Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī bija Latvijas suverēna gribas akts, cita starpā īstenojot tam piemītošās pašnoteikšanās tiesības. Šīs gribas īstenošanu realizēja Latvijas Tautas padome uz tās 17. novembrī izdotās Politiskās platformas [1] pamata. Tādējādi Latvija, kas iepriekš bija ietilpusi Krievijas impērijas un vēlāk Krievijas Republikas suverenitātē ar tajās noteiktajām tiesībām, nu tika izsludināta kā republika uz demokrātiskiem pamatiem.

Jāpiekrīt apgalvojumam, ka neviens likumdevējs tūdaļ pēc valsts izsludināšanas nav spējīgs izstrādāt un pieņemt tik daudz jaunu tiesību aktu, kas pilnībā spētu aizstāt visas iepriekšējā periodā piemērotās tiesību normas. [2] Ar šādu realitāti saskārās arī jaundibinātā Latvijas Republika, kuras pilnvērtīga funkcionēšana nebija iespējama bez atbilstošām tiesiskā ietvara ikdienas norišu turpmākai normatīvai reglamentēšanai. Varētu apgalvot, ka šī ietvara noteikšana norisa divos posmos. Visupirms – ar Latvijas Tautas padomes 1918. gada 6. decembrī pieņemto “Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību” [3], kura 1. pantā tika nostiprināts: “Latvijas tiesas un ar viņām saistītās iestādes darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kādi priekš Latvijas bija spēkā līdz 1917. gada 24. oktobrim”. Līdz ar to jau pirmais Latvijas likumdevējs atzina, ka lielinieku apvērsuma rezultātā radītās padomju varas tiesības nav atzīstamas par tiesību avotu Latvijā. [4] Savukārt par otro posmu ir atzīstams Latvijas Tautas padomes 1919. gada 5. decembra “Likums par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā” [5] (ciktāl tie nebija atcelti vai aizstāti ar Latvijas valsts likumiem un nebija pretēji Latvijas valsts interesēm), kas atkārtoti nostiprināja jau gadu iepriekš noteikto situāciju par valstī piemērojamajām tiesībām.

Raugoties izprast kriminālprocesa filozofijas nostiprināšanās ceļus un izplatības ierosmes, jāatzīmē kopējais vispārīgās tiesību teorijas un filozofijas izpratnes diskurss, kāds bija raksturīgs Latvijas starpkaru perioda tiesību sistēmai. Tamlīdzīga analīze vissekmīgāk īstenojama, ievērojot ne tikai starpkaru periodā publicētos autoritatīvākos darbus šajā tiesību zinātnes disciplīnā, bet arī ņemot vērā apstākli, ka, pamatojoties uz minētajiem Latvijas Tautas padomes pieņemtajiem tiesību aktiem, starpkaru periodā bija vērojama pilnvērtīga tiesu varas un tiesību kontinuitāte ar Krievijas impērijas kriminālprocesu, pārņemot gan normatīvo regulējumu, gan doktrināro izpratni. [6] Turklāt šāda kontinuitāte attiecās arī uz Kriminālprocesa likumiem [7], kas, ievērojot gan attiecīgi veiktos grozījumus, faktiski vien bija tas pats Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikums.

Starpkaru perioda kriminālprocesuālistu attieksme pret šo tiesību aktu bija visnotaļ pozitīva, cita starpā uzsverot, ka 1864. gada Kriminālprocesa nolikums “[..] nostādams savas pilnības pēc Eiropas lielāko kriminālprocesuālo likumdošanas pieminekļu pašā pirmajā vietā” [8]. Arī mūsdienās tiek uzskatīts, ka, neraugoties uz impēriskās iekārtas autokrātisko būtību, kas stipri vien atpalika no demokrātijas tendencēm 19. gadsimta Eiropā, tiesību sistēmas ziņā tiklab regulējuma, gan doktrinārās attīstības jautājumos tā pilnībā varēja tikt atzīta esam par piederīgu kontinentālās Eiropas tiesību lokam. [9]

Šajā ziņā visplašākais krievu tiesību izpratnes un filozofiskās apziņas skaidrojums sniegts Makša Lazersona (Max Matatjahu Laserson, 1887–1951) 1933. gadā publicētajā grāmatā “Krievu tiesību filozofija” (oriģ. – “Die russische Rechtsphilosophie”) [10], kuras priekšvārdu sarakstījis vācu tiesību filozofs Gustavs Radbruhs (Gustav Radbruch, 1878–1949). Saskaņā ar M. Lazersona viedokli, kuram savā recenzijā pievienojās ar profesors Vasilijs Sinaiskis (1876–1949), Krievijas tiesību filozofija jau vēsturiski faktiski attīstījusies divos virzienos – tā dēvētajā Pēterburgas skolā un Maskavas skolā. Pirmajai bija raksturīga tiekšanās uz Rietumeiropas vērtībām un konkrēta satura un formas tiesisko priekškrakstu radīšanu, turpretim pēdējai – izteikta austrumu domas un kultūras pārstāvēšana, kas uz tiesību vērtību raugās caur to satura derīguma prizmu. [11] Autoritatīvāko šo tiesībteorētisko skolu pārstāvju viedokļu analīze, autores ieskatā, varētu sniegt atbildi arī uz iepriekš formulēto jautājumu arī par tām ierosmēm, kas ietiecas kriminālprocesa filozofijas attīstības sfērā.

Vispirms pievēršoties Maskavas skolas redzamāko pārstāvju darbiem, vērts atzīmēt Maskavas Universitātes profesora, ievērojama tiesību filozofa un sociologa Venjamina Hvostova (Вениамин Михайлович Хвостов, 1868–1920) darbu “Vispārigā teesību teorija”, kas 1924. gadā tika tulkots un izdots latviešu valodā. [12] Profesora V. Hvostova ieskatā, vispārīgās tiesību teorijas uzdevums ir izzināt tiesību pamatjautājumu: par valsti un par tiesībām, kas atrodas nepārtrauktā savstarpējās sadarbības procesā, turklāt tos vienojošais elements ir cilvēku radītā sabiedrība. [13]

Sabiedrība, savukārt, nav uzskatāma par monolītu cilvēku kopuma sakausējumu, bet gan to veido atsevišķas dažāda lieluma, rakstura un citām individuāli nosacītām saitēm apvienojušās cilvēku grupas. [14] Principiāli piekrītot Aristoteļa nostādnei par valsts dabisko izcelšanos un tās saistību ar cilvēku kā sabiedrisku būtni, profesors V. Hvostovs cilvēka sociālo dabu galvenokārt sasaistīja ar intuitīvām dabiskām dziņām un pakāpenisku šo dziņu apzināšanos, tādējādi tās ievirzot racionālākā gultnē.

Jāatzīmē, ka profesors V. Hvostovs atzina tiesību dalījumu privātajās un publiskajās, kas saistāma ar aizsargājamo interešu apjomu un piederību konkrētam subjektam vai subjektu lokam (sabiedrībai, vēlāk – valstij). [15] Pievēršoties krimināljustīcijas un penitenciārās sistēmas lomai valsts funkcionētspējā, minētais autors norādīja, ka šīs publiskās intereses valsts dzīvē ir tik svarīgas, lai “[k]ā šo interešu īpašnieks valsts parādās kā spēks, kurš stāv pāri atsevišķiem cilvēkiem un pavēl pēdējiem” [16]. Līdz ar to kā vienu no publiskā vai privātā kārtā aizsargājamu interešu nošķiršanas līdzekļiem profesors V. Hvostovs atzina vērtējumu par veidu, kādā šīs intereses aizsargājamas. Tādējādi, ja privāto tiesību aizsardzība īstenojama uz personas iniciatīvas pamata, tad to uz personas sūdzības pamata vai nereti ex officio turpina īstenot pati valsts, iestājoties par šīm publiski tiesiskajām interesēm, ja tās tikušas pārkāptas vai aizskartas. [17] Līdz ar to šādā “[..] gadījumā aizstāvību ierosina valsts varas orgāni un tā notiek administratīvā vai kriminālprocesa formā” [18]. Minētā tēze pelna ievērību tālab, ka tā pēc būtības formulē kriminālprocesa uzsākšanas un veikšanas pamatu – publisko interešu aizstāvības nepieciešamību. Vienlaikus, ievērojot to, ka 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma teorētiskā konstrukcija atzina trīs līdzāsesošas puses krimināltiesā, kas precīzi saskan ar profesora Jūlija Vargas (Julius Vargha, 1841–1909) konceptu par akuzatoriālo trīsvienību, [19] būtu jāsecina, ka arī profesora V. Hvostova uzskats par kriminālprocesa ietilpināšanu publisko tiesību jomā kā publiski tiesisko interešu aizstāvības formu pēc būtības atzīst to, ka indivīds, kas iesaistīts kriminālprocesā, līdzvērtīgi bauda tiesības uz aizstāvību – garantiju pret resursu un varas ziņā nesalīdzināmi pārākās valsts iejaukšanos personas aizsargājamā individuālajā integritātē. Zināmā mērā šis uzskats atbalsojas arī profesora V. Hvostova apgalvojumā, ka “[k]rimināltiesības ir to normu kopums, kas regulē valsts tiesību sodīt par noziegumiem un likumīgi notiesātā pienākumu padoties spriedumam” [20]. Savukārt tiesas uzdevums kriminālprocesā ir “[..] izmeklēt jautājumus par kriminālnoziegumu izdarīšanu un noziedznieku sodīšana pēc likumā paredzētiem sodiem.” [21] Atbilstoši šādai konstrukcijai “[..] valsts soda par noziegumiem pati savās interesēs kā par darbiem, kuri bīstami visai valstij” [22].

