Turpinot stāstu par «savādās krimināllietas» izmeklēšanu, grāfs fon Mellīns aprakstīja liecinieku – abu bodes zeļļu, kuri glabāja Lūdes bisi, kā arī Lūdes un Viļuma satikto mednieku – apklaušināšanu.

Minētie liecinieki apstiprināja, ka paši bija turējuši rokās Lūdes bisi, kas pirms tam nav bijusi nedz ielauzta, nedz asiņaina. Liecinieki bisi aprakstīja pilnīgi precīzi un, tiklīdz viņiem to parādīja, tūlīt pat atpazina. Līdz ar to tika secināts, ka vēl tikai dažas stundas pirms Viļuma slepkavības bisei vajadzēja būt nebojātai un tīrai. Lūdes klātbūtnē šie liecinieki apstiprināja teikto ar zvērestu, bet viņš nelokāmi palika pie sava, teikdams, ka visi viņi alojas.

Grāfs fon Mellīns aprakstīja arī pārējo liecinieku nopratināšanas gaitu un tajā noskaidroto informāciju. Proti, tika aptaujāti gan krievu apakšvirsnieks Dmitrijs Romanovs, gan krievu leitnants, gan arī vairākas citas personas, kuras bija klāt Rumpes krogā. Piedevām vecais apakšvirsnieks liecināja, ka viena no Lūdem pārdotajām lodēm bija ļoti zīmīga un atmiņā paliekoša. Kā viņš apgalvoja, abas lodes viņam bija piederējušas jau divus gadus, un viņš bieži tās esot aplūkojis. Viena no lodēm neesot bijusi izlieta gluži apaļa, un tai bija sevišķa pazīme – ļoti īpatnēja bedrīte, pēc kuras viņš to būtu varējis jebkurā brīdī atpazīt. Kad viņam patiešām parādīja no nogalinātā Viļuma drēbēm izkritušās lodes, vienu no tām apakšvirsnieks nekavējoties atpazina. Turklāt, jo vairāk viņš to vēroja, jo vairāk bija pārliecināts, ka nemaldās un tieši šo, nevis kaut kādu citu lodi bija atdevis Lūdem. Par otru lodi, kas izmēra ziņā bija gluži tāda pati, viņš nespēja viennozīmīgi apgalvot, jo tai trūka īpašas pazīmes, kas to izceltu starp pārējām. 

Tad vaicāja apsūdzētajam Lūdem, kur tad palikušas abas lodes, ko viņš bija nopircis no apakšvirsnieka un tūlīt pat bija ielādējis savā bisē. Ievērības cienīgs bija apstāklis, ka citkārt Lūde krogos un dažviet citur bija palicis parādā kādu sīkumu, bet šeit nevilcinoties samaksāja neparasti augstu cenu, veselas 24 kapeikas par divām lodēm.

Izdzirdējis šo jautājumu, Lūde, kurš pirms tam allaž bija izcili savaldīgs un atminīgs, ļoti apmulsa. Grāfam fon Mellīnam šķita, ka šis jautājums Lūdem bija pilnīgi negaidīts, jo Lūde droši vien nebija iedomājies, ka visu tik sīki pētīs. Katrā ziņā jautājuma uzdošanas brīdī Lūde nobālēja, tad piesarka, «lauzīja pirkstus, stomījās, atkal apklusa un tad beidzot liecināja, ka vispār neesot pircis nekādas lodes. Pēc neilgām pārdomām viņš apgalvoja, ka pielādējis bisi ar skrotīm, ko dabūjis no trim medniekiem. Beigās viņš tomēr atzinās, ka tiešām nopircis divas lodes no apakšvirsnieka un ielādējis tās bisē, proti, aiz piesardzības, jo gribējis naktī braukt atpakaļ uz Rīgu» [1].

