Novembra izskaņā Tieslietu ministrija publicēja informatīvu ziņojumu, ka Ministru kabinets devis «zaļo gaismu» divu likumprojektu – grozījumu Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā – tālākai virzīšanai uz Saeimu. [1] Piedāvāto grozījumu esence raksturota tādējādi, ka turpmāk paredzēts atteikties no brīvības atņemšanas soda nosacītas noteikšanas. [2] Tā vietā, acīmredzami nivelējot abus jēdzienus, tiek piedāvāts šo institūtu mehāniski aizstāt ar plašāku probācijas uzraudzības kā pamatsoda piemērošanas veicināšanu. [3] Jāpiebilst, ka Tieslietu ministrijas iecere neparedz iespēju probācijas uzraudzību kā pamatsodu piemērot par sevišķi smagiem noziegumiem, ko tā nemaz nekautrējās atklāti atzīt. Izskatās, ka patiesībā tas arī ir pamatmotīvs, šo grozījumu ieceri mīkstinot ar aizbildināšanos par apgrūtināto sodu saskaitīšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un pēc vairākiem nolēmumiem.

Aizsteidzoties pa priekšu turpmākajam izklāstam par šo likumprojektu saturu, autoru ieskatā, piedāvātie grozījumi un to pamatojums precīzi atspoguļo kazuistisko noregulējuma modificēšanas manieri, kāda pēdējo gadu laikā ir vērojama krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību jomā. Ar likumdošanas iniciatīvu pieteikšanas tiesībām apveltīto subjektu, it sevišķi, kā tas noprotams arī no šo grozījumu anotācijas izklāsta, tiesībsargājošo iestāžu un Ģenerālprokuratūras veidolā, konstruētā realitāte par to, kas uzskatāms par taisnīgu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, bet kas – vairs ne, [4] šobrīd iegūst dominējošo īpatsvaru starp tiem viedokļiem, kas vispār izsaka jelkādus apsvērumus par normatīvā noregulējuma pilnveidošanas perspektīvām. Signāls, kas šobrīd tiek raidīts tiesību normu piemērotājiem un ierosināto grozījumu potenciālajiem adresātiem tādējādi ir diezgan nepārprotams – ar jebkuriem līdzekļiem panākt maksimāli skarba un barga soda piemērošanu, kas sevišķi smagu noziegumu gadījumā atbilstoši Tieslietu ministrijas iecerei būs tikai viens: reāla brīvības atņemšana, pilnībā atmetot nosacītas soda izpildes perspektīvu. 

Bieži vien tas, vai noziegums ir klasificējams par sevišķi smagu, ir atkarīgs no likumdevēja izšķiršanās, nevis no tā, cik nopietns kaitējums nodarīts konkrēti aizskartajām interesēm, piemēram, tādos gadījumos kā dzimumnoziegumi vai slepkavības. Krimināltiesību praksē un normatīvajā izpratnē šo klasifikāciju nosaka vienīgi likumdevēja izvēle maksimālo soda sankciju tam vai citam nodarījuma sastāvam noteikt lielāku par 8 gadiem. Autori šeit neiztirzās to, cik pamatoti un jēgpilni tas ir visos gadījumos, taču skaidrs ir viens – ar tiesībpolitiskiem apsvērumiem nereti tiek mēģināts par sevišķi smagu nodarījumu stigmatizēt tādas darbības, kas objektīvam vērotājam no malas nereti šķistu absurds. Tas gan drīzāk norāda uz to relativitāti un vieglumu, ar kādu šobrīd it visu melnu var padarīt par baltu un baltu – par melnu. Vajadzīga tikai apņemšanās un, kas pats galvenais, – vara uzspiest savu viedokli.

