Biroja Blogs
28.08.2024.
Artjoma Babenko aizstāvības paziņojums
Zvērinātu advokātu birojs «Rusanovs & Partneri» īsteno Artjoma Babenko aizstāvību kriminālprocesā, kas plašsaziņas medijos iemantojis visai tendenciozu apzīmējumu kā krimināllieta «par iespējamu policista Romāna Jašina slepkavības gatavošanu». Reaģējot uz mediju pārstāvju publiskotajiem sižetiem un Valsts policijas un Latvijas Republikas prokuratūras amatpersonu paustajiem izteikumiem saistībā ar šo kriminālprocesu, Artjoma Babenko aizstāvība, īstenojot tai Kriminālprocesa likuma 86. panta piektajā daļā piešķirtās pilnvaras, sniedz publisku paziņojumu saistībā ar valsts amatpersonu izteikumiem un nepieļaujamību tiesiskas demokrātiskas valsts kriminālprocesā ar tendenciozu un vienpusēju apgalvojumu un sižetu palīdzību izdarīt spiedienu uz personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, un ietekmēt pirmstiesas kriminālprocesa izmeklēšanas norisi, kā arī visu eventuālās tiesvedības gaitu.
Latvijas Televīzija, būdama par nodokļu maksātāju, tajā skaitā par mūsu naudu finansēta mediju organizācija, 2024. gada 25. augusta vakarā translēja raidījuma «De Facto» sižetu «Par policista slepkavības gatavošanu aizdomās turētais Babenko pametis Latviju». Raidījums, primitivizējot konkrētā kriminālprocesa norisi ar tiesu varas pārstāvi zemiski ķengājošu vizuālo kolāžu palīdzību, kas kompilētas, cita starpā izgūstot datus ar personu attēliem no dažādiem sociālo tīklu profiliem, pauda apgalvojumu, ka «[..] [Artjomu] Babenko izlaida no cietuma un, pirms policija paspēja piemērot citu drošības līdzekli, viņš no Latvijas aizbrauca». Sižetā atspoguļots arī Valsts policijas priekšnieka vietnieka pienākumu izpildītāja Pētera Bauskas viedoklis, ka Artjomam Babenko esot «[..] kriminālprocesuālais pienākums pēc procesa virzītāja uzaicinājuma ierasties, lai viņam piemērotu citu drošības līdzekli.»
Jāpatur prātā, ka, vēl iekams personai rodas pamats pildīt jelkādus procesuālos pienākumus, arī uz pirmstiesas kriminālprocesa veicējiem ir attiecināmi noteikti pienākumi, tajā skaitā – informēt personu par ieceri izraudzīties citu drošības līdzekli vai ierasties pie izmeklētāja. Pretēji spekulatīvajiem apgalvojumiem procesa virzītājas pavēsti Artjoms Babenko saņēma elektroniskā pasta vēstulē 16. augustā, proti, trīs dienas pēc atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma. Savukārt, piemēram, telefoniski ar personu neviens no tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem nav uzskatījis par vajadzīgu sazināties līdz pat šim brīdim, lai gan kontaktinformācija nekavējoties bija nodota procesa virzītājas rīcībā. Cita starpā, 2024. gada 13. augusta tiesas sēdē procesa virzītāja pat neieminējās tobrīd vēl izmeklēšanas cietumā esošajam Artjomam Babenko par ieceri, ka apcietinājuma atcelšanas gadījumā varētu tikt apsvērta cita drošības līdzekļa piemērošana.
