Grāmata man asociējas ar dokumentālo kino. Sajūta, ka iet bildes, un viss sižets skatāms kā zem palielināmā stikla lupas.

Kas gan ir tas iemesls, tā iekšējā degviela, kura rezultējusies jaunā izdevumā un kuras dēļ esam sapulcējušies jaunās grāmatas atvēršanas svētkos?! Kādēļ gan radusies radošā dueta Egons Rusanovs/ Linda Lielbriede radītā triloģijtipa grāmata «Kādas nodevības ģenealoģija»? Kādēļ bez Pumpura Lāčplēša un Kangara drāmas mēs iepazīstam jaunas?!

Tā ir cilvēka mūžsenā tieksme, vēlme, mēģinājums saprast cilvēku dabu. Kas esam, kādi esam?!

Šajā gadījumā vēlme izprast notiekošo vēstures kontekstā, it kā iesēžoties laika mašīnā. Kur esam – cik tālu/un VAI vispār esam pagājuši uz priekšu.

Ar vislielāko interesi lasīju Egona ievadrakstu, viņa atziņas par dzīvi, šo laiku. Tas izdarīts interesanti, no dažādiem rakursiem. Manuprāt, tieši grāmatas ievads ir tās saturiskais centrs – summa summarum.

Te mēs nonākam pie otras līdzautores. Linda Lielbriede, pārnestā nozīmē, grāmatas satura muskuļiem pievienojusi akadēmiski nevainojamu, literāri baudāmu miesu. Lindas Lielbriedes kvalitatīvās, svaigās, maģistratūras mācībās balstītās zināšanas, neapstrīdamu autoritāšu – klasiķu Sokrāta un Aristoteļa savulaik pausto atziņu mūžzaļais patiesīgums kopainā ar pikanto Zigmunda Freida un dziļi saviļņojošo Johanna Gētes reinkarnācijas Kārļa Gustava Janga atziņu pārsteidzošajām esejiskajām atklāsmēm par cilvēka garīgās struktūras komponentēm nodrošina nevainojamu advokatūru, necaursitamu tiesisko aizsardzību Egona Rusanova atziņām mūsdienās. Un lieliski tās ierāmē. 

To saku ar mīlestību, bez mazākās ironijas. Būt blakus Egonam un nebūt viņā ietekmē (vai ēnā) ir diezgan nereāli. Piedzīvoju to vismaz divkārt – sēžot blakus Egonam skolas solā un tādējādi (nošpikojot) kļūstot par otro labāko matemātiķi klasē, un, protams, cenšoties panākt viņu klavierspēles studijās. Pat tur nevis Svjatoslavs Rihters vai Vladimirs Horovics vai Hermanis Brauns tika minēti kā profesionālais piemērs, kam sekot, bet jūs jau uzminējāt – kurš.

Lasot grāmatu¸ man bija tāda analītiska paštesta sajūta. Tāda salīdzināšanās atziņās. Pēc grāmatas izlasīšanas – arī attālinātas, paralēlas pārdomas par tēmu – kā profesija būvē, attīsta, ietekmē cilvēka ievirzi, personību. Cik grūti «smagā vidē» neieslīgt apātijā, «palikt cilvēkam». Grāmata izteikti, nesaraujami saistīta ar autoru profesionālo – juridisko vidi, kurā autori ikdienas darba gaitās uzturas. Juristu – advokātu –Latvijas tiesu sistēmas vide ne tuvu nav ne vienkārša, ne viegla. Tā ir izaicinoša. Pie juristiem – advokātiem – nevēršas gadījumos, kad laimes sajūtas par daudz. Īpaši kriminālprocesuālā vide, pieļauju, ir īpaši toksiska.

Jautājums. Vai gan iespējama šādā darba vidē izauklēta laimes izjūta?! Šķiet, ka vismaz juristiem – nē. Egons Rusanovs darbā «Kādas nodevības ģenealoģija» proponē «luterisko» atziņu, ka cilvēks piedzimst ļauns pēc iedabas un glābt var tikai un vienīgi darbs ar sevi. Nu ko – savā piemērā viņš to pārliecinoši rāda. Nav jau Egona jubilejas reize, lai dziedātu te slavas ditirambus, bet objektīvi jāatzīst, ka viņā savā profesionālajā nozarē, paralēli 1. – advokāta pienākumiem, kļuvis arī par – 2. – «tiesību akadēmiķi» ar lielu bagāžu zinātnisko publikāciju jomā, un vēl – 3. – ne tik senā saruna ar Ritu Aksenoku tika minēts kā labākā opcija Latvijas ģenerālprokurora amatam. 

Retoriskais, smagais jautājums – ko šis plašais jaudīgais placdarms – pārnestā nozīmē – «maksā» pašam Egonam.

Labā ziņa grāmatas sakarā. Ja nebūtu šo specifisko, dziļo zināšanu un dzīves un darba pieredzes –šāda grāmata nemaz nevarētu tapt! Tie ir tie nepieciešamie nosacījumi, lai uzņemtos iespējami objektīvi izvērtēt starpkaru Latvijas juridiskajā jomā iespēto un izsekotu grāmatas varoņa – nevaroņa – profesionālās dzīves līkločiem!

Līdzīgi kā sava tēvabrāļa Ulda Lasmaņa grāmatā «Arveds Bergs. 1934 – 1941 Neizsūtīta trimdinieka piezīmes» iepazinu Latvijas 2. brīvvalsts laika politikas aizkulises, tā Egona un Lindas grāmatā sapratu, kā autoritārs režīms varēja kļūt «tiesiski leģitīms».

 Un protams, tam sekoja stāsts par personību, kas šajā procesā piedalījās. Spēle ar puspatiesībām, «rotaļas» ar sirdsapziņu, par to maksājot ar uzņēmīgas, talantīgas, jaudīgas personības patības devalvēšanos. 

Man pašam te radās pārdomas par presē lasīto piemēru par izlūkdienestu rekomendācijām. Vienīgi Izraēlas dienesta instrukcijā esot punkts, ka «iekrišanas» gadījumā pienākums droši stāstīt it visu, ko zini… Kalmes-Karčevska kunga gadījumā tas, izskatās, nenostrādāja. Taisnība izrādījās Kārlim Ulmanim.

Ikvienam no mums agrāk vai vēlāk nākas uzdot pašam sev svarīgus, eksistenciāli būtiskus jautājumus. Un ir labi, ja ir drosme un iespēja un atbildība savās atziņās dalīties ar līdzcilvēkiem. Grāmatas autori pieļāva, ka ir, iespējams, vecmodīgi, bet toties ir īsti, patiesi un citādi būt nevar. Paldies par «tīru mantu». Sirsnīgs paldies grāmatas līdzautoriem Egonam Rusanovam un Lindai Lielbriedei par to, ka viņi dod iespēju mums iepazīties ar savām dzīves atziņām un Latvijas vēstures būtisku lappusi. Par vienu balto plankumu Latvijas vēsturē mazāk! Paldies ikvienam, kas pielika savu sirdi un roku, ieguldīja savu talantu grāmatas tapšanā.