Biroja Blogs
Eseja par «pazudušo dēlu »Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess
21.12.2024.
16. raksts
Kriminālprocess 18. gadsimta Vidzemē IV – Constitutio Criminalis Carolina
Kopš 13. gadsimta sākuma un līdz pat 16. gadsimta otrās puses otrās desmitgades sākumam materiālās un procesuālās krimināltiesības Vidzemē tika veidotas vācu tiesību garā. [1] Par šo laika posmu profesors Voldemārs Kalniņš (1896–1942) rakstīja: «Livonijas valstiskā organizācija un tiesību institūti bija veidoti pēc tālaika feodālās [2] Vācijas paraugiem, kas nodrošināja Baltijas iekarotājiem – vācu feodāļiem un pilsētu birģeriem [3] – suverēno varu un visāda veida privilēģijas (priekšrocību tiesības). Turpretī vietējo pamatiedzīvotāju masa – latvieši un igauņi – pakāpeniski tika iesaistīti dzimtbūšanā, kļūdami par mantojamiem dzimtļaudīm (Erbleute) vai pie zemes piederīgiem dzimtzemniekiem (Erbbauer)» [4].
Savukārt Vācu Svētās Romas impērijas [5] materiālās un procesuālās krimināltiesības ievērojami ietekmēja romiešu tiesību recepcija, reizē ar ko notika arī kanonisko tiesību pamatprincipu pakāpeniska pārņemšana. Tādējādi «[t]iesās tiesāja, pamatojoties uz impērijas kopējām tiesībām jeb romiešu tiesībām. Vācu pašu paražas tika izmantotas tikai kā papildavots». [6] Tāpat arī Vidzemes kriminālprocesuālists Magnuss Johans fon Volfeldts (Magnus Johann von Wolffeldt, 1791–1856), kurš cita starpā sevi raksturoja kā «vecu un pieredzējušu izmeklētāju» [7], norādīja, ka «romiešu tiesības, no kuru ietekmes vācu tiesības nevarēja būt brīvas, [bija] tāpēc arī tiktāl subsidiāri lietotas, lai būtu spējīgas izgaismot provinciālo tiesību tumsu» [8]. Savukārt ievērojamais austriešu kriminālprocesuālists Jūlius Antons Glazers (Julius Anton Glaser, 1831–1885) par vienu no galvenajiem justīcijas īstenošanas trūkumiem Vācu Svētās Romas impērijā uzskatīja tieši vietējo tiesību saplūšanu ar romiešu un kanoniskajām tiesībām: «[b]ūtu sarežģīts un nepateicīgs uzdevums, mēģināt attēlot šo jucekli, kas radās to haotiskās apvienošanās dēļ. Romiešu un kanoniskās tiesības tika saskaņotas savā starpā, pateicoties itāļu skolu darbam, ietekmējoties no pilsētas attīstītās dzīves un tiesu prakses lielajās itāļu municipijās [9]. Precīzāk būtu teikt: to un citu tiesību avotu atsevišķu vietu ekseģētiskās [10] tulkošanas ceļā kriminālprocesam, kas attīstījās Itālijā, spēja rast pamatu teorijā un zināmā mērā piedēvēt tam zinātnisku vienotību. Taču šīs itāļu skolas mācību un sacerējumu galvenā raksturojošā pazīme bija nelokāma, nemainīga pārliecība par romiešu un kanonisko tiesību spēku; pastāvot šādai pārliecībai, vācu noteikumi un dibinājumi varēja tikt saglabāti vien kā consuetudo generalis totius mundi [11]. Viegli iedomāties, ar kādām grūtībām Vācijā nācās sastapties jaunajai tiesvedības teorijai un tiesību doktoriem, risinot tieši šo jautājumu [..]. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ tiesību juceklis Vācijā sasniedza briesmīgu mērogu». [12] Iepriekš autori bija norādījuši uz Rīgas iestāžu kādreizējā revizora Samarina viedokli par situāciju Vidzemē, kas savukārt ir līdzīgs Glazera viedoklim.
