta, neapdraud kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, ziņas par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem faktiem var iegūt arī aptaujas kārtībā». Tālāk pantā tika noteikti vairāki procesuāli aspekti, kā, piemēram, 

• izdarot aptauju, izmeklēšanas darbības veicējam ar liecinieku jātiekas personiski;
• jāizskaidro tiesības un pienākumi;
• jānoskaidro izmeklēšanai nozīmīga informācija vai arī šādas informācijas neesamība. 

Pantā noteikts arī tas, ka aptaujas izmeklēšanas darbības veicējs liecības var fiksēt protokolā vai arī izdarīt pierakstus un izmantot skaņu vai attēlu fiksējošos tehniskos līdzekļus. Ja izmeklēšanas darbības veicējs nebija izmantojis savas tiesības fiksēt aptaujas laikā iegūto liecību protokolā, tad pamata Kriminālprocesa likuma redakcijas 155. panta ceturtā daļa pieļāva aptaujas gaitu un rezultātus iekļaut ziņojumā. Pantā bija noteikts arī tas, ka vienā ziņojumā var iekļaut vairākas liecības.

Pamata redakcijā iekļautais Kriminālprocesa likuma 155. pants pēc tā pieņemšanas tika grozīts divas reizes – ar 2009. gada 12. marta likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [53], kas stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā, un ar 2018. gada 20. jūnija likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [54], kas stājās spēkā 2018. gada 1. septembrī.

Ar 2009. gada 12. marta likumu tika veikti, lai gan nelieli, tomēr nepārprotami būtiski grozījumi Kriminālprocesa likuma 155. panta saturā- no panta tika izslēgta trešā daļa, kura noteica, ka aptaujas laikā liecības var tikt fiksētas protokolā vai arī procesa virzītājs var izdarīt pierakstus un izmantot skaņu vai attēlu fiksējošos tehniskos līdzekļus. Secīgi, tika veiktas izmaiņas arī panta ceturtās daļas ievaddaļā un tā tika izteikta šādi: «par aptaujas gaitu un rezultātiem izmeklēšanas darbības veicējs raksta ziņojumu, kurā norāda: [..]», proti, no 155. panta ceturtās daļas ievaddaļas tika izņemta frāze «ja aptaujas laikā liecība nav fiksēta protokolā». Kopš šo grozījumu spēkā stāšanās vienīgais procesuālais dokuments, kurā aptauja var tikt fiksēta ir ziņojums.

Pārējās Kriminālprocesa likuma 155. panta daļas ar 2009. gada 12. marta grozījumiem netika skartas.

Pēc 2009. gada 12. marta grozījumiem, pants, kurā reglamentēta aptauja, netika pārvērtēts vairāk nekā deviņus gadus, proti, līdz pat 2018. gada 20. jūnija grozījumiem, kuri stājās spēkā 2018. gada 1. septembrī.

Grozījumi noteica, ka turpmāk panta pirmā daļa izsakāma šādā redakcijā: «aptaujā var fiksēt tādu informāciju (arī precizējošu informāciju par nodarītā zaudējuma apmēru), kas neietekmē noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju». Līdz ar to, tikai ar šiem grozījumiem pantā tika kategoriski norādīts, ka aptauja ir veicama tikai tādos gadījumos, kad tās laikā iegūtās ziņas ir par apstākļiem, kas neietekmē noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Līdz ar to, nepārprotami ir izdarāms secinājums, ka no 2018. gada 1. septembra, proti, ar dienu, kad stājās spēkā 2018. gada 20. jūnija grozījumi, ievērojami tika sašaurināts gadījumu loks, kuros liecību iegūšanai ir veicama aptauja.

Grozījumi tika veikti arī panta otrajā daļā. Kopš šo grozījumu spēkā stāšanās izmeklēšanas darbības veicējs tika atbrīvots no pienākuma, lai iegūtu liecību, tikties ar liecinieku personiski. Šī pienākuma izslēgšana no Kriminālprocesa likuma likumprojekta anotācijā tika pamatota ar secinājumu, ka ārvalstīs, konkrēti gan nenorādot kurās, kriminālprocesā bieži tiekot piemērota arī attālinātā aptauja, proti, kad procesa virzītājs zvana, sūta e-pastus cietušajam, lieciniekam, kā arī personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, un lūdz šai personai atbildēt uz jautājumiem, savukārt Kriminālprocesa likums ierobežojot aptaujas veikšanu, nosakot izmeklēšanas darbības veicējam pienākumu tikties ar liecinieku personiski. [55] Tamlīdzīga argumentācija, grozījumu priekšlikumus būtībā pamatojot ar kādu abstraktu «ārvalstu praksi», būtībā gan neliecina par sevišķi caurskatāmu likumdošanas procesa organizēšanas praksi. 

Turklāt – Kriminālprocesa likuma 155.  pantā pēc grozījumu izdarīšanas vairāk netiek lietots jēdziens «liecinieks». Šis jēdziens ir ticis aizstāts ar citu, plašāku jēdzienu – «aptaujājamā persona», nepiesaistot to konkrētam procesuālajam statusam. [56] Tādēļ šie grozījumi iedibina būtisku niansi- kopš to spēkā stāšanās aptaujāt var jebkuras liecinošās personas. Pirms 2018. gada 20. jūnija grozījumiem iespēja iegūt liecības, veicot aptauju, bija attiecināma tikai uz lieciniekiem. [57]

Tā kā aptaujas mērķis ir gūt liecību no personas, kura tiek aptaujāta, tad izsecināms arī personu loks, kuras tiek aptvertas ar jēdzienu «aptaujājamā persona». Proti, tās ir, persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību [58], liecinieks, cietušais, cietušā pārstāvis, kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieks, īpaši aizsargājamais cietušais, eksperts un revidents. Taču paveras jautājums, vai, aptaujājot visas no iepriekš uzskaitītajām personām, tiks sasniegts aptaujas mērķis, proti, iegūt ziņas, kas neietekmē noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Domājams, ka ne, jo, piemēram, iegūstot liecības no personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, katrā ziņā tiek iegūts plašāks informācijas loks, nekā Kriminālprocesa likuma 155. panta pirmajā daļā tiek paredzēts.