Lai gan pēc būtības tā ir tiesībpolitiska izšķiršanās – likumdevējam noteikt to, vai par sevišķi smagiem noziegumiem būtu iespējams piemērot nosacītu brīvības atņemšanas soda izpildi, šī brīža grozījumu piedāvājums, neparedzot arī probācijas uzraudzības kā acīmredzami maigāka un mazāk represīva soda veida piemērošanu, ar ārkārtīgi šauru un pat primitīvu redzesleņķi raugās uz kriminālsoda piemērošanas būtību krimināltiesībās. Tajā skaitā – piemirstot par soda individualizācijas būtību un humānisma principiem, kam vismaz teorētiski būtu jānošķir 21. gadsimta penitenciāro iekārtu no laikmeta, kad, piemēram, savu uzvaras gājienu krimināljustīcijas un sodu politikas jomā īstenoja Džeremija Bentama [5] panoptikona [6] iecere kā vispārējas un totālas uzraudzības instruments. 

Tieslietu ministrijas izstrādāto grozījumu pamatbūtība, uz tiem paraugoties no sodu kataloga perspektīvas, patiesībā tiecas nonivelēt probācijas programmas, kādas tiek piemērotas notiesātajiem, kam probācijas uzraudzība piemērota kā pamatsods, un notiesātajiem, kuriem piemērots brīvības atņemšanas sods, to izciešot nosacīti atbilstoši Krimināllikuma 55. panta nosacījumiem. Ievērojot pašsaprotamo apsvērumu, ka brīvības atņemšanas sods jebkurā gadījumā vienmēr būs represīvāks (vai vismaz tam būtu jābūt) par probācijas uzraudzības sodu, grozījumu anotācijā šīs ieceres iniciatori nav uzskatījuši par nepieciešamu atspoguļot vērtējumu par to, kā izpaužas minēto sodu izpilde, tajā skaitā, brīvības atņemšanas sodu izciešot nosacīti, tai pat laikā apgalvojot, ka no kāda no šiem institūtiem būtu nepieciešams atteikties. Iespējams, iekams šādus ierosinājumus formulēt kā likumdevējam apstiprināmas tiesību normas, būtu vērts padomāt arī par saudzīgākām un tiesības mazāk ierobežojošām alternatīvām. Tajā skaitā – kritiski paraudzīties uz soda izpildes iestāžu īstenoto probācijas programmu efektivitāti gan probācijas uzraudzības kā pamatsoda piemērošanas, gan nosacītas brīvības atņemšanas soda izpildes gadījumā. Šī izvērtējuma veikšanas vietā piedāvātais normatīvās jaunrades «intelektuālisma kalngals» kā universālu panaceju atrod iespēju piespriest brīvības atņemšanas sodu, pat neapsverot alternatīvus piedāvājumus kompensējošiem un mazāk represīviem soda piedraudējuma risinājumiem arī sevišķi smagu noziegumu gadījumā.

Krimināllikuma 55. pantā nostiprinātā tiesību institūta būtības raksturojums

Saeimai iesniegtā likumprojekta anotācijā skaidrots, ka minētie grozījumi paredz pilnīgu atteikšanos no Krimināllikuma 55. pantā – «Nosacīta notiesāšana» – paredzētā tiesību institūta. Šāds ierosinājums tiek pamatots ar apsvērumu, ka pērnā gada janvārī stājās spēkā kārtība, ka probācijas uzraudzība šobrīd var tikt piemērota kā pamatsods. Atbilstoši anotācijā sniegtajam skaidrojumam jēdzieni «nosacīta notiesāšana» un «probācijas uzraudzība» tikuši vienādoti, proti, atbilstoši Tieslietu ministrijas piedāvājumam neesot nekādas atšķirības starp abiem jēdzieniem un institūtiem. 

Autori šādai argumentācijai nevar pievienoties un vērš uzmanību uz apstākli, ka atbilstoši Latvijas krimināltiesību doktrīnai nosacīta notiesāšana nav patstāvīgs soda veids. [7]

Soda veidu izsmeļošs uzskaitījums šobrīd ir noteikts Krimināllikuma 36. pantā. Minētā norma ir ietverta Krimināllikuma 4. nodaļā, kas reglamentē kriminālsoda būtību. Savukārt nosacītas notiesāšanas institūts Krimināllikuma 55. pantā ir iekļauts Krimināllikuma 5. nodaļā, kas reglamentē ar soda noteikšanu saistītos apsvērumus. Tādējādi nosacītas notiesāšanas institūts nav uzskatāms par atsevišķu soda veidu, bet gan par soda, konkrēti – brīvības atņemšanas soda – izpildes veidu. 

