1791. gadā Rīgas tiesu iestādēs tika izmeklēta un iztiesāta krimināllieta par mežā pie Ropažiem izdarītu slepkavību mantkārīgos nolūkos. «Tās upuris bija Plaužu Viļums, Vecpiebalgas dzimtcilvēks, bet reizē turīgs lopu tirgotājs; viņu nogalinājis brīvs latviešu jauneklis Frīdrichs Lūde.» [1] Šī kriminālprocesa gaitu aprakstīja tā veicējs – toreizējais Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas tiesnesis grāfs Ludvigs Johans Augusts fon Mellīns (Ludwig Johann August von Mellin, 1754–1835). Mūsdienās grāfa fon Mellīna izklāsts ir kļuvis par vienu no nedaudzajiem tā laika kriminālprocesa veikšanas īpatnību izzināšanas avotiem, jo, kā zināms, «galvenokārt ugunsgrēkos gājuši bojā gandrīz visi Latvijas tiesu archīvi» [2]. 

Sākotnējā autoru iecere, pamatojoties uz šīs lietas iztirzājumu, bija vienīgi sniegt nelielu vēsturisku ieskatu kriminālprocesa norises īpatnībās 18. gadsimta beigās Vidzemē. 

Šeit acīmredzot būtu vietā uzreiz paskaidrot, ko autori šajā publikāciju sērijā saprot ar vietvārdu Vidzeme, kas gadsimtus bija nolemta būt par niknu politisko un militāro cīņu arēnu.

Pirmo reizi Baltijas jūrai pieguļošo teritoriju pakļaušana svešinieku varai notika 9. gadsimta beigās, kad viens no Kijevas Krievzemes (882–1240) nodalītu teritoriju valdniekiem – Kijevas lielkņazs Vladimirs Svjatoslavičs Rjurikovičs (Владимир Святославич Рюрикович, ~958–1015) – iekaroja latgaļu, lībiešu un sēļu zemes. [3] Līdzīgi rīkojās arī Veļikijnovgorodas lielkņazs Jurijs Jaroslavovičs Rjurikovičs (Юрий Ярославович Рюрикович, precīzākas ziņas neizdevās atrast), kurš 1030. gadā dibināja Tartu pilsētu, kas toreiz bija zināma kā Jurija Livonija. [4] Tādējādi aizsākās cīņas par Baltijas malu. Arī turpmāko gadsimtu gaitā dažādas ambiciozas varas, galvenokārt pragmātisku apsvērumu vadītas, sacentās savā starpā par virskundzību Baltijas zemēs, tajā skaitā, par teritoriju, ko šobrīd ieņem Latvija. 

Cīņas par Baltijas piejūru bija saistītas ar tā krastā esošo zemju dalīšanu. Vairākkārtīgi tika dalīta arī šī brīža Latvijas teritorija. Tas savukārt raisīja izmaiņas Latvijas teritoriālo vienību nosaukumos. Visnotaļ raibais mūsdienu Vidzemes teritorijas nosaukumu klāsts bija iemesls, kādēļ ārpus citātu ietvariem autori tekstā nolēma pieturēties pie šobrīd vispārpieņemtā Vidzemes nosaukuma, lai gan, ievērojot dažādu vēsturisko periodu reālo stāvokli, tas gluži korekti nav. 

Vācu izcelsmes sprediķotāju virskundzības laikā šī brīža Vidzemes teritorija ietilpa Livonijas (latīņu val.: Livonia; vācu val.: Livland) sastāvā. Rīgas virsbīskapijai (latīņu val.: Archiepiscopatus Rigensis; vācu val.: Erzbis tum Riga) un Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālībai Livonijā (latīņu val.: Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam; turpmāk – Livonijas ordenis) sadalot Baltijas zemi, Vidzeme bija uzskatāma par daļu no Livonijas konfederācijas jeb Terras Marianas (latīņu val.: Terra Mariana; vācu val.: Livländische Konföderation), tās sastāvā paliekot līdz pat 1561. gadam. Iegūstot Vidzemi militārā konflikta rezultātā, Polijas un Lietuvas ūnija (1569–1795) piešķīra šim reģionam Pārdaugavas Livonijas hercogistes (latīņu val.: Ducatus Livoniae Ultradunensis; lietuviešu val.: Uždauguvio kunigaikštystė; poļu val.: Księstwo Zadźwińskie) nosaukumu. Taču pēc 1629. gadā notikušās Vidzemes inkorporācijas Zviedrijas Karalistes sastāvā tā bija pazīstama kā Zviedru Livonija (zviedru val.: Svenska Livland). Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai Pēteris I Romanovs (Пётр I Алексеевич Романов, 1672–1725) deva priekšroku vācu variantam, nedaudz pielāgojot to krievu valodas īpatnībām. Tādēļ kopš 1721. gada Krievijas impērijai pakļautās Baltijas zemes tika dēvētas par Liflandi [5] (pirmsreformu krievu val.: Лифляндiя). Mīlestība pret vācisko acīmredzot izpaudās arī citādāk. Tā, piemēram, Pēteris I – kura «labestību» un «neparasto gudrību» ditirambā [6] slavēja visos Krievijas impērijas pastāvēšanās laikā izdotajos dokumentos, pašu valdnieku dēvējot par «Viņa Imperatora Majestāti, svētlaimīgo un mūžīgās piemiņas vērto Dzimtenes Tēvu», – savu pirmo sievu piespieda kļūt par mūķeni un uz mūžu ieslodzīja viņu klosterī, lai netraucēti turpinātu attiecības ar vācu izcelsmes favorīti Annu Monsu (Anna Mons, 1672–1714). 

