Tiesa atzinumā [1] norādīja, ka apsūdzētais Lūde visu tiesas izmeklēšanas laiku bija palicis pie saviem apgalvojumiem. Proti, Viļumu, kurš tika nogalināts un atrasts uz lielā Alūksnes jeb Suntažu ceļa netālu no Mintuskroga un 27 vērstu attālumā no Rīgas, Lūde neesot pavadījis tālāk kā līdz Rumpes krogam, kas atrodas tikai deviņu verstu attālumā no Rīgas. Tur, kā apgalvoja apsūdzētais, no Viļuma viņš esot izšķīries un griezies atpakaļ uz Rīgu. Līdz ar to Lūde uzskatīja, ka viņam nevar būt nekā kopīga ar šo slepkavību. Vēl jo vairāk Lūde paziņoja, ka, ja tiktu pierādīts, ka viņš ir pavadījis noslepkavoto Viļumu līdz pat Mintuskrogam, tad gan Lūdem nāktos vien atzīt sevi par vainīgu. 

Papildus tam Lūde apgalvoja, ka viņa bise tikusi ielauzta vairāk kā astoņas dienas pirms tam, savukārt uz tās atrastās asinis bijušas zaķa asinis. Tāpat arī pie viņa atrastā nauda piederot viņam kā likumīgs īpašums, ko viņš, baidoties no saviem kreditoriem, arvien ir «bēdzinājis» un glabājis slepenībā, lai neviens to neredzētu. [2]

Lūde liecināja, ka nemaz neesot bijis tik lielā trūkumā, lai kārotu nelikumīgā veidā iedzīvoties, iegūstot svešu labumu. Kā arī viņš turpināja apgalvot, ka no krievu apakšvirsnieka Dmitrija Romanova Rumpes krogā nopirktās un turpat nekavējoties savā bisē ielādētās divas lodes, Lūde esot izšāvis, atrodoties Biķernieku mežā netālu no paša kroga. Tā viņš rīkojies tāpēc, ka bažījies, ka ierocis varētu izšaut pats no sevis un nodarīt kādu ļaunumu, kamēr viņš šajā mežā maldījies apkārt, salauzis ratus un tad tos salabojis. Tur arī esot pagājis tik daudz laika, tādēļ, lai gan veicamais ceļš ir bijis tikai deviņas vērsts, izbraucot no Rumpes kroga pulksten vienpadsmitos vakarā, Rīgā viņš nonāca vien pulksten sešos no rīta.

Tādējādi par spīti visiem pūliņiem, tostarp, priestera veiktajai Lūdes «sirdsapziņas asināšanai» pie Viļuma līķa, kur visi klātesošie esot jutušies dziļi satriekti, kā arī priestera veiktajiem mudinājumiem pie Lūdes paša slimības gultas cietumā, Lūde joprojām turpināja apgalvot, ka neesot vainīgs slepkavībā. Viņš atzina, ka, ņemot vērā visas pret viņu vērstās liecības, viņam būtu jāizskatās vainīgam, taču nespēja minēt neko savai aizstāvībai un tā esot viņa nelaime, ka viņš nespējot «uzrādīt savu sirdi un pierādīt nevainību» [3].

Kā aprakstīja grāfs fon Mellīns, tiesas ieskatā, par sliktu apsūdzētajam Lūdem esot liecinājuši vairāki apstākļi.

Pirmkārt, Mintuskroga saimnieces un viņa kalpa ar zvērestu apstiprinātās un arī klātesot Lūdem sniegtās liecības. Šajās liecībās viņi norādīja, ka tikai pāris stundas pirms tam, kad Viļumu atrada noslepkavotu netālu no kroga, viņi redzējuši krogā Lūdi kopā ar Viļumu. Abi liecinieki vienbalsīgi apstiprināja, ka Viļums gribēja nakšņot turpat krogā, taču Lūde pierunāja viņu tomēr turpināt ceļu. Papildus tam, Lūdes klātbūtnē ar zvērestu apstiprinātu liecību sniedza arī kāds Ropažu zemnieks. Viņš teica, ka tajā pašā naktī, apmēram pāris stundas pirms slepkavības atklāšanas viņam garām pabraucis pajūgs, kas no iepriekš minētā kroga devies Rīgas virzienā. Šo pajūgu pavadījis suns, kas pēc apraksta bija līdzīgs Lūdes sunim. Lai gan šis liecinieks nevarēja droši apgalvot, ka braucējs esot bijis tieši Lūde, pārējie apstākļi nav devuši pamatu šaubām, ka tas būtu kāds cits. 