Korupcijas dēļ Senajā Romā pilsoņiem zuda uzticība tautas tiesām, tāpēc tās vēlāk tika aizstātas ar valsts tiesu iestādēm. [13] Līdz ar to var pieņemt, ka arī Vācu Svētās Romas impērijā tieši korupcija (kā «parādība») bija viens no iemesliem, kāpēc kriminālprocesuālā vara pakāpeniski tika koncentrēta tikai imperatora rokās. Turklāt Vācu Svētās Romas impērijas «apgabali, katrā no kuram bija savas tiesas (Blutgerichte, Banngerichte, Landgerichte), bija tik raibi un gandrīz visi tik mazi, ka [ ne tikai] nebija iespējams uzņemt tam nepieciešamo juridiski izglītotu tiesnešu skaitu, bet arī to uzturēšanai bieži nepietika vēlmes un līdzekļu. Līdzīgs juceklis pastāvēja arī lielākos apgabalos, jo arī tiesu vara valstī (merum Imperium) nereti bija pa daļām nodota atsevišķiem feodāļiem [..]. No pēdējā veida attiecībām radās ļoti daudz konfliktsituāciju starp tiesu virsvadības pārstāvjiem [..] un zemturiem, kuriem piederēja zemākā tiesu vara (jurisdictio bassa). No otras puses [..] gandrīz vai visur bija jūtams (privāto) apsūdzētāju trūkums» [14].
Tādējādi no citētā cita starpā secināms, ka Vācu Svētās Romas imperatora viena no galvenajām regālijām [15] bija tiesas vara, kas bija visciešākā veidā saistīta ar tiesībām pieņemt visiem pavalstniekiem saistošus noteikumus. Tādus normatīvus regulējumus, ko izdeva patiesais zemes kungs (piemēram, imperators vai pāvests) uzskatīja par imperatīvām uzvedības modeļus noteicošām pavēlēm, un tādēļ tādus tiesību aktus dēvēja par likumu grāmatām. [16]
Tomēr dažos gadījumos patiesais zemes kungs deleģēja sev piederošās tiesas varas un likumdošanas tiesības daļu uzticīgākajiem padotajiem (piemēram, vasaļiem [17]), kā arī ekonomiski ietekmīgāko pilsētu vietējās pārvaldes iestādēm (piemēram, maģistrātiem). Kā tiesu varas deleģēšanas piemēru var minēt gadījumu, kad 1212. gadā Rīgas pirmais bīskaps Alberts fon Bukshēvdens (Albrecht von Buxthoeven, 1199–1229) Straupes novadā uzticēja krimināllietu iztiesāšanu sava brāļa sievas tēvam – Polockas lielkņazam Valdemāram Rjurikovičam (Вальдемар Полоцкий Рюрикович, ~1184–1216). [18] Saistībā ar to profesors Arveds Švābe (1888–1959) izvirzīja tēzi, ka daži deleģētie tiesas kungi, izskatot krimināllietas, vadījās tikai no tiem zināmiem likumiem, no tā secinot, ka, piemēram, «Valdemārs varēja būt pazīstams vienīgi ar krievu soda likumiem» [19].
Savukārt par likumdošanas varas deleģēšanas paraugu var uzskatīt gadījumu, kad nākamais Rīgas bīskaps Nikolajs fon Nauens (Nicolaus de Nauen jeb Nikolaus von Nauen, precīzākas ziņas par dzimšanas gadu neizdevās atrast, miris 1253. gadā) apveltīja Rīgas maģistrāta locekļus ar tiesībām grozīt Gotlandes pilsētas tiesības, ko Rīgai vēl tās pastāvēšanas pirmajos gados piešķīra šīs pilsētas dibinātājs – bīskaps fon Bukshēvdens. [20] Uz deleģējuma pamata pieņemtajiem normatīvajiem regulējumiem, kā arī vietējām paražām, ko tiesas kungs uzskatīja par attiecināmām uz kādu konkrētu gadījumu un līdz ar to arī piemērojamām, bija statūtu grāmatu spēks.
Turklāt daži tā laika tiesību zinātnieki sastādīja savām vajadzībām tiesību normu krājumus, kas tādēļ tika dēvēti par privātām tiesību grāmatām.
Tādējādi būtu vērts minēt vēsturiskās tiesību skolas pārstāvja profesora Frīdriha Kārļa fon Savinjī (Friedrich Carl von Savigny, 1779–1861) vārdus: «[s]enģermāņu tiesību vēsturē bieži ir [konstatējami] gadījumi, kad atsevišķs jurists sastāda kodeksu bez valsts uzaicinājuma un apstiprinājuma. Mums vajadzētu daudz pūļu, ja gribētu saviem senčiem izskaidrot atšķirību starp tiesību grāmatu kā privātu darbu un īstu likumu grāmatu» [21].
