Līdzīgi dažiem citiem apgaismotiem brīvmūrniekiem grāfs fon Mellīns «simpatizēja reformām» [1] zemnieku tiesību jomā. Piemēram, Vidzemes landtāgā [2] grāfs fon Mellīns piebiedrojās to muižnieku grupai, kuri «stāvēja par muižnieku tiesību un priekšrocību ierobežošanu, nodokļu taisnīgu sadalīšanu un dzimtbūšanas atcelšanu» [3]. Savukārt vēlāk Krievijas imperators Aleksandrs I Romanovs (Александр I Павлович Романов, 1777–1825) iecēla grāfu fon Mellīnu par muižniecības pārstāvi regulēšanas komisijā, kurai bija jāpiemēro [4] 1804. gada 20. februārī izdotie zemnieku reformu likumi. Lai darbs būtu netraucēts un objektīvs, proti, bez ietekmes no dzimtbūšanas atcelšanas idejas pretiniekiem, grāfs fon Mellīns piedāvāja regulēšanas komisijas darbības vietu dibināt Bīriņos. Tur par saviem līdzekļiem viņš uzcēla komisijai māju, «kuras pamatakmens likšanā 1804. gadā pati regulēšanas komisija piedalījās» [5]. 

Tādējādi, būdams audzināts «uz sava tēva taisnīgajiem principiem», grāfs fon Mellīns «dzīvoj[a] pats un ļāv[a] dzīvot citiem» [6]. Domājams, tādēļ viņš arī rakstīja, ka viņa sirdsapziņa «esot tīra» [7], bet viņa dzimtcilvēki grāfa fon Mellīna laikus atzina par «pussimts gadu gar[u] svētīg[a] laika sprīd[i]» [8]. 

Taču pārējiem muižniecības kārtas pārstāvjiem grāfa fon Mellīna uzvedības modelis šķita nesaprotams – vairākums uzskatīja, ka ar šādiem paņēmieniem grafs fon Mellīns «nekad netikšot pie mantas» [9]. Tomēr pierādījās pretējais: kamēr «citi lielsaimnieki bankrotē[ja] viens pēc otra un izput[ināj]a savus kreditorus» [10], grāfs fon Mellīns «dzīvoj[a], neizmantojot kreditēšanas palīdzību, bez parādiem, krāj[a] kapitālu, būvē[ja]» [11] un baudīja savu dzimtļaužu atzinību. Kā lai šeit vēlreiz neatceras Hajeka sacīto?

Turklāt citu muižnieku nepatikšanas pastiprināja arī tas, ka, darbodamies zemnieku reformu likumu komisijā, grāfs fon Mellīns atklāja kāda 1804. gada zemnieku reformas «likuma tīšu viltojumu, ar kuru visi naudas maksājumi sabiedrības vajadzībām bija uzlikti vienīgi zemniekiem» [12]. Par netaisnīga noteikuma novēršanu 1815. gadā Vidzemes landtāgs izteica viņam «pārmetumu par muižniecības interešu neievērošanu un jaunu izdevumu uzkraušanu muižām, uzdodot landmaršalam [13] nolikt [grāfu fon] Mell[ī]nu «zem uzraudzības», lai tas neturpinātu savu darbību muižniecībai kaitīgā virzienā» [14]. Konflikta noregulēšanu grāfs fon Mellīns mēģināja panākt, vēršoties pie toreizējā Krievijas impērijas vietvalža Baltijas zemēs – ģenerālgubernatora Filipa Pauluči (Филипп Осипович Паулуччи, 1779–1849). Tomēr vācbaltiešu muižniecības ietekmes dēļ Pauluči neko izšķirošu grāfa fon Mellīna labā tā arī neizdarīja. 

Vēlāk gan grāfu fon Mellīnu par zemnieku reformas likuma viltojuma atklājumu ar ikgadēju pensiju 1 000 rubļu apmērā godāja pats Aleksandrs I. [15] Taču pat Krievijas imperatora labvēlība nemainīja pašu vācbaltiešu negatīvo attieksmi pret grāfu fon Mellīnu. 

Baltijas muižnieku rīcību grāfs fon Mellīns aprakstīja 1824. gadā izdotajā grāmatā «Kaut kas papildu par zemnieku lietām Livonijā» (vācu val. Noch Einiges über die Bauernangelegenheiten in Livland). [16] Cita starpā, visai drīz šo grāmatu «konfiscēja ar Krievijas iekšlietu ministra rīkojumu, jo autors, kurš agrāk allaž bija vērsies pret dzimtkungu patvaļu un dzimtbūšanu vispār, tagad asi kritizēja 1819. gada brīvlaišanas likumus [17], ar kuŗiem zemnieki ieguva zināmu personīgu brīvību, bet ne īpašuma tiesības uz zemi» [18]. 