Turpinot pratināt Lūdi par to, kā tad šīs lodes varēja atrasties pie nogalinātā Viļuma, ja reiz viņš apgalvo, ka ar Viļumu šķīries turpat pie Rumpes kroga, Lūde atkal samulsa. Tomēr visai drīz viņš atkal savaldījās un pavēstīja, ka pēc šķiršanās no Viļuma, kas tik tiešām notikusi pie šī kroga, esot apmaldījies netālajā Biķernieku mežā. Viņš esot salauzis savus ratus, pēc tam, kā nu spēdams, tos salabojis, tumsā vēl pazaudējis cimdus un, bīdamies, ka, viņa bojātajiem ratiem kratoties, bise varētu izšaut pati no sevis un nodarīt kaut ko ļaunu, izlēmis labāk aiz piesardzības izšaut lādiņu gaisā. Tādejādi, Lūdes ieskatā, nemaz neesot bijis iespējams, ka tieši šīs lodes atrastas pie nogalinātā Viļuma.

Tad nu atkal liecību sniegšanai tika aicināts vecais krievu apakšvirsnieks. Viņš sīki jo sīki visu vēlreiz atkārtoja, tikai šoreiz jau Lūdes klātbūtnē. Tāpat viņš arī parādīja vienas lodes īpašo pazīmi un apliecināja, ka tieši šī lode bija tā pati, ko Lūde no viņa bija dabūjis. Tā kā Lūde nebeidza liegties, kā arī tiesas pūliņi pierunāt viņu atzīties bija veltīgi, viņam tika jautāts, «vai viņš grib panākt, ka apakšvirsniekam vajadzēs apliecināt savus izteikumus ar zvērestu. Lūde uz to atbildēja, ka pēc viņa domām vecajam, sirmajam karavīram gan būšot tik daudz godīguma un apzinības, ka viņš šos apgalvojumus nevarēs apzvērēt un arī neapzvērēs. Ja nu tam tomēr esot tik viegla sirdsapziņa, lai apzvērētu savus izdomājumus, Lūde viņam to nevarot liegt un tādā gadījumā tas viss tiek atstāts tiesas lemšanai» [2].

Tomēr apakšvirsnieks palika pie tā, ka var ar tīru sirdsapziņu apzvērēt savu liecību un izteica pilnīgu gatavību to arī darīt. Tādēļ abām pusēm noteica pārdomu laiku līdz nākamajai dienai, kad viņiem atkal vajadzēs stāties tiesas priekšā. Tikmēr, lai spriestu par krievu apakšvirsnieka liecību ticamību, tika uzzināts kaut kas vairāk par viņa raksturu un uzvedību. Tādēļ tika aptaujāti pulka komandieris un virsnieki. Viņi vienbalsīgi sniedza visaugstāko novērtējumu, slavējot apakšvirsnieka moralitāti, vienīgi piezīmējot, ka reizēm viņš iedzer, tomēr vienmēr ar mēru un nekļūst nevīžīgs pret saviem pienākumiem.

Nākamajā dienā, kad apakšvirsnieks un Lūde atkal stājās tiesas priekšā un viņiem jautāja, vai viņi ir pamatīgi visu apsvēruši un nemainīs savus apgalvojumus, abi paziņoja, ka paliek pie tā, ko teikuši vakar. Viņiem vēlreiz nolasīja priekšā viņu agrākās liecības, bet arī tad abi paziņoja, ka viss pierakstīts pareizi un tie paliek pie sava. Tad tiesa pieaicināja grieķu jeb, kā paskaidroja grāfs fon Mellīns, krievu priesteri. Priesteris svinīgi sagatavoja apakšvirsnieku zvēresta nodošanai. Lūdem klātesot, apakšvirsnieks apzvērēja savas liecības patiesumu un it īpaši to, ka viena lode tik tiešām ir tā pati, ko viņš atdevis Lūdem. Apakšvirsnieks norādīja, ka viņš nekādi nekļūdās un «ir par to pārliecināts tikpat droši, kā pašlaik ir pārliecināts par to, ka stāv viszinošā Dieva un tiesneša priekšā» [3]. Papildus tam apakšvirsnieks sirsnīgā nopietnībā noteica, ka kādreiz mūžā pienāks tāds brīdis, kad vajadzēs sniegt pilnīgu norēķinu par visu, kas darīts un nedarīts, visbeidzot noslēgumā dievbijīgi noskūpstot krustu un evaņģēliju.