Vienlaikus tomēr profesors V. Hvostovs atzina arī sacīkstes principa esību un, lai gan uzstāja uz tiesas pienākumu izzināt patiesību, tomēr norādīja, ka “[t]iesu sacīkste krimināllietās lielā mērā pārveidota. Te sacīkstes princips saskaņots ar tā sauc. apvainošanas procesu, pretēji izmeklēšanas procesam.” [23] Paskaidrojot šo viedokli, minētais autors norādīja, ka izmeklēšanas process apzīmē tādu kriminālprocesa norises modeli, kurā tiesa pati uzsāk procesu, savāc pierādījumu un taisa spriedumu, taču “[..] tādā stāvoklī tiesa, neizbēgami, kļūtu partejiska, jo, ja viņa pati ceļ apvainojumu pret zināmu personu, tā aizvien gribēs uzturēt spēkā to apstākli, uz kura pamatojoties lieta iesākta” [24]. Turpretim sacīkstes jeb apvainošanas process nozīmē to, ka tiesas priekšā “[..] stājas divas puses: apvainotājs un apvainotais, un tiesa ir kā bezpartejisks vidutājs starp viņiem. Par apvainotāju reti tiek pielaistas privātas personas. Vistiešāk šis uzdevums tiek uzlikts valsts varas priekšstāvim – prokuratūrai.” [25]

Tiktāl varētu uzskatīt, ka profesora V. Hvostova piedāvātais kriminālprocesa uzbūves modelis atbilst arī 19. gadsimta kontinentālajā Eiropā nostiprinātajai kriminālprocesa norises formai, kuru, starp citu, atzina arī 1864. gada Kriminālprocesa nolikums. Tomēr šāds secinājums būtu pārsteidzīgs, ievērojot minētā autora turpmāko argumentāciju, ka sacīkstes princips kriminālprocesā “tīrā” veidā faktiski neeksistē un savā funkcionalitātē līdz ar to esot arī krietni vien ierobežots. Proti, pēc profesora V. Hvostova domām, “[..] tiesa nevar apmierināties ar to materiālu vien, kuru iesniedz abas puses, lai tikai izšķirtu strīdīgos faktus. Krimināltiesa no savas puses dara visu, lai noskaidrotu lietas apstākļus, viņa ievēro arī tādus faktus, uz kuriem neatsaucas ne viena puse, ne otra.” [26] Tāpat minētais autors atzina, ka “[..] apvainojošais orgāns jau dabīgi nostādīts izdevīgākā stāvoklī nekā apvainotais” [27] tālab, ka prokurors ir ne vien izglītots jurists un amatpersona, bet arī esot personīgi neieinteresēts lietas iznākumā. Tādējādi procesuālā balansa panākšanai atbilstoši minētā Maskavas Universitātes profesora domām tieši “[..] tiesai jārūpējas, lai arī apsūdzētais nepalikt bez juridiski izglītota aizstāvja” [28]. Tādējādi ikvienai valstij, kas risina krimināltiesiskās attiecības, kas radušās sabiedrībā, ir arī jārada apstākļi zvērinātu advokātu institūta esībai.

Pamatojot šo uzskatu, kas faktiski vērtējams kā tiesību uz aizstāvību viens no elementiem, profesors V. Hvostovs uzsvēra, ka neviens valsts interesēs neesot nevainīga cilvēka notiesāšana, jo tas grautu “[..] tiesas un tiesību cieņu un autoritāti, kā arī uzticību tiesai” [29]. Tādējādi profesors V. Hvostovs nonāca līdz atziņai, ka princips – “[..] katras šaubas tiek iztulkotas par labu apsūdzētam” [30] – jeb nevainīguma prezumpcija ir pati būtiskākā tiesību uz aizstāvību garantija.

Analizējot Maskavas skolas vispārīgās tiesību teorijas ievirzes, svarīga ir arī atziņa par procesuālo statusu iedalījumu kriminālprocesā. Šajā ziņā profesors V. Hvostovs, ievērojot atzinumu par nevainīguma prezumpcijas neapgāžamo nozīmi kriminālprocesā, pauda vēl vienu fundamentāli būtisku secinājumu, proti, “[..] aizdomās turēšana netiek vairs pielaista” [31]. Šim konstatējumam, kuram autore jau ir pievērsusies citviet, piemīt ievērojama nozīme, mēģinot izprast Latvijas kriminālprocesa evolūciju, kas kopš 2005. gada reformas atzina par iespējamu radīt vēl vienu procesuālo statusu – aizdomās turētais. [32]

Arī procesuālo stadiju un posmu (arī – starpstadiju) izpratnes ziņā Maskavas skolas pārstāvis profesors V. Hvostovs nepieļāva atkāpes no kopējās kontinentālās Eiropas kriminālprocesa diskursa, uzsverot, ka iztiesāšanā būtiski esot tādi principi kā atklātība, tiešums un mutiskums, kā arī pierādījumu brīva novērtēšana. Vienlaikus viņš arī konstatēja, ka agrākās procesa stadijās – “[..] iepriekšējā izmeklēšanā un pie jautājuma izšķiršanas par nodošanu tiesai – minēto principu piemērošana ir ierobežota. Ierobežots ir arī sacīkstes princips [..]” [33].

Jāatzīmē, ka starpkaru periodā profesora V. Hvostova tiesībteorētiskā nostāja netika uzskatīta par nozares klasiku, tādējādi – satura ziņā par acīmredzami nepietiekamu vai nepilnīgu. [34] Līdz ar to, aplūkojot Maskavas skolas pārstāvju vispārīgās tiesību teorijas atziņu kopu, būtu pamatoti pievērsties arī cita, turklāt – starpkaru periodā krietni atzītāka tiesību zinātnieka – profesora Pāvela Vinogradova (Па́вел Гаври́лович Виногра́дов, 1854–1925) teorētiskajām atziņām, kas latviešu valodā tika publicētas 1920. gadā kā “Apcerējumi par tiesību teoriju”.

Savā lakoniskajā lekciju krājumā profesors P. Vinogradovs nepievērsās kriminālprocesuālo jautājumu novērtējumam teorētiskā dimensijā, tā vietā vispārīgi secinot, ka tiesību teorijas pamatuzdevums ir risināt zinātniskas problēmas un mēģināt atklāt tiesību normas iekšējo nozīmi. [35] Ievērību pelna minētā autora tiesību avotu iedalījums, secinot, ka taisnība (autores ieskatā, tulkojuma rezultātā profesors P. Vinogradovs tomēr ir domājis “taisnīgumu”) ir ne vien tiesību avots, bet arī tiesiskuma evolūcijas pamats, vienlaikus atzīstot, ka dabiskās tiesības nav tiesību avots, lai gan tās cieši saistītas ar taisnīgumu. [36]

Šī izvērtējuma loģiska konsekvence ir nepieciešamība pievērsties ievērojamā tiesību zinātnieka un filozofa, izteikta Pēterburgas skolas pārstāvja Leona Petražicka (Лев Ио́сифович Петражи́цкий, 1867–1931) tiesībfilozofiskajām nostādnēm. Tās 1931. gadā tika publicētas latviešu valodā kā diplomāta un senatora Kārļa Ducmaņa (1889–1943) atstāsts no Imperatora Sanktpēterburgas Universitātē klausītajām lekcijām.

Atbilstoši L. Petražicka filozofijai tiesības ir saistītas ar indivīda psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un kā tādas eksistē vienīgi cilvēka psihē. Tādējādi atbilstoši šai koncepcijai tiesiskā apziņa tika definēta kā sarežģītu emocionāli, intelektuāli-psihisko procesu rezultāts. [37] Savukārt psihi ietekmē četri faktori: intelekts, jūtas, griba un emocijas. [38] Atbilstoši šādai izpratnei tiesību modifikācijas vistiešāk var būt atkarīgas no tā, kāda evolucionārās attīstības pakāpē atrodas suverēns, no kura šīs tiesības ir atvasināmas. Lai gan arī minētais autors nepievērsās izvērstākām kriminālprocesa filozofijas pamatu apcerēm, būtiski ir tas, ka L. Petražickis par krimināltiesību centrālo uzdevumu nostata taisnību – un to ļauj īstenot taisnības koncepta daba sākot no likumdevēja un turpinot ar pašu tiesību piemērotāju. [39]

Demokrātiskās valstīs par šādu vērtību nesēju un sargātāju ir atzīstams tās pamatlikums. Latvijas Republikas Satversme pēc divu gadu darba tika pieņemta 1922. gada 15. februārī [40], taču balsu trūkuma dēļ netika pieņemts pilsoņu tiesību un pienākumu katalogs. Savā tiesiski-praktiskajā konsekvencē tas tomēr nenozīmēja, ka Latvijā kā demokrātiskā tiesiskā valstī šīs pamattiesības un brīvības netika atzītas – tas tikai nozīmēja to, ka tautai pašai bija jāturpina gādāt par šo tiesību un brīvību sargāšanu. [41]

Tam tomēr piemita sevišķa nozīme jautājumā par krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu un indivīda tiesisko garantiju piešķīrumu kriminālprocesā. Raugoties no mūsdienīga un konstitucionāla kriminālprocesa perspektīvas, [42] pat idejiski varētu būt visnotaļ sarežģīti apjaust tādu konceptu, kurā kriminālprocess faktiski funkcionē autonomi no valsts pamatlikuma, jo kriminālprocesuālās garantijas netiek uzskatītas par tādām, kas tiek atvasinātas no kādas augstāka juridiskā spēka tiesību normas. Patlaban valdošā izpratne, analizējot šī garantijas, nepārprotami tiek saistīta ar Satversmes 92. panta saturu un likumdevēja un tiesību piemērotāja spēju no tā atvasināt un konkretizēt noteiktas apsūdzētā garantijas. [43] Tādējādi, iepretim starpkaru periodam, mūsdienīga kriminālprocesa konstitucionalizēšana pat varētu būt vieglāks uzdevums, ņemot vērā šobrīd pieejamo doktrīnas un prakses apjomu, kā arī tiesiskās apziņas attīstības pakāpi. Vienlaikus, autores ieskatā, pats apstāklis, ka pamattiesību kataloga neiekļaušana Satversmē paģērēja tautas esību modrā sardzē pār pienācīgu tiesiskuma garantiju nodrošināšanu kriminālprocesā, prasīja daudz lielāku likumdevēja un kriminālprocesa zinātnieku iesaisti un kopdarbību jaunu grozījumu tapšanas un pieņemšanas procesā. Tas savukārt ļauj izskaidrot kriminālprocesa doktrīnas un ārvalstu tiesībzinātnieku filozofiski-teorētisko atziņu lomu jebkuras domapmaiņas laikā par kriminālprocesuālā noregulējuma pilnveidi.

Vienlaikus, protams, nevar uzskatīt, ka valsts kriminālprocesu neatzina par būtisku tās varas īstenošanas sfēru, jo starpkaru periodā bija atzīta izpratne, ka jebkuras pakāpes krimināltiesiski represīva iejaukšanās personas brīvības sfērā starp valsti un indivīdu rada jaunas tiesiskās attiecības un papildu publiskās atbildības uzņemšanās pienākumu, jo “[a]r šo momentu valsts iespiežas pilsoņa brīvības aplokā, kura neaizkaramību pati valsts ar savām normām pilsoņiem garantējusi.” [44] No šo normu saskanīguma ar tiesību teorijā un filozofijā attīstītajām “ideālā” kriminālprocesa pamatnostādnēm bija atkarīgs arī viss kopējais procesuālais taisnīgums. Savukārt no taisnīguma ir atkarīgs lietas rezultāts, kas nodarbina apsūdzētā prātu ikkatru procesa brīdi, jo notiesājošs spriedums var atstāt neizdzēšamas pēdas cilvēka dzīvē – no tā atkarīga personas cieņa, sabiedriskais stāvoklis un individuālā brīvība, reputācija un daudzi citi faktori, kas saistīti ar indivīda mijiedarbošanos sabiedrībā. [45]

Cilvēktiesību paradigma, kas Eiropā pakāpeniski joprojām nostiprinās pēc Otrā pasaules kara (1939–1945) beigām, normatīvi tiesiskajā dimensijā Latvijā bija vāji attīstīta starpkaru periodā, un tās pakāpenisku iekļaušanos nacionālajā tiesību sistēmā sekmēja tikai atsvabināšanās no padomju ideoloģiskajām un tiesību važām. Šis process, autores ieskatā, vismaz procesuālo krimināltiesību jomā turpinās vēl aizvien, [46] tādējādi jautājumiem par ārvalstu prakses un tiesībteorētisko un -filozofisko atziņu ietekmi uz nacionālās tiesību sistēmas pārmaiņām un pilnveidi arvien būtu atvēlama pietiekama vērība. Nikolajs Vīnzarājs (1905–1978) savulaik rakstīja, katrs jurists “[..] atcerēsies pazīstamos Kanta vārdus “Noch suchen die Juristen eine Definition zu ihrem Begriff von Recht” [vācu val. – Juristi joprojām meklē sava tiesību jēdziena definīciju. Autores piezīme.]. Ar šo teikumu nav domāts pateikt, ka juristi nav pratuši izzināt tiesību būtību, bet ir domāts pateikt pavisam ko citu: juristi nevar tikt klāt pie tiesību būtības, ja viņi reizē nav filozofi” [47].