Priekšnoteikumi, kas ļauj brīvības atņemšanas sodu izpildīt nosacīti

Kā skaidrots tiesību doktrīnā, vārds «nosacīta» minētā institūta kontekstā norāda uz to, ka personai piespriestais sods reāli netiks izpildīts, ja persona ievēros tās prasības, kas tai noteiktas ar tiesas spriedumu un tiesību normām. [8] Tādējādi nosacīta notiesāšana ir vainīgās un notiesātās personas atbrīvošana no soda izciešanas ar konkrētiem nosacījumiem. [9]

Šie nosacījumi nosacītas notiesāšanas piemērošanai ir izvirzīti Krimināllikuma 55. panta otrajā daļā, proti, tiesai ir jāvērtē, vai notiesātais tiesas noteiktajā pārbaudes laikā 

1. neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu; 
2. nepārkāps sabiedrisko kārtību un 
3. izpildīs kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā noteiktajā kārtībā.

Tāpat Krimināllikuma 55. pantā ir nostiprināti trīs kritēriji, kurus tiesa vērtē, lemjot par iespēju vainīgo notiesāt nosacīti. Šie kritēriji ir:

1. izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs un radītais kaitējums; 
2. vainīgā personība; 
3. citi lietas apstākļi.

Iespējams, šeit būtu iederīgi kliedēt sabiedrībā iesakņojušos mītu par minēto institūtu un atgādināt Senāta judikatūrā nostiprināto, ka nosacītas notiesāšanas piemērošana nav nedz apsūdzētā prerogatīva, nedz tiesas pienākums, [10] jo atbilstoši Krimināllikuma 55. panta nosacījumiem tiesai ir jāgūst pārliecība, ka, neizciešot sodu reāli, persona turpmāk neveiks jaunus likumpārkāpumus. Citiem vārdiem – minētais tiesību institūts ir instruments, kas ļauj tiesai pašai vērtēt individuālu tiesisko situāciju un sekmēt taisnīga noregulējuma panākšanu apstākļos, kad personai ir piespriežams brīvības atņemšanas sods, bet tiesa konkrētu, lietā nodibinātu tiesisko un faktisko apstākļu ietvarā atrod par iespējamu brīvības atņemšanas soda izpildi reāli neīstenot. 

Soda individualizācijas būtība

Šāds tiesai piešķirto tiesību apjoms, kas ļauj katrā izskatāmajā krimināllietā vērtēt, vai brīvības atņemšanas soda izpilde ir nosakāma reāli vai nosacīti, cieši savijas ar soda individualizācijas principu. Šis princips ir ar taisnīguma un likumības principiem saistīts koncepts, kas paredz, ka taisnīgs sods ietver gan pareizu nodarījuma kvalifikāciju, gan soda un tā izpildes prasību noteikšanu, ņemot vērā apsūdzētā personību un citus nodarījumu raksturojošus faktorus. 

1991. gada 2. aprīlī pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcija Nr. 45/110 «Minimālie standarta noteikumi par pasākumiem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu» (jeb tā dēvētie Tokijas noteikumi) paredz, ka jebkura soda izvēles pamatā ir jābūt vērtējumam par pārkāpuma raksturu un tā smagumu, notiesātā personību, cietušo tiesībām un notiesāšanas mērķi. [11]

Arī Senāts ir uzsvēris, ka, «[..] lemjot jautājumu par iespēju notiesāt nosacīti, jāievēro arī Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā norādītais soda mērķis, un minētajā likuma normā tieši norādīts gan uz nepieciešamību sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, gan arī uz vispārējo prevenciju kā soda piemērošanas mērķi.» [12] Tādējādi nosacītas notiesāšanas kā brīvības atņemšanas soda veida izpildes režīms ir viens no soda individualizācijas koncepta praktiskās realizācijas veidiem. 