Lūde uz to visu noskatījās ar vislielāko savaldību. Arī viņš apzvērēja agrāko liecību, uzsverot savu nevainību un apgalvoja, ka neesot cietis tik spiedīgu trūkumu, lai rastos iemesls iedzīvoties, nogalinot cilvēku, turklāt vēl paša draugu un radinieku. Viņš vēlreiz apliecināja, ka pavadījis Viļumu tikai 9 versts līdz Rumpes krogam un ne soli tālāk. Lūde arī minēja, ka, «ja viņam varētu patiesi pierādīt to, ka viņš ir pavadījis Viļumu līdz Mintuskrogam, tad gan viņam vajadzētu un pienāktos atzīt sevi pa vainīgu. Bet to neviens neesot spējīgs pierādīt. Viņš lūdzot Dievu, lai tas izvelk dienas gaismā īsto noziedznieku un šādi atklāj viņa nevainību» [4].

Tālāk Lūdem tika uzdots jautājums, ko viņš tik ilgi, no pulksten vienpadsmitiem vakarā, kad atstāja Rumpes krogu, līdz sešiem rītā, kad atgriezās Rīgā, gan varēja darīt tik nelielā, tikai 9 versts garā ceļa gabalā. Uz to Lūde atkārtoja savu stāstu par to, kā viņš apmaldījies Biķernieku mežā, salauzis ratus un atkal tos salabojis, pazaudējis cimdus un izšāvis bisi tukšu, papildus vēl piemetinot, ka beigās esot iegriezies pie kāda Biķernieku zemnieka, proti, baznīcas pērmindera [5] Krepes, lai iegādātos kādu cimdu pāri, jo esot salis. Grāfam fon Mellīnam gan šķita neticami, kā kāds var tik ilgi maldīties ļoti apdzīvotajā Biķernieku apvidū un turienes mazajā, retajā mežā. Vēl jo vairāk Lūdes norādītajā vietā netika atrasti nekādi salauztu ratu gabali, tāpat arī viņa rati bija veseli un pilnā kārtībā, un nekas tajos neizskatījās bojāts vai labots. Norādītajā laikā neviens tajā apkārtnē nebija dzirdējis šāvienu. Arī turpat līdzās esošajā Rumpes krogā neviens šāvienu nedzirdēja, lai gan kareivji tur staigāja iekšā un ārā, un durvju priekšā pie viņu mantības postenī stāvēja sardzinieks.

Tika noskaidrots arī tas, ka pie Biķernieku zemnieka Krepes, kurš dzīvoja apmēram pusotru versti no minētā kroga, Lūde ieradās tikai ap pulksten pieciem no rīta. Viņš bija atvainojies par to, ka tik agri patraucējis svešus cilvēkus, palūdza atļauju aizdegt pīpi un apsildīties. Lūde bija stāstījis, ka braucot no Suntažiem un viņam sekojot lopu transports, līdz visbeidzot viņš palūdza arī vēl cimdu pāri. Zemnieks iedeva vecus un saplīsušus cimdus, par ko viņam samaksāja 3 piečukus [6] jeb 6 grašus [7], kaut gan viņš maksu par to neprasīja. Piedāvājumu aizlāpīt caurumus Lūde nepieņēma un pēc neilga brīža devās projām.

Tikmēr ārsts Štofrēgens, kurš bija veicis Viļuma līķa sekciju, bija dzirdējis, ka starp Lūdes mantām tika atrasta arī ielauztā un asiņainā bise. Viņš ieradās Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesā, ierosinot izrakt jau apbedīto Viļuma līķi, kamēr tas nav pārāk satrūdējis, lai varētu pārbaudīt, vai pieres kaulā izsisto brūci nevarētu būt radījis trieciens ar kādu šīs bises sastāvdaļu, jo iepriekš apskatē viņam nebija izdevies noskaidrot, kāds rīks bijis pielietots. 