Vērtējot to, vai austriešu kriminālprocesa nostādnes jelkādā pakāpē varēja tikt pārņemtas Krievijas impērijā un Baltijā, tostarp Latvijas teritorijā, uzmanība pievēršama tiesību avotos rodamajam Tērbatas Universitātē attīstītajam zinātniskajam diskursam un docēto studiju kursu novērtējumam. Šajā ziņā nozīmīga vēstures liecība ir Krievijas Senāta senatora Nikolaja Manaseina (1835–1895) revīzijas ziņojums. Tajā, raksturojot tautas izglītību un tās ieguves veidus, konstatēts, ka, lai gan visām Baltijas guberņām bija noteikta viena un tā pati kriminālās tiesāšanas kārtība atbilstoši 1864. gada Kriminālprocesa nolikumam, tomēr pretēji pārējai Krievijas impērijai Tērbatas Universitātē tika radīta un attīstīta “īpaša” Baltijas kriminālprocesa teorija. [48]

Senatora N. Manaseina vērtējumā, tā bija negatīvi vērtējama tendence, jo Tērbatas Universitātes absolventi šīs atziņas un “īpašās” Baltijas kriminālprocesa teorijas pamatnostādnes vēlāk ieveda arī Baltijas tiesu praksē. Tādā kārtā dabiski raisījās pretrunas gan ar Krievijas impērijas “likumdošanas vispārējo garu un principiem”, gan Krievijas Senāta praksi. [49] Savukārt pozitīvu apstiprinājumu tam, ka gan vācu, gan austriešu tiesības Baltijas guberņās bija aktuālas jau 19. gadsimtā, sniedz senatora N. Manaseina konstatējums, ka Tērbatas Universitātē līdztekus nepietiekamam krievu tiesību apguves apjomam “[..] studentiem uzliek pienākumu, starp citu, mācīties senvācu tiesību pieminekļus, kā arī pastiprināti mācīties vācu tiesību vēsturi” [50].

Ņemot vērā iepriekš paustos konstatējumus, tajā skaitā – par austriešu un vācu kriminālprocesa savstarpējām līdzībām, ir pamats uzskatīt, ka austriešu zinātnieku atziņas Latvijas kriminālprocesā varēja ienākt gan izglītības apguves procesā, gan implementējot 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma regulējumu nacionālajā tiesību sistēmā. Bez ievērības nav atstājama arī Latvijas starpkaru perioda autoru pozitīvā attieksme pret Austriju, to atzīstot par kultūras un izglītības citadeli. [51] To, iespējams, sekmēja arī abu valstu diplomātiskās saiknes, jo, piemēram, ar Austriju Latvijai bija ieviests bezvīzu režīms jau starpkaru periodā. [52]

Jāatzīmē, ka pat vēl mūsdienās Austrijas Kriminālprocesa kodekss savā pamatbūtībā tiek balstīts tajās doktrinārajās un teorētiskajās pamatnostādnēs, kādas bija raksturīgas Austrijas 1873. gada Kriminālprocesa kodeksam. [53] Savukārt tas savā praktiskajā konsekvencē nozīmē, ka vispārējo kriminālprocesuālo pamatprincipu maiņa ir attaisnojama tikai tad, ja tie vairs neatbilst savam mērķim vai to sasniegšana ir īstenojama ar mazāku līdzekļu ieguldījumu. [54] Tādējādi turpmākā ieskata nolūks ir sniegt vēsturisku analīzi par Latvijas kriminālprocesā sastopamajiem tiesību uz aizstāvību elementiem, kuru saturs vai nu ir bijis pakļauts austriešu kriminālprocesa doktrīnas ietekmei, vai arī to revīzija bijusi saistīta ar hipotētisku austriešu kriminālprocesa nostādņu pārņemšanu.

Starpkaru perioda kriminālprocess

Apgaismības laikmets bija lielo pārmaiņu periods visām Eiropas tautām, 19. gadsimtam iezīmējot modernās sabiedrības veidošanās aizsākumu. [55] Tagadējā Latvijas teritorijā dažādu sociālu un politisku iemeslu dēļ šo ideju pārnese notika ar novēlošanos, tādējādi izskaidrojot to, kāpēc teju pusgadsimtu senas tiesībdomas tika uzskatītas par atbilstošām implementēšanai nacionālajā tiesiskajā sistēmā. Tas attiecas arī uz kriminālprocesuālā noregulējuma jomu, kurā, turpinot attīstīt 1864. gada Kriminālprocesa nolikumu, starpkaru perioda tiesību doktrīnā ir fiksējams ne mazums atsauču uz Austrijas 1873. gada Kriminālprocesa likumu un tā izstrādes laikā paustajām kriminālprocesuālistu atziņām. Tādējādi autores mērķis ir atklāt to, kā šīs idejas tika atspoguļotas starpkaru tiesību avotos, bagātinot attiecīgā laikposma Latvijas tiesību doktrīnu un atsevišķos gadījumos rezultējoties praktiskās izmaiņās.

Filozofiskā dimensijā tiesību uz aizstāvību būtības izklāsts, domājams, varētu tikt publicēts pat vairākos desmitos mērāmos sējumos, tomēr šo tiesību esence, lai cik lakoniski to varētu tiekties izteikt, ir saistāma tieši ar psiholoģiskajiem apsvērumiem – apsūdzētā iekšējiem dzenuļiem un motivāciju. Vispirms – tie ir dzenuļi, kas nosaka pozīciju – atzīt vainu vai tomēr ne, kādu apsūdzētais uztur kriminālprocesa norises laikā, bet vēlāk – tie ir apsvērumi, kas izraisījuši konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Šajā ziņā, autores ieskatā, trāpīgu raksturojumu “tagadnes problēmām”, tostarp kriminālprocesuālajai “[..] vissarežģītāk[ajai] izmeklēšanas, apvainošanas un aizstāvēšanas aparatūr[ai]” [56] starpkaru periodā sniedza filozofijas doktors Teodors Celms (1893–1989), norādot, ka iekšējā “es” tveršana ir sarežģīta nodarbe, jo cilvēks un tā dvēsele nav atsedzama citu uztverei pilnībā. Tādējādi arī šī atskārta izraisa liktenīgo vientulību – apziņu, ka “[..] mēs visi esot kā cietumnieki atsevišķās kamerās, kas pat vislabākās saprašanās izdevības gadījumā tomēr paliks viens otram tāli.” [57] Pārnesot šo atziņu kriminālprocesuālā plaknē, it sevišķi – tiesību uz aizstāvību dimensijā –, iespējams arī rast atbildi uz to, kāpēc šai tiesiskajai garantijai ir tik nepārvērtējama nozīme. Proti, tā ir kolīzija starp sabiedrības interesēm un tiesībām uzzināt, noskaidrot un lūgt vainīgās personas sodīšanu valsts sodošās varas nesējiem un vienlaikus starp apsūdzētā kā neatkarīga, cieņu iemiesojoša indivīda tiesībām veidot funkcionālu eksistenci apkārtējā pasaulē, paļaujoties, ka viņa privātajā sfērā, visdziļākajos un apslēptākajos dvēseles un apziņas nostūros neviens nav tiesīgs ielauzties. Tādējādi tā ir demokrātiskas valsts kriminālprocesa pamatbūtība – apsūdzēto atzīt par subjektu, kas apveltīts ar tiesībām un garantijām, kas vērstas pret jebkādu vardarbīgu vai citā veidā ar spaidu un piespiedu līdzekļiem hipotētiski īstenojamu apsūdzētā integrālās būtības iespaidošanu.

Vienlaikus, autores ieskatā, šī tiesību uz aizstāvību esence – minimālais tiesisko garantiju apjoms pret jebkādu cilvēka cieņu pazemojošu attieksmi – mūsdienu apstākļos ir attīstāma arī līdz tādam tiesībpolitiskam un vienlaikus filozofiskam jautājumam kā – kādas tiesiskās garantijas jebkurš indivīds vēlētos baudīt, topot iesaistītam kriminālprocesā – sākot no tā sākumstadijas un visbeidzot ar tiesas nolēmuma pasludināšanas brīdi.

Tiesības uz aizstāvi un aizstāvības pielaišanas moments, izsniedzot apsūdzības rakstu

Tiesību uz aizstāvību izpratnes attīstība Latvijā veidojās, galvenokārt balstoties uz Krievijas impērijas laika un pārējās kontinentālās Eiropas kriminālprocesuālistu doktrinārajām atziņām. Kā viens no svarīgākajiem elementiem tika izvirzīta prasība aizstāvi atzīt par autonomu procesa dalībnieku, kura uzdevums bija līdzsvarot iespējami nelabvēlīgo situāciju, kurā atradās apsūdzētais. [58] Līdz ar to aizstāvis realizēja atbalsta, padomdevēja un oratora funkcijas. [59] Tādējādi, līdzīgi kā Austrijā, arī Latvijas kriminālprocesā tika nostiprināta izpratne, ka aizstāvja darbība nav vērsta tikai uz apsūdzētā tiesību un interešu aizsardzību, bet cita starpā vērsta uz kalpošanu sabiedrībai. [60] Atbilstoši šādai izpratnei aizstāvības funkcijas realizēšana ieguva vēl papildu dimensiju – būt par tiesību aizstāvi, ne tikai apsūdzētā nolīgtu profesionāli konkrētas pozīcijas aizstāvēšanai. Atsevišķi starpkaru perioda autori arī akcentēja to, ka aizstāvis nebūtu jāsaprot kā sava klienta “algotnis”, bet gan daudz drīzāk jāizprot kā sabiedrības interešu sargs, kurš vienlaikus mēģina nodrošināt taisnīgu tiesu un saudzīgu sodu apsūdzētajam. [61] Autores ieskatā, austriešu kriminālprocesam radniecīgas vēsmas bija sastopamas arī tiesībteorētisko apsvērumu saturā, kas atzina, ka aizstāvības institūts kopumā būtu vienādojams ar apsūdzēto un tā aizstāvi. [62]