Savukārt 16. gadsimts Vidzemē bija nozīmīgs ar to, ka uz Vidzemi tika attiecināta Vācu Svētās Romas imperatora Kārļa V fon Hābsburga (starp citu, renesanses [22] perioda humānista Roterdamas Erasma [23] drauga) [24] 1532. gada 27. jūlijā izdotā inkvizīcijas kriminālprocesa formai atbilstošā procesuālo un materiālo krimināltiesību likumu grāmata, jau iepriekš minētā, tā dēvētā, Karolīna [25], kas līdzās materiālās patiesības noskaidrošanas pienākuma uzlikšanai tiesu varai, plaši paredzēja tiesājamo personu spīdzināšanu un to sodīšanu ar visnotaļ mokošiem un kropļojošiem sodiem.
Tas, ka likumu grāmatas spēks Karolīnai tika piešķirts 1533. gadā, [26] ļauj pieņemt, ka šis normatīvais regulējums tika piemērots Vidzemes teritorijā jau sākotnēji. Vēl jo īpaši, ja ņem vērā, ka 1526. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs (Wolter von Plettenberg, ~1450–1535) tika iecelts par Vācu Svētās Romas impērijas firstu. [27] Turklāt viņa iecelšanu vēlējās Kārļa V un Romas pāvesta Klementa VII (Clemens VII, 1478–1534) tuvs draugs Johans VII Blankenfelds (Johannes VII Blankenfeld, ~1471–1527). [28] Savukārt pats fon Pletenbergs atbalstīja klasiskās Vācu Svētās Romas impērijas vērtības, nosodot, piemēram, luterisma kustību. [29]
Taču jebkurā gadījumā droši zināms, ka «nevien [Livonijas] ordeņa, bet arī bīskapu teritorijā» [30] Karolīna bija spēkā jau vismaz kopš 1550. gada. [31]
Tāpat neapšaubāms ir fakts, ka Karolīna «paturēja savu spēku [tik ilgi], kamēr [Krievijas impērijas] sodu likumi, gan ar priekšniecības rīkojumu, gan ar tiesas praksi to pamazām – tāpat kā zviedru likumus – arvien vairāk izspieda» [32].
Vidzemes kriminālprocesa apoloģēts fon Volfeldts savukārt secināja, ka, Vidzemei atrodoties Zviedrijas karalistes pakļautībā, vietējās tiesas stingri pieturējās pie Karolīnā ietvertās kārtības, ko līdzās citām Vidzemē pastāvošām partikulārām tiesībām «sankcionēja Krievijas valsts valdība ar 1845. gada 1. jūlija imperatora promulgācijas [33] manifestu». [34] Neraugoties uz to, Karolīna, kas Vidzemē bija spēkā jau gadsimtiem ilgi, noteica kriminālprocesuālo kārtību arī pēc 1845. gada 1. jūlija, jo «1845. gada 1. jūlija provinces kodeksa pirmo divu daļu Imperatora izsludināšanas manifestā ir skaidri norādīts: līdz brīdim, kamēr Baltijas guberņām netiks izdots atsevišķs kriminālprocesa likums, vajadzētu iepriekš spēkā esošajam likumam palikt spēkā» [35].
Galu galā arī grāfs fon Mellīns vēstījumā par veiktā kriminālprocesa norisi pret Lūdi atsaucās [36] uz Karolīnu, proti, līdzīgi fon Volfeldtam [37] un Švābem [38], šo likumu dēvējot par «kakla tiesas reglamentu».
