Pabeidzot «Eseju par «pazudušo dēlu» Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess», autoriem nu vēl vienīgi atliek pateikt dažus noslēguma vārdus.

Kā lasītāji to paši noprata jau pēc šī darba formāta nosaukuma, tas neietvēra sevī paaugstinātas prasības pēc zinātniskuma. Lai gan autori tomēr cer, ka viena otra šeit pateiktā atziņa vai nosauktais fakts kādam vai kādiem gluži labi noderētu padziļinātākas zinātniskās izpētes turpināšanai par visdažādākajiem Latvijas kriminālprocesa vēstures aspektiem un jautājumiem. Jo īpaši tāpēc, ka viens no autoru atklājumiem bija tieši tas, ka dažādu valstu bibliotēkās un arhīvos savu kārtu gaida ievērojams, bet diemžēl līdz šim nepamatoti nenovērtēts Vidzemes kriminālprocesa avotu kopums.

Galu galā, tāds arī bija šīs esejas mērķis – pateikt, ka diemžēl līdz pat šim brīdim šajā jomā izpētīts ir ļoti maz un ka būtu vēl ļoti daudz darāmā, lai kriminālprocesa vēstures disciplīna, līdzīgi kā tas ir Vācijā, ieņemtu pienācīgu un godam nopelnītu vietu citu studiju kursu vidū augstāko izglītības iestāžu juridiskajās fakultātēs. Turklāt, kā izrādās, Latvijai patiešām ir ar ko lepoties, ja mēs ar to saprotam kaut vai visnotaļ oriģinālo Livonijas kriminālprocesu un patiesi unikālus cilvēkus, kuri visdažādākajā veidā ar to bija saistīti.

Diemžēl dažādi motivētu ideoloģisku iemeslu dēļ gan starpkaru periodā, gan arī padomju okupācijas laikā tas viss tika noniecināts vai pat noliegts.

Jāatzīstas arī, ka šī eseja tapa gluži kā online režīmā, ik nedēļu sagatavojot jaunu rakstu, kā saka, ar turpinājumiem, atsevišķās reizēs, pat nemaz īsti nezinot, par ko tad īsti būs nākamais… Tomēr tieši tas disciplinēja. Un tieši šāds radošs sasprindzinājums, vienlaikus cenšoties lasītājam pastāstīt kaut ko par vēl līdz šim neizpētīto, autoriem atklāja daudzus tādus faktus, par kuriem pašiem iepriekš nekas nebija zināms. Tādējādi varētu teikt, ka autori mācījās kopā ar saviem lasītājiem. Tas, galu galā, arī deva rezultātu, proti, tapa pietiekami monolīta publikācija ar bagātīgu avotu un informācijas uzskaitījumu. Protams, ievērojot esejas sarakstīšanas klaji «nezinātnisko» pieeju, un pašu autoru zināšanu deficītu, iespējams, visnotaļ pamatota būtu arī kritika par zināmu eklektiku. Tomēr jācer, ka lasītāji būs augstsirdīgi, jo vienlaikus ir cerams, ka viņiem bija tikpat interesanti, kā pašiem autoriem. Jebkurā gadījumā autoru atklājumi viņiem pašiem sniedza neviltotu prieku un gandarījumu, tādēļ arī cenšoties ar uzzināto nekavējoties dalīties ar lasītājiem.

Taču, neraugoties uz visiem šīs esejas iespējamiem trūkumiem, par vienu lasītāji gan var būt droši. Tas, kas šeit tika uzrakstīts, tika darīts ar mīlestību pret tēmu un maksimāli godprātīgi, vairākkārtīgi pārbaudot avotu autentiskumu un ticamību. Protams, nav izslēgtas kļūdas. Tomēr katrs no autoriem ar mierpilnu sirdi var apgalvot: feci quod potui [1] un cerēt, ka šis ieskats ļoti īsajā, bet notikumiem bagātajā un piesātinātajā Latvijas kriminālprocesa vēstures sprīdī tik un tā būs noderīgs daudziem interesentiem, atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses ne tikai kriminālprocesa, bet arī visā mūsu kultūras un tiesību vēsturē.