Otrkārt, trīs mednieki un abi bodes zeļļi Lūdes klātbūtnē ar zvērestu apstiprināja, ka tajā pēcpusdienā, kad Lūde kopā ar Viļumu izbrauca no Rīgas, tātad vien astoņas līdz desmit stundas pirms Viļuma slepkavības, Lūdes bise nav bijusi ielauzta vai notraipīta ar asinīm. Turklāt mednieki liecināja, ka Lūde gribējis dabūt no viņiem lodes un solījies maksāt par tām tik daudz, cik viņi vēlēsies. Tāpat arī tika veikta Lūdes piederošās bises pārbaude pie Viļuma līķa, ko apsūdzētā klātbūtnē veica ārsts Štofrēgens. Bises pārbaude droši liecināja, ka Lūde pēc šāviena bija iesitis Viļumam pa galvu ar otrādi apgrieztu bisi. Tādējādi tika uzskatīts, ka šādi ne tikai ar nolaistu pulverpanniņas vāku tika ievainota nogalinātā galva, bet arī ielauzta un ar asinīm notraipīta pati bise.

Treškārt, vecais krievu apakšvirsnieks liecināja, ka divas pie nogalinātā atrastās lodes izmēra ziņā bija tādas pašās kā tās divas, ko viņš dažas stundas pirms slepkavības bija pārdevis Lūdem par 24 kapeikām Rumpes krogā. Apsūdzētā Lūdes klātbūtnē viņš ar zvērestu apstiprināja arī to, ka vienu lodi ar bedrīti atpazīst pilnīgi droši un ka viņš pavisam noteikti nemaldās savās liecībās. Gan leitnants, gan  apakšvirsnieks liecināja, ka Lūde bija runājis par savu nodomu vēl tajā pašā naktī aizbraukt uz Mintuskrogu pie mežsarga Blaua. Šo apstākli apstiprināja arī citas personas, kas tobrīd atradās krogā. 

Papildus tam, kā secināms no tiesas rīcībā esošajiem faktiem, apsūdzētais sev līdzi ņēma maz naudas, jo vairākās vietās viņš bija palicis parādā nelielas naudas summas, un bieži vien Lūde bija gribējis maksāt ar nederīgām monētām. Arī šajā pēdējā braucienā kopā ar Viļumu apsūdzētais esot prasījis, lai Viļums Rumpes krogā tāpat kā Mintuskrogā samaksā rēķinu viņa vietā. Līdz ar to vēl jo vairāk «duras acīs tas, ka Lūde piesolīja medniekiem par lodēm vai rupjām skrotīm tik [daudz], cik viņi prasīs» [4]. Arī vēlāk Rumpes krogā Lūde nevilcinoties samaksāja apakšvirsniekam milzīgu cenu, proti, veselas 24 kapeikas par divām svina lodēm. To atzina arī pats apsūdzētais. Kā norādīja tiesa, vēl «duras acīs tas, ka sākotnēji Lūde bija apgalvojis, ka viņa bise bijusi pielādēta tikai ar skrotīm un nekādas lodes viņš neesot pircis. Tomēr, konstatējot, ka tiesai par visu bijis jau ziņots, viņš esot apjucis» [5]. 

Savukārt Lūdes vēlākais paziņojums, ka bisi esot pielādējis ar lodēm savas drošības labad, tika uzskatīts par atrunāšanos un izdomājumu. Proti, tobrīd Lūde «atbilstoši paša izdomātajai pasaciņai naktī maldījies pa Biķernieku mežu, salauzis ratus un viņam nācies ratus labot» [6]. Tomēr tajā brīdī, kad tieši būtu visvairāk jāuztraucas par savu drošību un jātur acis vaļā, viņš esot izšāvis lādiņu tukšu, jo it kā bažījies, ka, vēlreiz salaužot ratus, ierocis varētu izšaut pats no sevis un nodarīt kādu ļaunumu. Turklāt, kā to pierādīja izmeklēšana, nedz Rumpes krogā, kura tuvumā šāvienam itin kā vajadzētu būt notikušam un kura durvju priekšā kareivji stāvēja sardzē pie savas bagāžas, nedz arī citur šajā apkaimē tajā laikā neviens nebija dzirdējis nekādu šāvienu. Tāpat arī tuvākajā apkārtnē netika atrasti kādi salūzušu ratu gabali, nedz arī Lūdes ratos izdevās saskatīt jelkādus bojājumus. Līdz ar to, ja Lūdes izklāsts būtu kaut cik pamatots, tad tajā visai apdzīvotajā apvidū kādam vajadzēja būt kaut ko dzirdējušam vai atradušam. 