Ārsta lūgumu bez ievērības neatstāja un ķermeni ļāva izrakt. Jau nākamajā rītā līķis tika novietots Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas blakusistabā, kur Štofrēgens veica eksperimentu ar Lūdes bisi. Kā rakstīja pats grāfs fon Mellīns – «te nu tikpat kā droši pierādījās, ka pēc šāviena noziedznieks ar otrādi apgrieztu bisi vēl triecis nonāvētajam pa galvu, jo pulverpanniņas vāks pilnīgi precīzi līda pieres kaula brūcē. Šajā triecienā tad arī vajadzēja tikt ielauztam laides kakliņam, un pati laide sitiena brīdī bija trāpījusi pa mirušā krūtīm tieši ložu caururbtajā vietā, no kuras šļāca asinis, tādejādi notraipot laidi» [8].

Grāfa fon Mellīna ieskatā, «par godu krievu tiesvedībai [9] bija jāsaka, ka spīdzināšana jau sen ir atcelta, ievērojot principu − labāk ļaut brīvi runāt desmit vainīgajiem, nekā spīdzināt vienu nevainīgo» [10]. Šis īsais grāfa fon Mellīna komentārs nepārprotami norādīja, ka grāfs fon Mellīns bija humānists [11]. Taču ar spīdzināšanas ierobežošanu tika noteikts, ka ietiepīgus apsūdzētos varētu mudināt atzīties priesteris, «asinādams to sirdsapziņu» [12]. Tāpēc arī Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesa nolēma izmantot, grāfa fon Mellīna vārdiem runājot, «tagad radušos labo izdevību» un pielietot šo noteikumu. 

Rezultātā virspriesteris Zontāgs tika lūgts ierasties tiesā, lai «asināt[u] Lūdes sirdsapziņu līdzās Viļuma līķim» [13]. Saprotams, Zontāgs piekrita šādam priekšlikumam. Tiesas vīri cerēja, ka, negaidīti ieraugot sava drauga un radinieka līķi un turpat uzklausot sprediķotajā aizkustinošo uzrunu, Lūde būs satriekts un atzīsies. Tiesa nolēma īstenot iecerēto jau tajā pašā pēcpusdienā, un Zontāgs saņēma visus dokumentus un aktus, lai pirms «sirdsapziņas asināšanas» varētu iepazīties ar lietu.

Grāfs fon Mellīns norādīja, ka «tiesas izmeklēšana parasti atsākās pēcpusdienās, un apsūdzēto atlaida tikai vakarpusē» [14]. Līdz ar to konkrētajā pēcpusdienā Zontāgs jau laikus ieradās blakusistabā, kur bija novietots līķis. Turpat devās arī tiesas locekļi, lai novērotu, kā virspriesterim veiksies. «Atvērtais šķirsts ar tajā guļošo līķi stāvēja uz [ar] meln[u] seg[u] pārklāta galda pašā istabas stūrī, un no ieejas durvīm uzreiz to ieraudzīt nevarēja. Dažas pie šķirsta degošās sveces izplatīja parasti tumšajā istabā baisu nokrēslu. Mirušais bija pilnīgs, apmēram 40 gadus vecs, izskatīgs vīrietis ar bieziem, īsi apcirptiem matiem un gludi apšķērētu, zilu bārdu. Daudzo plašā apkaimē meklējamo liecinieku izprašņāšanas dēļ kopš slepkavības jau bija aizritējušas trīs nedēļas, ķermeņa sulas bija sākušas sairt, un tādēļ ķermenis bija ieguvis zaļganu nokrāsu, lai gan citādi izskatījās pilnīgi saglabājies un labi atpazīstams» [15]. Laiks jau bija pavēss, līdz ar to istabā nebija izplatījusies gandrīz nekāda smaka. Zontāgs stāvēja līķa galvgalī, tiesas locekļi nostājās pretējā pusē. Telpā valdīja svinīgs klusums, un tiesas kalps saņēma uzdevumu aicināt iekšā apsūdzēto.