Lai kā tur arī nebūtu, aizvien vairāk iedziļinoties tēmā, izrādījās, ka neko sakarīgu par tā laika kriminālprocesu nemaz nav iespējams uzrakstīt, vienlaicīgi neaplūkojot arī citu, no pirmā acu uzmetiena it kā nesaistītu, tomēr visnotaļ plašu jautājumu loku. 

Vispirms tas attiecas uz vēsturisko fonu un personībām, kuras būtiski ietekmēja situatīvo 18. gadsimta beigu kriminālprocesa stāvokli un izpratni par to ne tikai Vidzemes, bet arī visas tā laika civilizētās Eiropas kontekstā. 

Tādēļ ārpus publikāciju sērijas konteksta nedrīkstēja palikt nepieminētas tās personas, kuras vairāk vai mazāk, proti, tieši vai netieši ietekmēja kriminālprocesa attīstību Vidzemē, piemēram, Elizabete Romanova (Елизавета Петровна Романова, 1709–1761), Katrīna II Romanova-Holšteina-Gottorpa (Екатерина II Христиановна Гольштейнъ-Готторпъ-Романова, 1729–1796), Fransuā Marī Aruē jeb Voltērs (François Marie Arouet ou Voltaire, 1694–1778), Šarls Luijs de Sekondats, barons de La Brēds un de Monteskjē (Charles Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu, 1689–1755), Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau, 1712–1778), Čezāre Bekaria Bonesano (Cesare Beccaria Bonesana, 1738–1794) u. c. Un, protams, to kaut kādā ziņā ietekmēja arī Lielā Franču revolūcija [7].

Otrs būtisks jautājums pašsaprotami ir visnotaļ samudžinātais tiesību avotu aspekts, bez kura (vismaz vispārīgos vilcienos) atšķetināšanas ieskats, kā tad īsti 18. gadsimta beigās Vidzemē notika kriminālprocess, būtu ne tikai acīmredzami nepilnīgs, bet arī neiespējams.

Un vienīgi tad jēgpilnam iztirzājumam (turklāt, kā izrādās, arī mūsdienu kontekstā) paļaujas visādā ziņā visnotaļ pamācošais «pazudušā dēla» Lūdes kāzuss. 

Taču ne tikai tas piesaistīja autoru uzmanību. Salīdzinošā nozīmē ar mūsdienu dažādu amatu kriminālprocesa virzītāju Latvijā humāno un intelektuālo kapacitāti, autoriem it īpaši interesanta šķita jau minētā Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas tiesneša (tātad – «inkvizitora», lai arī gluži korekti tā nebūtu dēvēt 18. gadsimta laicīgā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa tiesnesi) grāfa fon Mellīna personība, kuru avotos mēdz dēvēt arī par «Baltijas apgaismotāju» [8]. Šeit ir runa par tā laika, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, «procesa virzītāja» attieksmi pret it kā beztiesīgo «inkvizītu» (izmeklēšanas objektu – apsūdzēto), par materiālās patiesības noskaidrošanas standartiem un tehnikām, kā arī beigu beigās – izpratni par personisko izvēli universālās morāles kontekstā, taisnīgumu un atbildību savas sirdsapziņas priekšā. Lai par to spriež paši lasītāji, tomēr kaut kas netverams ļauj teikt, ka mēs būtiski atšķiramies. Turklāt – neizdevīgi sev pašiem… Arī tam autori centās saprast iemeslu. Iespējams, kāds varētu iebilst, ka grāfs fon Mellīns bija izņēmums, jo viņš pats par sevi bija ļoti neordināra un izcila personība, kas acīmredzami arī tobrīd izcēlās uz apkārtējo fona. Varbūt. Tomēr tas neatceļ pašu galveno – viņa pārstāvēto apgaismības laikmeta [9] atnesto patieso nevis mūsdienās pārprasto lēto dažādas vājības un netikumības slavinošo humānismu, ko gluži dabiski un pašsaprotami pavadīja patiesa cieņa pret cilvēka dzīvību un brīvību, lai arī ko ar pēdējo saprastu tās kārotāji. 