Ceturtkārt, kā norādīja tiesa, katram, kurš pazīst visai apbūvēto un apdzīvoto Biķernieku baznīcas apvidu, bija skaidrs, ka ir neiespējami tumsā ilgi maldīties pa šo izretināto un izcirsto mežu, drīz vien nenoprotot, kur tieši atrodies. Vēl jo vairāk, pat ja apsūdzēto patiešām aizkavēja problēmas ar ratiem un to labošana, nav saprotams, kā Lūde varēja deviņas versts garā ceļā pavadīt septiņas stundas. Tas arī tika apstiprināts, salīdzinot Rumpes krodzinieka Rozes, Biķernieku baznīcas pērmindera Krēpes un vairāku citu liecinieku teikto. Tāpat arī tiesas rīcībā esošie akti apliecināja, ka stundas ceturksni pēc četriem no rīta, ierodoties pie Krēpes, kurš dzīvo apmēram 2 verstu attālumā no Rumpes kroga, Lūde nav pat ieminējies par notikušo, kā arī neesot lūdzis kādu palīdzību savu salūzušo ratu dēļ. Galu galā, tāds lūgums būtu gluži dabisks, jo Lūde pats liecināja, ka nakts un trūkstošo piederumu dēļ viņš neesot spējis salabot ratus pilnībā. Tomēr Lūde tikai atvainojās par agro ierašanos un vēlējās zināt, cik rāda pulkstenis. Tāpat arī viņš palūdza atļauju aizdegt pīpi, nopirka pāri vecu, saplīsušu cimdu, par ko pats izvēlējās samaksāt trīs piečukus, proti, daudz vairāk nekā šādi cimdi bija vērti. Tas grāfam fon Mellīnam un pārējiem tiesas vīriem deva pamatu secināt, ka pēc Viļuma slepkavības, pats savus ar asinīm nošķiestos cimdus Lūde kaut kur bija izsviedis. Savukārt Krēpem Lūde stāstīja, ka, braucot no Suntažiem, pārlaidis nakti Rumpes krogā un gribējis no rīta būt Rīgā, kur viņam jāved uz tirgu savi lopi. Līdz ar to vēl jo mazāk ticami bija tas, ka Lūde, būdams lopu tirgotājs, kuram zināmi visi ceļi un takas, varētu tik ilgi būt maldījies šajā apvidū. 

Piektkārt, visu iepriekš minēto papildināja arī dīvainā un aizdomīgā Lūdes uzvedība. Piemēram, tas, ko viņš pirms gada runājis Mintuskrogā. Lai gan pats Lūde šādas runas noliedza, tajā pašā laikā tās apstiprināja vairāki liecinieki, kuri savas liecības bija apzvērējuši arī paša Lūdes klātbūtnē. Līdzīgi īpatnēja šķita arī tikšanās ar zivju tirgotāju Feldtmanu. Arī Feldtmans savu izklāstu par šo tikšanos apstiprināja ar zvērestu. Vēl jo vairāk īpatnēji šķita tas, ka, lai gan Lūde teica, ka savu naudu visu laiku esot «bēdzinājis un glabājis slepenībā», tomēr pēc tam Lūde steigšus un tikai ar vienu zirgu atstāja savu mitekli, braucot pārbēra naudu no zutņa divās vaļējās kulēs un, kad tika atklāta Viļuma slepkavība, pameta savus ratus ar vaļējām naudas kulēm svešā mājā, publiski pieejamā pagalma laukumā starp daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Savukārt pats Lūde aizgāja prom. Iespējams, šāda rīcība bija ar nolūku kaut kur atbrīvoties no zutņa un pat ļaut, lai naudu nozog. Tomēr šķitis, ka Lūde apjuka, īsti vairs nesaprotot, kā būtu jāuzvedas. 

Tiesas aktos bija konstatēti arī citi apstākļi un norādes, kas radīja «lielas aizdomas» attiecībā uz Lūdes darbībām, tostarp jau iepriekš minētās finansiālās grūtības un parādi. Pats Lūde atzina, ka kādam bija parādā 95 dālderus par iepirktiem lopiem, šī maksājuma dēļ nonākot lielās nepatikšanās, kas viņam draudēja ar cietumsodu. Tiesai šķita, ka šie draudi pasteidzināja Lūdes lēmumu kaut kādā veidā tikt pie naudas un braukāt apkārt. Arī Lūde vairākkārt atzina, ka izskatās pēc liela noziedznieka, kuru viņam pašam nāktos sodīt, ja viņš būtu tiesnesis. 