Kad Lūde parādījās atvērtajās durvīs, viņš sākotnēji negribēja nākt iekšā, un tādēļ sardzes kareivjiem pat nācās vilkt viņu aiz rokām. Neviens nezināja, vai Lūde bija dzirdējis kādu vēsti par to, kam tur īsti bija jānotiek, vai arī kaut ko nojauta. Iespējams, viņš apstājās durvīs, lai nomierinātos un saņemtos, jo gan jau viņš atskārta, ka telpā «risināsies kaut kas ārkārtējs» [16]. Tomēr ārēji viņā nemanīja ne sīkāko pārmaiņu. Ienācis istabā, viņš izskatījās tikpat aukstasinīgs kā vienmēr. Ieraudzījis līķi, Lūde tuvojās tam ar nesalīdzināmu savaldību. Klausot pavēlei, viņš uzlika plaukstas uz nogalinātā brūcēm un klausījās Zontāga mērķtiecīgo uzrunu neatdarināmā nosvērtībā un mierā, lai gan visi pārējie klātesošie jutās dziļi saviļņoti. Brīžiem gan šķita, ka viņa krūtis cilājas un viņš gribētu kaut ko sacīt, bet «vārdi nomira viņam uz lūpām, un viņš atkal savaldījās. Visi tiesas un Zontāga pārmetumi un mudinājumi bija veltīgi» [17]. 

Turpat klātesošais Štofrēgens atkārtoja eksperimentu ar bisi un parādīja viņam, kā, viņaprāt, viss bija noticis. Lūde piekrita, ka tā tiešām izskatās un attēlotā aina ir gaužām ticama un pilnīgi iespējama. Tajā pašā laikā viņš palika pie sava, ka neesot vainīgs šajā slepkavībā. Lūde apgalvoja, ka gadījumā, ja tiešām būtu meklētais noziedznieks, tik svinīgā un baisā reizē noteikti atklātu savu drausmīgo noslēpumu un pēc tam cerētu tikai uz Dieva un tiesnešu žēlastību. Tomēr Lūde atkārtoti norādīja, ka viņš nevarot uzņemties vainu par noziegumu, ko neesot pastrādājis. Kā jau viņš bieži bija liecinājis, noslepkavoto viņš esot pavadījis tikai 9 versts no Rīgas. Savukārt, ja viņam pierādītu, ka abi kopā ir veikuši 27 versts un aizkļuvuši līdz Mintuskrogam, tad gan viņam nebūtu vairs ko sacīt un nāktos atzīt sevi par vainīgu.

Pēc Zontāga lūguma visas pārējās personas izgāja ārā, un viņš pamēģināja vēlreiz runāt, šoreiz zem četrām acīm ar apsūdzēto. Tomēr pēc kāda brīža Zontāgs ienāca sēžu zālē, teikdams, ka piedabūt Lūdi atzīties nevar. Tātad, kā secināja grāfs fon Mellīns, šis pasākums nebija nesis cerēto panākumu, un mirušo atkal apbedīja.

Līdz ar to, nepanākot atzīšanos, tiesa bija spiesta turpināt savu izmeklēšanu, lai iegūtu notiesāšanai nepieciešamo pierādījumu kopumu. Tālab no Mintuskroga izsauca krodzinieci un viņas kalpu, jo tika noskaidrots, ka naktī viņi abi tikai dažas stundas pirms līķa atrašanas bija redzējuši Viļumu kopā ar kādu jaunu cilvēku. Kalps bija saslimis, un tāpēc nevarēja uzreiz ierasties. Šī iemesla dēļ starp abām pratināšanām radās vairāku dienu laika atstarpe. 