Tomēr tas, ka Karolīna tika atzīta par likumu grāmatu, nebūt nenozīmēja, ka turpmāk kriminālprocesi tika veikti tikai un vienīgi saskaņā ar šī normatīvā regulējuma prasībām. Karolīnas saistošo spēku daļēji apturēja salvatoriskā [39] klauzula, «kas noteica, ka jaunais likums nevar būt par šķērsli zemes kungiem un kārtām turēties joprojām «pie saviem veciem tiesīgiem un taisnīgiem ieradumiem»» [40]. Šajā saistībā Glazers atzīmēja: «cik gan izdevīgs bija tiesību pareģotājiem un tā laika tiesnešiem šis stāvoklis, kad katram gadījumam var sameklēt pamatojumu vienā no pretrunīgajiem likumiem un ar atsauci uz citām tiesībām novērst pašu neapgāžamāko likuma noteikumu» [41]…
Minētā salvatoriskā klauzula bija ietverta Karolīnas preambulā, kurā Kārlis V arī skaidroja šī normatīvā regulējuma izdošanas iemeslus: «no Mūsu kūrfistiem, firstiem un pārējām kārtām Mums ir kļuvis zināms, ka seno paražu un kārtību dēļ Vācu Romas impērijā visai daudzas krimināltiesas ir pārpildītas ar nezinošiem un Mūsu ķeizariskajās tiesībās nepieredzējušiem un nepraktizējušiem vīriem. Un saistībā ar to vairākās vietās bieži vien rīkojas pretēji tiesībām un veselajam saprātam un, vai nu pakļauj mocībām un nāvei nevainīgos, vai nu nepareizu, bīstamu kļūdu un vilcināšanas dēļ saglāba dzīvību vainīgajiem, attaisno un atbrīvo tos, nodarot lielus zaudējumus sūdzētājiem krimināllietās un apdraudot vispārējo labklājību. Vācu zemes visu īpatnību un vecu un izsenu paražu un kārtību dēļ dažās vietās krimināltiesas nevar būt nodrošinātas ar tiesības zinošiem un pieredzējušiem vīriem. Tādēļ Mēs kopā ar kūrfistiem, firstiem un kārtu pārstāvjiem žēlsirdīgi un labvēlīgi atradām par vajadzīgu pavēlēt dažiem zinātniekiem un visnotaļ kompetentiem vīriem sagatavot un vienkopus apvienot pamācību, kādā veidā visatbilstošāk tiesībām un taisnīgumam jāīsteno tiesvedība krimināllietās. Mēs pavēlam iespiest to, lai visi un katrs no Mūsu un Impērijas pavalstniekiem varētu rīkoties krimināllietās, paturot prātā to svarīgumu un bīstamību, saskaņā ar šo pamācību, atbilstoši kopējām tiesībām, taisnīgumam un slavu pelnījušām senām paražām, kā rīkoties neapšaubāmi tiecas katrs pats par sevi, cerot par to saņemt balvu no Visuvarenā. Tomēr Mēs nevēlamies ar šo žēlsirdīgo aizrādījumu atņemt kūrfirstiem, firstiem un kārtām to izsenus, mantotus, tiesiskus un taisnīgus ieradumus» [42].
Lai arī Kārļa V likuma preambulā norādītie iemesli tam, kādēļ bija nepieciešams jauns krimināltiesiskais un kriminālprocesuālais regulējums, ļauj pie šī jautājuma vairs neatgriezties, tomēr arī citviet Karolīnā ir atrodama precizēta tās izstrādāšanas un pieņemšanas vajadzība.
Tā, piemēram, no Karolīnas 1. panta [43] var secināt, ka nereti vien tiesas varas nesēji nepamatoti atteicās spriest tiesu: «[l]īdz šim brīdim vietām daži no muižniekiem un citām personām, kam pēc amata vai citu iemeslu dēļ jāīsteno tiesa, izvairījās no piedalīšanās tamlīdzīgās tiesas sēdēs un uzskatīja to par apkaunojumu sava kārtas titula dēļ, taču tā dēļ ļaundarības palika nesodītas». Tādējādi tika aizliegts nepamatoti atteikties no lietas izskatīšanas jeb, citiem vārdiem – tika noteikts pienākums ex officio (vācu val. vnnd ampts halber) izmeklēt un iztiesāt krimināllietas.
Turklāt no Karolīnas 205. panta [44] konstatējams, ka tieneši par notiesājoša sprieduma taisīšanu krimināllietās, kas tika uzsāktas uz privātā sūdzētāja (vācu val. ankläger) sūdzības pamata, papildus tiesāšanās izdevumiem, bija pieprasījuši arī pateicības dāvanas. Tādēļ tiesnešiem turpmāk tika aizliegts pieprasīt īpašas maksas par katra kriminālsodam pakļautā ļaundara galvu, jo tāda rīcība, likuma devēja ieskatā, tiesnesi pielīdzina bendem.