Tādējādi, kā rakstīja grāfs fon Mellīns, «convictus [7], kaut gan ne confessus [8] ir tas, ka no visām šīm dažādajām norādēm, radās morālā pārliecība, kādu pieprasīja Nolikums Komisijai par jaunā Nolikuma sagatavošanu» [9], kuram šajās tiesās bija likumu grāmatas spēks, 175., 179., 191. §. Toties tiesas morālā pārliecība līdz ar to lika uzlūkot apsūdzēto Lūdi kā Viļuma slepkavu. Turklāt viss norādīja, ka šo slepkavību viņš pastrādājis animo praemeditatio [10].

No visa minētā tiesa konstatēja, ka Lūde bija «negants noziedznieks, kurš no mugurpuses nošāvis savu radinieku un draugu, Vecpiebalgas gruntnieku un lopu tirgotāju Viļumu» [11]. Tad Lūde no priekšpuses esot arī iesitis Viļumam pa galvu ar bisi un līdz ar to noslepkavojis pēdējo. Šī slepkavība notikusi ar nodomu – nolaupīt Viļumam naudu. Nedz bargs ieslodzījums, nedz tiesas pierunāšana un pārmetumi, nedz arī svinīgi divu priesteru mudinājumi, «asinot sirdsapziņu», Lūdem, lai gan bija uzrādījuši un norādījuši viņa noziegumu, tomēr nebija spējuši panākt no viņa atzīšanos. Tādējādi tika izdarīts secinājums, ka Lūde bija parādījis sevi kā iesīkstējis ļaundaris, kurš neko nenožēlo. 

Līdz ar to, piemērojot atbilstošos likumus, proti, «landlāges» [12] jeb zviedru valdīšanas laika likumu grāmatu, ko Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesā turpināja lietot arī 1791. gadā, kā arī «kriminālās kakla tiesas reglamenta» [13] 137. paragrāfu, Lūde bija sodāms ar nāvi.

Taču, sekojot ar 1754. gada 30. septembri [14] un 1784. gada 10. decembri [15] datēto Krievijas impērijas Valdošā Senāta [16] rīkojumu norādījumiem, kuros noteikts, ka nāves sods aizstājams ar pātagām, iededzinātu kauna zīmi, nāšu izraušanu un mūža trimdu, un atbilstoši ģenerālgubernatora 1755. gada 22. jūlija rīkojumam [17], pātagu vietā noziedzniekam pienācās publisks pēriens ar žagariem.

Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesa atzina, ka nepieciešams gan sodīt pašu Lūdi, gan arī viņa sods būtu kā brīdinājums citiem. Tādējādi apsūdzētajam Lūdem tika piespriests pie kauna staba publiski izdarīti trīsdesmit pāri žagaru. Kā norādīja grāfs fon Mellīns, Vidzemē un Igaunijā, sodot personu, pielietoja divu veidu žagarus. «Bērnu žagari» bija sasieti kopā un līdzīgi skolas žagariem. Savukārt «garie žagari» bija līdzīgi stibām. Tos piesprieda smagu noziegumu gadījumos. Eksekūcijas [18] laikā ar diviem šādiem žagariem bija jāsit vienlaicīgi, kas tika uzskatīts kā «viens pāris». Pa noziedznieka atkailināto muguru tika sists trīs, bet dažkārt arī četras reizes. Toties atceltā nāvessoda gadījumos parasti piesprieda trīsdesmit, bet Igaunijā pat četrdesmit pārus [19]. Papildus  tam Lūdem tika piespriests izraut nāsis, uz pieres un vaigiem iededzināt burtus – В, О, Р. [20] Turklāt viņš bija izsūtāms mūžīgā trimdā. [21] Savukārt pie viņa atrastā nauda bija jāatdod noslepkavotā Viļuma mantiniekiem vai varbūtējiem līdzīpašniekiem. [22] 

Sekojot «vietniecības rīkojumu» [23] 111. § norādījumam, šis atzinums līdz ar tiesas aktiem un apsūdzēto tika nodots Augstākās zemes tiesas pirmā jeb Krimināllietu departamenta rīcībā. [24]