Starpkaru perioda Latvijas kriminālprocesā apsūdzētajam pēc apsūdzības raksta izsniegšanas bija tiesības izraudzīties savu aizstāvi. [63] Tas varēja būt zvērināts advokāts, privātadvokāts, kā arī citas personas, kurām likumā nebija noteikti ierobežojumi vest svešas lietas. Ierobežojums sniegt juridisko palīdzību un aizstāvēt apsūdzēto, iekams lieta bija nodota tiesai, praksē tika uztverts kritiski, cita starpā uzsverot, ka tādējādi kriminālprocesā dominē inkvizitoriālais modelis un ar to saistītā procesa slepenība, turklāt plašas pilnvaras piešķirot prokuratūrai. [64]

Apsvērums, ka aizstāvja pielaišana kriminālprocesā ir pieļaujama vienīgi pēc tam, kad apsūdzētajam tika izsniegts apsūdzības raksts un tā procesuālais statuss ieguva “tiesājamā” apzīmējumu, raisīja nepieciešamību analizēt apsūdzētā nodošanas tiesai institūtu, kurš Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā funkcionēja atbilstoši Krievijas impērijas 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma tiesiskajai kārtībai līdz pat 1939. gada kriminālprocesa reformai. [65]

Apsūdzētā nodošanas tiesai institūts bija pazīstams visā kontinentālajā Eiropā, un praktiskā formā tas izpaudās tādējādi, ka prokurors, saņemot no izmeklēšanas tiesneša iepriekšējās izmeklēšanas aktus, vērtēja, vai lieta ir piekritīga prokuratūrai, vai izmeklējums ir ticis veikts pilnīgi un vai apsūdzētais būtu nododams tiesai, tas ir, vai prokurors no lietā iegūtajām ziņām varēja sagatavot pilnvērtīgu slēdzienu jeb apsūdzības rakstu atbilstoši Kriminālprocesa likumu 565. panta prasībām, kuru pēc tā apstiprināšanas uzturēt tiesā. [66] Ja lieta nebija izbeidzama, pēc apsūdzības raksta sagatavošanas tas tika nosūtīts apgabaltiesas Apsūdzības kameras prokuroram apstiprināšanai. Svarīgi atzīmēt, ka apsūdzības raksta mērķis starpkaru periodā, ievērojot apsūdzības vienīgi kā apsūdzētāja sākotnējā pieņēmuma nostiprinājuma formu, bija analizēt ne vien lietā iegūtos pierādījumus, bet vienlaikus arī atspoguļot paša “apvainotā” liecināto, tādējādi gan analizējot pierādījumus, gan arī tūlītēji atspēkojot apsūdzētā versiju par notikušo. [67] Turklāt Kriminālprocesa likumu 566. pantā bija ietverti apsūdzības raksta obligātie elementi. Tie bija: “1) notikums, kuram ir noziedzīga nodarījuma pazīmes, 2) šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laiks un vieta, cik tas zināms, 3) apsūdzētā nodarbošanās, vārds, tēva vārds un uzvārds vai pievārds, 4) pierādījumu būtība, kas lietā savākti pret apsūdzēto, 5) norādījums, kādam noziedzīgam nodarījumam pēc likuma atbilst caurlūkojamā nodarījuma pazīmes”.

Saskaņā ar Krievijas impērijas Tieslietu ministra un ģenerālprokurora 1896. gada rīkojumu, uz kuru bija fiksējamas atsauces starpkaru periodikā, apsūdzības raksta sagatavošanas pamatprasība papildus likumā paredzētajam bija tā iekšējā loģiskā konsekvence – faktisko apstākļu un juridiskās argumentācijas izklāsts atspoguļo prokurora apziņu par lietas turpmāko gaitu. [68] Šajā ziņā Pjotrs Jakobi (Пётр Никола́евич Яко́би, 1877−1941) uzsvēra, ka ar apsūdzības rakstu sākas lietas mutiskā caurlūkošana, līdz ar to iepriekšējo izmeklēšanu noslēdzošais dokumentus kalpo kā savdabīga programma, ar kuru prokurors “[..] uzstājās tiesā un, saprotams, ja labi sastādīts, tad atstāj iespaidu arī uz sekmīgu procesa gaitu arī tālākā lietas attīstībā.” [69] Tādējādi apsūdzības raksts kā procesuāls dokuments pildīja informatīvo un iztiesāšanas ietvaru noteikšanas funkciju.

Profesors Pauls Mincs (1868–1941), kritizējot apsūdzētā nodošanas tiesai institūtu, vērsa uzmanību uz to, ka tikai šajā brīdī apsūdzētajam tiek piešķirtas tiesības uz aizstāvi. [70] Tātad – tikai pēc tam, kad lieta pēc būtības jau bija nodota tiesā, apsūdzētā aizstāvība pirmoreiz varēja iepazīties ar visiem lietas materiāliem un to, kāpēc prokurora ieskatā tie pamato inkriminējošos apgalvojumus. Lai labotu šos fundamentālos trūkumus, P. Mincs aicināja izvērtēt Rietumeiropas valstu praksi un doktrīnu, tādējādi atsakoties no inkvizitoriālās dominantes iepriekšējā izmeklēšanā, un jāpiešķir tiesības ne tikai uz aizstāvi, bet arī jāparedz iespējas aizstāvim pieteikt lūgumus izmeklēšanas tiesnesim papildu pierādījumu ieguvei. [71]

Iepazinies ar austriešu kriminālprocesa praktiskajām iezīmēm un doktrīnu, prokurors Teodors Ūdris (1900–1944) oponēja P. Mincam par aizstāvja pielaišanas momentu un akcentēja, ka neesot bažu par nepeciešamību apsūdzētajam ātrāk nodrošināt aizstāvi, jo, lūk, “[..] Latvijas prokuratūra un izmeklēšanas tiesneši vienlīdz objektīvi un pilnīgi nepartejiski veic savus uzdevumus, rūpīgi sijājot lietas pierādījumus, nolūkā atrast materiālu patiesību tai, pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tā iznāktu par labu vai par ļaunu aizdomās stāvošam.” [72] To, ka Austrijā aizstāvis jau bija pielaists arī iepriekšējās izmeklēšanas laikā, [73] T. Ūdris sasaistīja ar austriešu kriminālprocesuālās tradīcijas attīstības pakāpi, vienlaikus uzsverot, ka Latvijā tamlīdzīga prakse būtiski palēlinātu kriminālprocesa norises gaitu. [74]

Apsūdzētā nodošanas tiesai institūta kontekstā bija fiksējami mēģinājumi pārņemt Austrijas kriminālprocesā pazīstamo fakultatīvo apsūdzētā nodošanas tiesai institūtu. [75] 1936. gadā tiesnesis Vladimirs Balodis (1897–1953), turpinot tolaik aktuālo diskusiju par atteikšanos no apsūdzības rakstu pārbaudes Tiesu palātas Apsūdzības kamerā, [76] pievērsās austriešu kriminālprocesā nostiprinātajai šī institūta izpratnei. [77] Kritizējot apsūdzības rakstu pārbaudes nepieciešamību kā lieka, nevajadzīga formālisma kultivētājas, [78] minētais autors aizstāvēja uzskatu, ka primāri pati prokuratūra ir atbildīga par to, lai tiesā nonāktu atbilstoši izmeklētas un sagatavotas lietas un apsūdzības raksti. Apsūdzības raksta pārbaudi, iekams lemt par lietas nodošanu iztiesāšanai, V. Balodis sasaistīja ar nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanas riskiem, norādot, ka Apsūdzības kamera pirmšķietami gluži vai lemtu par apsūdzētā vainu, vērtējot, vai iepriekšējās izmeklēšanas rezultātā lietas materiālos esošās ziņas apsūdzības rakstā apgalvoto pamato. [79]

Būtiski, ka V. Balodis, paužot rosinājumus par Latvijas kriminālprocesa turpmāko pilnveidi, rosināja pārņemt Austrijas kriminālprocesā nostiprināto fakultatīvo apsūdzētā nodošanu tiesai. [80] Vienlaikus minētā autora retorikā izpalika analīze par to, ka austriešu kriminālprocesā obligāta apsūdzības raksta pārbaude bija īstenojama tikai lietās, kuras skatīja ar zvērināto piesēdētāju klātbūtni. Tādējādi, pārņemot austriešu izpratni, Latvijā faktiski tika rosināts pilnībā atteikties no Krievijas impērijā iedibinātā franču modeļa apsūdzētā tiesību garantēšanai starpposmā starp iepriekšējo izmeklēšanu un iztiesāšanu. Ar austriešu modeļa pārņemšanu V. Balodis uzskatīja, ka būs iespējams ietaupīt arī valsts budžeta līdzekļus, jo nebūtu nepieciešamība noslogot Apsūdzības kameras tiesnešus un prokurorus ar papildu darbu, izvērtējot nodošanai saņemto lietu. [81]

Vienlaikus ar šo rosinājumu tika ignorēts fakts par būtiskām procesuālo pamatmodeļu atšķirībām starp Latviju un Austriju, it sevišķi – jautājumā par prokuratūras funkcionālo un institucionālo lomu, kā arī institucionālas tiesas nozīmi, iztiesāšanā pārbaudot iepriekšējās izmeklēšanas laikā iegūtās ziņas. V. Balodis šajā ziņā uzskatīja, ka neuzticība prokuratūras darbam ir pagātnes problēma, līdz ar to apsūdzības rakstu pārbaude būtu “nevajadzīga, lieka, dārga, velta, apgrūtinoša un uzspiesta” [82]. Šai argumentācijai pilnībā pievienojās arī T. Ūdris, skaidrojot, ka “[..] tie laiki, kad [..] bij[a] nepieciešama tiesu kontrole pār jaunradītās un nepiedzīvojušās prokuratūras pareizu apsūdzības celšanas funkciju, ir sen garām. Ar apsūdzības kameras likvidēšanu atkritīs krietns darba slogs jau tā pārāk apkrautiem Palātas tiesnešiem.” [83]

Apsūdzētā aizstāvības garantiju reformēšanas ierosmes

Apsūdzētajam piešķirto tiesību realizēšanas priekšnosacījums ir nacionālā likumdevēja izveidotā kriminālprocesa organizācijas kārtība, tajā skaitā strikti nosakot procesuālās funkcijas katrai procesā iesaistītajai personai. Ievērojot apstākli, ka Austrijas kriminālprocess pilnīgi konsekventi izvedis tiesas lemjošās funkcijas atdalīšanu no prokuratūras kriminalvajāšanas monopoltiesības, tā izveidojot tīri akuzatorisku kriminaltiesāšanas kārtību” [84], Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā tika iezīmēta nepieciešamība reformēt prokuratūras funkcionālo lomu. Atbildot uz jautājumu, kā prokuratūras funkcionalitāte ir saistīta ar apsūdzētā tiesiskajām garantijām, jāatzīmē, ka valsts prokuratūru ir apveltījusi ar plašām pilnvarām iegūt pierādījumus un vērsties pret personu ar krimināltiesiska rakstura represijām. Līdz ar to vērtējums par jebkura rakstura modifikācijām apsūdzības un kriminālvajāšanas funkcijā ir saistīts ar to, vai un kā tas varētu ietekmēt jēgpilnas aizstāvības realizēšanu.