Atļaujoties izmantot P. Bauskas lietoto raksturojumu šim laikmetam, «21. gadsimta Eiropas valstī» persona, kurai kriminālprocesā nav noteikts neviens drošības līdzeklis, bauda visas brīvam pilsonim piemītošās tiesības, tajā skaitā – pārvietošanās brīvību. Mediju pārstāvju skatījumā gan šie apstākļi iztēloti gluži citādi, apgalvojot, ka Valsts policija gluži vienkārši neesot «paguvusi» izraudzīties citu drošības līdzekli. Šeit vietā vienīgi retoriski vaicāt – kas liedza vai kavēja procesa virzītājai «pagūt» šo citkārt kriminālprocesos tik ierasti veicamo procesuālo darbību īstenot laikus vai vismaz brīdinot Artjomu Babenko vēl tiesas sēdes laikā, ka pēc atbrīvošanas no izmeklēšanas cietuma personai būs jāierodas pie procesa virzītājas tamlīdzīga procesuālā piespiedu līdzekļa izraudzīšanai?
Norādītā situācija nav vienīgais konkrētajā krimināllietā uzskatāmi demonstrētais pirmstiesas izmeklēšanas veicēju intereses trūkuma par Artjomu Babenko apliecinājums. Vēl 26. jūlijā, piemērojot apcietinājumu, kā tā iegansts tika minēts traucēšanas un pierādījumu iegūšanas apgrūtināšanas risks, kas gan vēlāk izrādījās vienīgi plakatīvs piesegs jau 13. augustā par prettiesisku atzītajai personiskās brīvības ierobežošanai, proti, kriminālprocesu veicošajām amatpersonām Artjoms Babenko pēc ievietošanas apcietinājumā vairs maz interesēja. Citiem vārdiem, kā tika noskaidrots 2024. gada 8. augusta tiesas sēdē, izskatot aizstāvības iesniegto sūdzību par Artjomam Babenko piemēroto apcietinājumu, Rīgas Centrālcietumā apcietinājumā esošo personu bija apmeklējuši vienīgi aizstāvji. Visu 19 apcietinājumā pavadīto dienu laikā procesa virzītājiem tā arī nebija radušies jautājumi vai jelkāda procesuāla interese par to, kas tad it kā aizdomās turētajam «slepkavības gatavotājam» būtu sakāms par izvirzītajām aizdomām.
Atturoties no 2024. gada 13. augusta tiesas lēmuma satura atklāšanas, aizstāvības ieskatā, sabiedrībai tomēr būtu sniedzama informācija par tiem trūkumiem, kas Artjomam Babenko piemēroto apcietinājumu neļāva atzīt par pamatotu un, tātad, tiesisku. Proti, sākotnēji pieņemtajā lēmumā par Artjoma Babenko atzīšanu par aizdomās turēto nebija sniegts nedz nodarījuma faktisko apstākļu izklāsts, nedz pamatojums pieņēmumam, ka izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, iespējams, izdarījis tieši Artjoms Babenko. Savukārt 7. augustā pieņemtais lēmums par personas atzīšanu par aizdomās turēto Artjomam Babenko tika nosūtīts uz izmeklēšanas cietumu valsts valodā, lai gan procesa virzītājai bija it labi zināms, ka persona latviešu valodu nepārvalda tādā pakāpē, lai pilnvērtīgi izprastu procesuālā dokumenta saturu un spētu pret tajā pausto aizstāvēties. Izmeklēšanu gan Artjoma Babenko eventuālā attieksme pret šo lēmumu maz interesēja, jo procesa virzītāja neuzskatīja par nepieciešamu personu apmeklēt izmeklēšanas cietumā, lai to procesuāli pienācīgi fiksētu. Turklāt jau 8. augusta tiesas sēdē augstāka līmeņa tiesas tiesnese nepārprotami vērsa procesa virzītājas uzmanību uz to, ka vismaz šādam minimālo procesuālo darbību kopumam lietā būtu jātiek veiktam. Neraugoties uz tiesneses norādījumu, līdz pat 13. augusta tiesas sēdei tas netika izdarīts.
