Arī Ruso vērsās pret baznīcas dogmām, pašu ticību gan dēvējot par «tīru», «svētu» un «mūžīgu», no paša Dieva nākušu un tam atbilstošu. [1] Savukārt baznīcas kalpi, Ruso ieskatā, «aizbildinoties ar vēlmi to attīrīt, ar savām formulām pārvērta to par kaut kādu vārdu reliģiju» [2].

Taču, neraugoties uz to, ka Ruso un Voltērs pārmetumos, ko abi adresēja baznīcai, bija vienisprātis, pirmais veltīja otram šādus vārdus: «Voltērs, kurš vienmēr tēlojis, it kā tic dievam, patiesībā ticēja tikai velnam, jo viņa izdomātais dievs ir ļaunprātīga būtne, kas, viņa ieskatā, atrod tīksmi tikai tajā, lai kaitētu ļaudīm» [3]. Šajā izteicienā īpatnēji šķiet gan tas, ka Ruso tīšām vai nejauši bija pārveidojis Voltēra nostāju konkrētajā jautājumā, gan arī augstprātība, ar kādu viņš apgalvoja, it kā nekad pats nebūtu vainojis Dievu pie savām nedienām, kas savukārt neatbilst viņa paša autobiogrāfijā sarakstītajam.  [4]

Var pieņemt, ka uz šo komentāru Ruso mudināja arī skaudība, jo Voltērs ne visai augsti vērtēja Ruso darbus. Piemēram, Ruso romānu «Jūlija jeb jaunā Eloīze» (franču val. Julie ou la Nouvelle Héloïse) Voltērs raksturoja kā «muļķīgu, mietpilsonisku, bezkaunīgu un garlaicīgu» [5] lasāmvielu, bet par viņa eseju «Pārdomas par nevienlīdzīgu izcelšanos un būtību cilvēku starpā» (franču val. Discours sur l’origine et les fondements de l’inégalité parmi les hommes) ironizēja, ka pēc tās lasīšanas viņam sagribējās «nomesties uz visām četrām» [6].

Lai kā tur arī nebūtu, Ruso īstenībā vienā aspektā pauda pilnīgi adekvātu viedokli, ka nevienu nelaimi nedrīkst pārmest providencei [7], bet – vienīgi sev pašam kā cilvēkam, kurš nemāk atbilstoši pielietot savas dotības. [8]

Interesanti ir arī tas, ka, lai arī Ruso materiālu apsvērumu vadīts pats bija kļuvis par katoli, sava mūža garumā viņš turpināja sevi uzskatīt par uzticīgu protestantismam, pret ko tēva ietekmes rezultātā izjuta cieņu jau kopš bērnības. Domājams, ka tieši tādēļ vēlāk Ruso atkal mainīja savu reliģisko konfesiju. [9] Tomēr jebkurā gadījumā viņš savā autobiogrāfiskajā grēksūdzē atzina, ka «saprata reliģiju savā veidā» [10] un nesliecās ievērot noteikto kārtību, malā atmetot «sīku, izkropļotu formulu lēveni, kurā cilvēki ir ietinuši» [11] ticību Dievam.

Rezultātā no varnešu patvaļības piekususī tauta Francijas Karalistē notikušajā apvērsumā cīnījās arī pret reliģiju kā pret vienu no būtiskākajām vecās kārtības (franču val. ancien régime) sastāvdaļām. Garīdznieku netikumi un alkatība, kādreizējā Francijas Otrās republikas (1848–1852) ārlietu ministra grāfa Aleksa Šarla Anrī de Tokvila (Alexis Charles Henri de Tocqueville, 1805–1859) ieskatā, atmodināja «[t]o pašu garu, kas Lutera [12] laikos pamudināja vairākus miljonus katoļu vienlaicīgi atteikties no katoļticības» [13]. Taču Francijas reformēšanas gaitā «ķecerība tika aizstāta ar neticību» [14].

Tādēļ uz šo Rietumu civilizācijas turpmākās attīstības būtisko aspektu pat ar ļoti tālejošām sekām, iespējams, gluži vietā būtu attiecināt vācu satīriķa, franciskāņu mūka, teoloģijas un tiesību doktora Tomasa Murnera (Thomas Murner, 1475–1537) [15] viņa darbā «Nejēgu burvestība» (vācu val. Narrenbeschwörung) [16] lietoto izteicienu: «izliet no vannas bērnu kopā ar [netīro] ūdeni» [17]. Šāds salīdzinājums, domājams, ir vietā, tēlainā valodā pietiekoši precīzi aprakstot, no vienas puses, pilnīgi dibināto viduslaiku tumsonības izskaušanas procesu sabiedriski-politiskajā dzīvē, bet, no otras puses, ar obskurantismu [18] nereti stigmatizējot [19] arī pilnīgi neuzbāzīgu un zināmas morāles prakses paģērējošu ticību dzīvam un labam Dievam.

