Krimināllikuma [2] un Kriminālprocesa likuma [3] normu iztulkošana pretēji tiesību normu jēgai, judikatūrai un doktrīnai, kā arī nesamērīgu procesuālo pienākumu «izgudrošana» ar intenci papildināt valsts kasi. Diemžēl tieši tā var raksturot pašreizējo procesa virzītāju pieeju kriminālprocesesos, kad tajā iesaistītajai personai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 126. panta trešās prim daļas nosacījumu ir pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi.

Kriminālprocesa likuma 126. panta trešās prim daļa patiešām nosaka, ka gadījumā, «[j]a kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu» [autores izcēlums].

Savukārt, ja persona nespēj pierādīt mantas likumīgo izcelsmi atbilstoši procesa virzītāja prasībām, mantu konfiscē valsts labā, bet finanšu līdzekļus ieskaita valsts budžetā, kā tas minēts Krimināllikuma 70.¹⁰ pantā. 

Tādejādi, ja izteikts konkrēts pieņēmums, ka manta visticamāk ir iegūta noziedzīgā ceļā (manta izņemta un/vai tai uzlikts arests), saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā noteikto, uz personu gulstas pierādīšanas pienākums attiecībā tikai uz mantas likumīgo izcelsmi, bet ne uz inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, piemēram, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizāciju saskaņā ar Krimināllikuma 195. pantu. Proti, noziedzīgā nodarījuma sastāva esamības vai neesamības pierādīšanas pienākums atbilstoši standartam «ārpus saprātīgām šaubām» gulstas tikai uz procesa virzītāju. [4] 

Savukārt pierādīšanas pienākuma standarts attiecībā par mantas likumīgo izcelsmi ir samazināts līdz «iespējamības pārsvaram» – iespējamība mantas legālai izcelsmei ir lielāka nekā prezumpcijai par to nelegālo izcelsmi. [5] 

Citiem vārdiem, ņemot vērā Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā minēto, personas pienākums ir vismaz sniegt ticamas ziņas par mantas likumīgo izcelsmi. 

Taču nereti praksē tiek izvirzītas «īpašas» prasības pierādījumiem, kurus personai būtu jāiesniedz procesa virzītājam, lai izpildītu savu procesuālo pienākumu un pierādītu mantas likumīgo izcelsmi, norādot, mazākais, dīvainu argumentāciju.

Piemēram: «[..] citā valodā sastādītais dokuments/atvasinājums, kas iesniegts procesa virzītājam, neatkarīgi no tā, vai tas ir pilnīgi vai daļēji saprotams procesa virzītājam, pēc tā satura izmantojams kā rakstveida pierādījums tikai tad, ja ir nodrošināts tā tulkojums latviešu valodā un ja minētajam dokumentam/atvasinājumam ir juridisks spēks» [autores izcēlums].

Rodas iespaids, ja pastāv kaut mazākā iespēja no kriminālprocesā iesaistītās personas valsts labā atsavināt finanšu līdzekļus, kustamu vai nekustamu mantu, tad šī vārda tiešā nozīmē tiek «izgudrotas» absurdas prasības: pierādījumi (dokumenti) par mantas likumīgo izcelsmi iesniedzami tikai un vienīgi valsts valodā un tikai atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likuma [6] prasībām. Pretējā gadījumā iesniegtie pierādījumi nav izmantojami pierādīšanā. Cita starpā, tieši šāda prasība, piemēram, tika izvirzīta arī attiecībā uz informatīva bukleta izdruku par citā valstī esoša uzņēmuma darbības virzieniem. Nav iedomājams, kā šādu prasību varētu izpildīt arī apcietinājumā esoša persona, ja tai būtu jāpierāda, ka arestētie personas finanšu līdzekļi (manta) iegūti, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts, piemēram, Kazahstānā, Krievijā vai Vācijā. 

Turklāt Kriminālprocesa likumā expressis verbis nav izvirzīta prasība pierādījumu (dokumentu) atbilstībai Dokumentu juridiskā spēka likumam un valsts valodas prasībām. Šādas prasības neesamība Kriminālprocesa likumā ir pilnīgi pamatota ne tikai no veselā saprāta un loģikas viedokļa, bet arī atbilst judikatūrai un Kriminālprocesa likuma 135. panta jēgai.

Kriminālprocesa likuma 135. pants «Dokuments» noteic, ka «(1) Par pierādījumu kriminālprocesā var būt dokuments, ja tas pierādīšanā izmantojams tikai sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju. (2) Dokuments var saturēt ziņas par faktiem rakstveida vai citā formā. Par dokumentiem pierādījuma nozīmē kriminālprocesā uzskatāmi arī datorizētās informācijas nesēji, ar skaņu un attēlu fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem izdarīti ieraksti, kuros saturiski fiksēto informāciju var izmantot kā pierādījumus» [autores izcēlumi].