Dienu pēc «De Facto» sižeta publicēšanas savu artavu, pārņemot stafeti, sabiedrības histēriskās ažiotāžas vairošanā sniedza arī komerctelevīzijas «TV3 Ziņas» raidījums ar pieteikumu «Augstākās Tiesas priekšsēdētājs pārbaudīs Artjoma Babenko brīvlaišanu». Vispirms jau, protams, jāatzīmē, ka «21. gadsimta Eiropas valstī» grūti iedomāties kādas personas «brīvlaišanu», ielāgojot, ka verdzība un dzimtbūšana nu jau vismaz dažus gadsimtus Eiropas kontinentā nav sastopama. Var jau būt, ka atrašanās izmeklēšanas cietumā arī var tikt pielīdzināta dzimtcilvēka pakļautības attiecībām pret kungu, tomēr žurnālistiem, izraugoties savus izteikumus par aplūkojamo tematu, derētu būt uzmanīgākiem un cieņpilnākiem.
Protams, arī paša sižeta saturs neglaimo labas žurnālistikas principiem, jo tajā apgalvots, ka Artjoms Babenko nu jau esot uzskatāms par «slepkavības plānošanā vainoto». Jānorāda, ka šobrīd Artjomam Babenko ir aizdomās turētā procesuālais statuss, kas turklāt noteikts ar visai diskutablas procesuālās kvalitātes lēmumu, kas, savukārt, nozīmē, ka krimināllietā vēl nemaz nav iegūts tāds pierādījumu apjoms, lai personu «vainotu» kāda nodarījuma izdarīšanā.
Medijos savērptā intriga, kā ziņo raidījums «TV3 Ziņas», par pirmstiesas kriminālprocesa veicēju izlēmības trūkumu jautājumā par cita drošības līdzekļa izraudzīšanu un aizdomās turētā «brīvlaišanu» saistījusi arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša uzmanību. Tā, A. Strupiša kungs solījis iepazīties ar Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 13. augusta lēmumu, ar ko Artjomam Babenko piemērotais apcietinājums atzīts par prettiesisku un ticis atcelts, un vērtēt, vai tiesneses rīcībā neesot konstatējami kādi pārkāpumi. Sazinoties ar Augstāko tiesu, aizstāvība noskaidroja, ka A. Strupiša kungs ar šo nolēmumu iepazīšoties un to izvērtēšot personīgi.
Iepazīstoties ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja kompetenci regulējošo tiesību aktu saturu, gan nebija iespējams konstatēt tiesisko pamatu tamlīdzīgas darbības veikšanas leģitimācijai. Jebkurā gadījumā – šajā kompetencē pavisam noteikti neietilpst iepazīšanās ar slēgtā tiesas sēdē pieņemtu lēmumu. Tādā gadījumā, šķiet, būtu jānāk pie atzinuma, ka likumdevējs, aizstāvjiem to nezinot, ir radījis jaunu apcietinājuma piemērošanas tiesiskuma pēckontroles institūtu Augstākās tiesas priekšsēdētāja personā. Tālab nebūtu jābrīnās, ja šis precedents ar lavīnai līdzīgu efektu rezultētos neskaitāmos A. Strupiša kungam adresētos lūgumos izvērtēt personai piemērotā apcietinājuma pamatotību. Katrā ziņā, vismaz līdzīgās lietās tamlīdzīgas pakāpes intervence saistībā ar apcietinājuma piemērošanas vai atcelšanas lēmuma izvērtēšanu Augstākajā tiesā vēl nekad nav bijusi vērojama.
Ja reiz konkrētais kriminālprocess saistījis arī A. Strupiša kunga vērību, aizstāvība var vienīgi paust cerību, ka, pretēji «TV3 Ziņu» sižetā apgalvotajam, Augstākās tiesas priekšsēdētājs sniegs sabiedrībai publisku paziņojumu arī tādā gadījumā, ja konstatēs, ka šādai priviliģētai revīzijai pakļautajā lēmumā trūkumu nemaz nav. Tamlīdzīga rīcība būtu informatīvi un intelektuāli godīga. Pretējā gadījumā aizstāvība var vienīgi izteikt nožēlu, ka tamlīdzīga publisko ruporu spiediena rezultātā sabiedrības nievas un netīksmi pilnīgi nevietā izpelnījusies arī tiesu varas pārstāve, kas konkrēto nolēmumu pieņēmusi.