Ar grozījumiem tika papildināta 155. panta ceturtās daļas 1. punkts, kurš turpmāk tika izteikts šādā redakcijā: «aptaujas vietu vai to, ka aptauja tiek veikta, izmantojot sakaru līdzekļus, datumu, tās uzsākšanas un pabeigšanas laiku». Kriminālprocesa likumā pirms šo grozījumu spēkā stāšanās, pantā netika iekļauta norāde par nepieciešamību ziņojumā ietvert informāciju par to, vai aptauja ir tikusi veikta izmantojot sakaru līdzekļus, jo šāda iespēja, proti, aptaujas veikšana izmantojot sakaru līdzekļus, pantā nebija paredzēta.

Kriminālprocesa likuma 155. pants tādējādi ir ticis ne tikai grozīts, bet arī papildināts un kopš 2018. gada 20. jūnija grozījumiem 155. pants sastāv no sešām daļām. Sestā daļa ietver jauninājumu aptaujas veikšanā – tā var tikt veikta arī izmantojot elektronisko pastu. Ja aptauja tiek veikta šādā veidā, tad izmeklēšanas darbības veicējs tiek atbrīvots no pienākuma rakstīt ziņojumu, jo 155. panta sestā daļa paredz, ka ir pietiekami lietas materiāliem pievienot saraksti ar personu. Saistībā ar šīs panta daļas iekļaušanu, profesores Kristīne Strada-Rozenberga un Ārija Meikališa ir pamatoti norādījušas, ka aktualizējas jautājums par aptaujājamās personas identitātes noskaidrošanu, jo tā, proti, identitātes noskaidrošana ir neatņemama aptaujas sastāvdaļa neatkarīgi no tā, vai aptauja tiek veikta izmeklēšanas darbības veicējam tiekoties ar aptaujājamo personu personiski vai izmantojot sakaru līdzekļus. [59] Ja aptauja tiek izmantota, lai gūtu liecības atkārtoti no personas, kura jau ir tikusi aptaujāta tiekoties personiski vai nopratināta, tad personas identifikācijas fakts sarežģījumus neradītu, protams, ja vien izmeklēšanas darbības veicēji šo likumā noteikto pienākumu ir izpildījuši. Taču aptaujas veikšana, izmantojot sakaru līdzekļus un neredzot aptaujājamo personu, pirmreizējo liecību iegūšanai ir lielākoties neiespējama tieši šo problēmu, identificēt personu, dēļ. [60]

Šīs, proti, sestās daļas iekļaušanu 155. pantā pozitīvi novērtējis Valsts ieņēmumu dienests, kā arī tādas izmeklēšanas iestādes kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Valsts policija, Valsts robežsardze un Militārā policija. [61]

Valsts ieņēmumu dienesta ieskatā, panta grozījumi paplašina aptaujas piemērošanas iespējas, jo liecinieki, kuri atrodas ārvalstīs, tiek aptaujāti izmantojot elektronisko pastu, tādējādi iegūstot sākotnējo informāciju. Šī informācija pēc tam tiek izvērtēta, lai lemtu par nepieciešamību gatavot tiesiskās palīdzības lūgumu ārvalstij. [62]

Korupcijas novēršanas un apkarošanas dienests pozitīvi vērtē iespēju veikt aptauju, izmantojot elektronisko pastu, to saistot ar krimināllietas izmeklēšanas vienkāršošanu un paātrināšanu. Šī izmeklēšanas iestāde atzinīgi novērtē arī iespēju elektroniski veiktas aptaujas gadījumā nesastādīt ziņojumu, bet gan pievienot lietas materiāliem saraksti ar personu, ar kuru veikta aptauja. [63]

Līdzīgus atzinumus sniedza arī Valsts policija, Militārā policija un Valsts robežsardze, norādot, ka panta sestā daļa veicina procesuālo ekonomiju, ietaupot visu iesaistīto pušu laiku, kā arī ļauj ekonomēt finanšu līdzekļus. [64]

Rezumējot aptaujas institūta vēsturiskās izpētes rezultātus, jānonāk pie atziņas, ka Latvijas kriminālprocesā aptaujas institūta ieviešana [65] sakņojas Krievijas impērijas 1864. gada kriminālprocesa reformā, kura sekas tālejoši izkristalizējas arī turpmākajā normatīvajā regulējumā. Šis institūts Latvijas kriminālprocesā pastāvēja līdz pat 1939. gada reformai, kura dažādu objektīvu iemeslu dēļ tuvināja kriminālprocesuālo regulējumu Padomju Krievijas kriminālprocesam, izslēdzot aptaujas institūtu no izmeklēšanas darbību loka, aptaujas institūtam atdzimstot no jauna tikai 2005. gada 1. oktobrī ­– dienā, kad stājās spēkā Kriminālprocesa likums.