1798. gadā šī «savādā krimināllieta» – kā to raksturoja pats grāfs fon Mellīns – tika publicēta [10] vācbaltiešu luterāņu mācītāja, vēsturnieka un folklorista Augusta Vilhelma Hūpela (August Wilhelm Hupel, 1737–1819) rediģētajā iespieddarbu kopumā «Neue Nordische Miscellaneen», kas savukārt iezīmēja latviešu 18. gadsimta augstvērtīgas periodikas «kulmināciju». [11] Minētajā Hūpela izdevumā tika publicēti visdažādākie pētījumi un apcerējumi, to vidū – arī anekdotes un nostāsti, kas bija saistīti ar «Krievijas, Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes vēsturi, ģeogrāfiju, tiesībām, paražām, mājturību, tirdzniecību» [12] un citām sadzīvi skarošām tēmām. Tika aplūkoti arī ārstniecības, dabzinātnes un tehnisko nozaru jautājumi, bet daži autori pat sniedza savu novērtējumu dzimtbūšanai. Interesants šķita pašu latviešu novērtējums no malas. Tā, piemēram, 1781. gadā kāds neapmierinātais par zemnieku kāzu norisi un ilgumu rakstīja: «[r]udeņos zemnieki svin kāzas nedēļām no vietas. Cik daudz izšķērdības par spīti visiem oficiālajiem rīkojumiem! Sētās, kuŗu iedzīvotāji dodas uz vairākām kāzām, ilgu laiku valda bezdarbība un juceklis. Cik briesmu nerodas, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni un citādi! Muižai reizēm grūti sameklēt vajadzīgos strādniekus, vismaz tādus, kas būtu skaidrā» [13]. Savukārt citi, piemēram, vācbaltiešu vēsturnieks un publicists profesors Vilhelms Kristiāns Frībe (Wilhelm Christian Friebe, 1761–1811) vērsās pret dzimtbūšanu, uzskatot, ka «dabas un cilvēcības likumi prasa, lai šejienes zemnieks baudītu tās pašas brīva cilvēka tiesības kā viņa kungs», taču «to liedzot latviešu un igauņu zemais kultūras līmenis, kuŗā vainojami svešie apspiedēji, kas pūlējušies abas tautas [..] turēt muļķībā, ciktāl vien iespējams, lai paši tiktu uzskatīti par šīs zemes dieviem». [14] Līdzīgiem apgalvojumiem gan nepiekrita pats grāfs fon Mellīns, kurš tomēr nevainoja Baltijas malas iezemiešus par nepietiekošu izglītotību. Sīkāk ar viņa nostāju dzimtbūšanas jautājumos lasītājs varēs iepazīties nedaudz tālāk. 

Jebkurā gadījumā, pateicoties šai «savādajai krimināllietai», grāfs fon Mellīns kļuva par priekšteci tiem kriminālā žanra «nozarē klasiskajiem sējumiem, ko 19. gadsimta pirmajā pusē laida klajā pazīstamie Baltijas juristi» [15]. Savukārt latviešu kultūrvēsturnieks Johansons, kurš cita starpā grāfu fon Mellīnu raksturoja kā izcilu antikvārā virziena [16] pārstāvi, [17] īpaši novērtēja viņa sniegto Lūdes aprakstu: «Lūdē, kuŗa portretu [grāfs fon Mellīns] zīmējis ar lielu veiksmi, ieraugām latvieti, kam straujā pāreja no dzimtļaužu zēna uz brīvu vīru izrādījās par grūtu. Labie priekšnosacījumi – izglītība, mantojums – nespēja līdzēt šim jauneklim, ko vecāki, acīm redzot, bija bez mēra lutinājuši, lai tas piedzīvotu «vieglākas dienas» nekā viņi paši. Redzam, ka viņš kaldinājis plānus tapt par lepnu tirgoni, bet faktiski slīdējis arvien zemāk, līdz kļuvis patoloģisks melis un noziedznieks. Apraksts par Lūdes nesakarīgo rīcību pēc Viļuma nogalināšanas rāda personu ar nepārprotamām neurotiķa pazīmēm. Tādā kārtā jau šai [grāfa fon Mellīna] tēlojumā izvirzās «pazudušā dēla» tematika, kas kopš 19. gadsimta otras puses spilgti iezīmējās latviešu rakstniecībā» [18]. Patiesībā ir grūti nesaskatīt arī zināmas līdzības ar tā dēvētajā Rietumu civilizācijā, tajā skaitā, mūsdienu Latvijā sastopamo. Taču par to visu sīkāk pēc kārtas.