Tādējādi «nepieciešamība apvaldīt vardarbību un patvaļību, kas tik ilgi nezināja robežu» un kādēļ arī tiesneša «nosaukums kļuva aizvien mazāk cienījams un labāki cilvēki izvairījās no tā», kā arī nepieciešamība «atjaunot kārtību tiesību jomā» bija Kārļa V likuma mērķa pamatā. [45]
Tomēr, neraugoties uz šiem visai cēlajiem aplūkojamā likuma tapšanas iemesliem, Karolīnas piemērošanā, kā liecina avoti, protams, neizpalika tiesnešu patvaļa. Tā, piemēram, Švābe, analizējot kādu pēc Karolīnas iztiesātu krimināllietu, norādīja: «Te pirmo reiz visā nepievilcībā redzam inkvizīcijas procesu Livonijā kā tīri polītisku instrumentu» [46]…
[1] Kalniņš V. Valsts un tiesību vēsture. I daļa. Feodālisma un topošā kapitālisma laikmets. X–XIX gs. Rīga: Zvaigzne, 1972, 30. lpp.
[2] Prof. Voldemārs Kalniņš, dzīvojot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, bija spiests izmantot tur pieņemto terminoloģiju. Toties filozofs un Londonas Ekonomikas skolas (angļu val. London School of Economics) profesors Karls Popers (Karl Raimund Popper, 1902–1944) rakstīja, ka «tā vai cita nosaukuma izvēle ir gaumes jautājums un no racionāla skatpunkta tam nav jābūt lielai nozīmei». Autori piekrīt Popera viedoklim un cer, ka lasītājs atvainos jēdziena «feodāls» lietošanu citāta ietvaros.
Поппер К. Открытое общество и его враги. Том первый. Чары Платона. Москва: Культурная инициатива, 1992, с. 11.
[3] Vārds birģeris nozīmē to pašu, ko nozīmē vārds pilsētnieks.
[4] Kalniņš V. Valsts un tiesību vēsture. I daļa. Feodālisma un topošā kapitālisma laikmets. X–XIX gs. Rīga: Zvaigzne, 1972, 102. lpp.
[5] Kopš 962. gada pastāvošā Svētā Romas impērija 1512. gadā kļuva par Vācu Svēto Romas impēriju un kā valstisku veidojumu konglomerāts pastāvēja līdz 1806. gadam.
Jēdziens Vācu Svētā Romas impērija lietots atbilstoši profesores Sanitas Osipovas darbos rakstītajam.
Sk., piemēram, Osipova S. Viduslaiku tiesību spogulis. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 239. lpp.
[6] Turpat, 274., 276.–277. lpp.
[7] Wolffeldt M. Betrachtungen über den Beweis im Livländischen Strafprozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 19.
[8] Wolffeldt M. J. Mittheilungen aus dem Strafrecht und dem Strafprocess in Livland, Ehstland und Kurland. Erster Theil. Leipzig: T. O. Weigel, 1844, S. 7.
[9] Municipija [latīņu val. municipium] – Senās Romas itāļu pilsētas, no 3. gadsimta pirms mūsu ēras arī provinču pilsētas, kuru brīvajiem iedzīvotājiem tika piešķirts pilnīgas vai ierobežotas Romas pilsoņu un pašpārvaldes tiesības.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 534.–535. lpp.
[10] Ekseģēti [no grieķu val. vārda exēgētēs, tulkojumā – izskaidrotājs] – 1. Senajā Grieķijā – orākulu, likumu un paražu izskaidrotāji, vēlāk ceļveži (pilsētā); 2. filologi, kas skaidro literārus tekstus (it īpaši antīkos sacerējumus); 3. teologi, kas skaidro un interpretē Bībeli.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 200. lpp.
[11] Consuetudo generalis totius mundi (latīņu val.) – visas pasaules pamatieradums.
Profesora Harija Tumana tulkojums.
[12] Глазеръ Ю. Руководство по уголовному процессу. Томъ первый. Санктпетербургъ: Типографiя Правительствующаго Сената, 1884, с. 66.
[13] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmata: Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: ZAB «Rusanovs & Partneri», 2021, 103. lpp.
[14] Глазеръ Ю. Руководство по уголовному процессу. Томъ первый. Санктпетербургъ: Типографiя Правительствующаго Сената, 1884, с. 68.
[15] Šajā kontekstā vārds regālija domāts monarham piederošās monopoltiesības uz likumu izdošanu apzīmēšanai.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 692. lpp.
[16] Švābe A. Livonijas senākās bruņinieku tiesības. Teksts un avotu kritika. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1932, 39., 126.–127. lpp.
[17] Vasalis – no lielāka feodāļa (senjora, kam pieder zeme un tiesības šo zemi iznomāt militarizētiem «kalpiem» par uzticību un palīdzību ienaidnieka uzbrukuma gadījumā) atkarīgs sīkāks feodālis, kurš par militāru dienestu no senjora saņēma valdījumā zemi (lēni).
