Norvēģu polārpētnieka un politiķa Fritjofa Nansena (Fridtjof Nansen, 1861–1930) vārds mūsdienās ir nepelnīti mazpazīstams. Tomēr šodien vērts atgādināt, ka pirms simts gadiem – 1922. gada 10. decembrī – Nobela miera prēmija tika piešķirta F. Nansenam, cildinot politiķa darbu, palīdzot Pirmā pasaules kara un ar to saistīto konfliktu bēgļiem, kas kara seku rezultātā iezīmēto jauno valstu robežu dēļ bija zaudējuši ne vien mājvietu, bet arī, iespējams, būtiskāko tiesisko saikni, kas personai var būt ar savu valsti, – pilsonību. [1] Dažus mēnešus iepriekš teju miljons bēgļu, no kuriem lielākais vairums bija devušies uz Rietumvalstīm Krievijas pilsoņu kara dēļ, bija saņēmuši tā dēvētās Nansena pases – īpašu ceļošanas dokumentu, kas bezvalstniekiem un bez dokumentiem palikušajiem piešķīra tiesības ceļot starp Tautu Savienības dalībvalstīm un piešķirt vismaz pagaidu noteiktību jautājumā par bēgļu tiesisko statusu.

Gadsimtu vēlāk Eiropa no jauna sastopas ar totalitārisma politisko kursu īstenojošu režīmu un agresīvu, naidpilnu izrēķināšanos ar politiskajiem opozicionāriem un oponentiem, kas nesaudzīgās iekārtas ambīciju vārdā nevairās uzsākt aktīvu karadarbību, pastrādājot neskaitāmus noziegumus Ukrainā. Putina režīma īstenotais karš Ukrainā pēc 24. februāra miljoniem Ukrainas un arī Krievijas Federācijas pilsoņiem – žurnālistiem, māksliniekiem, zinātniekiem un daudziem citiem – licis doties bēgļu gaitās, meklējot patvērumu no kara vai politiskā režīma citviet pasaulē.

Arī Latvijā arvien biežāk konstatējami gadījumi, kad personas, bēgot no politiski motivētas vajāšanas Krievijā, ar kuru sen zudusi jebkāda nacionāli vai kādiem citiem apsvērumiem motivēta piederības saikne, lūko rast patvērumu. Šķietami risināmu situāciju krietni sarežģītāku vērš apstāklis, ka vairumam trešo valstu ieceļotāju, kas patlaban ierodas Latvijā, ceļošanas dokumentiem beidzies derīgums vai, piemēram, viņi ir vēl kādas trešās valsts pilsoņi. Taču vietējās valsts pārvaldes institūcijas, nesaskatot tiešus draudus personai tās pilsonības valstī, piemēram, Krievijas Federācijā, praksē atsaka bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu šādos apstākļos esošām personām, to pamatojot ar formāliem, it kā likumīgiem ieganstiem, tajā skaitā, atrunām, ka persona var atjaunot savu ceļošanas dokumentu savā pilsonības valstī vai papūlēties atteikties no trešās valsts pilsonības. Tādējādi tiesiskā regulējuma vakuums šādā neapskaužamā situācijā nonākušus cilvēkus faktiski piespiež padevīgi gaidīt brīdi, kad likumdevējam labpatiks normatīvajā regulējumā noteikt tiesisku pamatu uzturēšanās tiesību piešķiršanai. Taču realitāte ir tāda, ka ikvienam no šiem cilvēkiem jebkurā brīdī var rasties nepieciešamība saņemt medicīniskus pakalpojumus, nodot asins analīzes, vakcinēties vai gluži vienkārši uzsākt darba attiecības, lai nopelnītu iztiku. Atstājot šī neērtā jautājuma risināšanu novārtā, patvēruma tiesību jomā Latvijā patlaban izveidojusies tā dēvētā starptautiskajās tiesībās pazīstamā tiesiskā limbo situācija.

Limbo jeb nenoteiktības situācija nozīmē apstākļus, kad migrantus «[..] faktiski [..] nevar izraidīt, nav pamata viņu aizturēšanai, bet vienlaikus viņu statuss un tiesības netiek noteiktas likumā» [2]. Ticis uzsvērts, ka personai limbo apstākļos nav pamattiesību garantiju, tādējādi šāda situācija ir pretrunā ar Latvijai saistošiem starptautiskiem un Eiropas dokumentiem. [3] Citviet limbo raksturots kā nenoteiktās neziņas un aizmirstības stāvoklis. [4] Jēdziena «limbo» izcelsme saistāma ar katolisko katehismu, proti, pēc Romas katoļu baznīcas doktrīnas limbo ir vieta, kur mājo nekristīto bērnu dvēseles, kas nav nonākušas paradīzē, bet nav nonākušas arī ellē vai šķīstītavā. [5] Kā savulaik rakstījis Anšlavs Eglītis, atrodoties limbo stāvoklī, personas dvēsele «[..] gan necieš īpašas mokas, bet tām laupīti arī debesu prieki. Par limbo dēvē arī aizmirstības vietu, kur nokļuvušos vairs neviens neatceras» [6]. Ojārs Kalniņš limbo stāvokli raksturojis kā bezspēcību, kurā persona tiek atstumta, izraidīta no tās valsts puses, kurā dzīvo, vienlaikus viņam tiek liegts vai nav iespējams to atstāt. [7]