Un tomēr šī eseja galvenokārt bija nevis par kaut kādām specifiskām izmeklēšanas metodēm 18. gadsimta beigās Vidzemē, tā laika likumu tekstiem un citām, iespējams, svarīgām niansēm, kas tradicionāli visvairāk arī interesē juridiskās literatūras mūsdienu lasītāju. Patiesībā esejas iecere bija stāsts par cilvēkiem, kuri no sirds vēlējās, lai tiesa tiktu spriesta saskaņā ar sirdsapziņas balsi, kas vienlaicīgi ir arī mūžīgā un nepārejošā taisnīguma atbalss, uz ko pamudināja nejauši atrastais grāfa fon Mellīna stāsts. Tādējādi šī eseja ir arī atbilde uz autoru pašiem sev uzdoto jautājumu – no kāda tad īsti kriminālprocesa likuma vadījās grāfs fon Mellīns, izmeklējot un iztiesājot Lūdes «kāzusu»…

Daudziem patīk vietā un nevietā atsaukties uz Monteskjē, tostarp pamatojot mūsdienu demokrātiskas valsts varas dalīšanas principu vai arī gluži vienkārši signalizējot pārējiem par savu erudīciju un inteliģenci. Taču Monteskjē bija arī tas, kurš savā slavenajā un kvēlajā Bordo parlamenta 1725. gada sesijas atklāšanas runā teica šādus skarbus vārdus: «[l]ai tas no mums, kurš likumus aizstājis ar savu spriedumu, ar netaisnību pret vergiem, stundas laikā iet bojā! Lai tāds visur atrod atriebīgā Dieva klātbūtni un debesu dusmīgos spēkus! Ļauj ugunij iznākt no pazemes un aprīt viņa māju! Lai viņa pēcnācēji tiek pazemoti uz visiem laikiem! Ļaujiet viņam meklēt savu maizi un to neatrast!» [2]

Tik nopietni to uztvēra Monteskjē. Padomāsim par to. Vai tad patvaļa un netaisnīgums vairs nav sastopams arī mūsu kriminālprocesā? Diemžēl vienam no šīs esejas autoriem, ikdienā pildot aizstāvja profesionālos pienākumus un ik pa laikam saskaroties ar šīm negatīvajām izpausmēm, reizēm arī pašam ir kārdinājums tieši tā arī izsaukties, jo nožēlojama varaskāre un neadekvāta patmīlība, kombinācijā ar aprobežotību patiesi ir smacējoša…

Esejas autori mēģināja ielūkoties šo kriminālprocesa evolūciju ietekmējošo cilvēku dzīves uztveri veidojošos motīvos un praktiskās darbības nolūkos, protams, klusībā to visu salīdzinot ar mūsdienu kriminālprocesa veidotājiem un veicējiem. Atbildi saviem secinājumiem autori centās meklēt nodaļā «Apgaismotāju spožums un posts», protams, nekādā gadījumā nepretendējot uz pēdējo patiesību. Turklāt, vai vispār tas ir iespējams, ja paturam prātā, ka arī tā laika kriminālprocesuālisti pilnīgi pamatoti par pierādījumiem uzskatīja vienīgi un tikai faktus, bet visu pārējo vien par indicijām jeb norādēm par kaut ko. Tad, lūk, arī šajā esejā paustie apgalvojumi bija nekas cits, kā balstīšanās uz tamlīdzīgiem netiešiem pierādījumiem, vienīgi cenšoties autoru secinājumus izkārtot loģiskā tamlīdzīgu indiciju ķēdē, proti, savā versijā.

Taču neapstrīdams droši vien varētu būt gluži empīrisks vērojums, ka cilvēks mainās. Mainās viņa pasaules un paša vietas tajā redzējums un vērtējums. Un līdz ar to mainās cilvēku savstarpējās attiecības, tajā skaitā, arī publiskajā sfērā. Mainās arī noziegumu kvalitatīvais un kvantitatīvais sastāvs un attiecīgi arī paņēmieni, ar kādiem vara cenšas tos ierobežot.

Tamlīdzīgi arī Lūde, šis 18. gadsimta beigu «Homo novus», bija milzīgs izaicinājums un pārbaudījums grāfam fon Mellīnam, kurš vēl joprojām tvērās pie saviem naivajiem, tomēr, iespējams, jau novecojušiem priekšstatiem, nepamanot, ka viņa laiks un līdz ar to arī viņa laika kriminālprocess jau ir pagājis. 19. gadsimts sev līdzi atnesa fundamentālas izmaiņas visās jomās, tajā skaitā, kriminālprocesā. Izveidojās tas, ko mēs šodien vēl joprojām saucam par kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnu un tradīciju. Un šobrīd mēs atkal piedzīvojam lūzuma un pārmaiņu laiku… Līdzīgi kā tas bija 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā visā Eiropā. Kādas būs šīs pārmaiņas šoreiz? Tas droši vien ir jautājums, uz kuru jau būtu jāatbild citās publikācijās.