Tie, kas nezina vai ir piemirsuši, tad saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 17. pantu cilvēktiesību ierobežojumu kontroles funkcija pirmstiesas kriminālprocesā un apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas funkcijas kriminālprocesā ir nodalītas. Ja izmeklēšanas tiesnese, redzot acīmredzamus cilvēktiesību ierobežošanas pārkāpumus, bija piemērojusi apcietinājumu Artjomam Babenko, tad augstāka līmeņa tiesa gluži vienkārši turpināja pildīt Kriminālprocesa likuma 40. pantā noteikto pienākumu – izvērtēt, vai nav noticis personas cilvēktiesību pārkāpums konkrētajā kriminālprocesā. Un konkrētajā krimināllietā šāds pārkāpums nepārprotami tika konstatēts.
Jāšaubās, vai iepriekš minēto apsvērumu dēļ šāda funkcija piemīt Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Tāpat jāšaubās, vai tā ir Valsts policijas vai Latvijas Republikas prokuratūras, kur nu vēl plašsaziņas līdzekļu kompetences sfēra.
Šajā ziņā eļļu ugunij pielej Latvijas Republikas prokuratūras pārstāvja, Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurora Alda Lasmaņa jau minētajā «TV3 Ziņu» sižetā paustais, ka viņam esot radusies virkne jautājumu, jo «[..] šī situācija [esot] neparasta, ja. Mani pārsteidz tas, ka personai netika, nu, tika atteikts šis te apcietinājums faktiski, un nezinu to, vai tā ir sakritība vai likumsakarība saistībā ar to, ka konkrētā tiesnese, kas skatīja šo jautājumu, tagad aiziet pensijā.» Netop skaidrs, kādēļ minētajam prokuroram bija radusies nepieciešamība publiski verbalizēt pašam sev radušos jautājumos, tos nevaicājot likumā noteiktajā kārtībā, pat ja viņam šāda kompetence piemistu. Šādā formā izteikti prātojumi un mājieni ir tiesu varas pārstāvi noniecinoši un nepārprotami ietekmē sabiedrisko domu, diskreditējot tiesnesi. Ja minētajam kungam bija konkrētas ziņas par faktiem, tad vajadzēja rīkoties atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai. Tāpat neviltotu izbrīnu raisa A. Lasmaņa kunga padziļinātā interese un spēja atlicināt savu brīvo laiku prātojumiem par citu prokuroru lietvedībā esošiem kriminālprocesiem.
Augstāka līmeņa tiesas tiesnese godprātīgi pildīja savus profesionālos pienākumus, savukārt prokuroram neizpratni vai pārsteigumu raisīja fakts, ka persona tikusi atbrīvota no apcietinājuma. Jāteic, ka arī aizstāvībai tas bija pārsteigums, jo augstāka līmeņa tiesa vienīgi ārkārtīgi retos gadījumos atzīst, ka izmeklēšanas tiesnesis sākotnējo apcietinājumu personai piemērojis prettiesiski. Aizstāvība vērš uzmanību, ka šāda augstāka līmeņa tiesas rīcība liecina par pienācīgu cilvēktiesību ierobežojumu kontroles funkcijas īstenošanu. Domājams, ka šim viedoklim varētu pievienoties vairums mūsu kolēģu, kas ikdienā praktizē krimināllietās. Un tieši šī iemesla dēļ jācer, ka, pienācīgi izvērtējot šo nolēmumu Augstākajā tiesā, drīzāk atklātos visnotaļ nepievilcīgā aina, kas saistās ar procesa virzītāju nekvalitatīvi, pavirši un tendenciozi sagatavotajiem ierosinājumiem par personu apcietināšanu.