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 901. lpp.
[18] Švābe A. Livonijas senākās bruņinieku tiesības. Teksts un avotu kritika. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1932, 149. lpp.
[19] Turpat, 145., 149. lpp.
[20] Сочиненiя Ю. О. Самарина. Томъ седьмой. Письма изъ Риги и Исторiя Риги. Москва: Изданiе Д. Самарина, 1889, с. 168–169;
Lazdiņš J., Blūzma V., Osipova S. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. I sējums. Rīga: LU žurnāla «Latvijas Vēsture», 1998, 178.–181. lpp.
[21] Švābe A. Livonijas senākās bruņinieku tiesības. Teksts un avotu kritika. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1932, 126.–127. lpp.;
Savigny F. C. Vom Beruf unsrer Zeit für Gesetzgebung und Rechtswissenschaft. Auflage 3. Heidelberg: bey J. C. B. Mohr, 1840, S. 13–14.
[22] Renesanse [latīņu val. renasci, tulkojumā atdzimt; franču val. Renaissance, tulkojumā atdzimšana] – laikposmā no 14. gadsimta līdz 16. gadsimta vidum Rietumeiropā atdzima interese par Senās Romas (753. g. p. m. ē. – 476. g.) un Senās Grieķijas (~2000. g. p. m. ē. – 30. g. p. m. ē.) literatūru, zinātniskiem sasniegumiem un mākslu, tādēļ šo laika periodu dēvē par atdzimšanu jeb renesansi.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 705. lpp.
[23] Roterdamas Erasms (Erasmus Roterodamus, ~1466–1536) jeb īstajā vārdā Gerhards Gerhards (holandiešu val. Gerhard Gerhards) bija viens no ievērojamākajiem ārpusitālijas renesanses kultūras darbiniekiem – humānists.
Zariņš V. Roterdama Erasma dzīve un viņa «muļķības slavinājums» kā renesanses laika sabiedrības pretrunu spogulis. Grāmata: Roterdamas E. Muļķības slavinājums. Pagātnes domātāju darbi. Rīga: Zvaigzne, 1985, 5. lpp.
[24] Turpat, 15. lpp.
[25] Lazdiņš J., Osipova S. Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi. Otrais un papildinātais izdevums. Rīga: [b. i.], 1998, 31. lpp.;
Kohler J., Scheel W. Die peinliche gerichtsordnung kaiser Karls V. Constitutio Criminalis Carolina. Ausgabe für studierende. Halle: Verlag der Bughhandlung des Waisenhauses, 1900.;
Des allerdurchleuchtigsten großmechtigsten vnüberwintlichsten, Keyser Karls des fünfften, vnd des heyligen Römischen Reichs peinlich gerichts ordnung, auff den Reichstägen zu Augspurgk vnd Regenspurk, inn jaren dreissig, vnn zwey vnd dreisssig gehalten, auffgericht vnd beschlossen. Pieejams: Des allerdurchleuchtigsten großmechtigsten vnüberwintlichsten, Keyser Karls des fünfften, vnd des heyligen Römischen Reichs peinlich gerichts ordnung, auff den Reichstägen zu Augspurgk vnd Regenspurk, inn jaren dreissig, vnn zwey vnd dreisssig gehalten, auffgericht vnd beschlossen [aplūkots 2021. gada 25. februārī];
Каролина: уголовно-судебное уложение Kарла V.
Pieejams: Каролина: уголовно-судебное уложение Kарла V [aplūkots 2020. gada 4. novembrī].
[26] Švābe A. Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936. gada 1. aprīlis, Nr. 4, 831. lpp.
[27] Teodors Z. Valters fon Pletenbergs un viņa nozīme Latvijas vēsturē. Avots: Latvijas Vēstures Institūta žurnāls, Nr. 1, 1991. gads, 30.–52. lpp.;
Grīviņš V. Wolter von Plettenberg: dzīvesgājums. Pieejams: Wolter von Plettenberg: dzīvesgājums [aplūkots 2021. gada 19. februārī].
[28] Teodors Z. Valters fon Pletenbergs un viņa nozīme Latvijas vēsturē. Avots: Latvijas Vēstures Institūta žurnāls, Nr. 1, 1991. gads, 48. lpp.
[29] Turpat, 49. lpp.
[30] Švābe A. Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936. gada 1. aprīlis, Nr. 4, 842. lpp.