Savukārt Vidzemes muižnieki grāfa fon Mellīna zemnieku labad padarīto atcerējās vēl ilgi. «Vidzemes muižnieki neaizmirsa [grāfa fon] Mell[ī]na izturēšanos līdz pat savas kārtas likvidacijai 1920. gadā, kas, starp citu, redzams arī no A. Richtera izdotās Baltijas adresu grāmatas, kurā gan minēta Bīriņu īpašnieku kapi Bīriņu Priežu kalnā, bet nav atrasts par iespējamu pieminēt, ka tur savā laikā apglabāts arī grāfs [fon] Mel[lī]ns» [19]. 

Tādējādi Baltijā tobrīd valdošās kārtas nievājošā attieksme bija iemesls tam, kādēļ 1818. gadā grāfs fon Mellīns bija spiests atteikties no Rīgas landrāta [20] (vācu val. Landrat von Riga; pirmsrefomru krievu val. ландратъ) un zemnieku reformu likumu regulēšanas komisijas locekļa amata. Arī savā autobiogrāfijā viņš rakstīja, ka visai bieži cieta no tautas brāļiem «tikai tamdēļ, ka [..] aizstāvējis taisnību un – latviešus» [21]. Togad «regulēšanas komisija pārcēlusies no Bīriņiem atkal uz Rīgu, un viņas līdzšinējā miteklī Bīriņos [grāfs fon] Mell[ī]ns ierīkojis bērnu dārzu» [22] bīriņiešiem [23]. 

Arhitektūra un ar to cieši saistītā būvniecība bija viena no grāfa fon Mellīna kaislībām. Tā, piemēram, grāfa fon Mellīna pūlēm Bīriņos tika uzcelta «viena no unikālākajām memoriālajām celtnēm Latvijā – Mellīnu dzimtas kapliča. No kaltiem ažūriem metāla vārtiem aleja aizved uz muižas parka tālāko nostūri, kur 1814. gadā Priežu kalnā, norokot tā vien malu ieejas un plašu kāpņu ierīkošanai, tika izveidota grotas tipa kapliča. 1819. gadā, kad kapliča tika iesvētīta, tā atstāja majestātisku iespaidu. Platas marmora plākšņu kāpnes veda uz kapličas ieeju, kuras ailu ar pusapļa noslēgumu rotāja polihromas, plastiskā cilnī veidotas ziedu vītnes. Ieeju katrā pusē sargāja divi balta marmora eņģeļi ar lūgšanā saliktām rokām. Virs galvenās ieejas bija plāksne ar kapličas īpašnieku vārdu. Abās pusēs galvenajai ieejai atradās divas mazākas ieejas, rotātas ar polihromu plastisku, cilnī veidotu ozollapu vītni. Grezno kapličas fasādi papildus rotāja pilastrveidīgi lauru lapu vijumi. Virs galvenās ieejas fasādi rotāja liela izmēra grezns Mellīnu un Mengdenu dzimtas alianses ģerbonis» [24]. 

Tāpat grāfu fon Mellīnu arī interesēja topogrāfija. Savu slaveno, vēsturē pirmo Vidzemes un Igaunijas atlantu [25] viņš gatavoja četrpadsmit gadus no amata pienākumu pildīšanas brīvajā laikā, «jo, kā pats priekšlapā paskaidroja, darbs bija veikts «saskaņā ar ģeometriskiem mērījumiem un jaunākiem astronomiskiem novērojumiem, rūpīgi pētījot un iepazīstot attiecīgos apgabalus». Kaut arī turpmāk radās klāt jaunas kartes, [grāfa fon] Mell[ī]na pamatdarbu vēl gadus 70 vēlāk lietoja ne tikai privātpersonas, bet pat Vidzemes un Igaunijas iestādes. Šai sakarā atgādināmi J. Ekar[d]a vārdi: «Pasta ceļi un lauku ceļi, muižas un baznīcas, pilsētas un ciemi, ezeri un purvi te zīmēti tik pareizi un uzskatāmi, ka nevajag pārāk dzīvas fantazijas, lai skaidri iedomātos, kā cienījamais vecais kungs glīti pūderētā parūkā un sarkanā angļu frakā braukājis savā ierastajā droškā no vienas vietas uz otru, visur iepazīdamies ar apkārtni un zīmēdams to uz papīra… Vecais kartografs bija varbūt pagauss, taču nepārspējami kārtīgs un apzinīgs darbinieks, kas nekad neapmierinājās ar paviršu iepazīšanos, bet vienmēr raudzīja iedziļināties visos sīkumos» [26]. 

Savukārt šai zinātniskajai nodarbei nepieciešamās iemaņas grāfs fon Mellīns guva, dienējot Krievijas impērijas armijas kartogrāfijas daļā, kurā iestājās uzreiz pēc atgriešanās no izglītojošā ceļojuma pa Eiropu. 