Šeit vienīgi jāpiebilst, ka tiesai nav tiesību ignorēt kādu no likumā norādītajiem apstākļiem, lai vērtētu iespēju piemērot nosacītu notiesāšanu. [13] Līdz ar to praksē, kā uzsvēris Senāts, īpaša uzmanība tiek pievērsta tādiem apstākļiem kā apsūdzētā personības izvērtēšana un indivīda bioloģisko un sociālo īpatnību – vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa u.c. faktoru objektīva izpēte. [14] 

Piedāvāto grozījumu anotācijā nav sniegts vērtējums tam, kāpēc tiesām būtu atņemamas šīs tiesības prasmīgi un atbilstoši, tas ir, tiesiski un taisnīgi izraudzīties un izvērtēt, vai konkrētam apsūdzētajam ir vai nav piemērojams brīvības atņemšanas sods, to izpildot nosacīti. Vēl vairāk – kā liecina statistikas dati, tad būtībā piedāvātie grozījumi izsaka apgalvojumu, ka tiesneši ir nekompetenti vai vismaz pārāk «mīkstsirdīgi».

Statistikas rādītāji

To, ka šis institūts praksē tiek piemērots pat ļoti bieži, apliecina Tiesu administrācijas sniegtie statistikas dati par notiesātajiem 2022. gadā. Proti, kopumā 2518 notiesātajiem 711 gadījumos tika piemērota nosacīta notiesāšana, bet 1807 gadījumos – reāla soda izpilde. [15] Savukārt 1807 gadījumos, kad notiesātajiem tika noteikta reāla soda izpilde, tikai 1447 gadījumos tas bija saistīts ar brīvības atņemšanu. Minētais ieskats apliecina, ka aptuveni trešdaļā no visiem gadījumiem, kad personai tiek nolemts piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu sodu, tiesas uzskata, ka reāla soda izpilde tomēr nav nepieciešama.

Aplūkojot statistikas datus, uzmanība ir pievēršama arī apstāklim, ka likumdevējs Krimināllikuma 55. pantā ir noteicis, ka brīvības atņemšanas sods līdz 5 gadiem ir tieši tas slieksnis, līdz kuram tiesai ir tiesības personu notiesāt nosacīti. Savukārt sevišķi smagu noziegumu gadījumos likumdevējs kā šo slieksni ir noteicis gadījumus, kad attiecīgās normas soda sankcijas zemākā robeža ir 3 vai mazāk gadu brīvības atņemšanas soda.

Ar piedāvātajiem grozījumiem ir paredzēts, ka probācijas uzraudzība kā soda veids turpmāk mehāniski aizstātu brīvības atņemšanas nosacītas izpildes (tātad – nosacītas notiesāšanas) piemērošanu. Tāpat anotācijā rodam jau iepriekš minēto skaidrojumu, ka Tieslietu ministrijas ieskatā probācijas uzraudzība nebūs nosakāma par sevišķi smagiem noziegumiem. Tādējādi konstatējams, ka ar šiem priekšlikumiem nenoliedzami tiks pasliktināts to personu stāvoklis, kurām līdzšinējais regulējums ļauj piemērot brīvības atņemšanas sodu nosacīti, jo probācijas uzraudzības piemērošana šādos gadījumos nebūs iespējama.

Pēc Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja zvērināta advokāta Dr. iur. Jāņa Rozenberga pieprasījuma Tiesu administrācija sniedza statistikas datus par personu skaitu, kas pēdējo 5 gadu laikā notiesātas par sevišķi smagiem noziegumiem ar nosacītu brīvības atņemšanas sodu, proti, kuras notiesātas ar brīvības atņemšanas sodu, bet kur tiesas uzskatījušas, ka reāla šī soda izciešana individuālā gadījumā nav nepieciešama.

Iepazīstoties ar šiem datiem par pēdējo 5 gadu periodu, ir konstatējams, ka par tādiem sevišķi smagiem noziegumiem, kur sankcijas minimālā robeža pieļauj nosacītas notiesāšanas piemērošanu, kopskaitā notiesātas bijušas 1954 personas. No tām 1073 personām jeb 55 % gadījumu tiesas ir konstatējušas un pamatojušas apstākļus, kāpēc brīvības atņemšanas sods ir piespriežams, bet tā izpilde nosakāma nosacīti. 