Latvija kriminālprocesā tika izteikts ierosinājums pārņemt austriešu prokuratūrai jau piešķirtās neatkarības un objektivitātes garantijas, tajā skaitā par amata neatceļamību un atalgojuma politiku, to sasaistot ar valsts dienesta ierēdņu atalgojumu. [85] Neatkarības garantiju ziņā svarīgs bija T. Ūdra norādījums, ka apstākļos, ja prokurors atteiktos no apsūdzības uzturēšanas, viņš nevarētu tikt piespiests to turpmāk uzturēt pret savu gribu un tiesisko apziņu. [86] Līdz ar to, atsakoties no apsūdzības, tiesai būtu jātaisa attaisnojošs spriedums. Minētais apsvērums ir būtisks procesuālo funkciju nošķīruma dimensijā, [87] ievērojot, ka tiesai kā disputa lēmējai pat šādā gadījumā nevarēja tikt atvēlētas tiesības uzņemties apsūdzošo funkciju, lai, iespējams, rastu taisnīgu situācijas noregulējumu, ja prokurors bija atteicies no attiecīgās apsūdzības. Apsverot šādu nosacījumu ieviešanu Latvijas kriminālprocesā, tika uzsvērts, ka visa pamatā ir jebkura procesa dalībnieka, kas tās ietvaros pilda profesionālos pienākumus, atbilstība konkrētiem kvalitātes kritērijiem, piemēram, uzsverot, ka prokuroriem būtu jāatbilst tiesneša amata kandidātu prasībām gan zināšanu, gan personisko raksturiezīmju ziņā. [88]

Vēl kāds ar aizstāvības realizēšanu cieši saistīts jautājums bija rosinājumi par zvērināto tiesas institūta iedibināšanu Latvijā. [89] Šajās diskusijās plaši tika akcentēta Austrijas kriminālprocesuālā kārtība un pat vērojami mēģinājumi nacionālajās tiesībās implementēt austriešu praksi. [90] Citiem vārdiem – no visiem kontinentālajā Eiropā izveidotajiem zvērināto tiesas modeļiem Latvijā par labāko tika atzīts Austrijā un Vācijā pazīstamais šefenu tiesas modelis, kurā vienā kolēģijā apvienoti gan profesionālie tiesneši, gan zvērinātie piesēdētāji – šefeni. [91] No aizstāvības tiesību viedokļa svarīgi atzīmēt, ka ar šī modeļa pārņemšanu tiktu radīta sistēma, ka gadījumos, ka šefeniem rastos papildu jautājumi pirms verdikta pieņemšanas, jebkuri skaidrojumi tiem bija sniedzami visu procesa dalībnieku, tostarp aizstāvja klātbūtnē, to atbilstoši fiksējot rakstveida protokolā. [92]

Atsaucoties uz austriešu kriminālprocesa nostādnēm, Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā bija fiksējams atsevišķs diskurss, kas saistīts ar liecību sniegšanas un nopratināšanas procesuālajām īpatnībām. Tā, piemēram, T. Ūdris, aplūkojot liecību sniegšanas obligāto raksturu, tomēr vērsa uzmanību uz Austrijas 1873. gada Kriminālprocesa kodeksā nostiprināto, ka apsūdzētā augšupējiem un lejupējiem radiniekiem nevarēja tikt noteikts obligāta rakstura pienākums inkriminēt sevi vai liecināt pret apsūdzēto tuvinieku. [93] Kriminālprocesa likumos tas bija nostiprināts 724. pantā, tādējādi akcentējot, ka Latvijas kriminālprocess bija saskanīgs ar kontinentālajā Eiropā tolaik valdošo kopējo izpratni.

Ar minēto konceptu saistīts jautājums bija attiecināts uz aizstāvībai noteikto termiņu 7 dienu laikā lūgt izsaukt aizstāvības lieciniekus. Kritizējot šo termiņu kā nesamērīgi īsu un apsūdzētā intereses nenodrošinošu, kā piemērs tika minēta austriešu prakse, kurā ne tikai šis termiņš bija paredzēts ilgāks, bet turklāt ar liecinieku izsaukšanu saistītos izdevumus patiesības noskaidrošanas interesēs apmaksāja valsts. [94] Līdzīgā kārtā tika izteikta kritika Latvijas kriminālprocesā sastopamajai praksei, kad tiesneši, galvenokārt ievērojot apsūdzības realizētāja priekšlikumu, noraidīja aizstāvības lūgumu par atkārtotu kāda liecinieka nopratināšanu. Arī šeit atsevišķi krimināltiesībās praktizējoši speciālisti vērsa uzmanību uz austriešu kriminālprocesu, kur tamlīdzīgas tiesības apsūdzētā aizstāvim tomēr bija paredzētas. [95]

Par Austrijas kriminālprocesa nostādņu pārņemšanas rosinājumiem un mēģinājumiem to iekļaut jau Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa doktrīnā, liecina zvērināta advokāta palīga Alfreda Langenfelda 1938. gadā tapušais pētījums par valsts atlīdzību nepamatoti notiesātām personām. [96] Tā, atsaucoties uz austriešu kriminālprocesuālo noregulējumu, [97] A. Langenfelds pauda viedokli, ka arī Latvijas normatīvais regulējums būtu papildināms tādējādi, ka personām, kas pēc lietas atjaunošanas tikušas attaisnotas vai sodītas ar vieglāku sodu, ir jāpiemīt tiesībām no valsts prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, kas cēlušies saistībā ar soda vai tā daļas izciešanu. [98] Līdzīgā kārtā tika izteikts rosinājums, ka šādas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību no valsts piemistu tām personām, kurām no attaisnotā pienācās uztura maksājumi. Šādas tiesības atbilstoši A. Langenfelda rosinājumam, pārņemot austriešu praksi, noilgtu sešu mēnešu laikā, turklāt tās nepārietu nedz mantiniekiem, nedz trešajām personām. [99]

Austrijas kriminālprocesa prakses pārņemšana tika vērtēta jautājumā par iespēju pārveidot sprieduma pārsūdzības institūtu, atsakoties no apsūdzētajam nelabvēlīgā noregulējuma, kas paredzēja – nesekmīgas pārsūdzības gadījumā kopējā brīvības atņemšanas sodā nebija ieskaitāms apcietinājumā pavadītais laiks no sprieduma pasludināšanas dienas līdz sprieduma apstiprināšanas dienai augstākas instances tiesā.

Aptuveni 19. gadsimta vidū austriešu un pēc tam arī vācu kriminālprocess bija atteicies no tamlīdzīgas izpratnes, tā vietā nostiprinot ideju, ka kopējā soda mērā ir ieskaitāms apcietinājumā pavadītais laiks no sprieduma pasludināšanas līdz faktiskās soda izciešanas sākumam. [100] Vienīgais izņēmums tika paredzēts tajos gadījumos, kad tiesa konstatēja apsūdzētā apzinātu izvēli novilcināt procesu. Turklāt šādā gadījumā tiesai savs lēmums bija sevišķi jāmotivē. 1873. gada Kriminālprocesa likums atteicās pat no šīs prasības, tādējādi uzsverot, ka apsūdzētā tiesiskās garantijas ir vērtējamas augstāk par soda atmaksas būtību. [101]

Zināms jauninājums, kuru 1886. gadā nostiprināja 1864. gada Kriminālprocesa likumā un vēlāk pārņēma Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā, saistāms ar Austrijas 1873. gada Kriminālprocesa likumā nostiprinātā principa pārņemšanu, kas paredzēja ieskaitīt kopējā soda termiņā ieslodzījumā pavadīto laiku, ja spriedums netika pārsūdzēts vispār. [102]

Vēl kāds reformu ierosinājumiem pakļauts jautājums, balstoties austriešu kriminālprocesa pamatprincipos, tika saistīts ar starptautisko sadarbību krimināllietās, proti, noziedznieku ekstradīciju. Atbilstoši Kriminālprocesa likumu 849. pantā regulētajai kārtībai nebija pieļaujama personas izdošana uz ārvalstīm par tur izdarītu noziedzīgu nodarījumu, ja šī persona ieguva Latvijas pilsonību pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas. Austriešu kriminālprocesā šajā ziņā tika iedibināts, ka no pilsonības atvasināmās privilēģijas nevar personu aizsargāt tad, ja nodarījums izdarīts pirms personai vispār šādas tiesības bija piešķirtas. [103] Lai gan no tiesību uz aizstāvību perspektīvu šis rosinājums viennozīmīgi uzskatāms kā nelabvēlīgs, tomēr tas arī apliecina, ka ne visos gadījumos austriešu kriminālprocesā atzītie principi bija vislabvēlīgākie attiecībā uz apsūdzētā vispusīgu aizsardzības garantiju nodrošināšanu.

Senators Jānis Kalacs (1868–1947) Austrijas praksi bija atzinis par pārņemšanai derīgu arī administratīvās sodīšanas jomā. [104] Līdzīgi kā mūsdienās arī starpkaru periodā šī joma tika nošķirta no kriminālprocesa, skaidrojot, ka “[p]ar administratīviem pārkāpumiem [..] atzīstami noziedzīgi nodarījumi, par kuriem sodus uzliek administratīvā vara, pretēji tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuru vajāšana piekrīt tiesu iestādēm.” [105] Tomēr pārņemšanai rosinātājā austriešu praksē administratīvajai sodīšanai saistība ar kriminālprocesuālo noregulējumu bija tiktāl, ka aresta soda piemērošanas gadījumā izdevumi par soda izpildi no vainīgā bija piedzenami atbilstoši 1873. gada Kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai. [106]

Austrijas idejisko strāvojumu ietekme Latvijas juridiskajā un politiskajā telpā faktiski bija jūtama visu starpkaru periodu. Par to liecina arī fakts, ka Kārlis Ulmanis, apzinoties, ka solītās Satversmes reformas īstenošana nesaskanēs ar autoritāro politisko diskursu, loloja ieceri pieņemt citāda rakstura pamatlikuma grozījumu. Kā norādījis vēsturnieks Edgars Dunsdorfs (1904–2002), par prototipu šādas ieceres īstenošanai Kārlis Ulmanis izraudzījās Austrijas konstitūciju, kuru bija izstrādājis tās autoritārais līderis Engelberts Dollfuss (Engelbert Dollfuß, 1892–1934). [107] Papildus jau analizētajiem tematiem izpētes ietvaros autore fiksēja, ka austriešu kriminālprocesa doktrīna un filozofiskās nostādnes tika attiecinātas uz tādiem institūtiem kā iepriekšējās izmeklēšanas reforma un izziņas izdarīšanas kārtība. [108]

Tiesību uz aizstāvību izpratne pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas

Sabrūkot padomju politiskajam un tiesību režīmam, Latvija līdzīgi kā vairums citu Austrumeiropas valstu piedzīvoja tiesiskās sistēmas transformāciju, kas cita starpā pieprasīja atcelt vai reorganizēt aktuāli nepieciešamās procesuālās normas. [109] Mūsdienās tiek uzskatīts, ka kriminālprocesa reforma norisa divos posmos, [110] turklāt tās sākotnējā uzdevuma izpilde – kriminālprocesa kodeksa izstrādāšana – īstenošana ilga 15 gadu, pēc ilgstošām diskusijām un dažādu darba grupu projektu noraidīšanas vien 2005. gada 1. oktobrī spēkā stājoties Kriminālprocesa likumam. [111]

Viens no fundamentālajiem jautājumiem pēc neatkarības atjaunošanas, [112] tajā skaitā – kriminālprocesuālās likumdošanas jomā, tika saistīts ar kontinuitātes doktrīnas pielietošanas apjomu, proti, ciktāl iespējams piemērot līdz 1940. gada 17. jūnijam Latvijas Republikā piemērotos tiesību aktus kriminālprocesa jomā.1990. gadā, uzsākot darbu pie jaunas kodifikācijas izstrādes, darba grupa formulēja konceptu, ka kodeksa izstrādē ir izmantojama tiklab “Latvijas Kriminālprocesuālā likumdošana un prakse līdz 1940. gadam” [113], kā “PSRS un KPFSR jaunās kriminālprocesuālās likumdošanas koncepcijas un izstrādes” [114]. Pēc vairākiem neveiksmīgiem likuma projektu ierosinājumiem [115] no šīs nostādnes darba grupa atteicās un atzina, ka nu jau Kriminālprocesa likuma izstrādē ir izmantojami rietumnieciskāki standarti – Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kā arī ārvalstu cilvēktiesību organizāciju, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas, rezolūcijas un statūti. [116] Tādējādi autore var pievienoties Egona Rusanova (dz. 1961) uzskatam, ka Latvijas kriminālprocesā laikposmā pēc neatkarības atjaunošanas nav iespējams fiksēt nedz 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma, nedz Latvijas starpkaru perioda Kriminālprocesa likumu kontinuitāti, bet gan tikai tendenču un doktrināro apsvērumu turpinātību. [117] Savā konsekvencē tas nozīmē, ka, neraugoties uz vairāk nekā pusgadsimtu ilgušo Latvijas kriminālprocesuālās domas intelektuālās attīstības atsvešinātību no kontinentālās Eiropas doktrīnas, tās atziņas, kuras cita starpā bija nostiprinātas austriešu kriminālprocesa doktrīnā un praksē, turpina būt aktuālas arī šobrīd, ciktāl tās uzskatāmas par saskanīgām ar Satversmes 92. panta tvērumā ietilpinātajām apsūdzētā garantijām kriminālprocesā.

Aizsteidzoties pa priekšu turpmākajam izklāstam, autore atzīmē, ka veiktās izpētes ietvaros netika konstatēta tendence mūsdienu Latvijas kriminālprocesa zinātniekiem atsaukties uz Austrijas kriminālprocesuālo noregulējumu, praksi vai doktrīnu, tā vietā izmantojot tādus tiesību avotus, kas uzskatāmi par salīdzinošo tiesību fundamentāliem pētījumiem vai pārnacionālo tiesu prakses analīzi. Tas, bez šaubām, izskaidrojams tādējādi, ka Latvijas kriminālprocesa noregulējumam kontinentālajā Eiropā principiāli nav sastopami analogi, kas līdz ar to pret jebkuru ārvalstu elementu normativizēšanu likumdevēja līmenī prasa attiekties ar zināmu piesardzību, proti, vai attiecīgais institūts būs saskanīgs ar kopējo Latvijas noregulējuma būtību un struktūru.

Šajā ziņā autore vēlas atzīmēt vienīgo Latvijas krimināltiesību zinātnē fiksējamo disputu, kas saistīts ar Austrijas kriminālprocesa elementu pārņemšanas rosinājumiem. Tā, 2012. gadā un 2015. gadā tobrīd Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja (dz. 1975) izdevumā “Jurista Vārds” publicēja divus savstarpēji saistītus rakstus, kas veltīti tiesas lomas analīzei apsūdzības trūkumu novēršanā, plaši atsaucoties uz Vācijas, Šveices un Austrijas praksi. [118] Lakoniski raksturojot M. Lejas publikāciju būtību, tajās tika pausts uzskats, ka attaisnojoša sprieduma taisīšana nepareizas nodarījuma juridiskās kvalifikācijas dēļ neesot atvasināma nedz no Kriminālprocesa likuma normām, nedz principiem, tādējādi uzskatot, ka atsevišķos gadījumos tiesai ir piešķirama iniciatīva grozīt apsūdzību, tostarp pārkvalificējot noziedzīgo nodarījumu. [119] Atbildot uz šo retoriku, 2015. gadā tika publicēti divi zvērināta advokāta E. Rusanova raksti, visupirms akcentējot, ka “Latvijas kriminālprocesā atšķirībā no Vācijas, Austrijas un Šveices lietas izskatīšanā tiesā nav nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips” [120], kā arī norādot, ka “apsūdzības trūkumu” eliminēšana nav veicama uz apsūdzētā tiesību rēķina, turklāt – tas, pārkāpjot procesuālo funkciju nošķīrumu, nebūtu jādara tiesai. [121]

Minētā diskusija ir vienīgais gadījums Latvijas kriminālprocesā pēc neatkarības atjaunošanas, kurā fiksējama vērtējuma paušana par austriešu kriminālprocesu, tomēr nedz normatīvā līmenī, nedz doktrināri šīs nostādnes nav tikušas izvērstas plašāk. [122] Neraugoties uz tiešu atsauču trūkumu saistībā austriešu kriminālprocesa analīzi, autore lakoniski pievērsīsies tiesību uz aizstāvību fundamentālās būtības izvērtējumam mūsdienu Latvijas kriminālprocesā, kas veidojās pēc neatkarības atjaunošanas un funkcionē patlaban, tādējādi mēģinot fiksēt, vai tajā ir vērojamas līdzības ar iepriekšējos laikposmos, it sevišķi – starpkaru periodā atzīto austriešu kriminālprocesa filozofiju.

Tiesību uz aizstāvību izpratne Latvijas kriminālprocesā līdz 2005. gada reformai

Neatkarību atguvusī valsts daudzējādā ziņā līdzinājās Latvijai 1918. gada 18. novembrī – demokrātiskā valsts iekārta prasīja tai atbilstošu noregulējumu sabiedriski tik būtiskā jomā kā kriminālprocess, turklāt – ņemot vērā no cilvēktiesību paradigmas atvasināmās prasības. Risinājums, kuru tolaik spēja rast likumdevējs, bija izlīdzēšanās ar tolaik spēkā esošo Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas jeb Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksu, [123] kas pēc neatkarības atjaunošanas bija dēvējams par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk – Latvijas KPK). Tika paredzēts, ka līdz līdz jauna regulējuma izstrādei piemērojams būs līdzšinējais regulējums. [124] Tolaik tiesību literatūrā tika pausts viedoklis, ka esošā kodifikācija “[..] balst[ījās] uz principiem, kas mūsdienīgā kriminālprocesā vairs nav pieņemami. Mūsdienu kriminālprocesu ir papildinājuši daudzi tādi principi, kuri padomju laikos vēl vai nu vispār nebija pazīstami, vai arī nebija ietverti šajā kodeksā, jo nebija pieņemami šai sistēmai” [125]. Šāds kriminālprocess būtībā funkcionēja līdz pat 2005. gadam, kad spēkā stājās jaunais likums.

Kā to atzīmēja profesors Artūrs Liede (1905–1981), padomju kriminālprocess (kurš tātad bija arī Latvijas KPK pamatā) saglabāja ar 1864. gada Kriminālprocesa nolikumu iedibināto jauktā procesa fundamentu, vienlaikus veicot tajā atbilstošās ideoloģiskās korekcijas. [126] Lai gan nedrīkstētu apšaubīt to, ka padomju kriminālprocess visnotaļ attāli līdzinājās eiropeiskam kriminālprocesam praktiskās norises ziņā, jābūtības izteiksmē paustie apsvērumi par tā saturu viennozīmīgi to ļauj uzskatīt par visnotaļ progresīvu krimināltiesāšanas kārtību. Padomju kriminālprocess atzina nepieciešamību pēc personas tiesību garantijām, kas atvasināma no tā, ka kriminālprocesā sastopas divējādas intereses – “valsts un sabiedrības interese sekmīgi veikt cīņu ar noziegumiem un personas interese, lai tiesvedības norisē netiktu pārkāptas viņas subjektīvās tiesības” [127] Šajā ziņā, ievērojot iepriekš atklāto “akuzatoriālās trīsvienības” konceptu, vērojamas acīmredzamas modifikācijas, vienādojot valsts un sabiedrības intereses, turklāt – tās pretnostatot apsūdzētajam. Turklāt subjektīvās tiesības atbilstoši padomju tiesību izpratnei drīkstēja tiekties tiktāl, ciktāl tās atbilda “sociālistiskas valsts likumiem un sociālistiskas valsts mērķiem” [128], tādējādi ierobežojot to, kā persona varēja formulēt savu tiesību aizskārumu kriminālprocesa ietvaros, ja tai, piemēram, netika nodrošinātas pienācīgas tiesības uz aizstāvību.

Neraugoties uz to, padomju kriminālprocesā iedibinātajā procesuālo principu sistēmā bija nostiprināts aizstāvības princips, kas saprotams kā “[..] aizstāvības tiesību piešķīrums apsūdzētājam un kā apsūdzētā aizstāvības iespēju nodrošinājums” [129]. Atbilstoši šādam definējumam tiesības uz aizstāvību strukturāli veidojas divas komponentes: aizstāvības tiesību piešķīrums kā iespēja aizstāvēties pret apsūdzību iepriekšējā izmeklēšanā un tiesā un apsūdzētā garantija kā kriminālprocesuālo normu esība, kurās noteikts izsmeļošs apsūdzētā tiesību apjoms šo tiesību faktiskai realizācijai. Šīs tiesības tika pastiprinātas ar iespēju lūgt aizstāvja palīdzību sākot no tā procesuālā momenta, kad persona tika atzīta par aizdomās turēto jeb, citiem vārdiem, kad pret to tika vērsta kriminālvajāšana. [130] Turklāt tiesai, prokuroram, izmeklētājam un izziņas izdarītājam aizdomās turētajam, apsūdzētajam un tiesājamam bija jānodrošina reāla iespēja aizstāvēties ar likumā noteiktajiem līdzekļiem un veidiem.