Cita starpā, kopš 1762. gada 18. februāra, kad Katrīnas II vīrs, Elizabetes izraudzītais Krievijas impērijas troņmantnieks Pēteris III Romanovs (Пётр III Фёдорович Романов, 1728–1762) izsludināja manifestu «Par privilēģiju un brīvības dāvināšanu visai Krievijas Muižniecībai» (pirmsreformu krievu val. О дарованiи вольности и свободы всему Россiйскому Дворянству) [27], militārā dienesta klaušu pildīšana nebūt nebija obligāta Krievijas impērijas muižniecības pārstāvjiem. Taču arī pirms tam Baltijas mala baudīja zināmu neatkarību šajā jomā, par ko Samarins rakstīja: «lūk, kādos izteicienos 1734. gadā dienestam vervēja [k]rievus un [v]ācbaltiešus: «ar jaunām stingrām pavēlēm apstiprināt, lai visi dienestam noderīgie jaunieši un jaunie muižnieki tiktu atrasti un norīkoti uz armiju, artilēriju un floti». Tas attiecas uz mūsu vectēviem; savukārt, lūk, aicinājums [v]āciešiem: «publiskot ar pieklājīgām pavēlēm, lai Liflandē un Estlandē no muižniecības un tirgoņu kārtas karadienestā pieņemtu gribētājus». Taču uzņemti viņi tika tādā pašā kārtībā, kā ārzemnieki, t. i., atšķirībā no krieviem saņēma divkāršotas algas» [28]. 

Tomēr neatkarīgi no privilēģijām, kas grāfam fon Mellīnam pienācās, ņemot vērā viņa dižciltīgo izcelsmi, viņš ne tikai dienēja Krievijas impērijas armijā, bet 1773. gadā pat piedalījās karā ar Osmanu impēriju [29]. Savukārt, pierādot sevi kā prasmīgu kartogrāfu, grāfs fon Mellīns tika iecelts par 1763. gadā izveidotā Krievijas impērijas Ģenerālā štāba Militāri-topogrāfiskās pārvaldes (pirmsreformu krievu val. Военно-топографическое Управленiе Генеральнаго штаба Россiйской имперiи) vadītāju. [30] Viņam bija piešķirta krievu armijas majora [31] dienesta pakāpe.

Bez tā, ka grāfs fon Mellīns vēl bija landrātu kolēģijas Vidzemē loceklis, arī viņa dažādo amatu uzskaitījums, kas attiecas uz saistību ar tiesvedību Vidzemē, mazākais, ir ievērības cienīgs. Viņš bija Rīgas apriņķa policijas priekšnieks (vācu val. Kreishauptmann von Riga; pirmsreformu krievu val. исправникъ) [32], vēlāk – Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas priekšsēdētājs, tad – Vidzemes sirdsapziņas tiesas piesēdētājs (vācu val. Assessor des Gewissens-Gericht; pirmsreformu krievu val. засѣдатель совѣстнаго суда), kā arī Vidzemes baznīcas tiesas [33] (vācu val. Kirchspielsricht; pirmsreformu krievu val. духовный судъ) tiesnesis un Vidzemes galvenās konsistorijas [34] (vācu val. livländischer Oberconßißtorial Präßident; pirmsreformu krievu val. Лифляндский Оберъ-Консисториумъ) priekšsēdētājs, visbeidzot – arī jau minētās Augstākās prāvu tiesas priekšsēdētājs. 

Neraugoties uz viņa lomu sabiedrībā, šis rosīgais cilvēks tomēr bija kautrīgs, pat bailīgs. Grāfs fon Mellīns deva priekšroku uzturēties nevis plašā cilvēku lokā, bet gan – tuvu draugu lokā vai pastaigāties vienatnē, vērojot dabu. Pēc brīvmūrnieku plāna izstrādātajā pašraksturojumā grāfs fon Mellīns norādīja, ka labprāt pavada laiku, pētot mākslinieku un zinātnieku darbus, pats gleznojot, nodarbojoties ar matemātiku vai strādājot dārzā. Tāpat viņš atzina, ka melanholiska prātošana aizstāja viņam skaļas izklaides un toreiz tik populārās medības. [35] Pēdējā sakarā, iespējams, vēlreiz būtu atcerēties iepriekš izteiktos autoru apsvērumus par introvertuma un ekstravertuma priekšrocībām un trūkumiem…

Lūk, tāda bija «apgaismības [laikmeta] Liflandē [v]iena no cienīgākajām un pievilcīgākajām figūrām [aristokrāts] grāfs Ludvigs [Johans] Augusts fon Mellīns – cilvēks, kura vārds ir tieši saistīts ar visām svarīgākajām XIX gadsimta pārmaiņām mūsu valstī, un kurš pie tam tika aizmirsts daudz ātrāk, nekā to bija pelnījis» [36]. Autoru ieskatā, pilnīgi droši, brīvajā Latvijā kādas Rīgas ielas prestižā vietā nosaukums varētu būt grāfa fon Mellīna vārdā.

Pabeidzot grāfa fon Mellīna biogrāfijas izklāstu, nevar nepiekrist Katrīnas II 1777. gada 23. novembra vēstulē Voltēram paustajam viedoklim, ka «iestādēm [..] nebūtu nepieciešama noteikumu kopa, ja vien [to] kungi būtu cilvēki zinoši un apgaismoti» [37].