[31] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 845.–850. lpp.
[32] Turpat, 834. lpp.;
Bunge Fr. G. Geschichtliche Übersicht der Grundlagen und der Entwickelung des Provinzialrechts in den Ostseegouvernements. Sankt Petersburg: Druckerei der Zweiten Abteilung S. K. M. eigener Kanzellei, 1845, S. 168.
[33] Promulgācija [latīņu val. promulgatio, tulkojumā publiska pasludināšana] – kāda likuma vai cita valsts akta oficiāla pasludināšana.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 659. lpp.
[34] Wolffeldt M. Betrachtungen über den Beweis im Livländischen Strafprozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 16.
[35] Ibid, S. 13.
[36] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, welcher bey den rigischen Gerichts: Behörden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 172–173.
[37] Wolffeldt M. Betrachtungen über den Beweis im Livländischen Strafprozesse. Riga: N. Kymmel’s Buchhandlung, 1857, S. 10.
[38] Švābe A. Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936. gada 1. aprīlis, Nr. 4, 831. lpp.
[39] Jēdziens salvātorisks ir atvasināts no latīņu vārda salvātĭo, kas tulkojumā nozīmē glābšana, izglābšana, atbrīvošana.
Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 855.
[40] Švābe A. Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936. gada 1. aprīlis, Nr. 4, 831.–832. lpp.
[41] Глазеръ Ю. Руководство по уголовному процессу. Томъ первый. Санктпетербургъ: Типографiя Правительствующаго Сената, 1884, с. 67.
[42] Autoru izcēlums.
Oriģinālā – «Nach dem durch vnsere vnd des heyligen Reichs Chürfürsten, Fürsten vnnd andere Stende stattlich an vnss gelangt, wie im Römischen Reich teutscher Nation, altem gebrauch vnnd herkommen nach, die meynsten peinlich gericht mit personen, die vnsere Keyserliche recht nit gelert, erfarn oder übung haben, besetzt werden, Vnnd dass auss dem selben an viel orten offtermals wider recht vnd güte vernunfft gehandelt, vnnd entweder die vnschuldigen gepeinigt vnd getödt, oder aber die schuldigen durch vnordenliche, geferliche vnd verlengerliche handlung, den peinlichen klegern vnd gemeynem nutz zu grossem nachtheyl, gefristet, weggeschoben vnd erledigt werden, vnd das nach gelegenheyt Teutscher land in disen allen, altem langwirigem gebrauch vnnd herkommen nach, die peinlichen gericht an manchen orten mit rechtverstendigen erfarn vnd geübten personen nit besetzt werden mögen;
Demnach haben wir, sampt Chürfürsten, Fürsten vnd Stenden, auss gnedigem geneygtem willen etlichen gelerten trefflichen erfaren personen bevolhen, eyn begrieff, wie vnd welcher gestalt in peinlichen sachen vnd rechtfertigungen dem rechten vnd billicheyt am gemessten gehandelt werden mag, zü machen, in eyn form züsammen zü ziehen; Welchs wir also in druck zü bringen verschafft haben, dass alle vnd jede vnser vnnd des Reichs vnderthanen sich hinfürter in peinlichen sachen in bedenckung der gross vnd ferligkeyt der selben jetzt angezeygten begrieff, dem gemeynen rechten, billicheyt vnd loblichen herbrachten gebreuchen gemess, halten mögen, wie eyn jetlicher on zweifel für sich selbst zu thün geneygt vnd desshalben von dem Almechtigen belonung zü empfahen verhofft. Doch wollen wir durch dise gnedige erinnerung Chürfürsten, Fürsten vnd Stenden an jren alten wolherbrachten rechtmessigen vnnd billichen gebreuchen nichts benommen haben».
Kohler J., Scheel W. Die peinliche gerichtsordnung kaiser Karls V. Constitutio Criminalis Carolina. Ausgabe für studierende. Halle: Verlag der Bughhandlung des Waisenhauses, 1900, S. 4.–5.