Patlaban Krimināllikumā ir aptuveni 80 tādu noziedzīgu nodarījumu sastāvu, kur par sevišķi smagiem noziegumiem līdz šim ir bijusi iespēja un tiesības tiesai vērtēt nodarījuma raksturu, kaitējumu un vainīgā personību, lai izlemtu, vai brīvības atņemšanas soda izpildi iespējams noteikt nosacīti. 

Grozījumu anotācijā šim apstāklim vispār nav pievērsta uzmanība, lai gan praksē tas nozīmēs, ka ievērojamā skaitā gadījumu, tas ir, vairāk nekā 50 % šādu krimināllietu tiesai būs atņemta rīcības brīvība izvērtēt saudzīgāku, taisnīgāku un individualizētu sodu konkrētai vainīgajai personai. 

Turklāt, vērtējot statistikas datus, ir pamats konstatējumam, ka kopējā tendence nosacītas brīvības atņemšanas piemērošanas jomā ir bijusi nemainīga vismaz ceturtdaļgadsimtu – visā šajā laikposmā brīvības atņemšana nosacīti tiek piespriesta 45–56 % gadījumu. [16]

Raugoties statistiski, ik gadu tās ir aptuveni 200 personas, kam par sevišķi smagiem noziegumiem tiesas konstatē šos nepieciešamos apstākļus nosacītai brīvības atņemšanas soda izpildei. Stājoties spēkā šiem grozījumiem, tas nozīmē, ka pieaugs to personu skaits, kas tiks pakļautas reāla brīvības atņemšanas soda izpildei ieslodzījuma vietās.

Jaunākie publicētie dati (2022. gads) liecina, ka patlaban viens ieslodzītais dienā valstij izmaksā 50,00 euro, kas tiek segts no nodokļu maksātāju naudas. [17] Gadā tie ir 18 250 euro, savukārt, raugoties uz aptuveno statistisko notiesāto skaita pieaugumu, kam brīvības atņemšanas sods būs jāizpilda reāli, šī summa pārsniedz 3,6 miljonus euro (50,00 euro x 365 dienas x 200 notiesātie) nodokļu maksātāju naudas. Taču izskatās, ka skaudrie cipari ir maz interesējuši «bezkompromisa tiesiskuma apoloģētus». Tikpat saprotami ir arī tas, ka nav vērtēta šo grozījumu ietekme uz valsts budžetu, kas savukārt paģērētu to, ka savus apsvērumus minētā kontekstā būtu jāizsaka arī Finanšu ministrijai.

Šeit vietā vienīgi būtu atcerēties bijušā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa vārdus: «Neviena sabiedrība nav ieinteresēta, lai nodokļi tiktu izmantoti noziedzības atražošanai cietumos.» [18] 

Tomēr, lai kā tur arī nebūtu, finanses šeit tomēr nav būtiskākais. Daudz svarīgāk šķiet saglabāt tiesām piešķirto instrumentu klāstu, kas spētu maksimāli individualizēt pat sevišķi smagu noziegumu izdarījušai personai piemērojamo sodu. Un šeit atkal sākas daudziem mūsdienās pie varas esošajiem juristiem netīkamie vārdi – filozofija, teorija un vēsture… Taču – ko gan var gribēt no juristiem, ja pat filozofu aprindās «ieņirdz» par to, ka varētu pastāvēt kaut kāda objektīvā realitāte vai patiesība, kaut kādas zināšanas vai zinātne. [19] Jo, galu galā, tie, kas ir pie varas, tad arī producējot to, ko naivie «mēs» saucam par zināšanām, realitāti un patiesību. Un, ja jau viss ir relatīvs, tad kādēļ gan līdzīgi Mihaila Bulgakova attēlotajam Poncijam Pilātam, kas cieta no migrēnas un depresijas, izgāžot iracionālas dusmas, neatteikties no kaut kādām sentimentālām humānām teorijām. Ar tikpat vieglu roku likumdošanas ierosmju veidotāji pamazām sākuši atteikties no sirmā, naivā profesora Paula Minca atziņām, piemēram, soda relatīvo teoriju sakņojot antīkās filozofijas premisās, kas «[..] attēlo tiesnesi kā ārstu, kurš pasniedz slimam noziedzniekam zāles (sodu)» [20]. Un tomēr, iespējams, ļoti konspektīvi vismaz tīrai sirdsapziņai, ka izdarīts viss iespējamais, lai nepieļautu šo obstrukciju, autori centīsies šo vēsturisko nosacītas notiesāšanas institūta būtību vismaz lakoniski iezīmēt. Cita starpā vienīgi vēl būtu jānorāda, ka līdzīgu grozījumu ieceru autori pat nekautrējas lepoties ar to, ka Latvijā esot «[i]nteresants [krimināl]process, kāds nekur nav nevienā zemē» [21]. Izskatās, ka Latvija varēs ar šo sasniegumu lepoties. Līdzīgi kā Latvija šobrīd lepojas ar pirmo vietu alkohola patēriņa [22], AIDS saslimstības [23] vai zemi rādītāji iedzīvotāju apmierinātības un laimes izjūtas rādītājos. [24] Šķiet, ka lepnumam patiešām ir pamats. 