Vērpt sazvērestības teorijas, meklēt cēlonības un sakritības starp tiesu sistēmai piederīgas personas individuālo izvēli doties pelnītā atvaļinājumā vai izdienas pensijā un tiesneša amata pienākumu izpildes laikā pieņemtu nolēmumu nedara godu nedz tamlīdzīgu uzskatu paudējam, nedz viņa pārstāvētajai iestādei. Interesenti, kāpēc A. Lasmaņa kungu, savukārt, maz interesēja fakts, ka arī procesa virzītāja uzreiz pēc apcietinājuma piemērošanas Artjomam Babenko 26. jūlijā devās atvaļinājumā. Vai tiešām prokuratūra tagad būs tā iestāde, kas uzņemsies arī kompetenci vētīt citu tiesu sistēmai piederīgo personu atvaļinājumu grafiku un tiesības uz atpūtas laiku?
Neatbildēts arī paliek jautājums, vai valsts apsūdzības uzturētājas iestādes vadītājs vispār ir informēts par savā padotībā esošo prokuroru verbālajām vaļībām par kriminālprocesiem, kas nemaz neatrodas konkrētā prokurora lietvedībā. Turklāt nevar neatzīmēt arī publiski izskanējušo faktu, ka A. Lasmaņa kungs ir valsts apsūdzības funkcijas realizētājs kriminālprocesā, kurā apsūdzība par citiem apstākļiem celta Artjoma Babenko tēvam. Kā norādījis žurnālists Jānis Zvērs «TV3 Ziņu» raidījumā, A. Lasmaņa kungs «[..] uzskata, ka atrašanās Baltkrievijā atraisa rokas visdažādākajām potenciālajām darbībām, kas varētu būt arī pretrunā izmeklēšanas interesēm». Aizstāvība var vienīgi paust cerību, ka ar tamlīdzīgu metodoloģiju, izsakot subjektīvi spekulatīvus pieņēmumus un minējumus, netiek izmeklēti citi noziedzīgi nodarījumi Latvijas Republikā.
Kas attiecas uz izteiktajiem apgalvojumiem, ka Artjoms Babenko it kā esot «aizbēdzis» no Latvijas, ir jānorāda, ka viņš ar uzviju bija izpildījis Kriminālprocesa likuma 60.1 pantā noteikto pienākumu paziņot ne tikai savu atrašanās vietas adresi, sūtījumu saņemšanas elektronisko adresi, kā arī pat mobilā tālruņa numuru, lai gan procesa virzītāja pat tamlīdzīgu informāciju nebija pieprasījusi. Citiem vārdiem, Artjoms Babenko nekad nav izvairījies no izmeklēšanas norises vai «aizmucis» no Latvijas.
P. Bauskas minētajā «21. gadsimta Eiropas valstī» funkcionē arī tamlīdzīgs vispāratzīts princips kā nevainīguma prezumpcija, kas liedz izteikties par personas vainīgumu, iekams tā tikusi saukta pie likumā noteiktās atbildības. Tomēr kā A. Lasmaņa kungam, tā P. Bauskas kungam šis princips gan nav liedzis žurnālistiem paust emocionāli piesātinātus vērtējumus par konkrēto kriminālprocesu un Artjoma Babenko personību. Piemēram, P. Bauskas kungs izteicās, ka «[..] Eiropas valstī 21. gadsimtā tas galīgi nav normāli, ja kaut kādi kriminālie elementi šādā veidā cenšas risināt jautājumus.» No izteikuma kopējā konteksta nav divu domu, kurš šajā sentencē apzīmēts kā «kriminālais elements», un tieši tāpēc jāatgādina, ka tiesiskā valstī arī «nav normāli» nekad iepriekš nesodītu un pie kriminālatbildības nesauktu personu raksturot kā «kriminālu elementu» jeb vienkārši par noziedznieku.