Apspriešanas vērts ir arī jautājums, vai gadījumā daudzi tā laika apgaismotāji un monarhi paši nesirga ar zināmu «garīgo narcisismu [20]» [21]. Ko vērts vien ir Ruso izteikums: «[p]ar mani smiesies, ka es ar tik pieticīgu izskatu uzdodu sevi par brīnumu. Lai!» [22]

Pabeidzot vispārēju ievadu to apgaismības laikmeta domātāju un monarhu, kuri dažādā veidā ietekmēja kriminālprocesa ģenēzi ne tikai kontinentālajā Eiropā, bet arī Vidzemē, biogrāfiju padziļinātākai izpētei, droši vien gluži vietā būtu lietot mūsdienās dažādās valodās izplatīto vārdkopu «spožums un posts». Šo izteicienu, pateicoties literatūras klasiķa franču rakstnieka Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac,1799–1850) romāna «Kurtizāņu spožums un posts» (Splendeurs et misères des courtisanes;1838–1847) popularitātei, parasti lieto, kaut kam konstatējot iekšēji piemītošus savstarpēji saistītus divus pretstatus – diženumu un kroplumu −, ar to lielākoties saprotot kāda cilvēka ārēju pompozitāti (lielmanību) un morālu pagrimumu vienlaicīgi. [23]

Tādējādi, turpinot iepriekš aizsākto tēmu par apgaismības laikmeta un Lielās Franču revolūcijas atnestajām pārmaiņām cilvēku morālajās paradigmās, kam bija nenovērtējama nozīme turpmākajā vēstures gaitā līdz pat mūsdienām, ir grūti atteikties no vilinājuma sniegt tieši šādu vērtējumu arī vienai otrai apgaismības laikmeta personībai, uz kurām vēlāk paaudžu paaudzēs nereti aizgūtnēm, vietā un nevietā, nekritiski slavinoši atsaucās un joprojām turpina atsaukties daudzi visdažādāko sacerējumu autori. Un vispirms šeit kā tamlīdzīga pilnīgi kontroversiāla personība ir domāta jau daudzkārt iepriekš minētais Ruso, kurš, Hajeka ieskatā, bija izsniedzis «intelektuālu licenci uz nevērīgu attieksmi pret ierobežojumiem, ko uzliek kultūra, uz centieniem iegūt «brīvību» no ierobežojumiem, kas patiesībā vienīgie veicināja pašas brīvības rašanos, tiesiskumu» [24].

Atklāts arī paliek jautājums par praktiskās morāles ieguvumiem, ņemot vērā arī Lielās Franču revolūcijas «sauso atlikumu» (kas visnotaļ nosacīti pārtrauca politiskās jukas) – Napoleona I Bonaparta [25] diktatūru.

Šajā ziņā jau minētajā Balzaka romānā aprakstītie notikumi Parīzē no 1824. gada līdz 1845. gadam, proti, pavisam neilgi pēc Lielās Franču revolūcijas un Napoleona ēras beigām, visnotaļ krāšņi raksturo jauno morāli. Der atcerēties, ka aizraujošā, intriģējošā un meistarīgi veidotā sižeta līnija risinās uz atbaidoša jaunās pilsoniskās sabiedrības morālās degradācijas fona. Morālās vērtības un principi ir it kā pilnībā izzuduši. Izbēdzis katordznieks, nomainot savu identitāti, pamanās pat kļūt par slepenpolicijas priekšnieku, romāna noslēgumā ar godu aizejot pensijā. Kā izrādās, arī izslavētais «progresīvais» Napoleona kriminālprocesa likums [26] nebūt nebija novērsis korupciju un karjerismā motivētas dienesta ļaunprātības. Tāpēc arī neizbrīna, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienības laikā valdošajai ideoloģijai cenzūras apstākļos nebija iebildumu pret šī un citu Balzaka darbu izdošanu, jo tie itin kā pilnīgi organiski sasaucās ar varai akūti nepieciešamo «satrunējušās buržuāziskās sabiedrības» morāles kritiku.

Bija sācies jauns laika periods, tajā skaitā arī kriminālprocesa vēsturē. Kā patētiski norādīja viens no ievērojamākajiem vācu vēsturniekiem Tomass Niperdejs (Thomas Nipperdey, 1927–1992) savas grāmatas «Vācu vēsture: 1860–1866» (vācu val. Deutsche Geschichte: 1800–1866) [27] jau pašā pirmajā teikumā: «[i]esākumā bija Napoleons» [28], bet fonā tam visam bija «karš un iekarošana, izlaupīšana un apspiešana, impērija un jauna kārtība» [29].

Vai arī šodien apkārt notiekošais pilnīga morālā relatīvisma un bezdievīgas, cilvēciski augstprātīgas muļķības fonā nav tikai iesākums kaut kam lielākam un nozīmīgākam? Un šeit neviļus prātā nāk par pēdējo apgaismības laikmeta filozofu dēvētā Imanuela Kanta [30] izteikuma nozīmīgums praktiskā prāta kritikas sakarā: «[d]ivas lietas pilda dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas: zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī» [31].

Un patiesi. Apbrīnu nevar neizraisīt fakts, ka mēs īstenībā dzīvojam uz milzīga akmeņa, kas traucas ar ātrumu gandrīz 30 km sekundē un kas turklāt griežas ap savu asi ar ātrumu gandrīz 500 metri sekundē. Turklāt pati Saule kopā ar visu savu sistēmu (tajā skaitā Zemi), vēl lielākā ātrumā pati traucas Visumā ap savu orbītu. [32] Un tā jau daudzus miljonus gadus… Tāpēc apbrīnu nevar neizraisīt arī cilvēciskā prāta nepiedodamās un reizēs smieklīgās augstprātības fakts.

Katrā ziņā, pārlasot šo Kanta atzīšanos dievbijībā, gribot negribot prātā ataust pēdējam raksturā tik līdzīgais, kartogrāfa un amatiera-astronoma grāfa fon Mellīna vecīgais stāvs glīti pūderētā parūkā un sarkanā angļu frakā, kurš nelaimīgajā Lūdē saskatīja Dieva radību. Patiesi bija beidzies apgaismības laikmets…