Saskaņā ar judikatūru un Kriminālprocesa 135. pantā ietvertās nomas mērķi un jēgu kriminālprocesuālā doktrīnā skaidrots, ka «[d]okuments kā pierādījums kriminālprocesā tiek izmantots saturiskās informācijas dēļ. Paša objekta forma, tāpat kā forma, kādā informācija dokumentā ietverta, šajā objektā nav izšķiroša, jo kā pierādījums – dokuments var tikt atzīta arī ķermeniska lieta, tāpat kā informācija, kura fiksēta kā skaņu vai attēlu ieraksts utt. Dokuments kā pierādījums nav pielīdzināms dokumentam Dokumentu juridiskā spēka likuma izpratnē. Dokuments šī likuma izpratnē var būt kā pierādījums – dokuments [Kriminālprocesa likuma] izpratnē, tomēr, lai kādu saturisku informāciju izmantotu kā pierādījumu [Kriminālprocesa likuma] izpratnē, tai noteikti nav jāatbilst prasībām, kas minētas Dokumentu juridiskā spēka likumā» [autores izcēlums] [7].

Saprotams, ka, ņemot vērā jēdziena «dokuments» plašo saturu, nemaz nav iespējams visos gadījumos nodrošināt tāda pierādīšanas līdzekļa kā dokuments atbilstību Dokumentu juridiskā spēka likumam, lai būtu pieļaujams tos izmantot pierādīšanā saskaņā ar iepriekš minēto kāda prokurora visnotaļ savdabīgo Kriminālprocesa likuma 135. panta interpretāciju.

Kā triviālu piemēru var minēt tik bieži krimināllietās kā pierādījumus izmantotos personu sarunu ierakstus, kas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 135. panta nosacījumiem būtībā arī ir dokuments, kam līdz šim nav izvirzīta prasība pēc tā atbilstības Dokumentu juridiskā spēka likumam un valsts valodas principam. Turklāt minētos sarunu ierakstus citā valodā taču netulko persona, kuras sarunas tika fiksētas ierakstā vai persona, kura šādu ierakstu iesniedz procesa virzītājam. Tieši procesa virzītājs vai viņa uzdevumā cita pilnvarota persona stenografē un tulko citā valodā fiksētus sarunu ierakstus. 

Senāta Krimināllietu departaments skaidri un pamatoti ir nodalījis gadījumus, kad kriminālprocesā pierādījumiem ir nepieciešams juridisks spēks un kad tas nav nepieciešams.

Proti, Senāta Krimināllietu departaments 2017. gada 2. jūnija lēmumā lietā SKK-237/2017 skaidroja, «ka [..] apgabaltiesa, neizvērtējot atbilstoši likuma prasībām krimināllietas materiāliem pievienoto nokopēto neapliecināto liecību un citu pirmstiesas izmeklēšanā sastādītu protokolu un dokumentu pieļaujamību, bet ar tajos esošajām ziņām par faktiem pamatojot apsūdzēto vainīgumu, pieļāva Kriminālprocesa likuma 511. panta otrās daļas, 512. panta otrās daļas, 564. panta ceturtās daļas, 127. panta pirmās, otrās daļas, 527. panta otrās daļas 1. punkta pārkāpumu» [autores izcēlums] [8].

Savukārt citā lēmumā – 2015. gada 12. jūnija lēmumā lietā Nr. SKK-215/2015 – Senāta Krimināllietu departaments uzsvēra, ka krimināllietā «[d]okumenta oriģināla neesamība netraucē izdarīt secinājumus par tā satura patiesumu, ja tā kopijās, kas atrodas lietā, atspoguļots dokumenta saturs» [9].

Turklāt Senāta Krimināllietu departamenta nostāja arī atbilst pastāvošajai kriminālprocesuālai doktrīnai.

Būtiski uzsvērt, ka Dokumentu juridiskā spēka likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka «[d]okumenta atvasinājumam ir juridisks spēks tikai tad, ja attiecīgā dokumenta oriģinālam ir juridisks spēks» [autores izcēlums].

Savukārt saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likuma 3. panta pirmo un otro daļu, «[l]ai dokuments vai tā atvasinājumsiegūtu juridisku spēku, fiziskā persona, izstrādājot un noformējot attiecīgo dokumentu, ievēro tiesībspējas un rīcībspējas noteikumus. Lai dokuments vai tā atvasinājums iegūtu juridisku spēku, organizācija, izstrādājot un noformējot attiecīgo dokumentu, ievēro normatīvajos aktos, savos statūtos, nolikumā vai dibināšanas līgumā un citos organizācijas darbību reglamentējošos tiesību aktos noteiktās pilnvaras» [autores izcēlums].