Taču grāfs fon Mellīns abas pratināšanas aprakstīja kopā, jo tajās sniegtās liecības skanēja pilnīgi vienādi. Proti, abi liecienieki apgalvoja, ka 8. oktobra rītā ap pulksten trijiem, kad viņi vēl gulēja, pie kroga durvīm sākuši stipri klauvēt un trokšņot. «Kad durvis tika atvērtas, trokšņojošā balss, nemaz nenogaidot, kamēr tiks uzšķilta uguns, pieprasījusi alu un brandvīnu.» [18] Iedeguši gaismas skalu, abi liecinieki ieraudzījuši vienu vecāku un vienu jaunāku vīrieti. Liecinieki stāstīja, ka lielais trokšņotājs bijis jaunākais. Tālāk abi liecinieki par jaunāko no trokšņotājiem stāstīja, ka tas licis pasniegt dzērienus un tabaku, piebāzis savu pīpi, bieži to kurinājis, cītīgi trausis nost ogles, daudz runājis, staigājis apkārt pa istabu, līdz beidzot gribējis samaksāt tēriņu. Tomēr, kad krodziniece apskatījusi viņa doto monētu skala gaismā, atzina to par nederīgu un tieši tāpēc negribēja to pieņemt. Tad jauneklis apgalvojis, ka citas naudas viņam līdzi nav, un palūdzis savam ceļabiedram, kurš visu laiku klusu sēdējis pie krāsns, lai samaksā viņa vietā. Vecākais ceļabiedrs piecēlās kājās un tūlīt pat samaksāja.

Tad vecākais vīrietis teicis, ka esot noguris no ceļa, tāpēc gribētu pagulēt tepat un no rīta apkalt savu zirgu. Kad abi uzzināja, ka kalēja nav mājās, jaunākais ļoti uzstājīgi aicinājis otro nekavējoties doties tālāk, jo ne pārāk tālu no šejienes esot vēl divi ceļmalas krogi, kur dzīvojot kalēji. Kā norādījis jaunākais, šajos krogos arī varēšot pagulēt un apkalt zirgus. Krodziniece gan aizrādīja, ka no viena šī kroga kalējs esot izvācies, savukārt otrā krogā kalēja vispār nekad neesot bijis. Taču jaunais cilvēks runājis pretī un apgalvojis, ka viņš gan zināšot labāk. Beidzot vecākais, kurš tiešām izskatījies ļoti noguris, tomēr ļāvis ceļabiedram sevi pierunāt. Kā norādīja liecinieki, «abi pusčetros no rīta izgājuši no kroga. Viņu pajūgus kroga ļaudis tumsā neesot redzējuši, abus ceļiniekus nedz pazinuši, nedz arī par viņiem prašņājuši; bet rītā gaišumā uz krogu ticis atvests vecākais, kurš bija nogalināts un vēl aizvien asiņains» [19]. Tikai tad liecinieki uzzinājuši, ka viņu sauc Viļums. Tāpat arī viņi liecināja, ka par Viļuma slepkavu visi uzskatot jaunāko vīrieti un apgalvojot, ka viņš esot tas pats Lūde, kuru pašlaik tiesa turot apcietinājumā.

Abi liecinieki ļoti sīki aprakstīja jaunāko cilvēku, un šis apraksts pilnībā atbilda Lūdes izskatam. Abi apgalvoja, ka šī cilvēka veidols, valoda un manieres bija tik dziļi iespiedušies tiem atmiņā, ka savu mūžu viņi to neaizmirsīšot un katrā laikā varēšot atpazīt.

Kad nu šie abi liecinieki bija tā teikuši un bija gatavi arī zvērēt, viņiem lika nostāties istabas stūrī un tad atveda Lūdi. Lūdem atkal jautāja, vai viņš aizvien vēl paliek pie tā, ka kopā ar Viļumu nav bijis Mintuskrogā, un ko viņš teiks tad, ja viņam pierādīs pretējo. Viņš atbildēja, ka pretējo viņam nepierādīs nekad, jo viņš tur neesot bijis. Tomēr, ja to izdotos pierādīt, tad viņam nāktos uzņemties vainu par slepkavību.