Būtiska apsūdzētā tiesību garantiju, kā skaidroja A. Liede, saistāma ar to, ka nav pieļaujama patvaļīga un bez pietiekama pamata īstenota personas nostatīšana šajā procesuālajā stāvoklī, tādejādi pieprasot, lai apsūdzības celšanas brīdī noziedzīgais nodarījums būtu pietiekami pierādīts. [131] Apsūdzība jeb personas saukšana pie kriminālatbildības bija viens no svarīgākajiem pirmstiesas izmeklēšanas procesuālajiem aktiem, ko pieņēma ne-tiesas izmeklēšanas orgāns, turklāt šajā stadijā procesuālajām attiecībām starp izmeklētāju un apsūdzēto apsūdzības uzrādīšanā konstatējams izteikts varas attiecību raksturs. Ar tā pieņemšanas brīdi persona, kas bija turēta aizdomās, kļuva par apsūdzēto. Par aizdomās turēto tolaik uzskatīja vai nu aizturēto, vai personu, kam pirms apsūdzības celšanas bija noteikts drošības līdzeklis, taču šis procesuālais statuss kopsummā nevarēja ilgt vairāk nekā 13 dienas. Pamats apsūdzības celšanai bija izmeklēšanas gaitā savāktie pierādījumi nozieguma sastāvam, tādējādi šāds lēmums bija pieņemams, kolīdz izmeklētājs (ne-tiesas ierēdnis, citiem vārdiem) bija pārliecināts, ka nozieguma notikums ir pietiekami atklāts, noskaidroti visi apstākļi, kas ļauj to pareizi kvalificēt, un pietiekami pierādīta arī konkrētās personas vaina šai noziegumā. [132]

Raksturojot tiesību uz aizstāvību būtību, A. Liede skaidroja, ka tikai šajā brīdī apsūdzētais reāli var sākt īstenot aizstāvību, jo viņam top zināms tas, par ko viņš tiek apsūdzēts, tātad – atbilstoši padomju kriminālprocesa dogmatikai priekšnoteikums aizstāvības realizācijas ir informācija jeb zināšanas par apsūdzības saturu. [133]

Par daudz būtiskāku apsūdzētā tiesisko garantiju bija atzīstams apsūdzētā nodošanas tiesai institūts, kas ietvēra nepieciešamību sagatavot apsūdzības rakstu, tajā apkopojot izmeklēšanas rezultātus, tajā skaitā ziņas, kas tika iegūtas pēc apsūdzētā nopratināšanas vai papildu izmeklēšanas darbību veikšanas, tos analizējot un formulējot galīgo apsūdzību. [134] Apsūdzības raksta izvērtējuma kontekstā par būtisku procesuālo posmu bija atzīstama rīcības sēde, kuras laikā prokurors vai tiesa varēja no apsūdzības raksta izslēgt atsevišķus tās punktus vai atkāpties no lēmumā par saukšanu pie kriminālatbildības dotā apsūdzības formulējuma. Tas bija pieļaujams, ja netika pasliktināts apsūdzētā stāvoklis vai apsūdzība grozīta pēc būtības. Atsevišķi autori apsūdzētā nodošanu tiesai un apsūdzības raksta pamatotības izvērtēšanu raksturoja kā priekšnoteikumu taisnīgai lietas izspriešanai, jo tā bija iespēja “[..] sagatavošanas sēdē pārliecināties, vai iepriekšējā izmeklēšana ir pilnīgi nobeigta, vai izmeklēšanas orgānu savāktie pierādījumi nerada nekādas šaubas par to īstumu un vai visi pretrunīgie apstākļi ir noskaidroti. Padomju tiesa nedrīkst pielaist kļūdas nododot tiesai, nedrīkst tiesāt bez pamata vai tiesāt tādu, kura pārkāpums ir nenozīmīgs. Tādēļ, lūkojot cauri lietas sagatavošanas sēdē, tiesai jāpārliecinās, kādā mērā ievērotas apsūdzētā tiesības un likumīgās intereses izmeklējot lietu, kā arī jānoskaidro visi apstākļi, kas pierāda apsūdzētā vainu, vai arī nāk viņam par labu” [135].

Latvijas KPK 95. panta trešajā daļā uzskaitītais apsūdzētā tiesību katalogs sākotnēji bija ievērojami šaurāks, paredzot tiesības aizstāvēšanās ietvaros dot liecības un paskaidrojumus saistībā ar uzrādīto apsūdzību, iesniegt pierādījumus, pieteikt lūgumus, piedalīties ekspertīzes noteikšanā, pieņemt aizstāvi likumā noteiktajā momentā, kā arī iepazīties ar lietas materiāliem pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigtās, tostarp paredzot iespējas pieteikt lūgumu papildināt izmeklēšanu.

Jautājumā par aizstāvja pielaišanas brīdi padomju kriminālprocess tika konstruēts tādējādi, ka sākotnēji aizstāvis varēja iestāties lietā tikai pēc tam, kad tika pabeigta iepriekšējā izmeklēšana un uzrādīti visi lietas materiāli, savukārt laika gaitā tas, kā jau minēts, tika aizstāts ar iespēju aizstāvim piedalīties procesā kopš brīža, kad persona ieguva aizdomās turētā statusu. [136] Tas bija būtisks solis aizstāvības garantiju nodrošināšanā, jo ļāva novērst iepriekš gadu desmitiem ilgušo praksi, ka apsūdzētais tika pratināts bez aizstāvja klātbūtnes pie apsūdzības izsniegšanas vai citos procesuālajos apstākļos. Par humānu padomju kriminālprocesa elementu bija atzīstams tiesiskais pieļāvums neliecināt pret sevi jeb neapsūdzēt pašam sevi, kā arī iespēja atteikties, piemēram, liecību pārbaudē uz vietas sniegt paskaidrojumus vai papildu liecības.

Raksturojot aizstāvja darbību kriminālprocesā, sākotnēji šo funkciju varēja pildīt gan advokāti, gan arodorganizāciju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, gan tuvi radinieki un citas personas, ja tiesa ar lēmumu tām deva šādu atļauju, [137] tomēr laika gaitā Latvijas KPK tika nostiprināts, ka aizstāvības funkcija ir piekritīga tikai un vienīgi advokatūrai. Atsevišķās lietu kategorijās padomju kriminālprocess noteica obligāto aizstāvību, tostarp nepilngadīgo deliktu gadījumos, kā arī tad, ja persona fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nevarēja sevi pašas aizstāvēt, ja par noziegumu varēja tikt piemērots nāves sods un ja tiesājamo aizstāvības interesēs bija vērojamas pretrunas un kaut vienam no viņiem bija aizstāvis.

Par efektīvu aizstāvības realizāciju, kā to precīzi skaidroja arī A. Liede, iespējams runāt tad, ja procesuālās attiecības starp apsūdzēto un aizstāvi ir nostatītas pareizi, ar to saprotot tādu tiesisko situāciju, kurā aizstāvis ir saistīts ar apsūdzētā gribu un nerīkojas autonomi, tostarp – nekaitē apsūdzētajam. [138] Par minēto jautājumu padomju kriminālprocesa doktrīnā pastāvēja strīdi, tomēr jānorāda, ka aizstāvība kļūtu par butaforisku procesa elementu, ja tai patiešām tiktu piedēvēta tikai tiesas palīga loma, ignorējot apsūdzētā gribu un vēlmi netapt nepatiesi notiesātam.

Ievērojot šo nostādni, praktisku izskaidrojumu iegūst arī prasība par apsūdzētajam (tiesājamajam) noteikto pienākumu obligāti piedalīties pret to vērstās lietas iztiesāšanā. Atbilstoši Latvijas padomju un postpadomju kriminālprocesam līdz 2005. gadam lieta apsūdzētā prombūtnē bija iztiesājama tikai tad, ja tiesājamais atradās ārpus PSRS (vēlāk – Latvijas Republikas) robežām un izvairījās no ierašanās tiesā.

Lai gan padomju kriminālprocesa doktrīnā nav vērojama atsaukšanās uz demokrātisko (atbilstoši terminoloģijai – “buržuāzisko”) ārvalstu doktrīnu vai praksi, uzmanību pelna konfrontēšanas procesuālā kārtība, kuras “[..] procesuālais uzdevums ir novērst pretrunas divu personu liecībās un panākt šo pretrunu izskaidrojumu.” [139] Ievērojot iepriekš atzīto apstākli, ka gan Krievijas impērijas, gan starpkaru perioda Latvijas kriminālprocesā konfrontācijas noregulējums tika pārņemts no Austrijas prakses, turklāt ņemot vērā savstarpējo leksisko līdzību starp normu redakcijām, ir iespējams uzskatīt, ka padomju kriminālprocesā tika saglabāts jau iepriekš nostiprinātais un no austriešu kriminālprocesa atvasinātais konfrontēšanas regulējums.

Tāpat zināmas līdzības saistībā ar kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnā atzīto fiksējamas jautājumā par aizstāvja rīcības brīvību, organizējot aizstāvības praktisko realizāciju. Šajā ziņā A. Liede uzsvēra, ka aizstāvis ir pastāvīgs savā izvēlē izraudzīties noteiktus aizstāvības līdzekļus un to izlietošanas veidu, turklāt – nekaitējot tiesājamā interesēm. [140]

Autores ieskatā, par būtisku padomju kriminālprocesa elementu, kas, neraugoties uz likuma ideoloģisko pamatu, to tomēr ļauj atzīt par radniecīgu ar kontinentālās Eiropas pamata kriminālprocesuālajām garantijām, ir jāuzskata aizstāvības runas institūts jeb debašu runa mūsdienu kriminālprocesa izpratnē. Kā to uzsvēra A. Liede, aizstāvības runā “[..] faktiskais materiāls, ar ko operē apsūdzība un aizstāvība, ir viens un tas pats: tiesas izmeklēšanā noskaidrotie lietas apstākļi” [141]. Latvijas mūsdienu kriminālprocess pēc 2020. gada fundamentālajiem procesuālās kārtības grozījumiem krasi atšķiras pat vēl no padomju periodā nostiprinātās kārtības, jo šobrīd likumdevējs apsūdzībai un tiesai ir piešķīris tiesības debašu runā un nolēmuma motivācijā izmantot pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas “[..] pat tad, ja šis liecinieks, būdams nopratināts tiesas sēdē, visdažādāko iemeslu dēļ ir daļēji vai pilnībā atteicies no savām iepriekš sniegtajām liecībām.” [142]

Reizē ar neatkarības atjaunošanu Latvijas kriminālprocesam raksturīga procesuālo pamatprincipu satura un izpratnes paplašināšanās, vienlaikus turpinot pilnībā akceptēt nule kā atspoguļoto izklāstu par aizstāvības pamatbūtību. Piemēram, profesore Dr. iur. Ārija Meikališa (dz. 1952) ir paudusi uzskatu, ka aizstāvības principa atzīšana un praktiskās īstenojamības iespēja demonstrē valsts demokratizācijas pakāpi. [143] Savukārt, ievērojot iepriekš sniegto izklāstu par materiālās patiesības noskaidrošanas nepieciešamību kriminālprocesa ietvaros, kas atbilda arī austriešu kriminālprocesa būtībai, ievērību pelna pretēji likuma «Par tiesu varu» 25. panta būtībai paustais uzskats, ka pēc neatkarības atjaunošanas “[p]ienākums lietas apstākļus izmeklēt vispusīgi, pilnīgi un objektīvi ir tiesai, tiesnesim, prokuroram un izziņas izdarītājam.” [144] Vēl jo vairāk – sevišķi būtiska ir nostāja, ka vispusīga un objektīva izmeklēšana nozīmē pienākumu pārbaudīt visas ticamās noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas versijas, nepiešķirot iepriekšēju subjektīvu svarīgumu kādai no tām un tādējādi nepieļaujot nedz apsūdzošu, nedz attaisnojošu izmeklēšanas ievirzi pret indivīdu. Autores ieskatā, nav šaubu, ka šāds procesa modelis atbilst objektīvās izmeklēšanas principam, kāds bija sastopams arī austriešu procesā, tomēr jāšaubās, vai tas, ievērojot normatīvo regulējumu, drīkstēja funkcionēt Latvijas kriminālprocesā. Šī apsvēruma pamatā ir uzskats, ka sacīkstes tiesvedības forma nav savietojama ar apsūdzētāja un aizstāvības procesuālo disputu, kuru izšķir neitrāls arbitrs, ja tiesai papildus vēl tiek noteikts pienākums iegūt ziņas un pierādījumus, kas apstiprinātu jau celto apsūdzību.