Ņemot vērā minēto, ir nepamatoti pieprasīt personai pierādīt, ka, piemēram, ārvalstī slēgtam līgumam tā parakstītājām pusēm bija tādas tiesības. 

Turklāt ne visās valstīs ir izvirzīta prasība pēc dokumentu juridiskā spēka vai dokumenta oriģināla, lai to varētu izmantot kā pierādījumu. Attiecīgi personai nevar rasties pienākums līdz mūža beigām glabāt dokumentu oriģinālus, lai nepieciešamības gadījumā procesa virzītāja vai uzraugošā prokurora untuma dēļ varētu pierādīt kāda notikuma patiesumu, tajā skaitā visas savas mantas iegūšanas likumību.

Tā, piemēram, Apvienotajā Karalistē saskaņā ar 1984. gada likumu «Par policiju un pierādījumiem» [10] VII daļā «Dokumentāri pierādījumi kriminālprocesā» noteikto un 2003. gada Kriminālprocesa likuma [11] XI daļā 2. nodaļā noteikto, kā pierādījumi var tikt izmantoti dokumenti. Līdzīgi kā Latvijas kriminālprocesuālajā doktrīnā arī Apvienotajā Karalistē ar jēdzienu «dokuments» tiek saprasta informācija, kas var būt gan rakstveidā, gan citā formā, kā video ieraksts, audio ieraksts, datora fails. Taču attiecībā uz dokumenta satura vērtēšanu ir izvirzīts nosacījums, ka dokumentu «pavada» liecība, proti, dokuments «nevar pats runāt», tāpēc persona, kas to iesniedz, sniedz liecības par dokumentā ietvertajām ziņām. Tādejādi nav obligāti nepieciešams iesniegt vai uzrādīt dokumenta oriģinālu. Pastāv arī gadījumi, kad dokuments tiek izmatots pierādīšanā ne tieši saistībā ar tajā ietvertajām ziņām par faktiem, bet gan tāpēc, ka tāds dokuments eksistē, kā arī tiesa pēc saviem ieskatiem var atzīt par pieļaujamu pierādījumu dokumentu, kas satur būtiskas ziņas par pierādāmiem apstākļiem, arī tad, ja persona, kuras sniegtās ziņas par faktiem fiksētas dokumentā, nav liecinājusi tiesā. [12]

Izvirzīt prasību citas valsts jurisdikcijā sagatavotiem dokumentiem, lai tie atbilstu Dokumentu juridiskā spēka likuma prasībām, ir acīmredzami nepamatoti un pat absurdi.

Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmā un otrā daļa nepārprotami nosaka, ka pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likumā noteikto pierādījumiem jābūt ticamiem (128. pants), attiecināmiem (129. pants) un pieļaujamiem (130. pants).

Savukārt, to, cik ticamas ziņas par faktiem satur dokuments, izvērtē saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128. panta otrās daļas nosacījumiem, «aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā».

Turklāt neviens no pierādījumu veidiem nav pārāks par citu ticamības ziņā, tādēļ visi pierādījumi sākotnēji vērtējami kā vienādi ticami saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128. panta trešo daļu. [13]

«Ziņu izvērtēšana kopsakarā nozīmē, ka, lai arī ticamība ir katram individuālam pierādījumam piemītoša pazīme, tomēr to noteikt var, tikai skatot attiecīgo pierādījumu vienotā sistēmā ar citiem pierādījumiem un vērtējot, kā veidojas to savstarpējās sakarības. Jāskatās, vai attiecīgā pierādījuma ticamība apstiprinās ar citiem pierādījumiem. [..] Veidojams sistēmisks skatījums, kur nozīme ir dažādiem pierādījumiem par dažādām pierādīšanas priekšmetā ietilpstošām faktu grupām». [14]

Tādejādi, «izgudrojot» it kā ar likumu uzliktus pienākumus, personai var būt pat neiespējami pierādīt mantas likumīgo izcelsmi ne tāpēc, ka tā nevar sniegt ticamas ziņas, tajā skaitā dokumentus, par mantas likumīgo izcelsmi, bet gan tāpēc, ka pierādīšanas standarts, kāds uzstādīts no procesa virzītāja puses personai, būtībā jau sasniedz pierādīšanas standartu «ārpus saprātīgām jebkādām šaubām». 

Nekādā gadījumā nevēloties aizskart kāda reliģiskās jūtas, vietā būtu vaicāt, pārfrāzējot Otto fon Bismarka teikto, vai nav tā, ka šajā «visa un visur» konfiskācijas kampaņas eiforijā, Kriminālprocesa likuma normu piemērotāji nereti kļūst lielāki katoļi nekā pats Romas pāvests [15]?