Tad tika parādīti liecinieki. Ieraudzījuši Lūdi, viņi tūlīt pat iesaucās: «Tas ir viņš! Tas ir viņš, par kuru mēs tikko runājām, mēs atceramies viņu pat pārāk labi!» [20]. Savukārt Lūde kā bija, tā palika pilnīgi mierīgs un apzvērēja, ka šos abus cilvēkus nemaz nepazīst. Nedaudz padomājis, viņš gan atzinās, ka krodzinieci tomēr atpazīstot. Viņš atceroties, ka redzējis viņu pirms gada, kad Mintuskrogā ticis izspēlēts mērnieka zirgs. Liecinieki viņa klātbūtnē atkārtoja jau iepriekš teikto, bet viņš nelokāmi palika pie sava, teikdams, ka abi jauc viņu ar kādu citu, jo tonakt viņš tur nav bijis. «It īpaši vecā saimniece šādu pretimrunāšanu uztvēra īpaši naidīgi. Viņa piegāja Lūdem cieši klāt, uzlika brilles, pētīja viņu no galvas līdz kājām, apzvērēja, ka neviens cits gan tas nevarot būt. Tā kā vecā sieviete bija sākusi kulstīt mēli, viņa visos sīkumos atkārtoja pat niecīgāko apstākli, itin kā gribēdama to atsaukt Lūdem atmiņā. Viņa svēti apgalvoja, ka Lūdes tēls viņai iespiedies prātā tik dziļi, ka nemūžam viņa to neaizmirsīs. Viņa meta krustus un dievojās, ka nesaprotot, kā Lūde tik mierīgi un aukstasinīgi var visu noliegt. Beigās viņa piemetināja, ka dzīvojot pasaulē ilgi, bet neko tamlīdzīgu gan savu mūžu vēl neesot redzējusi, un nu viņu vecumdienās gribot pataisīt par meli». [21]

Pēc tam Lūdem pajautāja, vai viņš grib, lai šie liecinieki apstiprina teikto ar zvērestu. Viņš savukārt atbildēja: «Ja viņi to vēlas ņemt uz savas sirdsapziņas, tad es to viņiem nevaru liegt» [22]. Liecinieki apstiprināja, ka var ar tīru sirdsapziņu apzvērēt visu, ko bija iepriekš teikuši. Ar visu pienācīgo sagatavošanos un svinīgumu arī Lūdes klātbūtnē viņi nodeva zvērestu, ka ir teikuši tīru un skaidru patiesību, ka tieši viņš un neviens cits bija tas, kuru tie redzējuši Mintuskrogā kopā ar Viļumu.

«Kad apsūdzētajam uzrādīja visus viņam par sliktu liecinošos apstākļus un norādīja, cik ļoti viņš apgrūtina sev likteni ar tādu spītīgu liegšanos, viņš šķita dziļi aizkustināts, pieklusa un iegrima sevī, kas vēl ne reiz agrāk tā nebija novērots. Viņa sejā varēja lasīt dvēseles cīniņu». [23] Kā rakstīja grāfs fon Mellīns, svinīgajā klusumā Lūdem bija krietns brīdis nodoties pārdomām.

Kad viņam pavaicāja, vai varbūt tagad viņš visu ir labi izsvēris un vai tad pats tagad neredz, cik vainojams viņš izskatās citu acīs, Lūde aizgrābti atbildēja, ka visu to redzot ļoti labi. Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka esot nevainīgs, tā esot viņa nelaime, ka viņš nespējot aizstāvēties un ka pret viņu vienoti vēršas tik daudzi apstākļi, kas runā viņam par ļaunu un ko viņš nespējot galīgi atspēkot. Tāpat arī viņš atzina, ka, protams, viņš tagad izskatoties pēc neganta noziedznieka, un ja viņš pats būtu tiesnesis, tad viņam nāktos tādam cilvēkam piespriest nāvessodu. Lūde piebilda, ka viņš tagad dedzīgi lūdzot Dievu norādīt īsto ļaundari, lai šādi kādreiz atklātos viņa nevainība.