Neskatoties uz skrupulozo pierādījumu analīzi, kas par nožēlu mūsdienās dažiem kriminālprocesa virzītājiem varētu šķist pat pārmērīgi detalizēti izklāstīta, Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments atzina, ka Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesai jāuzdod vēl pamatīgāk iztaujāt Mintuskroga saimnieci un kalpu par Lūdes apģērbu. Līdz ar to abas personas tika izsauktas vēlreiz, uzklausītas un visbeidzot konfrontētas ar apsūdzēto, kurš tajā laikā jau bija pavisam slims. Mintuskroga saimniecei un kalpam parādīja Lūdes apģērba gabalus. Apģērba dēļ neradās nekādas šaubas par to, ka Lūde bija tas, kurš kopā ar Viļumu iepriekšējā vakarā bija iegriezies Mintuskrogā. Viņš pats gan iepriekš, gan arī turpmāk visu noliedza, svēti un svinīgi dievodamies, ka neesot vainīgs. 

Kad Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas izmeklēšanas aktu papildinājums bija saņemts, Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments taisīja spriedumu, kas in totum [25] apstiprināja Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas atzinumu.

Tomēr, neraugoties uz pārliecinošo apsūdzības pierādījumu iztirzājumu, kas, kā jau minēts, daudzkārt pārsniedz mūsdienu kriminālistiskās rūpības prasības, divi Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamenta tiesas locekļi pauda atšķirīgu viedokli. Viņi apgalvoja, ka ir tādi gadījumi, kad visi pierādījumi ir vērsti pret nevainīgiem, kuri nav spējuši šos pierādījumus atspēkot. Tādējādi, viņuprāt, nevar pasludināt par vainīgu arī Lūdi, kurš pie tam neatzīstas viņam inkriminētajā noziegumā. Šie tiesas locekļi uzskatīja, ka Lūdi jāpatur cietumā un jānogaida, vai neparādīsies kādi viņa aizstāvībai labvēlīgi apstākļi. Šķiet visai iespējams, ka tieši grāfs fon Mellīns bija viens no tiem, kurš toreiz iebilda pret Lūdes notiesāšanu. Tomēr vairums tiesas locekļu nobalsoja pret šo ierosinājumu, tādēļ Lūdes krimināllieta tika nodota pārskatīšanai Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamentam. 

Tikmēr Lūdes slimība saasinājās, līdz beidzot apriņķa ārsts paziņoja, ka Lūde drīz mirs un dzīvot viņam atlicis vien dažas dienas. Tāpat arī ārsts mudināja Lūdi vismaz pirms nāves atzīt patiesību.

Acīmredzot šo iespēju Lūde pārdomāja, jo bija kļuvis domīgs un itin kā šķita, ka viņš izcīna kādu iekšēju kauju. Tomēr jau pēc neilga laika viņš savaldījās un, lai arī izskatījās manāmi «izdzisis un lauzīdams pirkstus» [26], Lūde vien noteicis «es taču tūlīt vēl nemiršu» [27]. Tomēr jau nākamajā dienā, ātrāk nekā to bija paredzējis ārsts, Lūde nomira. Tādējādi, kā ar dramatisku pieskaņu secināja grāfs fon Mellīns, savu noslēpumu viņš paņēma līdzi kapā. 

Drīz pēc tam arī tika pieņemta Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamenta rezolūcija, kas apstiprināja abu iepriekšējo instanču tiesu spriedumus. Tā noteica, ka sakarā ar Lūdes nāvi visi sodi viņam tiek atcelti un vienīgi pie viņa atrasto naudu bija jāizsniedz Viļuma mantiniekiem vai ļaudīm, kuriem bija pamatotas pretenzijas uz Viļuma atstāto mantojumu. Tāpat arī Rīgas vietniecības Rīgas apriņka tiesai tika uzdots pienācīgi un likumīgā kārtā to izdarīt. Kā redzams, arī toreiz bez lieka patosa un eiforijas tika risināti jautājumi par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. . .

Tādējādi Lūde, būdams labi izglītots un apveltīts ar īpašībām, kas šķita kā radītas, lai viņam būtu labs liktenis, savu mūža dienu skaistākajā plaukumā beidza vēl diezgan jauno dzīvi cietumā un paņēma sev līdzi kapā arī iesīkstējuša ļaundara slavu. 

Kā savu aprakstu paškritiski un pat ar nelielu vainas sajūtu pabeidza grāfs fon Mellīns – «lai nu pasaule spriež, cik lielā mērā Frīdrihs Lūde atzīstams par vainīgu vai nevainīgu un izvērtē, slavēt vai pelt tiesas izmeklēšanu šajā lietā» [28].