Atgādināms arī tas, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi [8] pamatprincips ir «atgriezt» vai «legalizēt». [9] Citiem vārdiem, valstij ir jānodrošina personas cilvēktiesības, vairoties to nostatīt limbo jeb tiesiskajā nenoteiktībā. Patvēruma un pilsonības tiesību jomā uzmanība vēršama uz Komisijas paziņojumā Padomei un Eiropas parlamentam par ES atgriešanas politiku norādīto: «Vairumā dalībvalstu trūkst publisku atbalsta struktūru nelikumīgiem migrantiem, kas ir atbrīvoti no turēšanas apsardzībā, jo izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla. Tā kā dalībvalstīs nav noteikts konkrēts juridisks pienākums nodrošināt šai cilvēku grupai materiālos iztikas līdzekļus, viņi atrodas juridiski nenoteiktā situācijā [oriģinālvalodā lietots vārds «limbo» – autores piezīme], kurā var paļauties uz privāto vai brīvprātīgā darba sektoru vai kurā viņi potenciāli tiek spiesti iesaistīties nelegālā nodarbinātībā iztikas līdzekļu iegūšanai. Dažas dalībvalstis pašlaik rāda labu piemēru, piešķirot ikmēneša pabalstu un palīdzot šiem cilvēkiem atrast mitekli.» [10]

Savukārt Latvijas cilvēktiesību centrs uzsvēris: «Neregulāro migrantu, kurus nevar atgriezt, statusa legalizēšanas prakse dalībvalstīs ievērojami atšķiras, tādēļ EK plāno izstrādāt vadlīnijas un rekomendācijas, lai novērstu to, ka personas pārāk ilgu laiku atrodas nenoteiktā (limbo) situācijā, un to, ka viņas ilgstošu laika posmu var saskarties ar savu pamattiesību neievērošanu un nelikumīgu atkārtotas aizturēšanas risku. Nesen veikts pētījums atklāj, ka vairākās ES dalībvalstīs tiesību sistēmā ir ieviests tā sauktais pagaidu statuss (angļu val. – tolerated stay) vai uzturēšanās atļauja situācijās, kad ārzemnieku nav iespējams atgriezt atpakaļ līdz uzsāktā procedūra ir pabeigta.» [11]

Pērn publicēts pētījums liecina, ka Latvijā ir visievērojamākās problēmas ar jebkāda veida alternatīvu statusu piešķiršanu juridisku jeb likumīgu iemeslu dēļ. [12] Visā «[..] Eiropas Savienībā ir personu grupas, kas dzīvo ilgstošā nabadzībā, bez piekļuves pamata ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Tas ir saistīts ar juridisko limbo, kurā viņi dzīvo. Lai gan viņi atrodas neregulārā administratīvā situācijā Savienībā, viņus nevar nosūtīt atpakaļ uz viņu izcelsmes valstīm juridisku vai praktisku šķēršļu dēļ. Tādēļ tie paliek dalībvalstu teritorijā ar dažādiem pielaides statusiem. Tomēr iecietība nenozīmē legalizāciju, bet gan ierobežotu vai netipisku statusu, kurā neizraidāmi migranti nonāk slazdā, dažkārt uz gadu desmitiem. [13] Konstatējams, ka pilsonības un patvēruma jomā ar limbo apstākļiem ir saprotama situācija, kurā valstij nav juridiska risinājuma statusa piešķiršanai personai, bet vienlaikus nav juridiska pamatojuma personas izraidīšanai» [14].

Ielāgojot to, ka Latvija savā pamatlikumā pašidentificējas kā demokrātiska republika, šādos apstākļos uzdošanas vērts ir jautājums, vai, politiski motivētu ieganstu dēļ vairoties izveidot juridisku ietvaru tiesiska statusa piešķiršanai politiskajiem bēgļiem, tiek izpildītas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā? Pagaidām izskatās, ka ne. Un par to liecina vairākas zvērinātu advokātu biroja «Rusanovs & Partneri» vestās lietas.