Tad tika jautāja, vai viņš tiešām neko nevar minēt savai aizstāvībai. Dziļi aizkustināts, viņš atbildēja: «Neko! Ne vismazāko! Lai tiesa spriež, kā prasa likums. Man, nelaimīgajam, atliek vienīgi lūgt Dievu drīz darīt galu manai posta dzīvei. Visā pārējā es ļaujos savam liktenim un rāmi gaidīšu, ko man lems Dievs un valdīšana» [24].

Turpinot izmeklēšanu, tiesa iztaujāja vēl kādu zemnieku, kurš apliecināja, ka 8. oktobra naktī ar savu kravu braucis uz Rīgu. Apmēram četros no rīta viņam pavisam tuvu garām bija aizbraucis pajūgs, kas nācis no Mintuskroga apkārtnes un devies Rīgas virzienā. Kā norādīja zemnieks, līdzas ratiem skrēja balts, raibi plankumots putnu suns. Ratos sēdēja viens cilvēks, kura seju viņš neievēroja, tostarp, tāpēc, ka vēl bijis diezgan tumšs un skaidri saredzēt seju viņš nespēja.

Tomēr ratu, zirga un suņa apraksts norādīja uz Lūdi. Kad Lūdi atkal atveda tiesas priekšā, tad zemnieks teica, ka vīrietis, kurš bija pabraucis viņam garām uz ceļa, izskatījās kā Lūde. Tomēr zemnieks vienlaicīgi norādīja, ka bijusi nakts, un tādēļ viņš nevarot droši apgalvot, ka tā ir tā pati persona. Toties suni, zirgu un ratus viņš pārliecinoši atpazina un to arī apzvērēja, klātesot pašam Lūdem, kurš vienalga nelokāmi apgalvoja, ka braucējs neesot bijis viņš un tātad šis liecinieks alojas.

Pēc dažām cietumā pavadītām nedēļām Lūde saslima, turklāt ārsts norādīja, ka diez vai viņš vispār vairs ir dzīvotājs. Tādēļ Dālenes mācītājam Dankvartam tika uzdots apmeklēt apsūdzēto slimības gultā, cenšoties aizkustināt viņa sirdsapziņu un, ja iespējams, tomēr panākt atzīšanos, kas būtu pamats izmeklēšanas pabeigšanai. Tomēr arī minētā priestera mudinājums pie nāves gultas izrādījās tikpat nesekmīgs kā iepriekšējais pie Viļuma līķa. Lūde žēli stāstīja, ka dzīve viņam ir tikai par nastu, viņš vēloties nāvi, jo «pasaulei taču nākoties uzskatīt viņu par iesīkstējušu noziedznieku, bet izvilkt gaismā savu nevainīgo sirdi neesot viņa spēkos» [25]. Tāpat Lūde argumentēja, ka, ja viņš apzinātos savu vainu noziegumā, kurā tiek apsūdzēts, tad taču tagad, kad «smagā slimība varbūt pat ļoti drīz likšot viņam stāties dievišķā soģa priekšā, viņš gan atzītos savā nodarījumā, cerot šādi gūt žēlastību no Dieva un sava likteņa atvieglināšanu no valdīšanas» [26]. Rezultātā Lūde spītīgi turpināja apgalvot, ka viņš esot nevainīgs un nevarot uzņemties atbildību par ļaundarību, ko neesot pastrādājis.

Lai kā tur arī nebūtu, šajā krimināllietā vairāk nekas nebija darāms, un Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesa taisīja spriedumu. Visi tiesas locekļi vienbalsīgi vienojās par atzinumu, ko grāfs fon Mellīns sniedza savā izvilkumā.

[Turpinājums sekos]