Šis kriminālprocess un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju kultivētā retorika, kuru nu tiražē gan valsts, gan komercmediji, vēlreiz izceļ jau daudzkārt uzdoto jautājumu par tiesiskuma, taisnīguma un individuālo brīvību nozīmi mūsu sabiedrībā. Nav citu sociāli pieņemamu izteikumu, kā vien dziļas nožēlas paušana par tieksmi vienpusēji izgaismot šīs krimināllietas mazticamo fabulu un uzturēt dzīvu nīkuļojošo leģendu par Artjoma Babenko it kā neremdināmo atriebības kāri pret kādu valsts amatpersonu.
Gan Valsts policijas, gan Latvijas Republikas prokuratūras amatpersonu publiski izskanējušie izteikumi robežojas ar Kriminālprocesa likuma 19. pantā nostiprinātās nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, un aizstāvība var uzdot tikai vienu jautājumu – ar kādu mērķi medijos tiek īstenota tamlīdzīga pret Artjomu Babenko vērstā informatīvā ofensīva? Vai patiešām tiesībsargājošo iestāžu uzdevums ir iebiedēt kriminālprocesuālā izpratnē nevainīgu personu un apzināti ietekmēt tās spēju kvalitatīvi un jēgpilni aizstāvēties pret nekonkretizētām un vēl nepierādītām aizdomām? Bez liekulības jāteic, ka vienīgi ar vīrišķības un drosmes īpašībām apveltīts cilvēks varētu stāties pretī tamlīdzīgiem «izmeklēšanas interešu» pārstāvjiem, kas tikko uzsākta kriminālprocesa izmeklēšanas stadijā nekautri uzdrīkstas pārmest izvairīšanos, traucēšanu un nepakļaušanos procesa virzītāju prasībām. Turklāt aizstāvību neizbrīnītu arī fakts, ja pēc atgriešanās Latvijā Artjomu Babenko aizturētu un mēģinātu viņa personisko brīvību ierobežot uz vēl kāda absolūti triviāla pamata, ar tādu pašu nenoteiktības pakāpi un uz minējumu un pieņēmumu pamata pilnā nopietnībā mēģinot personu turēt aizdomās par vēl kāda Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzēta noziedzīgā nodarījuma organizēšanu, sagatavošanos tam vai varbūt izdarīšanu.
Aizstāvība informē, ka Artjoms Babenko viennozīmīgi un nepārprotami turpinās savu tiesību un interešu aizsardzību, izmantojot visus Latvijas Republikā un ārpus tās atzītos tiesību aizsardzības mehānismus, aizstāvoties pret valsts amatpersonu paustajiem pieņēmumiem un patvaļīgiem lēmumiem.
Paliek vien atklāts retorisks jautājums – vai ar tādu pašu azartu un degsmi sabiedriskie mediji, Valsts policija un Latvijas Republikas prokuratūra centīsies noskaidrot to anonīmo komentētāju IP adreses, lai sauktu šīs personas pie likumā paredzētās atbildības par neslavas celšanu godājamai, cienījamai, taisnīgai un godīgai tiesnesei. Kaut kas mums liek sacīt, ka visdrīzāk ne. Jo tas taču nevienu neinteresē…
Visbeidzot, jāvaicā – vai šīs histērijas iniciatori, eskalētāji un turpinātāji nav aizdomājušies par to, ka ar Augstākās tiesas iesaisti šajā kriminālprocesā jau tās pirmstiesas kriminālprocesa norises stadijā, netiek pārvilkta trekna svītra pār jebkādām racionālām un saprātīgām personas tiesībām paļauties uz taisnīga noregulējuma panākšanu šajā kriminālprocesā kādā no Latvijas Republikas tiesu instancēm? Vai nešķiet dīvains arī fakts, ka Latvijas Republikas tiesneši, kas devuši zvērestu, pēc kriminālvajāšanas funkcijas realizētāju pirmā svilpiena tiek pakļauti vērtēšanai Tieslietu padomē, kā tas notika gluži nesen kādā citā kriminālprocesā? Visdrīzāk būtu jābeidz izdabāt tamlīdzīgu amatpersonu kaprīzēm, kuras savas iegribas vizuāli paspilgtina kā mazi bērni – piesitot kāju pie zemes.