[43] Oriģinālā – «Jtem erstlich: setzen: ordnen vnnd wöllen wir, daß alle peinlich gericht mit Richtern, vrtheylern vnd gerichtßschreibern, versehen vnd besetzt werden sollen, von frommen, erbarn, verstendigen vnd erfarnen personen, so tugentlichst vnd best die selbigen nach gelegenheyt jedes Orts gehabt vnd zubekommen sein. Darzu auch Edeln vnnd gelerten gebraucht werden mögen. Inn dem allem eyn jede oberkeyt möglichen fleiß anwenden soli, damit die peinlichen gericht zum besten verordnet, vnd niemandt vnrecht geschehe, alßdann zu diser grossen sachen, welche des menschen ehr, leib, leben vnd gut belangen sein, dapffer vnd wol bedachter fleiß, gehörig, darumb dann in solcher vberfarung niemants mit rechtmessigem vortreglichem grundt seine verlassung vnnd hinlessigkeyt entschuldigen mag, sonder billich derhalb vermoge diser vuser ordnung gestrafft, des also alle oberkeyt, so peinlich gericht haben, hiemit ernstlich gewarnt sein sollen. Vnnd dieweil sich dann eyn zeither, an etlichen orten, etlich vom adel, vnd andere, den solche gericht eygner Person ampts halber vnd sunst zu besitzen gebürt, sich bei solchen gerichten zusitzen geweigert, vnd jres standtshalber gescheucht, dadurch dann das übel, mermals vngestrafft bliben ist, So mogen die selbigen, dieweil jnen doch solch gerichtbesitzung an jrer achtbarkeyt oder standt ganz keyn nachteyl geberen soll, noch kan, sondern mer zu fürderung der gerechtigkeyt, straff der boßhafftten, vnd den selben vom adel vnd ämpter zu ehren reychen, vnd dienen ist, solch peinlich gericht so oft, vnd vil sie nach gestalt der sachen, für gut und notturfftig ansehen wirdet, als Richter vnd vrtheyler selbst besitzen, vnd darinn handeln vnd fürnemen, wes sich nach dieser vnser ordnung eygent vnnd gebürt. Wo aber etliche vom adel, vnd andere solche gericht von altem herkommen, bißanher eygner person besessen, Wöllen wir daß die selbigen hinfürter auch on ferrer weigerung besitzen, vnd solch herkommen vnnd gebreuch in jren krefften vnd wesen bleiben sollen».
Des allerdurchleuchtigsten großmechtigsten vnüberwintlichsten, Keyser Karls des fünfften, vnd des heyligen Römischen Reichs peinlich gerichts ordnung, auff den Reichstägen zu Augspurgk vnd Regenspurk, inn jaren dreissig, vnn zwey vnd dreisssig gehalten, auffgericht vnd beschlossen. Pieejams: Des allerdurchleuchtigsten großmechtigsten vnüberwintlichsten, Keyser Karls des fünfften, vnd des heyligen Römischen Reichs peinlich gerichts ordnung, auff den Reichstägen zu Augspurgk vnd Regenspurk, inn jaren dreissig, vnn zwey vnd dreisssig gehalten, auffgericht vnd beschlosse [aplūkots 2021. gada 25. februārī].
[44] Oriģinālā – «205. Item wir seind bericht, wie an etlichen enden mißbraucht werde, daß die Richter vonn eynes jeden übelthatters wegen, so peinlich gestrafft wirdet, sondere belonung von dem ankläger begern vnd nemen das gantz wider das ampt vnd wirde eynes Richters, auch das recht vnd alle billicheyt ist, wann eyn solcher Richter wo er von jedem stuck sein belonung het, möcht dem nachrichter derhalb wol zuuergleichen sein, Darumb wöllen wir, daß füro alle solche Richter keyn belonung von den klägern fordern, oder nemen sollen».
Des allerdurchleuchtigsten großmechtigsten vnüberwintlichsten, Keyser Karls des fünfften, vnd des heyligen Römischen Reichs peinlich gerichts ordnung, auff den Reichstägen zu Augspurgk vnd Regenspurk, inn jaren dreissig, vnn zwey vnd dreisssig gehalten, auffgericht vnd beschlossen. Pieejams: Des allerdurchleuchtigsten großmechtigsten vnüberwintlichsten, Keyser Karls des fünfften, vnd des heyligen Römischen Reichs peinlich gerichts ordnung, auff den Reichstägen zu Augspurgk vnd Regenspurk, inn jaren dreissig, vnn zwey vnd dreisssig gehalten, auffgericht vnd beschlosse [aplūkots 2021. gada 25. februārī].
[45] Глазеръ Ю. Руководство по уголовному процессу. Томъ первый. Санктпетербургъ: Типографiя Правительствующаго Сената, 1884, с. 66–67.
[46] Švābe A. Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936. gada 1. aprīlis, Nr. 4, 838. lpp.