Lakonisks ieskats nosacītas notiesāšanas institūta vēsturiskajā būtībā

Nosacītas notiesāšanas institūts bija pazīstams arī Latvijas starpkaru perioda krimināltiesībās, paredzot, ka – «[j]a apsūdzētam piespriež īslaika cietuma, aresta vai naudas sodu, vai ievietošanu labošanas vai audzināšanas iestādē un tiesai ir pamatoti iemesli sagaidīt, ka notiesātais, arī sodu neizpildot, turpmāk nevainojami uzvedīsies, viņai [tiesai] ir tiesība notiesātam nosacīti atlaist soda izpildīšanu» [25]. Līdzīgi kā mūsdienās, arī starpkaru periodā tiesas varēja šo sevišķo kārtību piemērot, ja iestājās noteikti priekšnoteikumi, tostarp persona nebija iepriekš sodīta un sodāmība vēl nebija dzēsta, kā arī citos gadījumos.

Skaidrojot nosacītas notiesāšanas institūta būtību, tiesību literatūrā tika atzīmēts, ka soda izpildīšanas nosacīta atlikšana jeb nosacīta notiesāšana ir soda speciālās prevencijas praktiskās realizēšanas rezultāts. [26] Jau iepriekš minētais profesors P. Mincs nosacītas notiesāšanas institūtu savukārt raksturoja kā valsts varas atsacīšanos no tai piemītošās soda pretenzijas. [27] Turklāt minētais autors akcentēja, ka šī institūta pamatā ir koncepts, ka zināmos gadījumos sprieduma izpildīšana ir lieka, ja soda mērķi ir iespējams sasniegt bez tā. [28] Docents Pēteris Lejiņš starpkaru periodā rakstīja, ka nosacītas notiesāšanas institūta pamatā ir ideja par notiesātā spēju laboties – «[..] noziedzniekam soda izpildīšanu atliek ar nosacījumu, ka viņš nevainojami uzvedīsies» [29]. Tādēļ šeit būtu retoriski jāvaicā – kas ir tik būtiski mainījies, ka nosacītas notiesāšanas institūtam vairs nav atrodama vieta demokrātiskas republikas tiesību sistēmā.

Prakse citās Eiropas valstīs

Nosacītas notiesāšanas institūts (angļu Suspended sentence; Conditional sentence) ir sastopams faktiski visās pasaules valstīs, savukārt Eiropas Savienībā pat vairāku Eiropas Savienības tiesību aktu līmenī ir nostiprināts tas, ka nosacīts sods vai soda noteikšanas nosacīta atlikšana ir viens no krimināltiesību instrumentiem, kas sekmē iespēju personai ātrāk reintegrēties sabiedrībā. [30]

Pasaules valstu praksē šis institūts tiek piemērots tādējādi, ka notiesātājam tiek piemērots brīvības atņemšanas sods un noteikts pienākums ievērot likumus un nepārkāpt citus kompetentās iestādes noteikumus. Aizritot tiesas noteiktajam termiņam tiek uzskatīts, ka persona tai piespriesto sodu ir izcietusi. 