Par vienu no būtiskākajiem principiem, kas, atsakoties no padomju ideoloģiskā uzslāņojuma, tika nostiprināts Latvijas KPK, ir nevainīguma prezumpcijas princips, kas tika implementēts 1993. gadā. Ā. Meikališa nevainīguma prezumpciju raksturojusi kā pamatu “[..] demokrātijai un humānismam, patiesai un nevis formālai likumībai” [145], tādējādi pretnostatot iepriekšējā laikposma padomju kriminālprocesu ar to procesuālās kārtības ideālu, uz kādu jātiecas Latvijas kriminālprocesam.

Analizējot aizstāvja lomu kriminālprocesā, Ā. Meikališa atsaukusies uz austriešu kriminālprocesuālās skolas spilgtākā pārstāvja Jūlija Glazera (Julius Anton Glaser, 1831–1885), apgalvojumu, ka “[..] kriminālprocesa vēsture zināmā mērā ir aizstāvības, aizstāvja tiesiskā statusa vēsture” [146]. Izpētes priekšmeta kontekstā šai atziņai piemīt sevišķa nozīme, jo apliecina to, ka pat pēc intelektuālās domas pārrāvuma, ko Latvijas kriminālprocesa attīstībā radīja padomju okupācija, austriešu reformētā kriminālprocesa pamatlicēja idejas tika ņemtas vērā. Būtisks ir arī secinājums, ka aizstāvība uzskatāma par konstitucionālu apsūdzētā garantiju, tādējādi iezīmējot fundamentālu izpratnes maiņu iepretim starpkaru perioda kriminālprocesam, kurā, kā jau atzīmēts, pamatlikuma ietvaros šāda garantija nebija paredzēta. Savukārt jautājumā par aizstāvja pilnvaru apjomu atzīmēšanas vērta ir Latvijas KPK atzītās aizstāvja tiesības tikties aizdomās turēto, apsūdzēto vai tiesājamo bez satikšanās skaita vai ilguma ierobežojuma.

Kopumā, vērtējot Latvijas kriminālprocesa attīstības pirmo posmu kopsakarā ar izpētes priekšmetam relevantajiem apsvērumiem, jāatzīst, ka tiesību uz aizstāvību doktrinārā izpratne un procesuālā nostiprinājuma forma tika ievērojami paplašināta jau pirmajos neatkarības atjaunošanas gados. Daudzas no jaunieviestajām nostādnēm atbilda austriešu kriminālprocesa pamatbūtībai atbilstoši to definējumam vēl 19. gadsimtā, tomēr nevarētu uzskatīt, ka šīs idejas kalpoja par katalizatoru vai pamudinājumu kādā konkrētā veidolā grozīt tiesību uz aizstāvību saturu Latvijā. Šis apstāklis sniedz atskārtu, ka vairāk nekā pusgadsimtu ilgušais demokrātiskas tiesiskās attīstības pārrāvums austriešu kriminālprocesa pamatnostādnes bija pakļāvis zināmas pakāpes aizmirstībai. Lai gan nav šaubu, ka Latvijas tiesībzinātnieki jau neatkarības atjaunošanas pirmajā periodā vērsa skatu uz kontinentālās Eiropas doktrīnu, tā bija ievērojami attīstījusies, līdz ar to kā Latvijas pirmo uzdevumu kriminālprocesuālās reglamentācijas jomā nosakot nepieciešamību ieviest kārtību fundamentālos tiesību institūtos, kuru regulējums neatbilda cilvēktiesību paradigmai.

Tiesību uz aizstāvību izpratne Latvijas kriminālprocesā pēc 2005. gada reformas

Lielas cerības Latvijas kriminālprocesa teorijā un praksē tika saistītas ar 2005. gada 1. oktobri, spēkā stājoties Kriminālprocesa likumam, tomēr tās tika attaisnotas tikai daļēji – jauno likumu raksturoja visnotaļ būtiskas pakāpes sistēmiska eklektika [147] un tā “[..] iespējams, vislielākais [..] mīnuss ir tieši tā kopējā teorētiskā nesaskaņotība, sistēmiskas pieejas neesamība vairāku jautājumu reglamentācijā” [148]. Cita starpā tas atspoguļojās izpratnē, ka mūsdienu Latvijas kriminālprocesam idejiski-teorētiskā līmenī ir jābūt akuzatoriālā tipa kriminālprocesa modelim, [149] tādējādi prezumējot, ka mūsdienu kriminālprocesā ir sastopamas tās visas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kas atvasināmas no akuzatoriālās kriminālprocesa formas. Šāds secinājums ir pārsteidzīgs, turklāt – tas neatbilst kriminālprocesa reālajai organizācijas formai, kas galvenokārt pēdējo gadu likumdevēja rīcības rezultātā virzās prom no demokrātiskām indivīda tiesiskās aizsardzības garantijām.

Ievērojot to, ka tiesībām uz aizstāvību piemīt konstitucionāls raksturs, šobrīd tās ir atvasināmas no Satversmes 92. panta ceturtā teikuma, turklāt Satversmes tiesas judikatūrā šo tiesību piešķīrums līdz šim ticis aplūkots saistībā ar pušu līdzvērtīgu iespēju principu, tiesībām zināt apsūdzību un tiesībām uz advokāta palīdzību. [150] No šāda minēto tiesību formulējuma atvasināms, ka tiesības uz aizstāvību ir ikkatrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, piemītošas tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju. Parasti tiek sagaidīts, ka apsūdzētais veiks pasākumus, lai izdibinātu apsūdzības pamatotību un spētu pret to aizstāvēties. [151] Taču šo darbību veikšana vistiešākajā mērā ir atkarīga no tā, vai likumdevējs kriminālprocesuālajā noregulējumā ir paredzējis piemērotus un adekvātus līdzekļus konstitucionālo garantiju jēgpilnai un reālai īstenošanai.

Ja materiālajā ziņā aizstāvja loma kriminālprocesā jautājumus neraisa, tad formāli-procesuālā ziņā tā ir saistīta ar virkni apsvērumu, kas jāvērtē likumdevējam, iekams pieņemt jebkāda rakstura modifikācijas, ievērojot, ka tās var aizskart personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, garantiju saturu. Šie apsvērumi ir saistīti ar aizstāvim piemītošo spēju un reālām iespējām lūgt kontrolēt izmeklēšanas iestāžu darbību, lai tās nepamatoti neiejauktos apsūdzētā tiesību sfērā vai nepadarītu apsūdzētā aizstāvību būtiski apgrūtinātu. [152] Līdz ar to mūsdienu kriminālprocesā priekšplānā ir izvirzījies procesuālās vienlīdzības (arī – procesuālo ieroču līdzvērtības) jautājums, kas paģērē to, ka aizstāvības puses procesuālo garantiju nodrošināšana kā teorētiska kriminālprocesuāla kategorija nav pietiekama, lai efektīvi aizstāvētos pret celto apsūdzību. [153]

Atminoties jau austriešu kriminālprocesā formulēto “akuzatoriālās trīsvienības” koncepciju, procesuālā vienlīdzība prasa radīt līdzvērtīgu tiesību piešķīrumu visām procesā iesaistītajām pusēm, vienlaikus apzinoties apsūdzētā atrašanos objektīvi vājākā tiesiskajā situācijā. Šī pamatprasība efektīvi ir īstenojama tikai sacīkstes tiesvedības apstākļos, kur “[..] pierādīšanas subjektiem ir raksturīgas tieši tādas procesuālās tiesības, kas ļauj tiem aktīvi piedalīties pierādīšanas procesā, saņemt un iesniegt jaunus pierādījumus, balstīt uz tiem savu argumentāciju, nevis palikt tikai procesuālā oponenta jau izveidotā pierādījumu kopuma kritikas ietvaros” [154]. Turklāt ar sacīkstes principa esību cieši saistīts ir viens no būtiskākajiem aizstāvības īstenošanas elementiem – tiesības zināt detalizētu informāciju, uz kādiem pierādījumiem apsūdzība ir balstīta, jo tā ir neatņemama sastāvdaļa aizstāvības sagatavošanai un sacīkstes principa nodrošināšanai. [155] Turklāt tiesības tikt informētam par apsūdzības raksturu un iemeslu ir jāapsver kopsakarā ar apsūdzētā tiesībām sagatavot savu aizstāvību. [156]

Neraugoties uz to, ka Latvijas kriminālprocesā laikposmā pēc neatkarības atjaunošanas un it sevišķi pēc 2005. gada reformas nav vērojama austriešu kriminālprocesa filozofisko nostādņu pārnese, tas nemazina aktualitāti izklāstam, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību būtiskumu, garantējot indivīda tiesības un brīvības pēc tā iesaistīšanas kriminālprocesā. Latvijas kriminālprocesa zinātne daudzējādā ziņā, it sevišķi – pēdējās desmitgades laikā, ir bijusi cieši saistīta ar divējādiem ietekmes vektoriem – Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma transponēšanu un politisko ietekmi, kriminālprocesuālās normas instrumentalizējot ne-juridisku un ar tiesiskumu vien attāli saistītu mērķu straujākai sasniegšanai.

Tiesību uz aizstāvību filozofiskā izpratne ir principiāls priekšnoteikums to tālākattīstībai un pilveidošanai nacionālajā tiesiskajā regulējumā. Tādējādi no doktrināro izvērsumu saturiskās augstvērtības un likumdevēja īstenotas šo tēžu atzīšanas ir atkarīgs arī tas, kādā detalizācijas pakāpē tiesību uz aizstāvību saņemšanas un īstenošanas garantijas tiks nostiprinātas kriminālprocesuālajā noregulējumā. Nepievēršot pienācīgu uzmanību kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas atziņām un ignorējot tiesību teorijas un filozofijas juridisko vērtību likumdošanas procesā, kriminālprocesuālais noregulējums ilgtermiņā tiek pakļauts tā neatbilstībai gan konstitucionāliem standartiem, gan uz personas cieņas aizsardzību vērstām vērtībām.