Šis brīvības atņemšanas soda izpildes veids ir paredzēts gan anglo-amerikāņu tiesību loka valstīs, piemēram, Lielbritānijā [31], ASV [32] un Austrālijā [33], gan arī kontinentālās Eiropas tiesību tradīcijai piederīgajās valstīs, piemēram, Vācijā [34] un Francijā [35]. 

Būtiskākais ir tas, ka ar Eiropas Komisijas finansējumu veikta pētījuma ietvaros tika noskaidrots, ka visās Eiropas valstīs ir sastopams nosacītas notiesāšanas institūts. [36] Galu galā, nosacītas notiesāšanas institūts ir pazīstams pat Krievijā un Ķīnā. Iespējams, pat Irānā un Palestīnā…

Tādējādi, ja kādam ir vēlēšanās atstāt par sevi nozīmīgas un ilgstošas pēdas Latvijas tiesību teorijā un vēsturē, iespējams, ka ir atrodams daudz konstruktīvāks un pozitīvāks ceļš, piemēram, vismaz atturoties expressis verbis izteikt savas daždien visai diskutablās vīzijas, atstājot tās autodidaktiskai «zinātniskai» apcerei vai memuāriem.

Kopsavilkums

Apkopojot minēto, autori vēlreiz vērš uzmanību uz to, ka nosacītas notiesāšanas institūts Latvijas krimināltiesībās nav uztverams kā atsevišķs soda veids, bet gan tikai un vienīgi kā brīvības atņemšanas soda izpildes veids. Senāta judikatūrā un doktrīnā nostiprināts, ka nosacīta brīvības atņemšanas soda piespriešana ir jātulko kā uzticības kredīta paušana apsūdzētajam, tiecoties sasniegt kriminālsoda mērķi un paredzot tiesai tiesības formulēt prognozi par to, vai konkrētās krimināltiesiskās represijas piemērošana sekmēs taisnīguma atjaunošanu, noziedzīgu nodarījumu recidīvu novēršanu, aizsargās sabiedrisko drošību, atturēs citas personas no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas un sekmēs notiesāto personu resocializāciju.

Nosacītas notiesāšanas izvēlē principiāli nav noteiktu vadlīniju, izņemot likumā noteiktās prasības, kad persona tiek uzskatīta par atbilstošu šāda tiesiskā risinājuma piemērošanai. [37] Tas nozīmē, ka nosacītas notiesāšanas piemērošana ir izvērtējums, kas veicams katrā individuālā gadījumā, tādējādi paredzot pienākumu tiesai galīgajā nolēmumā atspoguļot savus kognitīvos apsvērumus, kāpēc tā izvēlējusies personai piemērot šādu soda izpildes veidu. Apkopojot minēto, vēlreiz jāatgādina, ka nosacītas notiesāšanas piemērošana nav nedz apsūdzētā prerogatīva, nedz tiesas pienākums, jo atbilstoši Krimināllikuma 55. panta nosacījumiem tikai tiesa var gūt pārliecību, ka, neizciešot sodu reāli, persona turpmāk neveiks jaunus likumpārkāpumus.

Grozījumu anotācijā nav sniegts vērtējums nevienam no iepriekš norādītajiem apstākļiem, tādējādi izstrādātie grozījumi nebūtu atbalstāmi virzīšanai uz tālāku izskatīšanu. 

Praksē konstatētās problēmas, tostarp ar sodu saskaitīšanas vai aizstāšanas jautājumiem ir risināmas ar alternatīviem mehānismiem, kas neprasa no Krimināllikuma svītrot tiesību institūtu, kurš ne tikai Latvijas, bet arī visu Eiropas valstu tiesību sistēmās sekmīgi funkcionē. 

Līdzīgā kārtā anotācijā norādītos apsvērumus par sabiedrības neizpratni par nosacītas notiesāšanas institūta būtību ir iespējams novērst, sabiedrību primāri izglītojot, nevis mehāniski svītrojot konkrētus tiesību institūtus no normatīvā regulējuma.